Pirms trīs gadiem izlasīju šīs sērijas pirmo daļu Laika bērni un biju ļoti labās domās gan par autoru , gan par grāmatu. Pērngad šī grāmata iznāca arī latviešu valodā un es to izlasīju vēlreiz. Taču šai man kaut kā nesanāca laiks.

‘We’re going on an adventure.’

Tā ir Noda Bērnu Konglomerāta iecienīta fāze, jo tā sola jaunas pasaules visā to daudzveidībā. Noda bērniem gan ir viena problēma viņi īsti neatšķir apkārtējo pasauli no sevis un tādēļ piedzīvojums nesanāk kā iecerēts.

Ar moluskiem viss ir pavisam vienkārši viņu Dievs/Tēvs Disra Senkovi viņus ir izmitinājis uz Damaskas. Planēta ir terraformēta un pilnībā pielāgota astoņkāju vajadzībām. Astoņkāji ar nanovīrusa palīdzību ir padarīti par saprātīgiem, taču viņu radītājs nav īpaši aizrāvies ar viņu kontrolēšanu un tādēļ tie ir saprātīgi savā īpašā veidā.

Cilvēku un zirnekļu alianse šajā planētu sistēmā ierodas pēc gadu tūkstošiem un tiek nostādīti diezgan sarežģītu jautājumu priekšā, kontaktēt vai mukt? Kā sazināties ar būtnēm kuras pašas nekontrolē savas emocijas, kā sazināties ar būtnēm, kuras nespēj atšķirt sevi kā indivīdu no pārējās pasaules?

Autors lasītājam piedāvā nudien brangu piedzīvojumu, vecās labās zinātniskās fantastikas stilā. Nu jau ir veselas trīs saprātīgas civilizācijas, kuras atšķiras no cilvēkiem gan sabiedrības struktūras, gan domāšanas veidā. Autors ir rāvies vaiga sviedros, lai padarītu stāstu ne tikai lasāmu bet arī ticamu. Protams, var apskaust viņa optimismu, ka katra būtne ja vien tā ir pietiekoši saprātīga atradīs veidu kā sadzīvot ar pārējiem. Sak labs piemērs ir lipīgs.

Manuprāt visinteresantākās šajā stāstā bija autora idejas par starpsugu komunikāciju, kā saprast vienam otru. Kā saprast Citādo un aptver tā vietu pasaulē, kā vispār definēt pasauli un indivīdu no sveša skatu punkta. Ja stāstā par zirnekļiem autors vēl centās pieturēties pie ierastiem konceptiem, tad te viņš ir devis fantāzijai vaļu. Tie paši astoņkāji ar savām autonomajām smadzenēm, kuru centrālās smadzenes nemaz neapjauš ko dara viņa perifērija. Tā ir tāda dīvaina simbioze, kur centrs pieņem lēmumu, bet taustekļu (kāju) smadzenes veic analītiskās procedūras, kurām lai būtu efektīvām ir jānodrošina saskare ar citu indivīdu taustekļiem. Un protams visa saziņa notiek krāsās. Par Noda bērniem es nestāstīšu, tā ir pārāk laba ideja, lai dzirdētu to no pārstāsta.

Neteikšu, ka grāmatas sižets ir kaut kas īpaši oriģināls, tas diezgan pieturas pie kosmosa ceļojumu standartstāsta. Grupa pētnieku, atrod savu priekšteču darbus un to sekas. Tālāk seko piedzīvojumi, kontakta meklēšana un jaunās gaišās nākotnes būvēšana. Ja ir lasīti autora iepriekšējie darbi, tad grāmatas beigas būs skaidras jau no paša sākuma un tas nedaudz var nosist lasītprieku.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidīšu turpmākos darbus par šo pasauli, jo kā jau atmināmies no Laika bērniem arī šai pēdējā nodaļa ir jaunu piedzīvojumu solījums.