Navigate / search

Ходячее сокровище. Вера в ближнего (Читер, #5-6) by Артём Каменистый

Lasot litRPG, es bieži aizdomājos, no kurienes aug kājas ar manai aizrautībai ar šo žanru. Patlaban mana darba teorija ir deviņdesmito gadu beigu bibliotēkās ņemtās grāmatas. Tad vēl nekāds litRPG nebija (varbūt ari bija, bet es to dabā nebiju redzējis), bet bija nopietnie bojeviki. Nu un tos es lasīju aizgūtnēm.

Čīteris joprojām turpin savu kvestu, lai satiktu savu mūža mīlestību. Šoreiz viņam nākas attapties tuksnesī, kas pārpildīts ar spēles dārgumiem brangāk par ķēniņa Zālamana raktuvēm. Nākas aizkavēties un savākt bagātības. Tad seko kāda spēlētāju grupējuma bāzes iznīcināšana, vecu draugu satikšana un ceļojuma turpinājums. Pa ceļam tiek iznīcināti visi, kas stājas mūsu varonim pretī, daži pat vairākkārt.

Čītera sērijas piekto grāmatu es izlasīju pērngad maijā, bet noslinkoju un aprakstu neuzrakstīju. Šajās grāmatās sižeta līniju gan ir tikai tik daudz, ka pārstāstam pietiek ar diviem teikumiem un aizmirst ar to īsti nav iespējams. Bet ne jau sižets te ir galvenais, galvenā ir pasaule. Autors līdz pat šim brīdim ir noturējies un nav atklājis, kādēļ Sistēmā vispār nonāk spēlētāji, ko viņi tur īsti dara un kādēļ viņiem visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Bet nu tā jau arī ir galvenā šīs sērijas intriga.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, un lasītājam kopā ar galveno varoni ir daudz ko atklāt. Protams, var jau teikt ko jaunu var vēl uzrakstīt zombij-apokalipses pasaulē, kurā imūni ir tikai spēlētāji, NPC un noldi? Patiesībā jau neko, bet tas jau nekas ir interesanti uzrakstīts. Kas man patīk šajā settingā ir tas, ka visas spēlētāju spējas ir reglamentētas, jā, viņas ir iespējams miljoniem, bet tas palīdz vairāk vai mazāk visu sistematizēt un neļaut nevienam kļūt par pārcilvēku (lai gan Čīteris uz to iet).

Čīteris joprojām ir neuzvarams un tādēļ par viņu nav daudz ko satraukties, galvenais ir kopā ar viņu atklāt Sistēmas noslēpumus. Sestās grāmatas centrālais temats bija uzticība, par to, cik daudz viens spēlētājs var uzticēties otram, un kas no tā sanāk. Skaidrs, ka te nav jēgas sagaidīt dziļus pārspriedumus par morāli un ētiku, kam klāt piepīta grupu dinamika. Viss aprobežojas ar uzticēšanos kā labu lietu, bet to vajag nopelnīt un ne katram tas tiek dots.

Kopumā labs lasāmais, izrāvu cauri vienā piegājienā. 8 no 10 ballēm, bet tā kā esmu autora darbu fans jau desmit gadus, tad mani labāk par pilnu neņemt.

Восхождение Дарка by Артём Каменистый

Tā kā joprojām man prāts nenesas uz nopietnu literatūru un nopietni lasīt es varu tikai to, kas man patiešām patīk. Mēģināju restartēt savu ikdienas lasīšanas paradumu ar savai sirdij tuvu tēmu litRPG. Nedaudz aizrāvos un grāmatu pieveicu vienā piegājienā.

Šī ir jau trešā grāmata ciklā Первый робинзон Экса, iepriekšējā iznāca pirms gada un man bija diezgan liels pārsteigums, ka visus varoņus joprojām atceros. Galvenajam varonim Darkam iepriekšējā grāmatā reizē paveicās un nepaveicās. Slikti ļaudis kāroja viņa virtuālo un fizisko nāvi, bet Darkam sanāca visus piešmaukt. Taču tagad viņš ir nonācis neapskaužamā situācijā, spēles vietā, no kuras izkļūt var tikai izpildot lokācijas galveno uzdevumu – iziet apgrieztās piramīdas visus 100 līmeņus. Lasīšanas sākumā gan biju drusku noraizējies, domāju, ja autors ķersies klāt un aprakstīs visus simts piramīdas līmeņus, es ilgi neizvilkšu, neskatoties uz to, ka man RPG pagrabložņāšana diezgan labi iet pie sirds.

Saprotams, ka šī ir tāda kā autora iespēja ļaut savam varonim un pašam sākt visu no jauna. Otrās grāmatas notikumi jau bija eskalēti līdz maksimumam un tādēļ varoņa turpmākās attīstības ceļš bija diezgan ierobežots. Taču šeit, kur Darkam viss jāsāk no nulles, ir labs variants pavērst sižetu tā, lai lasītājam nekļūtu garlaicīgi. Varētu teikt – neliela šmaukšanās, kurā autors to pašu stāstu stāsta pa otram lāgam, nomainot dekorācijas (lokāciju). Bet tā kā grāmatā galvenais uzsvars tiek likts uz labu piedzīvojumu, tad to nemaz tā uzreiz nevar pamanīt, un tad vēl Eksa pasaule, kurā ir iespējams viss, nekādu loģisko pārrāvumu nerodas.

Galvenā varoņa mērķi vismaz pagaidām nav nekādi stratēģiskie, cīnās par savu dzīvību, domā kā atgūt savus iepriekšējos līmeņus. Tā teikt, no dienas uz dienu. Protams, ka pieredzējušam litRPG lasītājam ir skaidrs, ka nekas slikts ar viņu nenotiks un sērijas beigās viņš būs lokālā Neo statusā, un iestāšanās viņa klanā būs katra spēlētāja sapnis, bet līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams. Tādēļ no varoņa izaugsmes viedokļa vienīgais, ko Darks sasniedz, ir savas situācijas pārvērtēšana un konceptuāla rīcības plāna izstrāde.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, bet, zinot autoru, es par to nemaz nešaubījos. Skaidra lieta, ka līdz tādai supervirtuālai spēlei mūsu pasaulē vēl ir tāls ceļš ejams, bet kādēļ gan nepafantazēt par to kā būtu, ja būtu? Salīdzinot ar iepriekšējām sērijas grāmatām, šī notur līmeni un mierīgu sirdi varu likt 8 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai litRPG piekritējiem un pats personīgi noteikti lasīšu sērijas turpinājumus.