Navigate / search

Свита мертвеца, Костяной дракон (Дорогой мертвеца #3-4) by Павел Корнев

Ja var būt varoņa ceļš, tad kādēļ lai nebūtu miroņa ceļš? Šo ceļu es jau lasu labu laiku, tas gan vairāk saistīts ar grāmatu iznākšanas biežumu nevis ar manu lasīšanas ātrumu. Neteikšu, ka man ļoti interesēja uzzināt, kas notiek pēc pirmajām daļām, bet brīdī, kad nebija ko lasīt un vēlējos ko vieglu, paņēmu turpinājumus.

Džons Dou apstākļu spiests ir apmeties kādā no virtuālajām datorspēlēm, kamēr pārējie spēlētāji var no tās brīvi izlogoties, Džonam tādas iespējas nav. Lai atgrieztos realitātē viņam ir jāpaveic kvests, jāiegūst Atdzimšanas burvestība, jāsasniedz simtais līmenis un sapņi piepildās. Pirmajās divās sērijas grāmatās viņš cītīgi kačāja līmeņus un nu ir nonācis finiša taisnē.

Galvenais varonis vārda tiešā nozīmē cīnās par izdzīvošanu un tādēļ lasītājam tiek piedāvāts viens liels kvests. Ja no sākuma vēl nedaudz spēja pavilkt autora izdomātā pasaule, tad šeit tās spozme beidzās. Lai kaut cik dzītu sižetu uz priekšu, Džona veiksmei ir jāstrādā virsstundas. Viņš, protams, ir ieguvis sev vārdu un nu tik atliek to pareizi izmantot. Šajā grāmatā par intrigu vispār nav vērts runāt, jo te viss notiek uzreiz. Lai piedotu sižetam asumu (cik nu tas iespējams datorspēles aprakstā) visi mēģina apčakarēt visus un galvenais varonis cenšas šajā spēlē neatpalikt.

Par varoņiem kā tādiem un to iekšējo pasauli nav pat ko īpaši runāt. Džons cīnas par savu dzīvību un tādēļ viņam ir attaisnojums jebkurām spēles situācijām. Pārējie varoņi pilda savus kvestus un Džons viņiem ir statusa nostiprināšanai. Ja nu ir kāds tēls kuram pieķerties, tad tas ir koda gabals, kas nes vārdu Neo un sevī iemieso Tumšā Fēniksa ordeņa pavēlnieku. Viņam nudien ir padevies īsts varoņa ceļš no ciema puišeļa līdz Tumsas pavēlniekam. Reizēm man pat šķita, ka tieši Neo ir pateisais galvenā varoņa titula nesējs.

Šī sērija ir pieskaitāma smadzeņu košļenei, kuru ir vērts lasīt vien tad, ja nesagaidi neko episku, izcilu un pārdomas rosinošu. Var lasīt kā vienkāršu piedzīvojumu, kuru uz priekš dzen notikumi, kas iespējams nav diez ko loģiski, bet savā ziņā interesanti. Lieku 5 no 10 ballēm un lasīt ieteiktu tikai litRPG faniem, kam aptrūcies lasāmā.

Zaļais gredzens by Valdis Rūmnieks

Par šo grāmatu es uzzināju tikai Grāmatu izstādē, klīda baumas par jaunu fantastikas grāmatu latviešu valodā, latviski sarakstītu, un tai uz vāka esot kaut kāds goblins. Es pēc būtības esmu par latviešu fantastiku un tādēļ nobalsoju ar naudas maku, nopērkot grāmatu. Grāmata nav neko bieza un tajā ronami vien trīs stāsti, tādēļ īpaši uz lasīšanu negatavojos un ķēros klāt tūlīt pēc nopirkšanas.

Pirmais stāsts saucas “Zaļais gredzens” un ir zināma variācija par ceļošanu laikā, laika mašīnas vietā ir belziens ar priedes sakni, kas mūsdienu sēņotāju aizgādā uz 1889. gadu. Interesanti, ka daudz slavenākais Marka Tvena stāsts “A Connecticut Yankee in King Arthur’s Court”, kurā belziens kalpoja kā laika mašīnas ekvivalents, arī ir iznācis 1889. gadā. Šajā stāstā galma vietā ir lauku saimniecība Gaujmalā, Merlina vietā Reģe ar savām brīnumdzirām un leģendu par lidojošām pilīm. Stāsts pats par sevi netiek tālāk par ašu skici – nonākam pagātnē -> gribam tikt atpakaļ -> uz pirmo nekas nesanāk -> konflikts -> atpakaļ nākotnē. Smieklīgi šķita Reģes prātuļojumi par laiktelpas kontinuitāti pasaulē, kur tā, šķiet, ir caura kā siets bez nekādiem priežu portāliem. Vienkāršs stāsts, bez spilgtiem varoņiem, vienīgais pluss, ka notiek Latvijas teritorijā.

Otrā stāsta “Ala” darbība notiek 2063. gadā. Divi draugi – Mēness pētnieki – dodas uz Mēnesi, lai noskaidrotu tur pēkšņi novērotās parādības izcelsmi. Šis stāsts mani nobeidza, autors vispār nav iesprindzis ar standarta faktu ticamības pārbaudi. Es te nerunāju par autonomo gravitāciju un bezsvaru, tur vēl kaut ko var izkombinēt ar paātrināšanos un bremzēšanu. Trakākais sākas uz Mēness, diemžēl zinātne Latvijā arī 2063. gadā būs bērnu autiņos. Latvju zinātnieki uz Mēness virsmas pielietos radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi! Cilvēki, kas bez sakariem izolēti uz Mēness kopš 1826. gada runā par Mendeļejeva periodisko elementu tabulu, kuru Mendeļejevs publicēs tikai 1863. gadā! Kāda joda pēc jāliek stāstā atsauces nepārbaudot tās stāsta kontekstā?

Stāsts “Caurspīdīgais” beigās ir jāatzīst par labāko šai grāmatā un tas neskatoties uz cilvēku ar caurspīdīgu ādu, kurš mīl citēt latvju dainas, te vismaz ir kaut kāda darbība, izdzīvošana un interesants veids kā kodolkara bunkura ideju pārnest uz Latvijas teritoriju, pats stāsts gan uzreiz man nez kāpēc sāka asociēties ar Daniel F. Galouye Dark Universe, lai ar’ skatapunkts Caurspīdīgajā ir pavisam cits.

Reti gadās, bet šis krājums man galīgi negāja pie dūšas. Es no grāmatas sagaidu citējot Marģeru Martinsonu: “Man te ir tāds gabals, kādu jūs pirms tam neesat lasījuši un pat iedomāties nevarat.” Šeit nav tādu gabalu, te ir tikai asakas. Lieku 4 no 10 ballēm.