Pirmā grāmatu par melnajiem caurumiem man rokās nonāca desmit gadu vecumā. Tā saucās Visums un to bija sarakstījis Aizeks Azimovs. Tur gan runa nebija tieši par melnajiem caurumiem, bet par tā laika supertrendīgo astronomisko parādību kvazāru. Vēlāk es izlasīju grāmatu krievu valodā, kuras nosaukums ir pagaisis no manas atmiņas. Tajā es uzzināju par Švarcšilda rādiusu un Kerra melnajiem caurumiem. Laika gaitā biju sagrābstījies informāciju dažādās kosmoloģijas grāmatās. Nebija nekāds brīnums, ka, Jānī Rozē plauktā pamanījis šo grāmatu, es to tūlīt arī iegādājos.

Melnie caurumi Visumā ir bijuši gandrīz vienmēr, sākot no pavisam maziem līdz Saules sistēmas lieluma. Tagad jau var droši teikt, ka katras galaktikas centrā ir vismaz viens no supermasīvajiem un miljoniem sīkāku izkaisīti pa visu galaktiku. Atceramies arī satraukumu pirms Lielā Hadronu paātrinātāja palaišanas, kad daži entuziasti, kuriem ir švaki gājis matemātikā, bļāva par iespēju izveidot melno caurumu, kas aprīs visu zemi. Tas gan bija no pirksta izzīsts apgalvojums. Melnie caurumi būs arī pēdējie objekti, kas paliks Visumā ilgi pēc tam, kad visas zvaigznes jau būs izdzisušas.

Strukturāli grāmata ir uzrakstīta perfekti, sākot ar Džona Mičela (John Michell) ideju, ka varētu eksistēt objekts, kura gravitācija būtu tik liela, ka pat gaisma nevarētu no tā izsprukt līdz LIGO eksperimentam un gravitācijas viļņu atklāšanai. Tam visam pa vidu ir blazāri, pulsāri, kvazāri, neitronu zvaigznes, baltie punduri un simtiem zinātnieku, kas visu vai daļu no savas karjeras ir veltījuši gravitācijas pētīšanai. Man personīgi liela daļa no informācijas nebija nekāds jaunums, bet tik labi sastrukturētu notikumu izklāstu man nācās lasīt pirmo reizi.

Laikam nojaušot, ka caurmēra lasītājam ir alerģija pret matemātiku, te praktiski iztrūkst vienādojumu, kas uzskatāmi parāda, kāpēc process notiek tieši tā un ne savādāk. Tādēļ lasītājs ir pasargāts no iespējas pašrocīgi aprēķināt supermasīvas zvaigznes kolapsu, lai redzētu, kas tur sanāks. Tādēļ sanāk vai nu autoram ticēt uz vārda, vai arī paskatīties atsaucē un visu nočekot pašam.

Es personīgi ieguvu no šīs grāmatas pāris lietas. Pirmā – man jau no bērnu dienām, uzzinot par neitronu zvaigznēm, bija šķitis, ka tās pēc būtības ir milzīgi atomu kodoli, kas turas kopā tikai pateicoties gravitācijai. Un ko tu domājies, autors garām ejot apstiprināja manas aizdomas. Otrā lieta ir saistīta ar gravitācijas viļņu izplatīšanās ātrumu. Es savulaik esmu lasījis ne tikai gudras grāmatas vien, man ir nācies lasīt arī tādas grāmatas, kuras lasot šķiet gudras, bet patiesībā tur ir tikai sēnalas. Šajā laikā es acīmredzot vēl nespēju kritiski izvērtēt informāciju un man prātā aizķērās viens artefakts, ka neviens īsti nezina, cik ātri izplatās gravitācija. Pareizā atbilde ir gaismas ātrums, un to es zinu jau sen, bet katru reizi, kad es izlasu kārtējo šī fakta pierādījumu, grāmatas autors manās acīs nopelna papildus zvaigznīti. Trešā – autors izvairās no tukšām spekulācijām un te nav sastopama nodaļa par melno caurumu pielietojumu sadzīvē. Praktiski nav piesauktas tārpejas, laika mašīnas un citas zinātniskai fantastikai piedienošas lietas. Trakākais, kas te ir sastopams, ir scenārijs, kā tāltālā nākotnē zemes lieluma planēta riņķojot ap saules lieluma melno caurumu varētu iegūt veselu kilovatu enerģijas gada laikā par spīti entropijai.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk astronomija un ir vēlme izlasīt par kādu tās mazu sadaļu visu no A-Z, tad iesaku šo. Nekādas priekšzināšanas, izņemot loģisko domāšanu, šai grāmatai nav nepieciešamas.