The Unexpected Truth About Animals: A Menagerie of the Misunderstood by Lucy Cooke
Šo grāmatu klausījos audioversijā un tādēļ tās “izlasīšana” man prasīja pusgadu. Nav jau tā, ka viņa nav interesanta, patiesībā es viņu noklausījos četros piegājienos. Pie vainas bija grāmatas autore kā grāmatas priekšā lasītāja. Viņa ar lasīšanu nodarbojās tik pārspīlēti entuziastiski, padarot klausīšanās procesu knapi paciešamu, tādēļ nācās dozēt.
Pasaule ir brīnumu pilna, un vēl brīnumaināki ir viduslaiku bestiāriji, kuros dzīvniekiem tiek piedēvētas cilvēku īpašības, morāles normas un sabiedrības iezīmes. Leģendas mijas ar patiesību un, protams, ka nekas nespēj pārspļaut to, kāda ir dzīvnieku dzīve īstenībā. Autore cenšas spiest uz kontrastiem sagraujot lasītāja nezinātniskos un uz neko nebalstītās ekspektācijas par kāda dzīvnieka dabu.
Lai neizplūstu slavas himnās un neizskatītos pēc pielīdēja, teikšu uzreiz, šī ir viena no labākajām dzīvnieku pasaulei veltītajām grāmatām, kuras man ir nācies lasīt. Te lasītājam ir jāķepurojas interesantu faktu plūdos, bet aiz visas smiešanās un ironizēšanas slēpjas pavisam nopietns stāsts par bioloģisko diversifikāciju, sugu apdraudējumu un to, ka diez vai procesi, kurus cilvēce ir uzsākusi, būs atgriežami pirmsindustriālā stāvoklī. Bet nu par lietām, kuras es uzzināju.
Pandas – no zoodārzu rūgtās pieredzes visiem ir skaidri zināms, ka pandas ir absolūti nederīgs radījums. Tas pat nespēj lāgā vairoties, toties ir dikti smuks un jauks lāčuks. Liela daļa cilvēku pat nenojauš, ka tas nesmādē gaļu un ka tā vairošanās spēju neveicina pat pandu porno skatīšanās. Savvaļas pandas ir pavisam cits stāsts, tur viņas vairojas uz nebēdu, plēšas savā starpā un dzīvo lāča cienīgu dzīvi.
Stārķi – stārķi vairs neemigrē uz siltajām zemēm, bet uz Spānijas atkritumu izgāztuvēm, breksits visticamāk pieliks punktu to populācijas atjaunošanas mēģinājumiem Lielbritānijā. Iedomājies, tur ved pamestos poļu stārķus! Briti vispār ir pacentušies ar savējo iznīcināšanu, jo savulaik stārķa ligzda pie mājas norādīja uz sakariem ar pašu nelabo. Skaidrs, ka ilgi putni tur izvilkt nevarēja. Bonusā stāsts par putnu migrācijas evolūciju.
Zuši – jau no izseniem laikiem galvenā cilvēku problēma bija zušu izcelšanās noskaidrošanu. Neviens nekad nav redzējis mazu zuti. Un vienmēr atradās kāds, kuru nodarbināja zušu ģenitāliju meklēšana, tika izsludinātas prēmijas, bet velti. Nevar teikt, ka mūsdienu atbilde “Sargasu jūra” ir pilnīga.
Bebri – par bebru, kurš bēgot no mednieka, nokož savus pautus droši vien zina visi. Renesanses zinātnieki pat mēģināja parādīt bebrus kā tādu alternatīvu civilizācijas veidu. Bet mūsdienās bebru izdalījumus izmanto konditorijā un parfimērijā kā vaniļas aizstājēju.
Vēl jau varētu pastāstīt par Sliņķiem, Nīlzirgiem, Sikspārņiem, Maitasputniem, Hiēnām un Pingvīniem, bet es tomēr ieteiktu izlasīt šo grāmatu katram pašam. Tas būs aizraujošs piedzīvojums 10 no 10 ballēm.