12. marts

Šorīt mums ir plānā lielais pārbrauciens uz blakus esošo Ziemeļu salu. Augšā jābūt visai laicīgi, pabrokastojam, nočekojam, vai kaut ko neesam aizmirsuši, un dodamies uz Piktonu. Piktona nav tālu – vien 40 kilometri. Pa gaisa līniju vispār 8 kilometri, bet tas ietvertu brangu peldēšanu. Ceļš ir standarta, ar tādiem serpentīniem, ka pat man nedaudz vilka uz nelabu dūšu. Daudzo līkumu dēļ jābrauc ap stundu. Lai nedaudz atspirgtu, piestājam pie Nagkuta Bay, tur pastaigāju, nomierinu savu sabuntojušos līdzsvar orgānu. Rīts ir padevies lietains un miglains, pie tam mums piesienas pīles, kuras te noteikti tiek piebarotas.

Braucam tālāk, tā kā uzkrājusies laika rezerve, piestājam aplūkot kruīza kuģu piestātni no augšas Šekspīra līča lukautā. Mums ir paveicies – kruīza kuģi ar papīrmalku priekšplānā nemaz nenākas tik bieži redzēt. Te var izlasīt nedaudz par vietējo vēsturi. Vispār jau smidzina lietus, bet tas netraucē nedz mums, nedz vietējam iedzīvotājam vērot apvārsni. Tā kā līdz prāmim vēl ir laiks, tad piestājam nedaudz iepirkties, nevar jau zināt, vai uz kuģa būs ko ēst. Atrodam mazu bodīti, sameklējam kolu un Krančijus. Šķiet, ka kilokalorijām līdz Velingtonai vajadzētu pietikt.

Ar pirmo reizi līdz prāmju terminālim aizbraukt neizdodas, viņi te ir veseli divi un mums kā reiz ir vajadzīgs otrais. Nekas, mēģinām vēlreiz, sanāk! Dabūjam biļetes un stājamies rindā. Skaidrs ir viens, ka esam iestājušies visgarākajā un lēnākajā rindā. Gaidot savu kārtu, varam novērot Kiwi rail darbošanos, šie uz prāmja dzen virsū veselus vilciena sastāvus. Protams, salīdzinot ar mūsu dzelzceļu, viņi ir tikai tādi mazbānīši. Beidzot rinda sāk kustēties un, ko tu domājies, mēs esam vieni no pirmajiem! Un mums uz prāmja ir tas gods novietot savu auto tūlīt aiz fūrēm, var pat dzirdēt teliņus, kur tiek vesti ekskursijā!

Prāmis ir kā prāmis, tie, kas iekšā tikuši pirmie, ieņem vietas pie logiem. Mēs tā no sākuma darām, uz fikso iekožam un tad dodamies pētīt kuģi. Es uzkāpju uz augšklāja un tur arī pavadu visu laiku līdz tiekam cauri Mārlboro saunds līcīšiem un nonākam Kuka šaurumā. Pats sākums ir interesants, jo tad vari identificēt vietas, kurās mēs vakar bijām. Nav jau viegli, jo sanāk nedaudz cita perspektīva un nekad nevari būt drošs, kurā pakalna galā vakar īsti esi stāvējis, te palīdz saliņa fjorda vidū, tā kalpo kā atskaites punkts.

Cilvēki sākumā fotografē kā traki un pie labas vietas tikt ir visai grūti. Bet ar laiku viņu entuziasma apsīkums kopā ar vēju un nelielu lietu lielāko daļu nodzen nost no klāja. Kad pazīstamās vietas beidzas, tad var skatīties uz to, kur mēs vēl būtu varējuši iet, bet negājām. Izskatās, ka te var mierīgi noblandīties pusgadu un i tad kāds līcītis paliktu neapskatīts.

Fjorda beigas ar’ ir visai iespaidīgas, ir, ir zeme un pēkšņi viss – priekšā tikai Kuka šaurums un Ziemeļsalu nemaz vēl nevar redzēt! Dodos lejā meklēt Maiju. Savos meklējumos es atklāju, ka prāmim patiesībā ir arī priekšgals, no kura skats ir vēl labāks un vējaināks. Tā kā īsti darīt nav ko, stāvu tur un skatos jūru. Jūrā nav nekā interesanta, var skatīties ūdens krāsas maiņu, kaut kādu putneli, kas acīmredzot medī zivis. Pūš diezgan braši un tādēļ esmu te gandrīz viens. Maija atrodas pati, izrādās, ka viņa braucienu pa fjordu ir noskatījusies šeit. Viņai šis jau ir septītais Kuka šauruma šķērsojums ar prāmi. Aizejam paēst vietējā ēdnīcā, neteikšu, ka garšīgi, bet barojoši.

Iebraucot Velingtonas līcī, vējš pieņemas spēkā, nav tik traki, ka varētu noraut ausis, bet tuvu tam. Tagad cilvēku sarodas pavisam daudz, visi grib redzēt pilsētu no jūras. Izskatās diezgan pastāvs pasākums, līdzenas vietas te nemaz nav tik daudz, tādēļ visi apkārtnes kalni ir apbūvēti. Sagaidām paziņojumu doties uz mašīnām un dodamies. No prāmja lejā tiekam ātri un dodamies uz Apollo Lodge, tas te tāds motelītis netālu no pilsētas centra. Ivars to zina un nav nekādu problēmu līdz tam nokļūt – pēc 10 minūtēm klāt esam.

Motelis kā jau motelis, ierīkots daudzistabu dzīvoklī, tādēļ mūsu numuriņam ir interesanta konfigurācija. Mašīnai pagalmā ar’ atrodam stāvvietu, te ir pēc principa, kurš pirmais brauc, tas arī novieto mašīnu. Nedaudz atkopušies, dodamies apskatīt Jaunzēlandes galvaspilsētu.

Mūsu pirmais pieturas punkts ir Te Papa muzejs. Ja godīgi, tad ceļojuma plānošanas procesā, es ieteicu, ka te nav vērts vilkties, bet vai tad manu viedokli kāds ņems vērā! Man tika sasolīta zemestrīces simulācija, bet tās vietā viņi ierīkojuši atskatu uz Gallipoli kauju. Tas jaunzēlandiešiem izvērsies par tādu traumatisku pasākumu. Apskatām to, kāpju uz nākošo stāvu un ko tu iedomājies – te izstādīts Endeavour lielgabals! Maija knapi mani no viņa dabūja nost. Bērnībā es daudz biju lasījis par Kuka ceļojumiem, bet nekad nebiju gaidījis ieraudzīt kādu detaļu no viņa slavenā kuģa! Tālāk seko neliels dabas muzejs, kur var skatīties ievestos dzīvniekus un to mijiedarbību ar vietējo floru un faunu. Vietējie zaudē.

Tad neliels ieskats kolonizācijā, labi, ka maori bija uztrenējušies savstarpējos kautiņos un Jaunzēlande atradās pietiekoši tālu. Skaidrs, ka beigās viņus tāpat apčakarēja, bet ne tik sāpīgi kā Austrālijas aborigēnus. Te var arī papētīt pirmo migrācijas vilni, viņu waka modeļus, kara laivu (waka taua) visā tās krāšņumā. Tagad tādas vairs netaisot, neesot speciālistu. Var apmeklēt viņu Te Hau ki Tūranga, aplūkot kivi spalvas apmetņus un citus maoru kultūras artefaktus.

Augstāk ir modernās mākslas muzejs, tur gleznas un mākslas objekti. Daži velk uz holistiku un šķiet pilnīgs sviests, atmiņā iespiežas automātiskais indeksa lapiņu pāršķīrējs, tas dažādās krāsās un šķir lapiņas randomā. Vēl var iziet ārā un paskatīties uz pilsētu no jumta, durvis gan salūzušas un no sākuma domāju, ka aizslēgtas. Taču ar brangu rāvienu izdevās dabūt vaļā. Skats ir okei, bet jāskatās caur stikla barjeru.

Terakotu karavīrus nolemjam neskatīties, jo tos mēs jau esam redzējuši Šanhajā. Tagad tik atliek sagaidīt Atvaru un Initu. Ar Atvaru ir tā, ka viņu muzejā laist nevar, tā vietā, lai fiksi izietu cauri un dotos tālā, viņam neapnīk lasīt visus aprakstus un pētīt izstādītos objektus. Pablandījāmies pa suvenīru bodi (viss tik dārgs) izgājām uz krastmalas promenādi. Kad tas bija apnicies, gāju Atvaru meklēt. Neatradu, bet nu pēc pāris minūtēm viņš pats parādījās.

Mūsu šodienas nākošais plāns ir Botāniskā dārza apmeklējums, lai tur tiktu, nolemjam izmantot funikulieri. Tas te tāds vietējais simbols. Atrodam staciju, pie tās mums piesitās vietējais opālu tirgotājs, pareizāk sakot Initai, viņa laikam no mums vienīgā izskatā potenciāla pircēja. Augšupbraukšana kā jau funikulierī, pa laikam apstājas. Mēs gan kāpsim ārā tikai galastacijā. No augšas skats uz pilsētu ir tīri tā neko, ir tikai viena problēma, nezinām ko darīt tālāk!

Diena ir izvērtusies visai gara un baigi staigāt vairs negribās, botāniskais dārzs ir uz kalna nogāzes, un lai kur tu neietu, vienmēr sanāks kāpt atpakaļ pret kalnu. Varētu iet visu laiku uz leju līdz Parlamenta ēkai, bet mums ir funikuliera biļetes turp atpakaļ. Beigās izšķiramies noiet vienu mazu aplīti, braukt lejā un tad meklēt vietu kur paēst. No botāniskā dārza atminos vien saules pulksteni un tas pats bija blakus observatorijai. Skati, protams, bija smuki un pie kokiem bija šiltītes, bet kaut kā vairs nebija īpaša prieka visu to lasīt.

Tikuši lejā pilsētas centrā, dodamies meklēt vietu kur pavakariņot. Maķīti uzreiz neredzam, izstaigājam visu centru meklējumos, bet nekas nav labi. Šī pārgājiena laikā es paspēju apmeklēt lietotu grāmatu veikalu un galda spēļu veikalu. Atvars atradis bezmaksas internetu un viņu miesīgas rūpes vairs neskar. Beigās nolemjam nomesties Pasha Kebab. Vispār ēdiens bija labs, un ēst jau ar gribējās. Paēduši dodamies mājās un liekamies gulēt.