7. marts

Šodienas plānā ir tikt no Tekapo līdz Hokitikai un tas nav mazs gabals. Pēc būtības mums ir jāperas uz rietumu krastu, tehniski jau Tekapo nav tālu no tā, bet tā kā priekšā ir kalni un visā salā ir vien pāris ceļi, pa kuriem var tikt tiem pāri, tad gabals sanāk uz piecsimts kilometriem, no kuriem vismaz simts būs pa kalnu serpentīniem.

Iekožam brokastis, brokastu pagatavošana jau ir atstrādāts pasākums. Katrs zina, kas viņam jāgatavo, galvenais, lai pietiktu olas un bekona. Nedaudz sagriežam līdzi uzkožamos, ja nu pa ceļam sagribēsies ēst. Savācam mantas un braucam uz pirmo apskates objektu – Peel forest park. Šeit mums ir iespēja apskatīties kokus, kādi nekur citur vairs nav redzami. Kokiem nosaukumi – tōtara, kahikatea (baltā priede) un mataī (melnā priede) ir diezgan interesanti. Arī līdzība priedēm ir visnotaļ nosacīta. Pastaiga nav gara vien kāda pusstunda, taču mežs nudien ir savdabīgs, papardes, kokveida papardes, iepriekš nosauktie koki dominē ar savu milzīgumu, pilns ar visādiem putneļiem, un pamežs, kas sastāv no visādiem kāpuka, kōtukutuku, pōkākā, ti kōuka un kōwhai. Labi, ka es esmu pieredzējis dendrologs un dienvidu pusložu salu flora ir mana sirdslieta!

Tas, ko viņi te reklamē kā milzu koku, patiešām ir milzīgs, teikšu vēl vairāk – tik brangu koku man vēl nav nācies redzēt, tā ir viena branga kahikatea! Pirms mums te ir atnākusi viena ģimenīte, tad, lūk, viņi devās kokam apkārt un mēs viņus vairs neredzējām. Vispār jau tie lielie koki ir interesanti, viņi ir ekosistēma pati par sevi, putneļi, parazīti un tūristi visi kaut ko dara, dod un ņem. Nospriežam, ka ar šo taku mums ir pa īsu un dodamies uz nākamo, tā ir nedaudz grūtāka, nākas rāpties pret kalnu, taču mežs ir tas pats. Putni gan te ir skaļāki un cilvēku mazāk. Daudz gan te neejam – vienu kilometru uz priekšu un tad atpakaļ, viss šis pasākums ir tikai, lai izkustinātu kājas, jo šodien mums tomēr sanāks daudz sēdēt.

Pēc mežu apskatīšanas braucam tālāk, mūsu nākošais apskates punkts ir Mount Hutt, tur mums ir ieplānots neliels pārgājiens, kas ļaus apskatīt Rakaia upi. Piebraukuši pie stāvlaukuma ar skatu uz upes ieleju kaut kā saprotam, ka nemaz tā staigāt negribas, pūš nopietns vējš, tuvojas ciklons un te viss no augšas tāpat ir diezgan labi redzams. Es gan nedaudz paeju pārsimts metru tālāk, un pārdesmit metrus augstāk, tur skats ir vēl labāks, bet neviens man neseko. Šie pa to laiku uzrīko eksprespikniku, knapi uz sieru vēl paspēju!

Braucot tālāk pa lauksaimniecības apgabalu uz kalnu pāreju un, neskatoties uz to, ka nupat jau tika ēsts, kādā mazā miestiņā Šefīldā mums pēkšņi liekas laba doma piestāt un nogaršot Jaunzēlandes pīrāgus. Man tā pīrāgu padarīšana vienmēr ir likusies interesanta, sevišķi brīžos, kad lasi grāmatās kā galvenie varoņi tiesā nost pīrāgus. Tādēļ ideja noprovēt pašam šķiet vilinoša un te ceļa malā melns uz balta rakstīts – labākie pīrāgi visā valstī! Noparkojamies un speramies iekšā, nolemju paņemt visbrangāko, kas viņiem te ir – nieru un steiku pīrāgu, kafiju un vēl kūciņu pa virsu. Teikšu kā ir, to pīrāgu ēst var, bet gatavotājiem tās nieres pirms iecepšanas tomēr nāktos pamatīgāk izmērcēt, lai nebūtu jūtama kūts smaka. Arī tā melnā ķite gaļas gabaliem pa vidu bija ar diezgan interesantu garšu. Ēst varēja, un ja no bērnības pierod, tad jau noteikti pat var iegaršoties. Pārējo attiecības ar pīrāgu varētu saukt par atturīgām. Atvars, apēdis pusi, paziņoja, ka tas neesot ēdams. Katram jau ir tiesības uz viedokli. Maija un Inita ar’ savus nepievārēja. Ko lai saka – tie nav nekādi sklandrauši!

Kad nu esam iestiprinājušies vai sagandējuši dūšu, kā nu kuram, dodamies uz priekšu. Pie vietas, kas saucas Castle hill, ieraugām interesantus akmens veidojumus un nolemjam doties pārgājienā. Te beidzot var uzvilkt vējjaku, jo vējš pūš kā traks. Akmeņiem, protams, ir liela nozīme maoru vēsturē, kad šie devušies pārgājienos, tā ir bijusi vieta, kur šie reizēm patvērušies no laika apstākļiem. Sīki un pamatīgi aprakstīts, ka tas ir mākslīgs veidojums, velni un milži te neesot strādājuši. Pastaigu vieta gan ir ļoti smuka, var uzrāpties uz akmens kraujas malā un pētīt citus akmeņus vai vērst savu skatu uz autostāvvietu (mums tur vējš gandrīz no bagāžnieka nospēra no Latvijas vestu Elkor maisiņu – daļu dzimtenes!). Ja arī vietējie te uz akmeņiem ar būtu kaut ko skrāpējuši, tad tagad pēc moderno tūristu vārdiem to vairs redzēt nevar. Paklaiņojam pa akmens labirintu, nospriežam uz nākamo neiet, jo tur jākāpj uz augšu un ejam atpakaļ.

Tālāk sākas pārbrauciens pa Arthur’s Pass ceļu ar serpentīna elementiem – atļautais ātrums simts. Reizēm paveicas un var braukt salīdzinoši taisni milzīgas upes ielejas malā. Diezgan mežonīgs apgabals, apdzīvotu vietu praktiski nav, pat govis neredz. Kā par brīnumu te ir izbūvēts arī dzelzceļš. Kur viņi atraduši vietu tam, reizēm nemaz īsti nevar saprast. Savai nākamajai pastaigu vietai Devils Punchbowl Waterfall pie Arthur’s Pass Village mēs pamanāmies pabraukt garām. Uz šaurā kalnu ceļa apgriešanās nav nekāda joka lieta, sevišķi, ja priekšā braucošajam auto ir tāda pati doma, bet nedaudz pietrūkst dūšas. Stāvlaukumā, izkāpjot ārā, mūs sagaida bungu rīboņa, šķiet, ka ceļmalas motelī ir iemetinājušies visu laiku vissliktāko pašdarbnieku ansamblis. Nopietni vīri mēģina izvilināt no štrumentiem mūziku, bet tā, maita, nenāk! Rīboņas pavadībā dodamies uz ūdenskritumu. Te beidzot pirmo reizi Jaunzēlandē piedzīvoju lietu. Tagad tā ir tikai pilināšana. Šī vieta vēl ir slavena ar to, ka tepat kaut kur atrodama ūdenšķirtne uz Rietumkrastu, un Rietumkrastā jau ir pavisam cits klimats.

Pati taka līdz ūdenskritumam ir pārsimts metru augsts kāpums, kura gaitā laiku pa laikam pie informācijas plāksnītēm var palasīties, par to, ka tagad jau nekas nekaiš, grantēti ceļi un trepītes. Bet savulaik pirmajiem ceļotājiem te ir bijis jāatstāj zirgs un jālien pāri klintīm pašam saviem spēkiem pa mežu. Nu ja paskatās uz to mežu un klintīm, var saprast, ka tā nav bijusi nekāda joka lieta un visu cieņu Arthur’s pass atklājējiem! Pats ūdenskritums ir okei, bet nekas īpašs, velnu tur neredzējām.

Braucot tālāk paskrienam garām Otira viaduktam, vietējam inženierbūves sasniegumam un kļūdu labojam piestājot Otira Gorge Rock Shelter Lookout. Šo ceļu ir atklājis pats Edinburgas hercogs 1990. gadā. Bet pūš tāds vējš un līst lietus, ka īsti negribas ilgi uzkavēties. Nedaudz gan paskatāmies, kā kokvedējs knapi lien kalnā ar pilnu kravu.

Līdz Hokitikai vairs nekur nepiestājam, pat tad, kad vajadzētu nobildēt ceļazīmes, kur uz autoceļa apļa vidū ir iezīmētas to šķērsojošas vilciena sliedes. Laiks ir kļuvis pretīgs, diena sanākusi gara un nav nekādas vēlmes līst ārā no mašīnas. Hokitikā mēs apmetamies ceļmalas hotelī, sastādām iepirkumu sarakstu un braucam uz bodi. Maija jūtoties apslimusi, mēs viņu atstājam mājās. Pēc iepirkšanās nospriežam aiziet uz jūru, pēc skata tā ir tepat blakus. Ejot uz jūru es nedaudz nožēloju, ka man mugurā ir tikai krekls un šorti, uznāk īsts lietus un es salīstu slapjš.

Vakariņās cepam desiņas ar kartupeļu frī (Atvars ir beidzot atradis ko ēdamu un laiks kopš sardelēm ir pagājis pietiekoši ilgs, lai varētu būt drosme pamēģināt).