Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja. Skaidra lieta, ka par tādas eksistenci nemaz iepriekš nenojautu, jo citādi jau būtu izlasījis. Grāmatu sadabūju jau ziemā, bet nolēmu, ka ziemā lasīt par ziemu ir visnotaļ nepiedienīgi un atliku uz vēlāku laiku. Rudenī vairs nebija kur likties – nācās lasīt.

Sahas republikā dzīvo Evenu tauta, radniecīgi evenkiem (tā nez kādēļ raksta daudzos uzziņas avotos), viņu nav daudz. Šīs tautas galvenais rūpals ir pieradināto ziemeļbriežu audzēšana un gaļas tirgošana. Grāmatas autors divdesmit gadu laikā ir apkopojis plašu materiālu par šo tautu, novērojot paražas un piedaloties ikdienas darbos. Nedaudz baidījos, jo lasīt 500 lapaspušu biezu antropoloģijas darbu var būt visnotaļ nogurdinoši. Taču jau pēc pirmajām lapām bija skaidrs, šis vairāk ir piedzīvojuma un ceļojuma apraksts.

Iesākumā lasītājs tiek iepazīstināts ar ziemeļbriežu pieradināšanu, mūsdienās vari čurāt uz sūnām, cik gribi, bet nekas nesanāks. Tagadējie pieradinātie ziemeļbrieži savvaļā vairs nav sastopami. Bet tie, kas ir savvaļas, tie ir kaut kādi ne tie paši. Par to, kā kādreiz ziemeļbrieži bija populāri pat Ķīnā, bet laika gaitā, klimata pārmaiņu rezultātā tie tika izspiesti uz taigas un tundras apgabaliem. Visi ziemeļbrieži nemaz nav vienādi, un no dienvidu daļas atvest briedis nosals jau pirmajā ziemeļu ziemā.

Eveni pievēršana civilizācijai bija visnotaļ asiņaina, cara laikos viņus pakļāva, bet padomju laikos iznīcināja viņu kultūru. Briežkopība pēc savas būtības ir intensīvas lopkopības rezultāts. Savulaik vietējie neganīja desmitiem tūkstošu briežu ganāmpulkus, viņi migrēja tiem līdzi, viņi valdīja tikai pār saviem pāris učakiem (brieži kurus izmanto jāšanai un nastu nešanai). Padomju vara izveidoja kolhozus, apšāva šamaņus un izveidoja ganāmpulkus pēc zinātniskiem principiem. Jāatzīmē, ka padomju varas gados tas viss strādāja pateicoties dotācijām.

Autors savus novērojumus sāka perestroikas laikā, un tad jau viss sāka iet uz leju. Nevienam vairs nebija nekādas daļas gar briežkopjiem un to apgādi. Jaunieši nevēlējās mūžu veltīt klaiņojumiem tundrā, bet īstas alternatīvas ar’ nav. Nākas vien dzert un kauties ar nažiem. Tautā, kurā ir vien divdesmit tūkstoši iedzīvotāju, ir grūti tikt pie sievas, jo neviena vairs nevēlas dzīvot taigā.

Laba bija sadaļa par sapņiem un nāvi, par to, ka slikts sapnis jāizstāsta uzreiz, bet labs – nevienam, lai neaizbaidītu veiksmi. Par to, ka esot jaunā vietā no šnabja pudeles pirmo šļuku jādod ugunij. Ja to nedara, tad mocīs slikti sapņi. To gan var no rīta labot ugunī ielejot tīru spirtu. Bet ja tev naktī sapņos rādās sieviete un dzen tevi prom, ir laiks kravāt mantas. Paši upes gari ir uz tevi apvainojušies. Arī tad, ja tev pēkšņi sāk veikties medībās un zveja, ir ziepes. Gars katram cilvēkam mūžā ir nomērījis veiksmes mēru. Ja tā pēkšņi sāk nākt katrus dienu, tad arī nāve ir tuvu. Bet reizēm tā nemaz nav, un Gars vienkārši ir nolēmis tevi apdāvināt. Zīlēšana uz brieža lāpstiņas ir nopietna futuroloģija, tikpat nopietna kā uguns vērošana. Nekas nav vienkārši, brieži var nomirt tavā vietā, vai arī signalizējot par kāda nāvi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt par dzīvi vienā no zemeslodes attālākajiem nostūriem, tad droši var ņemt šo grāmatu. Mazajā briežkopju kolhozā intrigas netrūkst.