15. marts

Šodien mūsu galamērķis ir Fakatāne, tur mēs paviesosimies pie Maijas viesvecākiem. Līdz turienei ir tikai 170 kilometri un mums ir sarunāts ierasties pēcpusdienā. Tā pa ceļam vēl šo to apskatīsim. Pirmais apskates objekts ir Huka falls. Pirms tam gan apstājamies netālu no Taupo, lai vēlreiz uzmestu aci ezeram. Supervulkāna krāteris tomēr.

Ūdenskritums nav neko augsts, bet toties dikti jaudīgs. Vairāk tās varētu saukt par krācēm, upe no 200 metriem sašaurinās līdz 15 metriem, caurplūde 200 kubikmetri sekundē. Šis ir vietējais tūrisma punkts, neliela suvenīru bode, kur var nopirkt smukas vulkānu bildes. No rīta skatoties uz vulkānu pusi var redzēt, ka šie slēpjas mākoņos un vispār nav redzami. Tad no stāvvietas var iet līdz tiltiņam, ja paveiksies un tevi neviens ar selfijstiku neiegāzīs straumē, tad būs ko paskatīties. No tilta nekā īpaša redzēt nevar, skats ir iespaidīgs, bet to ūdens krišanu īsti redzēt nevar. Nākas iet pāri uz skatu laukumu. Ja grib tikt labā vietā, tad ir jāpagaida līdz nofotografējas visi pašiņu cienītāji un tad ignorēt vēlāk pienākošo žēlos skatienus.

Dodamies atpakaļ un nu mums ir izvēle, uz kuru geizeru parku doties. Ja esi vulkāniskā reģionā, tad noteikti vajag apmeklēt geizeru parkus. Maija mums piedāvā izvēli, ja godīgi, tad man vairāk tā ir izvēle starp diviem vārdiem, man nav ne jausmas, kur brangāki geizeri vai plašāki naftas ezeri. Izvēlamies Waiotapu. Tas mūsu mēlē nozīmētu “svētie ūdeņi”, tas tāds 18 kvadrātkilometru privāts bizness, kas sevī ietver karstos avotus, verdošus dubļus un nelielu ezeriņu. Tas viss ir par maksu, bet cilvēku te ka biezs, varētu domāt, ka uz to otru vietu neviens nemaz nebrauc.

Ja jau esam samaksājuši, tad nolemjam izstaigāt visu parku. Uz geizera atgriešanu mēs jau esam nokavējuši, tā kā galveno atrakciju neredzēsim. Pēc smakas uzreiz var pateikt, ka te ir īstie karstie avoti. Šādu vanckaru smaku ir grūti replicēt, galvenais saņemties un pēc pāris minūtēm jau būsi pieradis. te viss ir smuki ar taciņām un, protams, sākumā neliela burzma.

Sākumā tiek aplūkotas visas smirdošās bedres, lai tur lūst vai plīst, pat ja tajā bedrē nekas nenotiek, pat ja viņa nemaz tā nesmird, cilvēki līdīs skatīties, pat ja uz skatu laukumiņa noteiktais cilvēku skaits būs pārsniegts jau divas reizes. Ar laiku šī tendence pāriet un apmeklētājs nomierinās, uz beigām viņš jau skries, lai tiktu pēc iespējas ātrāk ārā. Centrālais objekts te ir Šampanieša baseins, vecs vulkāna krāteris, kas tagad tēlo 62 metrus dziļu uz 74 grādus karstu ezeriņu ar ūdens skābumu pH 5.4. Ūdens virsma visu laiku burbuļo no CO2, bet to var redzēt tikai tad, kad vējš padzen nost tvaikus. Dažus vecos krāterus te apdzīvo bezdelīgas, viņām zemes siltums palīdz olu inkubācijā un pie objekta Rua Ōwhanga to visu pat var redzēt, olas ne, bet putnu alas gan.

Un kas tas būtu par silto avotu parku, ja tajā nebūtu mazs tarhūna krāsas ezeriņš! Biju tā pārņemts ar skatu, ka pat neattapu izlasīt kāda viela ūdenī jāizšķīdina, lai iegūtu to krāsu. Kad viss apskatīts un uz kartes divreiz pārbaudīts, ka nekas nav palicis neapmeklēts, dodamies ārā. Mēs ar Maiju ārā izdodamies pārāk naski, pat nepamanām, ka esam atstājuši Initu ar Atvaru suvenīru bodē. Mašīnā ātri papusdienojam un braucam tālāk uz Fakatāni.

Pa ceļam Galatejā (vietas nosaukums laikam ņemts no Bībeles) piestājam pie neliela ezeriņa, lai nedaudz pastaigātos. Staigājam tikai mēs ar Atvaru, jo redz ārā līst lietus. Iepazīstamies ar vietējo laivu piestātni, kur memoriālā plāksne vēsta, ka šo ir uzbūvējuši vietējie. Lietus sāk līt pa īstam un nākas iet atpakaļ.

Laikam jau ūdeņi ir mūsu vājība, jo apstājamies pie Matahina mākslīgā ezera izskatās visnotaļ interesanti. Te uz tilta ir pat uzmontēts ceļamkrāns, ar kuru vajadzības gadījumā var atraut vaļā slūžas. Nospriežam, ka tas laikam tādēļ, ka dambja apakšā dzīvojošie cilvēki ir baigie negantnieki, ka viņi visu laiku jātur kā ķīlnieki.

Un tagad beidzot nonākam Fakatānē. Varētu domāt, ka Whakatane tā vis nelasās, bet pat vietējie Wh lasa kā F un tādēļ raksta tā, bet izrunā pavisam citādi. Pabraukājam pa pilsētu, ievērtējam lielveikalus, sapērkam medu un šokolādi un dodamies ciemos. Ciemos mūs jau gaida pa nopietnam. Nu vispār jau gaida Maiju, mēs tik tā piesitušies līdzi. Sapazīstos ar Mariju un Maršalu, mums izrāda māju, baložu barotavu. Satiekam Džordžu, tas ir viņu suns, dikti draudzīgs un profesionāls ēdiena diedelētājs. Pēc miesasbūves var redzēt, ka viņam arī sanāk.

Tā kā Džordžam ir vakara pastaigas laiks, dodamies uz vietējo pludmali nelielā pastaigā. Te jau ir Klusais okeāns un ja ierautu jūrā, tad noteikti Izpeldētu kaut kur Tongā vai Samoa salās. Smilts te ir interesanta melna. Ja patīk lasīt gliemežvākus, tad ar to te var nodarboties, Maija gan saka, ka nav vērts, jo rīt mēs brauksim uz daudz nopietnāku gliemežvāku pludmali.

Pēc vakariņām mēs dodamies nelielā ekskursijā uz netālu esošo mežu white Pine Brush, tur var apskatīties vietējos kokus. Pajautāju Maršalam par kivi, šurp braucot redzējām zīmi, uzmanību kivi nesabrauc. Viņš te dzīvojot gan, nevienu kivi uz ceļa neesot redzējis. Mežs ir interesants, ja vien es kaut ko saprastu no Ziemeļsalas kokiem. Te arī no draugiem sāk pienākt jautājumi, vai mēs gadījumā neesam Kraistčērčā.

Pēc tam dodamies izbraucienā uz vietējas nozīmes vietām, apskatām vietu, no kurienes krastā izkāpis pirmais maoru migrācijas vilnis. Viņiem te par to tēmu ir vesela leģenda, te ir ala, kur glābušies no vētras un tādā garā. Sanāk, ka pirmie ieceļotāji ir bijuši diezgan informēti par vietējo topogrāfiju. Ir piektdienas vakars un pilsētiņā daļa no iedzīvotājiem sēž bārā un dzer alu. Skaļums ir iespaidīgs, to var dzirdēt pat skatu laukuma, no kurienes var pārredzēt visu pilsētiņu. Ir nedaudz nomācies un tādēļ Dienvidu krusta skatīšanās nesanāk.