Ar to LitRPG žanru ir tā, ka, sākot lasīt vienu, nevari apstāties un nākas lasīt arī nākamo. Un te runa neiet tikai par vienu sēriju, rodas vēlme izlasīt visu, kas gada laikā iekavēts. Un kādēļ gan atteikties no tik pārbaudītas vērtības kā Miroņa ceļš? Pirms gada izlasot sērijas ceturto grāmatu par uzmešanu un uzmetēju, man bija pilnīga pārliecība,, ka viss sērija beigusies un līdz ar Džona Dou tikšanu prom no “Varas Torņu” spēles un atgriešanos realitātē. Tomēr man ir prieks, ka autors ir izdomājis veidu, kā atgriezties pie šīs sērijas un aizvest lasītāju jaunā piedzīvojumā.

Tagad Džons Dou ir atgriezies, lai spēlētu, un atkal spēles cena ir viņa dzīvība. Vecie ienaidnieki ir atgriezušies un viņu atraduši. Pārmaiņas pēc šoreiz viņa spēles laukums ir “Dziļais sapnis”. Tā nu ir sanācis, ka pasaulē kāds vīruss ir pārvērtis simtiem miljonus cilvēkus par dārzeņiem un tie, lai izklaidētos un dzīvotu, pavada savas dienas šajā spēlē. Te ir arī kāds spēlētājs, kura atrašanās vietu vēlas noskaidrot attiecīgi dienesti, un tas ir galvenā varoņa uzdevums.

Ja salīdzina ar iepriekšējām četrām grāmatām, autors ir uzlabojis kvalitāti, varoņa kvesti ir kļuvuši interesantāki, un ir pat šāda tāda mijiedarbība ar citiem spēles personāžiem. Pasaule ir cita nekā pirmajās četrās sērijas grāmatās un varbūt tas ir tas, kas manās acīs šo grāmatu lika novērtēt augstāk. Arī uzdevums viņam ir konkrēts un skaidri saprotams, tādēļ lasītājam nav īpaši jāuztraucas, ka notiks branga peldēšana pa straumi kopā ar galveno varoni.

Pats varonis kā cilvēks ir palicis nemainīgs, taču viņa personāžs nekromants ir daudz interesantāks nekā dzīvais mironis. Viņam pieder pašam sava kapsēta, kuru uzraudzīt, miroņi, kurus pierakt, un vietējās problēmas ar demonologiem. Kā jau labos spēles kvestos, par tiem vienmēr pienākas balva – izvēle starp kaut ko sliktu un ļoti sliktu. Spēlē nekromanti nav diez ko lielā cieņā un palikt dzīvam vien jau ir sasniegums. Arī ar varoņa izaugsmi ir pavisam čābīgi, jo te viņam aug tikai līmeņi un pa pāris nedēļām jau gluži cits cilvēks arī nekļūsi. Vienīgā izvēle, kas viņam ir jāizdara, ir tas, cik nopietni viņš grib specializēties nekromantijā , kas spēles izpratnē nozīmē līķu sadalīšanā un rituāliem nepieciešamo komponenšu vākšanā.

Izlasīju abas sērijas turpinājuma grāmatas vienā piegājienā, nav jau diez ko biezas. Objektīvi skatoties literārās vērtības viņās nav daudz, un no loģikas viedokļa ar sērija jau it kā bija noslēgusies un kādēļ mironi vēlreiz augšām celt? Bet no mana kā neizvēlīga lasītāja viedokļu nudien bija vērts lasīt, atpūtināju smadzenes, atslēdzos no ikdienas un reizēm jau neko vairāk arī nemaz no grāmatas nevajag. 7 no 10 ballēm.