Navigate / search

Sixteen Ways to Defend a Walled City by K.J. Parker

Šo grāmatu izlasīšanai man ieskapēja Andris, teica – Tev jau tas autors patika, patiks šī ar’. Grāmatas nosaukums mani uzrunāja, es pat ilgi nenomarinēju plauktā, pieķēros nedēļas laikā.

Šis ir stāsts par Siyyah Doctus Felix Praeclarissimus dēla Orhanu un viņa Lielā aplenkuma vēsturi, kas sarakstīta, lai varenu vīru darbi un ciešanas netiktu aizmirsti. Aplenkums tuvojas un Pilsētai nav atlicis laika pienācīgi sagatavoties, iedzīvotājiem nav nedz ūdens, nedz pārtikas, bet viņiem ir Orhans un ienaidnieks.

Orhans ir parasts inženierdaļas vienības komandieris, kura ikdienas uzdevums ir meklēt savai karaspēka daļai finansējumu un laiku pa laikam uzbūvēt pa kādam tiltam. Viņš ar visu sirdi un dvēseli kalpo Robūru impērijai, lai ar pats ir vienkāršs “pienaģīmis”. Priekš inženiera, viņš ir pārlieku labi informēts par iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju, viņa pazīšanās loks aptver arī Impērijas valdošos slāņus un lasītājam atliek tikai minēt, kas tad Orhans ir patiesībā.

Pirmajā acu uzmetienā šī grāmata ir vēsturisko notikumu apkopojums, kuru tās apkopotājs ir labi bagātinājis ar savu personīgo varoņdarbu aprakstiem. Protams, viņš ir pieticīgs un īpaši augstu savu veikumu nevērtē, bet kurš hronists gan tāds nav? Pilsētas aplenkumu kā alegoriju lasītājs var attiecināt uz visu, ko viņš vēlas, Romas krišana – lūdzu, Konstantinopoles mūru sagraušana – gandrīz precīzi! Apraksts ir tikpat vēsturisks kā mūsu vēstures hronisti. Ienaidnieks ir gudrs, nežēlīgs, tam ir pieejami neierobežoti resursi, aizstāvji ir pa roku galam salasīti ļautiņi, jo Impērijas zieds nodevības rezultātā ir gājis postā. Taču Impērija jau tādēļ ir impērija, ka nebalstās uz līderi bet uz ideju.

Ja lasīts kāds no iepriekšējiem autora darbiem, tad negaidītie sižeta pavērsieni vairs nepārsteigs, bet tik un tā viņi ir reizē gan klišejiski, gan pilnīgi negaidīti, kas šo grāmatu ierindo gandrīz kā īsta hronika kategorijā. Manuprāt, galvenais šīs grāmatas mērķis ir parādīt, cik patiesībā trausla ir visu lielo civilizāciju esamība. Tu dzīvo noteiktā laikmetā, kādā impērijā, varbūt galvaspilsētā varbūt perifērijā, iespējams, tu esi imperators, iespējams, zemnieks, bet paies gadu tūkstoši un neviens
neatcerēsies, ne tikai tavu neuzvaramo impēriju, ne tavu vārdu, lai kā tu censtos. Šie cilvēki atraks kaut kādas drupas un brīnīsies, kas gan te savulaik ir bijis? Pat ja tava hronika saglabāsies nemainīga gadu tūkstošus, tad tās lasītājs nespēs pateikt, vai tas ir izgudrojums vai patiesība. Varbūt tādēļ nemaz nav vērts ar patiesību aizrauties un stāstā ielikt kādu morāli un varenu vīru varenus darbus?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturei līdzīgi darbi un vēlies lieku reizi atgādināt, cik mūsu laika posms ir maznozīmīgs visā pasaules vēsturē, tad rekomendēju izlasīt.