Navigate / search

Лишний на земле лишних by Дмитрий Олегович Смекалин

Man gadījās veikalā nopirkt grāmatu Лучший друг големов, un tikai izlasot piecdesmit lapaspuses, es sapratu, ka šī nav sērijas pirmā grāmata. Nācās likt golemus pie malas un meklēt sērijas pirmo grāmatu. Fiziski neatradu, nācās nopirkt elektroniski.

Kaut kur Urālos tiek atrasts portāls, kurš kalpo kā pāreja uz pavisam jaunu pasauli. Portālu, skaidra lieta, Krievija notirgo amerikāņiem, pareizāk sakot, konsorcijam sauktam par Ordeni, un lielā jauno zemju apgūšana var sākties. Mūsu varonis arheoloģijas aspirants uz Zemes zaudējis visus savus tuviniekus, nolemj pārdot īpašumus un doties uz jauno pasauli pētīt Aizgājēju artefaktus. Aizgājēji nebūt nebija standarta civilizācija, izskatās, ka viņu kultūrā nopietna vieta ir bijusi atvēlēta maģijai.

Sākšu ar labo – grāmatai ir tikai nedaudz pāri trīs simts lapaspusēm un tādēļ izlasās diezgan ātri. Nopirku elektroniski un tādēļ plauktā vietu neaizņems. Lai ar paša stāstījuma kompozīcija ir tik tuvu standarta papadancu šablonam, cik vien tas ir iespējams, nekādu vilšanos tas man neizraisīja. Galvenais varonis aizbēdzis no zemes, ticis pie maga iesācēja spējām, nonāk tādā kā ikdienas rutīnā ar nelieliem piedzīvojuma elementiem.

Parasti šajā žanrā jaunu ideju trūkumu reizēm veiksmīgi spēj apslēpt labi izstrādāta pasaule, šis nav tas gadījums. Pasauli daļēji apdzīvo zemes cilvēki, un autors nav iesprindzis uz neko vairāk, kā visas tautas attiecīgi izmitinājis pa nosacītām valstīm – arābus tuksnesī, indiešus kalnos. No floras un faunas uzzinām tikai tik daudz, ka vietējie odi dikti kož. Bet galvenajam varonim tā nav problēma, viena no pirmajām apgūtajām maģijām ir odu atbaidīšana.

Tā nu lasītājs braukā līdzi jaunajam magam sākumā ar bruņumašīnu, tad ar motocikletu un neko vairāk kā viesnīcas, ceļu un standarta Aizgājušo magu treniņkompleksu neredz. Lasot grāmatu tāda sajūta, ka esi nosūtīts komandējumā. Vienveidību kliedē reti bandītu uzbrukumi un tas, ka laiku pa laikam mūsu varonim tiek atņemts kāds īpašums. Taču, ja šī lieta nesatrauc pat mūsu varoni, tad ko tur lasītājam krenķēties?

Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka pirmā grāmata laikam nav obligāta, un te visu notiekoši mierīgi varētu satilpināt trīsdesmit lapaspusēs, neko daudz no satura nezaudējot. Lielāko daļu gan aizņemtu maga arsenālā pieejamo sešdesmit burvestību apraksti.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt ieteiktu tikai tad, ja nu pa rokai nekas cits nav atrodamas. Tīri intereses pēc izlasīšu arī sērijas otro grāmatu, iesāktās lietas ir jāpabeidz.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website