Navigate / search

Rocket Men: The Daring Odyssey of Apollo 8 and the Astronauts Who Made Man’s First Journey to the Moon by Robert Kurson

Reizi nedēļā es klausos podkāstu The Sceptics Guide to the Universe, vienā no epizodēm noklausījos interviju ar šīs grāmatas autoru. Nospriedu, ka izklausījās labi, Audible man bija šāds tāds kredīts, nopirku grāmatu un sāku klausīties.
Autors ir nolēmis pastāstīt par kādu mazāk zināmu NASA mēness programmas misiju. Apollo 8 bija visriskantākā un pārdrošākā, cilvēces pirmais ceļojums uz Mēnesi, kas ielika pamatus cilvēka izkāpšanai uz Mēness. Grāmatā tiek apskatīta Apollo programma un trīs Apollo 8 misijas astronautu dzīves – Franks Bormans, Džims Louvels un Bils Anders.

Sākšu ar pozitīvo – tās grāmatas daļas, kuras veltītas Apollo programmai ir aizraujošas un interesantas, faktu pārbagātas. Jā, arī man Mēness programma vairāk asociējās ar cilvēku izkāpšanu uz tā, un arī man viss iepriekšējā sagatavošanās darba informācijas apjoms bija ietilpināms pāris rindkopās. Šeit varēja izlasīt visus sīkumus un saprast Mēness sacensību starp PSRS un ASV.

Taču neskatoties uz faktiem, grāmatā bija daudzas lietas, kas mani personīgi kaitināja. Pirmais – autors rada mākslīgu ilūziju, ka visi misijas dalībnieki un to ģimenes atceras notiekošo līdz vismazākajam sīkumam. Viņš nekautrējas pat ielikt domas to galvās. Ja ir atrodama kāda melodramatiska klišeja, nodrāzta frāze, tad šajā grāmatā tā būs divreiz. Sākumā tas šķita nedaudz dīvaini populārzinātniskai grāmatai, bet ar laiku sāka traucēt lasīšanai. Grāmatā ir stāsts par trīs astronautiem, taču neskatoties uz autora vēlmi runāt no pirmās personas, viņam nav izdevies padarīt katra balsi atšķirīgu unikālu. Rezultātā, izlasot grāmatu man galvā izveidojās pamatīga putra un, ja Bormans nebūtu pievēmis Apollo 8 moduli, es viņu nespētu atšķirt no Andersa.

Iespējams, pie vainas bija tas, ka grāmatu klausījos nevis lasīju. Tādā gadījumā es visticamāk astronautu un viņu ģimeņu privātajai dzīvei veltītās nodaļas būtu šķīris pāri, tādējādi izvairoties no ūdens liešanas un mākslīgas paralēlo sižeta līnijas veidošanas. Būtu secinājis, ka grāmatu var saīsināt par divām trešdaļām un tā neko daudz nezaudētu, vismaz neviens neuzzinātu, ka autoram nevedas tēlu veidošana un viņam tie visi iznāk vienādi. Taču klausoties, man grāmatas centrālais stāstījums tā atšķaidījās, ka reizēm piemirsu, par ko īsti ir tas stāsts.

Ja vēlies uzzināt visu par trīs Apollo 8 misijas astronautiem, sākot no mašīnām, kas viņiem piederēja, līdz tam ko domāja viņu sievas stāvoklī raugoties uz vīra lidmašīnu lidlaukā, ja šķiet, ka angļu valodas idiomas ir piemirsušās un tās vajadzētu atkārtot, ja patīk lasīt klišejiskus jūsmojumus, tad droši ņemiet un lasiet. Visādi citādi turaties pa gabalu! 5 no 10 ballēm.

Tumšmute: Pasauļu sprādziens (Tumšmute 2) by Šeins Hegartijs

Šī gada sākumā es izlasīju Tumšmutes sēriijas pirmo grāmatu. Patika autora oriģinālais skatījums uz briesmoņiem, nelielā humora deva. Pirmā grāmata beidzās, kā jau pirmajām pienākas – ar klifhangeri, tādēļ nekur nevarēju sprukt – nācās vien lasīt arī otro. Brīdinājums, ja neesi lasījis pirmo “Tumšmuti”, tad labāk tālāk nelasi, jo nav iespējams uzrakstīt par otro grāmatu bez pirmās maitekļošanas. (Otrās grāmatas apraksta likums)

Tumšmutes ciems ir pēdējā vieta pasaulē, kurā joprojām iebrūk par leģendām dēvētas mītiskās būtnes. Taču ciemā vairs nav Hugo Lieliskā – vienīgā leģendu mednieka, kurš spētu ar tām cīnīties. Ak vai! – ciema drošību tagad uzmana Hugo divpadsmit gadus vecais dēls Fins, kurš pat bruņas pareizi uzvilkt neprot. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Fins ir apņēmības pilns doties uz baismo leģendu pasauli, ko dēvē par Apsēsto pusi, lai pārvestu mājās tēvu. Kā jums liekas: vai tas beigsies ar katastrofu? Bet varbūt tomēr ne?

Šoreiz lasītājiem ir tas gods tapt iepazīstinātiem ar Apsēsto pusi, leģendu mājvietu, pasauli, kurā viss smird pēc puvuma, kur cilvēks un cīsiņš ir sinonīmi, kur ir īstas lidojošas spalvainās čūskas, kur slejas baltais kaulu tornis, vieta kur vaboļu fermu blīvums ir vislielākais, kur bezkārpaina seja ir neglītuma etalons. Neapgalvošu, ka pasaule ir ļoti oriģināla, bet grāmatas sāls jau nav oriģinalitātē. Tā ir sarakstīta pusaudžiem padsmit gadu vecumā un galvenais uzsvars tiek likts uz bērnu un vecāku attiecībām. Ir lietas, kad lielie cilvēki netiek galā, un reizēm var gadīties tā, ka nākas glābt paša tēvu. Uz šīm jūtām tad autors spiež, cik var, radot aizraujošu piedzīvojumu stāstu.

Arī šī izlasās ātri, autors neļauj lasītājam atrauties no teksta. Acīmredzot viņš zina, cik grūti ir noturēt mazā lasītāja uzmanību, un cik viegli to pazaudēt. Tādēļ laiku pa laikam ir episkas kaujas un smieklīgi dialogi. Varoņiem savā ceļā uz pasaules glābšanu nākas pazaudēt mazsvarīgas lietas – skolas grāmatas, mācību burtnīcas un pildspalvas, tai pat laikā saglabājot svarīgās. Lai visu padarītu pavisam dramatisku, lasot laiku pa laikam tiek dots mājiens, ka viss šis ir tikai pupu mizas un īstais ļaunums ir tepat aiz stūra, viņš tikai vēl nav ievilcis elpu saviem pavisam “ļaunajiem smiekliem”.

Fins un Emija ir uzrakstīti tieši tik vispārīgi, lai ar tie varētu identificēties katrs mazais lasītājs. Katrs bērns zina, ka viņš saviem vecākiem sagādā vienu vienīgu vilšanos, censties var, cik grib, bet nekad nebūs pa īstam labi. Ja būs kāds bērns, kas derētu visām vecāku prasībām, tas noteikti būs piedzimis ne tajā ģimenē. Šī neiederēšanās vecāku iedomātajā ideālajā pasaulē ir viens no sērijas stūrakmeņiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, aizraujoša, ļaunais un labais netiek banalizēts, pasauli var izglābt, bet var arī neizglābt, viss ir iespējams. Labs turpinājums, neesmu īsti vairs mērķauditorijā, bet labi izstāstītu stāstu spēju novērtēt.

The Reindeer People: Living with Animals and Spirits in Siberia by Piers Vitebsky

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja. Skaidra lieta, ka par tādas eksistenci nemaz iepriekš nenojautu, jo citādi jau būtu izlasījis. Grāmatu sadabūju jau ziemā, bet nolēmu, ka ziemā lasīt par ziemu ir visnotaļ nepiedienīgi un atliku uz vēlāku laiku. Rudenī vairs nebija kur likties – nācās lasīt.

Sahas republikā dzīvo Evenu tauta, radniecīgi evenkiem (tā nez kādēļ raksta daudzos uzziņas avotos), viņu nav daudz. Šīs tautas galvenais rūpals ir pieradināto ziemeļbriežu audzēšana un gaļas tirgošana. Grāmatas autors divdesmit gadu laikā ir apkopojis plašu materiālu par šo tautu, novērojot paražas un piedaloties ikdienas darbos. Nedaudz baidījos, jo lasīt 500 lapaspušu biezu antropoloģijas darbu var būt visnotaļ nogurdinoši. Taču jau pēc pirmajām lapām bija skaidrs, šis vairāk ir piedzīvojuma un ceļojuma apraksts.

Iesākumā lasītājs tiek iepazīstināts ar ziemeļbriežu pieradināšanu, mūsdienās vari čurāt uz sūnām, cik gribi, bet nekas nesanāks. Tagadējie pieradinātie ziemeļbrieži savvaļā vairs nav sastopami. Bet tie, kas ir savvaļas, tie ir kaut kādi ne tie paši. Par to, kā kādreiz ziemeļbrieži bija populāri pat Ķīnā, bet laika gaitā, klimata pārmaiņu rezultātā tie tika izspiesti uz taigas un tundras apgabaliem. Visi ziemeļbrieži nemaz nav vienādi, un no dienvidu daļas atvest briedis nosals jau pirmajā ziemeļu ziemā.

Eveni pievēršana civilizācijai bija visnotaļ asiņaina, cara laikos viņus pakļāva, bet padomju laikos iznīcināja viņu kultūru. Briežkopība pēc savas būtības ir intensīvas lopkopības rezultāts. Savulaik vietējie neganīja desmitiem tūkstošu briežu ganāmpulkus, viņi migrēja tiem līdzi, viņi valdīja tikai pār saviem pāris učakiem (brieži kurus izmanto jāšanai un nastu nešanai). Padomju vara izveidoja kolhozus, apšāva šamaņus un izveidoja ganāmpulkus pēc zinātniskiem principiem. Jāatzīmē, ka padomju varas gados tas viss strādāja pateicoties dotācijām.

Autors savus novērojumus sāka perestroikas laikā, un tad jau viss sāka iet uz leju. Nevienam vairs nebija nekādas daļas gar briežkopjiem un to apgādi. Jaunieši nevēlējās mūžu veltīt klaiņojumiem tundrā, bet īstas alternatīvas ar’ nav. Nākas vien dzert un kauties ar nažiem. Tautā, kurā ir vien divdesmit tūkstoši iedzīvotāju, ir grūti tikt pie sievas, jo neviena vairs nevēlas dzīvot taigā.

Laba bija sadaļa par sapņiem un nāvi, par to, ka slikts sapnis jāizstāsta uzreiz, bet labs – nevienam, lai neaizbaidītu veiksmi. Par to, ka esot jaunā vietā no šnabja pudeles pirmo šļuku jādod ugunij. Ja to nedara, tad mocīs slikti sapņi. To gan var no rīta labot ugunī ielejot tīru spirtu. Bet ja tev naktī sapņos rādās sieviete un dzen tevi prom, ir laiks kravāt mantas. Paši upes gari ir uz tevi apvainojušies. Arī tad, ja tev pēkšņi sāk veikties medībās un zveja, ir ziepes. Gars katram cilvēkam mūžā ir nomērījis veiksmes mēru. Ja tā pēkšņi sāk nākt katrus dienu, tad arī nāve ir tuvu. Bet reizēm tā nemaz nav, un Gars vienkārši ir nolēmis tevi apdāvināt. Zīlēšana uz brieža lāpstiņas ir nopietna futuroloģija, tikpat nopietna kā uguns vērošana. Nekas nav vienkārši, brieži var nomirt tavā vietā, vai arī signalizējot par kāda nāvi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt par dzīvi vienā no zemeslodes attālākajiem nostūriem, tad droši var ņemt šo grāmatu. Mazajā briežkopju kolhozā intrigas netrūkst.

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Šogad man ar grāmatu lasīšanu nudien nevedas, sen nebūs gadījies tik plāns gads. Patiesībā jau es lasu ļoti daudz, bet tās lielākoties ir galda spēļu noteikumu grāmatiņas. Arī ar aprakstu veidošanu nevedas, esmu kaut kā pazaudējis ritmu – izlasi un uzraksti. Bet to varu norakstīt uz labo vasaru. Šī grāmata man bija ielikta izlasāmo sarakstā brīdī, kad tā tika izziņota, taču iznākšanu es palaidu garām un par grāmatas eksistenci man atgādināja citi tās lasītāji.

Tevanne ir kapitālisma ideāls. Visu var nopirkt un visu var pārdot. Ja tu nepiederi pie tirgotāju Mājām, tu neesi vispār. Pasauli pārvalda tieši viņi un pārvalda burtiskā nozīmē, līdz pat fizikas likumu izmaiņai. Jo rau, salīdzinoši nesen cilvēki atklāja metodi, ar kuras palīdzību var izmainīt realitāti. Tā ļauj akmenim iedvest, ka zemes centrs atrodas taisni priekšā, zobenam, ka tas ir simtreiz smagāks, un ratiem, ka viņi ripo no kalna uz leju. Tas viss darās vienkārši uzrakstot uz materiāla attiecīgu formulu. Šīs formulas ir tirgotāju trumpis. Parastiem cilvēkiem atliek vien drupaču uzlasītāju liktenis, un Sancija ir viena no tām prasmīga zagle ar īpašām spējām., taču nu viņa ir nozagusi artefaktu, kurā ir kaut kas tāds, kas varētu izmainīt visu pasauli.

Šajā grāmatā es vēlētos uzteikt autora pasaules būvniecību. Kas gan būtu šaubījies. Autoram tā ir sanākusi pilnvērtīga ar vēsturi, politiskām aliansēm, seniem kultiem un jauku maģijas implementāciju dzīvē. Kurš gan nesapņo laiku pa laikam pamainīt fizikas likumus, lokāli un mazliet. Arī maģisko īpašību piešķiršana priekšmetiem ierakstīšana (Scriving) vairāk līdzinās programmēšanai. Pats stāsts ir ar ļoti senu vēsturi, laikā kad Ierakstītāji spēja pilnīgi visu un beigās iznīcināja pasauli. Grāmatas laikaposma cilvēki ir tikai sagrābstījuši seno gudrību drumstalas un maģija ir tikai aizmetņa stadijā. Taču laiki mainās, un Sancija ir šo izmaiņu iemesls.

Grāmatas sižets lielākoties balstās uz spriedzes radīšanu, kas laiku pa laikam tiek pārtraukta ar nelieliem atelpas brīžiem. Lasītājam praktiski netiek dota iespēja nolikt grāmatu malā. Galvenie varoņi lielākoties nodarbojas ar laupīšanām, kuras ir neiespējamas pēc definīcijas. Taču, ja zaglei ir īpašas spējas dzirdēt ierakstītos priekšmetus, viņai ir diezgan liela iespēja atrast to vājās vietas. Līdz ar to, ciniski izsakoties, pasākuma neiespējamība ir tikai fikcija.

Tomēr šīs grāmatas maģija nav nekas oriģināls, vismaz krievu fantāzijā un fantastikā es ar līdzīgiem stāstiem jau esmu sastapies. Es nepārmetu plaģiātu, bet šī taka ir tā iestaigāta, ka jau līdzinās astoņjoslu šosejai. Ja esi par stāsta unikalitāti un reti sastopamiem sižetiem, tad šī grāmata būs vienkārši jau redzētā mozaīka. Savukārt, ja vēlies fikso izklaidi, kuru pēc vajadzības varēsi izstiept uz veselu triloģiju, tad droši var ķerties klāt. Kvalitatīvs un noslīpēt darbs. 9 no 10 ballēm.