Navigate / search

The Creativity Code by Marcus du Sautoy

Šo grāmatu nopirku Singapūras lidostā. Lai ar’ biju nolēmis lidojumā uz Eiropu dirnēt un neko nelasīt, beigās attapos ar šo grāmatu rokās pie kases. Tagad atskatoties, šķiet, ka vajadzēja ņemt arī to par pienu. Kamēr lidmašīna gaidīja savu kārtu uz pacelšanos, es jau pirmās simts lapaspuses biju pieveicis, bet tad gan ķēros pie sākotnējā plāna – nekā nedarīšanas. Grāmatu pabeidzu lasīt sev ierastajā vidē – vilciena vagonā.

Vai dators kādreiz sakomponēs simfoniju, uzrakstīs izcilu noveli vai uzgleznos meistardarbu? Un ja viņš to izdarīs, vai to varēs atšķirt no cilvēka veikuma? Cilvēkiem piemīt spēja radīt mākslas darbus un caur tiem paplašināt, transformēt un pacelt sapratni par to, ko nozīmē dzīvot. Vai algoritmi spēs paveikt to pašu, kurā brīdī būs jāatzīst, ka ir radīts mākslīgai intelekts un vai intelekts nozīmē būt cilvēkam?

Sākot lasīt grāmatu es sev par pārsteigumu atklāju, ka vismaz pirmās nodaļas es esmu redzējis kā Netfliks dokumentālo filmu ar paša autora piedalīšanos. Tas nedaudz nosita lasāmprieku, ir jau interesanti, bet jaunas informācijas ne kripatas. Labi, ka es no tās sērijas biju noskatījies tikai pirmo epizodi. Grāmatā autors sniedz ieskatu tajā, cik tālu mūsdienu algoritmi ir tikuši līdz radošumam. Sākumā tiek izspēlēts galvenais trumpis slavenā spēle Go un tas kā AlphaGopieveica cilvēku. Tagad jau tas ir vēsture, un uz skatuves ir uznācis Alpha Zero. Autors kādu brīdi pavada skaidrojot dažas nianses un visi kopā noskaidrojam, ka labi algoritmizējamus procesus datori veic labāk nekā cilvēki.

Daļa grāmatas veltīta mūzikai un komponēšanai. Visiem ir zināms, ka labs skaņdarbs pēc būtības ir matemātiski tikpat smuki aprakstāms, labos skaņdarbos ir tik daudz kolerāciju, ka mūsdienu specializētajām programmām nav īpašu problēmu radīt skaņdarbus, kuriem nevar pateikt, vai to komponējis cilvēks vai dators. Sevišķi neveicas tādiem kā Baham, kura kompozīcijās pašas pa sevi ir dikti matemātiskas.

Neiztiek arī bez pašas matemātikas. Matemātikas teorēmas un pierādījumus var formalizēt algoritmiski un tādēļ ir cerība, ka tāpat kā algoritmiski var uztrenēt programmu uz kaķu bildēm iespējams to var izmantot jaunu teorēmu un to pierādījumu ģenerēšanai. Tagad gan matemātikā ir nopietnas problēmas, jo dažs labs pierādījums ir tik garš, ka nekad nevari būt drošs vai tur nav ieviesušās kādas kļūdas. Algoritmi varētu palīdzēt šīs kļūdas atrast. Taču runājot par logaritmu ģenerētām teorēmām un to pierādījumiem, rodas jautājums, kurš tos spēs saprast.

Arī ar mākslu algoritmi ir tikuši visnotaļ tālu, te gan liela ietekme ir vizuālās atpazīšanas programmām, diezgan liela problēma ir tajā, ka dators neredz lietas kopumā, bet atsevišķas unikālās īpašības, kuras raksturo objektu.

Katrai šai sadaļai ir sākotnējs ieskats vēsturē, mūsdienu tendences un nākotnes prognoze. Autors ir pārliecināts, ka drīz vien cilvēka un programmas radīto vairs nevarēs atšķirt. Par mākslīgo intelektu gan vēl īsti nevarēs runāt, bet noteikti būs vēl viens ieskats, lai uzdotu jautājumu, kas tad īsti ir saprāts?

Grāmata, neskatoties uz savu ambiciozo nosaukumu, diezgan labi apraksta mūsdienu algoritmu kreativitāti, nevar teikt, ka te būtu jauni ieskati, bet ievads ir labu labais. Domāju, ka dokumentālo filmu sēriju noskatīties būtu daudz labāk nekā lasīt grāmatu. 8 no 10 ballēm.

Lost in Math: How Beauty Leads Physics Astray by Sabine Hossenfelder

Pie šīs grāmatas tiku pārdomājot, ko lasīt garā lidojumā. Gribējās kaut ko vienkāršu un pietiekami saistošu, lai varētu noturēt sevi nomodā visu lidojuma laiku. Tā arī nedrīkstēja būt pārāk gara, jo gribējās pabeigt uzreiz, nevis atstāt puslasītu. Izšķirstījis savas nelasītās populārzinātniskās grāmatas, izvēlējos šo, nopirku elasīklī un ķēros klāt.

Lai tas skartu melnos caurumus vai elementārdaļiņu uzvedību, fiziķi ir pārliecināti, ka vislabākās teorijas ir skaistas, dabiskas un elegantas. Un tieši šie kritēriji ir tie, kuri atšķir labu teoriju no sliktas. Grāmatas autore uzskata, ka tieši šāda kritēriju izvēle ir pie vainas tam, ka nu jau četrdesmit gadus nav atklāts nekas fundamentāls. Ticība skaistajam ir kļuvusi dogmatiska un atrodas pretrunā ar zinātnes objektivitāti. Eksperimenti nav atraduši pierādījumus tādām teorijām, kuras izveidotas balstoties uz skaistumu kā supersimetrija un vienotā lauka teorija. Vēl vairāk – daļa no “tik labas, lai nebūtu patiesība” teorijām nemaz nav eksperimentāli pārbaudāmas.

Atzīšos, ka lasot šo grāmatu, es nebiju labākajā intelektuālajā kondīcijā, vīnu deva pa velti, cik grib, regulāri kratīja gaisa bedrēs un priekšā sēdošais hominīds uzvedās tik interesanti, ka bija jāsadala uzmanība ar tā novērošanu. Taču ēdot, dzerot un snauduļojot, es šo grāmatu pievārēju.

Uzreiz jāsaka, ka autore neskopojas ar sāls rīvēšanu brūcēs. Noraujas pilnīgi visi kopš Higsa bozona laikiem, kurš jau ar sen kā bija paredzēts, nekas jauns nav atklāts. Zinātnieki ar entuziasmu metas tērēt miljardus jauna paātrinātāja būvei, tai pat laikā aizmirstot atbildēt uz jautājumu – priekš kam? Kādu teoriju apstiprinās jaunais mega ūber paātrinātājs? Patiesībā jau esošais pierādīja to, ka kaut kas ar esošo standarta modeli nav īsti lāgā, supersimetrijām vajadzēja izlīst gaismā. Jāatzīst, ka šo sadaļu es ne pārāk labi uztvēru, bet ideja bija, ka nevar bezgalīgi visas problēmas nobāzt augstākas enerģijas līmeņos cerībā, ka ar laiku viss būs kārtībā. Ir laiks atteikties no teorijas skaistuma kā tās iespējamā patiesuma kritērija. Iespējams, ka pasaulē ne visas lietas var aprakstīt ar vienkāršiem vienādojumiem, iespējams, ka patiesībā tur vajag simts vienādojumus un tā nudien nestrādā kā smuki noregulēts pulkstenis, bet drīzāk ir galīga miskaste, kur katrs var būt par sevi. Taču kopējā tendence ir tāda – tā ir viss ir smuki un vienkārši. Skaidra lieta, ka vienkārši aplikt nav nekāda lielā māksla, tādēļ autore cenšas būt konstruktīva.

Daļa no grāmatas ir intervijas ar zinātnes pasaules spīdekļiem, arī viņi lielākoties atzīst, ka skaistums nav nekāds kritērijs, un gods kas gods autorei, viņa atstāsta arī to, kādēļ viņi viņai nepiekrīt. Autore ir atradusi arī galveno iemeslu, kādēļ zinātne vairāk ieciklējās uz skaistām, bet nepārbaudāmām teorijām, nevis cenšas aizrakties problēmai līdz saknei. Galvenais vaininieks ir nauda, neviens negrasās maksāt, neredzot rezultātu, tādēļ nabaga zinātnieks dabūjis grantu ir spiest kaut ko atrādīt, kaut vai elektrona modeli sešdimensionālajā telpā, galvenais, lai būtu publikācija. Rezultātā ir daudzas teorijas un pat velk uz to, ka teorētiķi grib atrauties no eksperimentālistiem, sak, kādēļ teorijai būtu jābūt pierādāmai, ja tā strādā teorētiski un ir skaista?

Jāsaka uzreiz, ja neinteresē mūsdienu fizikas tendencies, standartmodeļi, kvantu fizika un visādas stīgu teorijas, tad, iespējams, visa grāmata šķitīs viena ķīniešu ābece. Iespējams, būs grūti saprast, par ko īsti ir kašķis un kas tur slikts, ka smuka teorija tiek uzskatīta par pareizu. Redzam arī, ka autore īstenībā vēršas pie saviem kolēģiem fiziķiem, tai pat laikā cenšoties problēmu pavēstīt arī plašākai publikai. 9 no 10 ballēm.

The Cthulhu Mythos Megapack: 40 Modern and Classic Lovecraftian Stories

Šo grāmatu es nopirku elektroniskā formātā par ļoti lētu naudiņu.  Kā jau var noprast pēc nosaukuma, tā ir sakompilēta antoloģija, kur ronami gan veci, gan salīdzinoši jauni stāsti. Nopirku un savā lasīklī pazaudēju. Varētu jau teikt, ka taupīju kādam garākam ceļojumam, bet tas ne par ko nenāca. Beigās atnāca ceļojums, pareizāk sakot padsmit stundu garš pārlidojums, un grāmata izlasījās.

Skaidra lieta, ka grāmata sniedza tieši to, ko biju sagaidījis – neparakstāmas šausmas un atsauksmes uz Lovkraftu visā pasaulē. Stāstu kvalitāte variēja no izciliem līdz galīgi nekādiem. Modernā daļa apstājas deviņdesmitajos gados, tādēļ liela daļa no mūsdienīgām tēmā šajā stāstu krājumā nav tikušas. Lai gan interneta pirmsākumi te jau ir manāmi. Bet nu par stāstiem, kas man ieķērās atmiņā.

“At the Mountains of Madness,” by H. P. Lovecraft – klasika, kas, manuprāt, jāizlasa katram, viens no episkākajiem Lovkrafta stāstiem, kura spinofus ir rakstījuši daudzi rakstnieki, video un galda spēļu autori. Stāsts  ir pašpietiekama un noslēgta pasaule, kas liek šaubīties par mūsu pašu pasaules nozīmību un vietu vēsturē. Sarakstīts laikā, kad uz Zemes bija vēl šādi tādi baltie plankumi un domājams sabiedēja nevienu vien lasītāju. 10 no 10 balllēm.

“The Events at Poroth Farm,” by T.E.D. Klein – par kādu atvaļinājumu, kur galvenajam varonim nepaveicas ar mājvietas izvēli. Tā nu ir sanācis, ka te pasauļu robežas ir īpaši plānas. Viss sākas ar kaķi. Labākais stāstā ir nelielās agrīno šausmu stāstu darbu analīze, kurai paralēli risinās stāsta šausmas. Varbūt beigas nebija īsti labi uzrakstītas, bet 8 no 10 ballēm, aizķeras atmiņā.

“Envy, the Gardens of Ynath, and the Sin of Cain,” by Darrell Schweitzer – mēģinajums kopēt Lovkraftu ar visu viņa stilu, uz Zemes ir kaut kas, kas sen ir pazaudēts un, atgriežot to, var nonākt Gardens of Ynath. Daudz noslēpumu, maz ko var uzreiz saprast, bet uz beigām viss savelkas interesantā loģiskā stāstījumā. 8 no 10 ballēm.

“Drawn from Life,” by John Glasby – šis ir stāsts par gleznām, kāds nezināms mākslinieks zīmē dīvainas ainavas, kas piesaista uzmanību ar savu nezemes izcelsmi. Tai pat laikā tās ir tik reālas, ka šķiet kā logi uz citu šausmīgu pasauli. Diemžēl stāsta varonim nākas uzzināt, kā šie darbi top. Gaumīgi sarakstīts stāsts, ieturot standarta šausmeņu stilu. 8 no 10 ballēm.

“The Children of Burma,” by Stephen Mark Rainey – otrais pasaules karš, Japāna iekaro Birmu, šis ir kāda oficiera stāsts, kurš, pildot Imperatora pavēli, būvē džungļos lidlauku. Vietējie ir kaitinošs traucēklis un tos labāk ir novākt uzreiz, taču izrādās, ka viņi ir kādas būtnes “bērni”. Labs džungļu šausmu stāsts, kur cietušie veic tādus pašus šausmu darbus, kā viņu upuri. 9 no 10 ballēm.

“The Call of Cthulhu,” by H.P. Lovecraft – interesants vecmeistara stāsts, kas radīja Kutūlu, šeit ir par viņa atgriešanos. Kaut kur Jaunzēlandes krastu tuvumā parādās ne vairāk ne mazāk R’lyeh pilsēta, tas viss sapīts kopā ar sapņiem un dīvainiem kultiem, stāsts ir pa pirmo. 9 no 10 ballēm. Neatkarīgi no stāsta novēroju, ka Jaunzēlandes cilvēkiem Kutūlu nav svešs un mans t-krekls ar uzrakstu Obey Cthulhu zinātāju vidū tika uzņemts ar atzinību gan lielveikalā, gan vulkānu piekājē.

“The Graveyard Rats,” by Henry Kuttner – tāds jauks kapu apzadzēju stāsts, kur vietējais kapu uzraugs un pie reizes arī līķu zaglis ir satraukts par konkurenci. Žurkas, šķiet, aprij miroņus ātrāk nekā viņš tiem tiek klāt. Tas iesit robu budžetā, bet sūdzēties nevar, jo tad nāks gaismā paša noziegumi. Nākas stāties pretī žurkām pašam. Neskatoties uz visai drūmo noskaņu, uzjautrinošs gabals. 8 no 10 ballēm.

“The Salem Horror,” by Henry Kuttner – šis bija tipisks vampīrstāsts Lovkrafta garā, galvenais varonis autors savā izīrētajā mājā atrod slepenu istabu, kurā darbi vedas neparasti labi. Ir gan viens blakusefekts uzmācīgi okultisti, kas viņu brīdina par briesmām. Bet kuru gan interesē pasaules sienu plānums brīdī, kad romāns rakstās pats no sevis? 7 no 10 ballēm. Nekas sarežģīts, bet labi izstāstīta koncepcija par ļaunumu, kas slēpjas aiz plānās realitātes kārtiņas.

“Pickman’s Modem,” by Lawrence Watt-Evans – šis ir tas stāsts par internetu. Galvenā varoņa draugs no cilvēka, kurš nejēdz normāli savirknēt teikumu pēkšņi ir kļuvis par interneta trolli augstākajā pakāpē. Viņa spējas provocēt cilvēkus ar komentāriem ir augušas eksponenciāli. Šis bija vienkāršs un labs stāsts, kas deva ļoti labu izskaidrojumu tam, kādēļ visādi citādi normāls cilvēks interneta komentāros pārvēršas par īstenu briesmoņu. 8 no 10 ballēm.

“Dagon and Jill,” by John P. McCann – šis ir tāds jokus stāsts par Bērnu grāmatām. Mūsdienu pasaulē ir svarīgs rasu, reliģiju un citu lietu līdzsvars. Šeit kāds Danvičas autors cenšas publicēt savas Bērnu grāmatas, kuras veltītas Seno dievu pielūgšanai. Grāmatas ir šausmīgas, taču redaktori un juristi vairāk uztraucas par to, ka kulta bērni nogalina tikai baltos pastniekus. Grāmatas autors piekrīt, ka Dagonam ir vienaldzīga upura rase. Jaunā pasaules kārtība beidzot dod iespēju pamodināt Vecos dievus! 9 no 10 ballēm.

Ja esi Lovekrafta daiļrades cienītājs, tad droši var lasīt šo grāmatu. Stāstu ir daudz, tie lielākoties ir sarakstīti sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, netiek aizmirsti arī klasiķi, kas šim žanram ielikuši pamatus.