Navigate / search

Clearing the Air: The Beginning and the End of Air Pollution by Tim Smedley

Tajos laikos, kad par kovidu neviens vēl nebija dzirdējis, es skatījos listi ar labākajām tā gada populārzinātniskajām grāmatām, kā jau to biju radis darīt katru gadu. Pirkstu uz gudro un atzīto grāmatu pulsa ir jātur vienmēr, citādi neuzzināsi par jauno un patiesi svarīgo pasaulē. Kad grāmata atnāca (vispār jau pastniece pārmeta pāri žogam), es tai pat vakarā izlasīju nodaļu, kuras dēļ grāmatu vispār iegādājos – Dīzeļgeitu.

Īsumā pasaulē ar gaisa kvalitāti ir slikti un pie vainas ir paši cilvēki. Nav jau tā, ka gaisa piesārņojums būtu cilvēcei kas jauns, tas cilvēkus ir vajājis no laika gala. Dievs vien zina, cik cilvēku akmens laikmetā nosmaka nepareizi ventilētās alās ugunskura dūmos. Šī tradīcija gan vēl nav pavisam aizmirsta un pat šajos laikos pāris cilvēki aiziet postā ievelkot teltī vienreizlietojamo grilu kā apkures elementu. Un tad sākās bronzas laikmets, kas piedāvāja pavisam jaunus ķīmiskos savienojumus, ar kuriem saindēties, un visbeidzot industriālā revolūcija padarīja gaisu tādu, kurā cirvi var pakārt gaisā.

Mūsu laikos liktos viss ir kārtībā –  smogs, ja ir, ir tikai lielās pilsētās kaut kur Indijā vai Amerikā un mūs neskar. Taču tā vis nav, un par to ir grāmata. Ja grāmatas saturs jāpasaka vienā teikumā, tad tas būtu – ir slikti dzīvot ceļa malā. Grāmatā šī tēma tiek izvērsta uz velna paraušanu un pastāstīšu tikai par lietām, kas man likās īpaši interesantas.

Kā jau parastam cilvēkam, man vissmieklīgākais fakts bija ne jau tetraetilsvina pievienošana degvielai, ne jau tādēļ ka nebūtu alternatīvu, bet gan tāpēc, ka to varēja patentēt.  Mani visvairāk fascinēja fakts, ka savulaik Mehiko gaisa piesārņojuma putekļu frakcija sastāvēja no suņa izkārnījumu daļiņām.

Patiesībā jau gaisa piesārņojums autora prāt nemaz nav smieklīgs, tā dēļ bojā iet cilvēki un esošā likumdošana nespēj tikt progresam līdzi. Piemēram, katalizatori dīzeļiem diezgan veiksmīgi tiek galā ar rupjo piesārņojumu frakciju, bet ir praktiski bezspēcīga pret nanodaļiņām no tā paša motora. Protams, kvēps pats par sevi ir kaitīgs veselībai, bet atšķirībā no nanodaļiņas tas asinsritē neparādīsies jau pēc trīsdesmit minūtēm. Tas savukārt rada veselības problēmas un no tām cilvēki mirst. Tai pat laikā nekas netiek darīts, lai novērstu lielo piesārņotāju ietekmi uz atmosfēru, dažāda kalibra kuģiem vispār nav jēdzīgu regulējumu un caurmēra kruīza kuģis izmešu ziņā ir salīdzināms ar 100’000 automašīnām. Vai arī māja kurināšana ar malkas apkuri pilsētā ir tas pats, kā ja tev pie mājas stāvētu fūre ar ieslēgtu motoru cauru dienu.

Bet visu var labot, lielākoties piesārņojumu var novērst jau pie tā rašanās vietas, rūpniecību izmest no pilsētas, ieviest stingrākas regulas, ap bērnudārzu iestādīt mūžzaļo koku dzīvžogu un citas praktiskas lietas. Cilvēkiem vairāk pārvietoties ar sabiedrisko un pilsētās ierobežot auto kustību. Pat ja visi auto būtu zaļi, viņiem riepas dilst tik un tā un to daļiņas nonāk atmosfērā. Īsumā nekāds kosmoss nav jāizgudro. Pat velobraucēji konflikti Rīgā ar autovadītājiem nav nekas jauns uz pasaules, savulaik Parīzē un Londonā bija tāpat. Viena lieta, kur es īsti autoram nepiekritu, bija viņa lielais haips par ūdeņraža ekonomiku.

Kopumā grāmatas stāstījums mijas starp interesantu un garlaicīgu, brīžiem ir jāpiespiežas, lai lasītu tālāk. Ne visam es piekrītu, bet tas nenozīmē, ka tikai man ir taisnība. Ja dikti, nudien dikti interesē gaisa piesārņojuma problēmas, tad lasīt var 7 no 10 ballēm.

Альфа-ноль, Набирая силу by Артём Каменистый

Pērngad bija tāds gads, kad uz pārāk  nopietnu literatūru prāts nenesās, tā ka nācās nodarboties ar eskeipismu pēc pilnas programmas. Un kas gan varētu piedāvāt labāku iespēju aizbēgt kā manis iecienītais Lit RPG žanrs? Tajā skaties no malas uz galvenā varoņa centieniem iegūt līmeņus pasaulē, kurā ne tev, ne viņam nekas nav skaidrs.

Šis jau ir pārbaudīts autors un viņa darbus es esmu gatavs izlasīt uzreiz un neatraujoties no grāmatas. Šīs grāmatas sižets, ja jābūt pavisam godīgam pret sevi, ir žanra klišeja, kas uzbūvēta klāt piemetot “popodancu” žanra klišejas, tas viss sablenderēts un pasniegts kā interesants vēstījums. Mūsu varonis Geds no Zemes dzīves neizprotamu iemeslu dēļ ir pārnests uz kāda vietējā aristokrātu klana atvases ķermeni. Un tavu neražu – ķermenis nav apveltīts ar pasaulei raksturīgām spējām, manas rezervuārs tek kā siets, līmenis nultais un Geds bez amuletiem pat pats piecelties kājās nespēj. Šķiet, ka lai ar’ novilkt līdz pusaudžu gadiem ar kaiti, no kuras bērni mirst, nesasniedzot gadu, pats par sevi ir sasniegums, bet tad kādu dienu uz klanu atnāk nelūgti ciemiņi un Geda ceļš sākas.

Pasaule, vismaz tās attīstītākā daļa, ir daudz ko aizguvusi no japāņu kultūras. Klani pakļauti imperatoram un Imperators ir tuvākais dievam. Gedam ar klanu nav paveicies, tas ir kaut ko kaut kad nogrēkojies un nolemts iznīcībai. Tai pat laikā klans spītīgi turās pie tradīcijām, ar to paātrinot savu galu. Gedam pēc kārtējās razborkas nākas kļūt par popdancu (tāds kas no vienas pasaules negaidīti tiek pārnests uz citu bez nekā pie dvēseles tik ar to kas galvā) pa otram lāgam. Taču Gedam ir paveicies – viņš atrod veidu kā apiet Sistēmu (to kas pārvalda visu pasauli un piešķir par katru darbību, spējas atribūtus un pieredzes punktus), nulles līmenis izrādās ir labs reizinātājs, kas palielina iespēju izkrist no pretinieka vai darbības kaut kam labam.

Gan pirmo, gan otro grāmatu izlasīju vienā paņēmienā, neatraujoties no vakara līdz rītam, tas gan vairāk liecina par manu gaumi un gara vājību, bet kā ir tā arī vēstu. Autora radītās pasaules ir episkas, pat ja daļa, iespējams, ir jau sastaptas citās grāmatās, tas nebūt nemaina sajūtu, ka kopā ar galveno varoni atklāj ko jaunu un līdz šim neredzētu. Otrs grāmatas pluss ir pasaules sistēmas apraksts un tās pielietojums praksē, episki tikpat kā lasīt noteikumu rokasgrāmatu ar labi izveidotiem piemēriem. Mīnuss –  pat ja grāmatu sērijas grāmatu skaits iesniegsies desmitos, jau no pirmās grāmatas lasītājs zinās uzvarētāju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, iesaku lasīt ikkatram LitRpg cienītājam, pārējie var iet ar līkumu un tērēt savu laiku sakarīgākās nodarbēs.