6. marts

Sakravājam mantas un dodamies ceļā, šovakar mums jābūt Tekapo. Tekapo ir pilsētiņa ezera krastā, vispār jau Jaunzēlandē citādas pilsētiņas nemēdz būt, tās vienmēr ir kaut kādos krastos. Iesākumā gan aizbrauksim uz Jaunzēlandes augstāko kalnu Mount Cook vai Aoraki, kā to sauc vietējie. Viņš gan neaizvelk pat līdz četriem kilometriem, bet nu kā ir, tā ir.

Līdz turienei brauciens ir brangs – 209 kilometri. Pa nakti tiešām ir lijis, patiesību sakot, es to pat dzirdēju, un debesis ir nomākušās. Kaut kas tāds uz šīs salas mums gadās pirmo reizi, visu laiku mums spīdēja saule un nu, še tev, mākoņi! Skaidrs, ka jādodas tālāk! Līdz Kuka kalnam mēs pārāk daudz neizklaidējamies. Diena drūma un vējaina. Braucot cauri Lindis Pass piestājam pie Culden Hill summit. Piestājam tā, ka nākas vilkties veselus četrsimts metrus atpakaļ, lai tiktu tā pakalna virsotnē. Skats ir jauks, bet dramatiski padrūms. Ir cerība, ka viss šis ir tikai šaipus kalniem un otrā pusē mākoņi vēl nav tikuši.

Nākamā pietura ir Pukaki ezers. Tur ir viena tāda vieta, kura tiek attēlota visos Jaunzēlandes ceļvežos – ezers un Kuka kalns. Mēs ar’ gribam to skatu redzēt. Prognoze bija patiesa – otrpus kalniem mākoņi vēl nav atnākuši, taču saule tik sparīgi tvaicē ārā ezera ūdeni, ka viss ir nelielā dūmakā, tādēļ kalns mums nav smuki balts uz zila fona, bet kaut kas baltāks uz pabaltas dūmakas fona. Protams, ar optisko palielinājumu kaut ko izspiest no tā skata varētu, bet reizēm jau ir jāskatās ar acīm vien. Mēs pat neesam apstājušies īstajā stāvlaukumā, tas ir vēl kādus desmit kilometrus tālāk, toties šeit ir tualete. Nav jau tā, ka neko nefotografēju, es beidzot esmu atminējies uzlādēt fotoaparāta bateriju un nu varu knipsēt uz nebēdu.

Mūsu nākošais dienas plāns ir Hooker Valley track. Pirmais uzdevums ir atrast vietu, kur noparkoties. Mums paveicas un šo problēmu atrisinām visnotaļ veiksmīgi. Tad domājam, cik daudz ēdamo un dzeramo stiept līdzi. Pastaigu taka nav diez ko gara – nieka pieci kilometri uz vienu pusi un lielākoties pa līdzenu virsmu un labi koptu ceļu. Vienīgais mīnuss ir tas, ka visu laiku jāiet saulē, bet nedaudz ūdens un cepure te var līdzēt. UV indekss te viņiem ir augsts un tādēļ ir vēlams iesmērēties ar pretiedeguma krēmu, es to nedarīju pārāk cītīgi un tādēļ iedzīvojos nelielos kakla pakauša ādas apdegumos.

Takas sākums ved garām nopietnam tualešu kompleksam, pēc tam seko atzars, kas ved uz bojā gājušo alpīnistu memoriālu. Lai ar’ Kuka kalns nav pārāk augsts, tur kāpjot vasarā galu var ņemt visai viegli. Ledājs kūstot nav mierīgs un vienmēr kaut kas var uzgāzties virsū. Mēs ar Atvaru uzlienam pie piemiņas vietas, papētām, Maija ar Initu pa to laiku dodas tālāk, mēs viņas panāksim gandrīz pie takas galapunkta.

Pēc tam, protams, ir jāpiestāj un jāpalūkojas uz Millera ezeru, tas gan, gudri runājot, ir ledāja ezers, te visi viņi ir tādi, tikai te ledājs jau sen ir izkusis un vairs nav redzams. Ap šo vietu es pirmo reizi izdzirdu ledāja sabrukšanas skaņu, tāds kā šāviena troksnis. Vienīgais mīnuss – dzirdēt var, bet redzēt nevar. Jo kad līdz mums atnāk skaņa, viss jau sen ir beidzies, un var lūrēt, ja nu gadījumā kaut kur var redzēt putekļu vai miglas mākonīti.

Taka ir populāra, uz nevienas citas takas mēs tik daudz cilvēkus neredzējām. Ķīnieši te brauc autobusos un laiku pa laikam var redzēt kādus pamatīgi notuntulējušos cilvēkus, kuri dodas pārgājienā pufaikās uz biezās cepurēs. Es nudien nezinu, kā viņi paši neņem galu no karstuma dūriena, man jau t-kreklā vairāk zūd ūdens, nekā es spēju izdzert. Takas papildus izklaide ir iekārtie tilti, oficiāli runā par diviem, bet te ir vēl daudzi un dažādi neoficiālie tiltiņi. Var jau runāt par alpu kalnu pļavām, burvīgiem dabas skatiem, domāt par to, kas te darās ziemā un slavināt savu apņēmību līdz šai pasaules malai aizkulties, bet īsumā šo taku ir vērts apmeklēt.

Takas galā ir piknika vieta, kas vārda tiešā nozīmē ir apsēsta, un Hooker lake. Mēs nolemjam ņemt priekšzīmi no vairuma un ar dodamies piknikot uz ezera akmeņiem. Vispār jau labu vietu te nav grūti atrast, piesēdi un vari skatīties uz ledāju. Tas gan nav cēli zilā krāsā, bet izskatās kā dubļos izvārtīts ledus pikucis. Apņēmīgākie pat dodas nopeldēties, mēs tik apņēmīgi neesam, kur nu vēl rādīt pliku krānu Kuka kalnam. Ezerā ir arī pāris aisbergi, nu tādi atlūzuši ledus gabali, tie lēnām kūst un lielākoties ir noenkurojušies uz ezera akmeņiem. Ķīnieši ir īpaši šiverīgi (nu ne tik manīgi kā tie, kas cenšas pačurāt aiz lielākiem akmeņiem), viņi nes katlus ar kaut ko un gremdē ezerā, pilnīgi izraisa interesi, ko viņi tur īsti dara. Promejot nogāju gar viņiem, izrādās, būdami praktiski cilvēki, šie katlā salādējuši ūdenspudeles, kuras dzesē ezera ūdenī. Blakus sēdošais induss savu sievieti fotografē kopā ar aizkostu sviestmaizi, kuru viņš pats tur rokā, tas laikam kaut kāds fetišs.

Pasēdējuši dodamies atpakaļ, arī uz šo pusi skati ir smuki, eju savā tempā, tas nozīmē viens pats un ātri. Šur tur piestāju un paskatos dabas skatus, beigās pagaidu pārējos pirms pašas takas beigām. Uz takas sadzirdu arī dažus latviešus, bet ar viņiem nesveicinos, tas tik vēl trūka!

Pēc šāda pārgājiena nolemju aiziet apmeklēt vietējās labiercības, tāda ideja nav man vienam un ir jāstāv rindā, it kā šī būtu kaut kāda sieviešu tualete! Labi, ka rindā stāvētāji ir jautri ļaudis. Nākamais ceļa punkts ir tepat esošais Kuka miests, mums mašīnā uz beigām iet degviela un nevar zināt, vai līdz Tekapo mēs vispār tiksim. Tālu jau nav, bet ja būs, tad līdz ar nagiem. Nu un man vēl ir ideja, ka vajag nopirkt kādu grāmatu par vietējo alpīnismu. Degvielu neatradām, toties parkojoties varējām izbaudīt kāda onkulīša neaptēstību un nespēju prognozēt savas autovadītāja spējas. Kad beidzot mašīna novietota, es pamanos sadurties uz kāda vietējā auga, tam draņķim adatas kā naglas. Toties visi pūliņi tiek atalgoti ar saldējuma ēšanu. Arī grāmatas tur bija, bet tādā cenā, ka drošības pēc pārbaudīju vai lapas nav no zelta, vai varbūt tās izgatavotas izmantojot ieceļotāju oriģinālo kanoe koksni.

Ēdot saldējumu nospriežam, ka lai kā tur nebūtu ar to degvielu, uz Tasmana ezeru ar’ vajadzētu aizbraukt, tas ir tepat blakus un tie desmit kilometri neko daudz neizmainīs. Aizbraucam līdz stāvlaukumam, pariņķojam vietas meklējumos un mums paveicas. Lai tiktu līdz ezeram ir dažas opcijas – var no stāvvietas aizvilkties līdz pašam ezeram, var uzrausties kalnā un noraudzīties uz visu no augšas. Mēs izvēlamies kāpt. Kāpiens nav garš, tikai ar laiku trepes piegriežas. Aptuveni kāpiena vidū var piestāt un uzmest aci mazākiem ezeriem, izlasīt aprakstu, kā atšķirt ledāju ūdeni no lietusūdens un tad iet līdz augšai.

Augšā vējš zēģelē uz nebēdu, reizēm šķiet, ka jāuzmanās, lai nenopūstu lejā no klints. Arī šeit ledāja labie laiki ir pagājuši. Divdesmitā gadsimta sākumā te nemaz ezera nebija, bija viens liels ledus masīvs. Tagad ledus mēle ir atkāpusies un sarukusi līdz mazai strēmelei. Šie ledāji tādi esot, ātri augot un tikpat ātri pazūdot, taču trends līdz šim ir negatīvs. Kad nu viss apskatīts, braucam uz Tekapo.

Pa ceļam vienīgā izklaide ir Maijas kaitināšana, mēs ar Atvaru nopietni apspriežam ko darīt, ja degviela beigsies un paliksim uz ceļa. Bākā ar jau mirkšķina sarkanais indikators. Maija piedāvā braukt atpakaļ uz Twizel un pildīties tur, mēs atsakām. Piestājam pie Pukaki, un godīgi jāsaka, es saulē esmu tā apcepies, ka mani pat pārāk neinteresē kāpšana ārā no mašīnas. Jo tad jāvelk kājās botas, bet man tepat ir labi.

Līdz Tekapo tomēr aizbraucam un vispār jau visām mašīnām ir bākas rezerve, tā kā satraukumam nebija pamata, ja nu kas mums iebraucot benzīntankā vēl bija astoņu kilometru rezerve. Uzpildāmies un dodamies uz moteli, te mums ir rezervēts numuriņš. Iečekojamies ātri, braucam uz saviem apartamentiem, pie mājas tusē kaut kāds antīko automobiļu klubs, un viņi grib, lai mēs savu vāģi parkojam citā vietā, jo, redz, tā jau esot aizņemta. Vai tad žēl – pārparkojamies, izceļam mantas. Es nolemju iet izpeldēties ezerā, Atvars nospriež, ka viņam tas nav vajadzīgs. Ūdens izskatās visnotaļ vilinoši un kad pa akmeņaino pludmali esmu aizkūlies līdz krastam, saprotu, ka te ūdens ir kaut kur ap desmit grādiem. Varonīgie iebrienu (man auksts ūdens nepatīk), nedaudz papeldu, pabāžu galvu zem ūdens, lai skaitās un fiksi tinos ārā. Maija ar Initu tikai pabradājas.

Šovakar būs jātaisa vakariņas pašiem, tādēļ nolemjam aizbraukt līdz bodei un nopirkt ko ēdamu. Pēc garām diskusijām izšķiramies par ravioli. Pie reizes apmeklējam arī suvenīru bodi un nu jau var šo to nopirkt. Šī vakara pēdējā izklaide ir Tekapo springs apmeklējums. Te termālā ūdens baseini mums vismaz garantēs siltu ūdeni. Mēs gan ierodamies divas stundas pirms slēgšanas, mani apkāš mantu glabāšanas skapis, taču kopā ar personālu šo lietu atrisinām. Dirnam baseinos gandrīz līdz pēdējam un tad dodamies mājās gatavot vakariņas. Ravioli bijām nopirkuši par daudz un tādēļ sanāca neliela pārēšanās.

Visiem logiem te priekšā ir kukaiņus aizturošs siets un tūristiem te ir izlikts speciāls paziņojums, ka, lai ar kukaiņi naktī izskatoties episki lieli un šausmīgi, lai nebaidoties, tie neesot kaitīgi. Jāatzīst, ka kodes un cikādes te tiešām ir uz steroīdiem un tiešām izskatās pabaisi.