Navigate / search

Shards of Earth (The Final Architecture #1) by Adrian Tchaikovsky

Nevarēju noturēties, neizlasot šo grāmatu. Patiesību sakot, es uzreiz izlasu visas viņa grāmatas, kad par tām uzzinu. Laika bērni manuprāt joprojām ir nepārspēti, bet gan jau autoram izdosies uzrakstīt ko vēl labāku un tādēļ ir vērts mēģināt.

Karš ir beidzies un tā varoņi aizmirsti. Pēc Berlenhofas Arhitekti pazuda un atstāja cilvēci bez ienaidnieka un pašus ar savām problēmām. Nav vajadzīgi pat četrdesmit gadi, lai kādreizējie sabiedrotie sāktu savā starpā dalīt Galaktiku. Un nav jau tā, ka cilvēce būtu vienīgie pretinieki, vēl jau ir Hegemonija, un pavisam trakie apgalvo, ka Arhitekti nekur nav pazuduši un viņi uzbruks atkal.

Kosmisko operu es atpazīšu no pirmā acu uzmetiena un šī ir tieši tāda visā savā apakšžanra godībā. Visas pasaules, varbūt pat realitātes, liktenis ir atkarīgs no “Vulture God” komandas. Ja viņi kaut ko salaidīs dēlī, par cilvēci varēs aizmirst. Komanda ikdienā nodarbojas ar glābšanas operācijām vai arī vecu vraku atgūšanu. Par naudu, protams. Viss ir puslīdz normā līdz “Vulture God” no sava kārtējā uzdevuma neatvelk kaut ko tādu, kas liek nodrebēt visai galaktikai.

Idris- Berenhofas varonis, cilvēks, kurš uzvarēja karā, tagad darbojas kā navigators, jo izrādās, ka tās īpašās spējas, kuras viņam palīdzēja komunicēt ar Arhitektiem, ir ļoti labas, lai orientētos netelpā, ar viņa palīdzību “vulture God” var uzņemties uzdevumus, kuru atrodas tālu no Originator sākotnējiem netelpas tuneļiem. Solace – arī ir kara veterāne, taču atšķirībā no idris viņa pieder Partheni, sieviešu karotājrasei, ko senos laikos, kad Zemi Arhitekti vēl nebija transformējuši ziedā, izveidoja zinātnieku komūna, kas vēlējās radīt perfektus cilvēkus un perfektu sabiedrību, atstājot tikai labo un atmetot pārējo. Kris ir advokāte, kas reiz kādā nažu duelī novāca nepareizo cilvēku, viss pēc likumiem, bet asinsatriebība, viņa pārstāv Idris intereses, jo tādu pilotu kā viņš visā galaktikā ir tikai divi, un brīvs no tiem nav neviens. Kittering ir krabjveidīgas rases pārstāvi/-e, kura nodrošina kontraktu slēgšanu, cenas noteikšanu un citus ekonomiskus jautājumus. Visus neuzskaitīšu. Skaidrs, ka ar šādu daudzšķautnainu komandu ir diezgan viegli radīt gan spriedzi komandā, gan galaktikā.

Pasaule, kā jau autoram ierasts, ir episka, pilna ar visdažādākajiem sīkumiem, atsaucēm uz aizseniem laikiem, notikumiem, kuri paši būtu grāmatas vērti. Centrālais jautājums, protams, ir Arhitekti, kādēļ viņi iznīcina visu dzīvo, kādi motīvi viņus vada un kā vispār saprast mēness lieluma radības, kas paralēli eksistē gan laiktelpā, gan netelpā. Un tad vēl tas Pirmscivilizācijas (Originators) jautājums, kas viņi ir tādi, kuri sabūvējuši ceļus starp zvaigžņu sistēmām un paši izčibējuši? Šo to jau grāmatas gaitā uzzināsim, bet ne visu, ne velti šī ir tikai pirmā daļa.

Grāmatas izlasīšanai gan vajadzēja veselus divus piegājienus, pirmajā reizē tiku līdz pusei un tad nomainījās lasāmais, atpakaļ spēju atgriezties tikai pēc diviem mēnešiem, un ņemot vērā grāmatas sākuma episkumu, atsāku lasīt no paša sākuma. Jāatzīst, ka autora idejas par planetoīdiem slepkavām nav nekas jauns. Fred Saberhagen ar savu Berserkera sēriju ir pamatīgi izpētījis šo tēmu, un paši neatkarīgie pārvadātāji neizbēgami liek atcerēties Nortones “Saules karalienes” ciklu.

Ja vēlies izlasīt gruntīgu kosmiskās operas sākumu, kuru sarakstījis labs rakstnieks, tad silti iesaku 9 no 10 ballēm.

Stāsti by Hovards Filipss Lavkrafts

Sākšu uzreiz ar atrunu, ka ne vien šīs grāmatas izdevniecība pieder vienam manam labam draugam, bet arī es pats esmu bijis nedaudz iesaistīts grāmatas tukošanas procesā, tādēļ visu rakstīto uztveriet, ņemot vērā iepriekšminēto informāciju.

Vai kādreiz veroties Mēnesī tā pilnajā spozmē, tu esi sajutis, cik ļauni tas lūkojas pretī, un kā šī sajūta tevi nelaiž vaļā dienām? Un tad tu nododies šaubām, kurš Senais tas bija, kas pievērsa savu šaušalīgo uzmanību tavai niecīgajai radībai … Kā piemēram, kādēļ Ziemasvētku eglīšu mantiņas reizēm pašas no sevis sāk izdot skaņas, kas skan kā stabulēšana un ieklausoties dzirdi “Tekeli-li! Tekel-li!”? Kādēļ jūras ciema krastā zivis tirgojošās tantiņas vienmēr pat karstākajā vasaras dienā nēsā ap kaklu šalli un jo tālāk no pilsētas tu atrodies, jo mazāk tu saproti viņu valodu? Kādēļ veco mājvietu vietā visilgāk saglabājas ābeļdārzi un aizaugušas akas? Tikai apgāda “Prometejs” izdotais Lavkrafta stāstu krājums spēs tev sniegt atbildi uz šo un uz daudziem citiem jautājumiem, ko tu savā prātā nemaz nespēj pats noformulēt un uzdot.

Šajā stāstu krājumā ir apkopoti daži un, iespējams, labākie no Lavkrafta stāstiem – Dagons, Ktulu aicinājums, Krāsa no kosmosa, Danvičas šausmas, Čukstētājs tumsā, Ārprāta kalnos un Ēna pār Insmūtu. Lvakrafta daiļrades pazinējs pamanīs, ka te nav neviena Sapņu cikla stāsta, bet, būsim godīgi, ar tiem var piepildīt atsevišķu stāstu krājumu.
Pats ar Lavkraftu iepazinos deviņdesmito gadu vidū izlasot stāstu “Krāsa no kosmosa” krievu valodā. Neteikšu, ka tas mani baigi pārsteidza, jo viss jau šķita kut kur lasīts un redzēts. Tajos tālajos laikos, kad lasīju visu, kam virsū uzrakstīti burti, es vēl nebiju nonācis līdz atziņai, ka rakstnieki mēdz aizņemties idejas no saviem priekštečiem, un šausmu literatūrā Lavkrafts ir gan pats aizņēmies, bet vēl vairāk ir aizņēmušies no viņa. Pilnībā visus viņa stāstus izlasīju tikai divtūkstošo sākumā un tad jau es spēju ar pirkstu parādīt, kurš autors ko no viņa ir aizlienējis. Lavkrafta stāsti nav zaudējuši ietekmi arī šodien, laiku pa laikam parādās pa antoloģijai, kurās apkopoti mūsdienu autoru stāsti, kuri norit Lavkrafta mitosa pasaulē, tomēr nekas nevar aizstāt arī paša oriģināla lasīšanu. Un nu par dažiem krājuma stāstiem:

Šajā krājumā mans favorīts ir “Ārprāta kalni”. Šai stāstā autors ir noslēpis visas šausmas vienā no pēdējiem baltajiem plankumiem , kas vēl atlicis uz Zemes Antarktīdā. Zinātnieku ekspedīcija tur atrod ne tikai senu civilizāciju paliekas, bet arī vēl senākus šausmīgus notikumus, kas nav zaudējuši savu spēku un to vien gaida, lai apdraudētu mūsu civilizāciju. Jebkura jauna zinātnes nozare paver durvis atklājumiem un šajā stāstā gods atvērt Pandoras lādi tiek uzticēts arheoloģijai un polārpētniecībai. Neliela, bet labi finansēta ekspedīcija piedzīvo patiesu ārprātu vēl neatklātajā kontinentā, un izdzīvojušie vēlas, lai par viņu atklājumiem neviens nekad neuzzinātu. Episks stāsts, kurš ietekmēs literatūru, kinematogrāfiju un datorspēles vēl ilgi. 10 no 10 ballēm.

Čukstētājs tumsā” – Karkosa un Hastūrs te ir pieminēti tikai kā vārdi šausmonīgos rituālos, par kuru patieso dabu mēs varam nojaust tikai no trakā arāba Nekronomikona un Pnekotiskajiem manuskriptiem. Bet stāsts ir labs, pa Senajiem, kas mums līdzās dzīvo jau no senseniem laikiem. Par to, kā cilvēces izplešanās ASV mežonīgajos apgabalos ir radījusi sadursmi starp Senajiem un cilvēkiem. Zinātnieki kā vienmēr ir apbrīnojami naivi un lētticīgi, vietējais novadpētnieks izpilda episku last stand pret citdimensiju ordām, viņa liktenis paliek neskaidrs. Viņa līdzinātājs paliek, lai pastāstītu stāstu. Plutona atklāšana ir liela kļūda. 10 no 10 ballēm.

Ktulu aicinājums”– interesants vecmeistara stāsts, kas radīja Ktulu, un šeit ir par viņa atgriešanos. Kaut kur Jaunzēlandes krastu tuvumā parādās ne vairāk ne mazāk R’ljē pilsēta, tas viss sapīts kopā ar sapņiem un dīvainiem kultiem, stāsts ir pa pirmo. 9 no 10 ballēm. Jābrīdina, ka šis stāsts pēc mūsdienu standartiem ir ļoti rasistisks un autors nudien neslēpj savus uzskatus par kanakiem un citiem jaukteņiem. Neatkarīgi no stāsta novēroju, ka Jaunzēlandes cilvēkiem Kutulu nav svešs un mans t-krekls ar uzrakstu Obey Cthulhu zinātāju vidū tika uzņemts ar atzinību gan lielveikalā, gan vulkānu piekājē. “Ktulu fhtagn”, “Ktulu fhtagn

Šis nu ir stāstu krājums, kuru es noteikti ieteiktu izlasīt katram šausmu stāstu cienītājam, jā, iespējams viņi ir nedaudz atšālējušies, jo grūti jau stāstam noturēties pretī gandrīz simts atklājumu gadiem. Ja godīgi ir arī nedaudz dīvaini, ka vajadzēja gaidīt tik ilgu laiku, lai kāds tik apjomīgu Lavkrafta darbu krājumu izdotu latviešu valodā.

The Bonehunters (Malazan Book of the Fallen #6) by Steven Erikson

Reiz tālajā 2017. gadā es izlasīju grāmatu Midnight Tides un sajutos nedaudz vīlies, šķita, ka autors pārāk savas grāmatas iestiepj, nevajadzīgi novilcina sižetu un varbūt pat lasītājiem neko īsti jaunu nepastāsta. Vīlos un sesto sērijas grāmatu nemaz nesāku lasīt.

Šajos mēra laikos es nolēmu, ka nevar jau būt tik traki, un kaut kas jau tai Malaz sērijā ir, pirmajās grāmatās jau noteikti. Pēc četru gadu lasīšanas pārtraukuma būtu neprāts ķerties klāt sestajai grāmatai. Tā nu palēnām lasīju visu sēriju no jauna un secināju, ka es pirms četriem gadiem esmu domājis īstermiņā un katru grāmatu uztvēris kā nelielu piedzīvojumu. Taču, šo sēriju lasot, ir jādomā ilgtermiņā, nav jāuztraucas par kādu sižeta līniju, kuru līdz galam nesaproti. Tas lielākoties būs svarīgi pēc četrsimt lapaspusēm.

Ir grūti rakstīt, par šo grāmatu nemaitekļojot visu iepriekšējo grāmatu saturu. Malazāņu Impērija ir nonākusi problēmas priekšā, ar kuru saskaras katra ekspansija. Pēc sākotnējām uzvarām tā sāk plīst un jukt pa visām vīlēm. Ģeopolitika vairs neeksistē, jo nav vairs ko iekarot, taču iekšpolitiskās problēmas ir samilzušas un tās nevar atrisināt mierīgā ceļā. Četrpadsmitā armija atgriežas mājās pēc Genabakis  kampaņas noslēguma, bet viņus neviens mājās negaida.

Šajā grāmatā beidzot savijas kopā visu iepriekšējo grāmatu sižeta pavedieni un beidzot lasītājs var nedaudz pakāpties atpakaļ un novērtēt visu autora ieceri kopumā. Malazāņu pasaule nudien ir nonākusi uz jauna laikmeta sliekšņa un uz jauno pasaules kārtības ierīkošanu ir ieradušies daudzi spēlētāji. Dievi, jau aizmirsti izbijušo pasauļu varenie un, protams, cilvēki. Katrs velk deķi uz savu pusi, cenšas pagrābt vairāk sev, senie kulti nolemj, ka nu ir īstais laiks izteikt savas pretenzijas. Un kā nu bez paša Chained God, kurš beidzot ir saskatījis iespējas nomest savas važas un kļūt līdzvērtīgs un pat pārāks par citiem dieviem.

Pat tiekot līdz sestajam ķieģelim, šajā sērijā mani nebeidz pārsteigt autora radītā pasaule, tās vēsture ir pilna ar sīkām niansēm un katras nodaļas īsais ievadiņš (parasti kāds vēsturnieku citāts ar periodu) atklāj daudz vairāk nekā tas būtu piedienīgi pāris teikumiem. Nudien nesaprotu, kā autors spēj dabūt to gatavu! Šajā grāmatā mani iepriecināja Karsas sižeta līnijas turpinājums izskatās, ka viņa sižeta līnija drīz spēs konkurēt ar paša Kalama stāstu. Šajā grāmatā Kalamam vēl nav par ko uztraukties.

Pirmajā lasīšanas reizē es biju dikti pikts, ka man līdz galam nav izdevies atkost maģijas sistēmu, vismaz to es secinu pārlasot atsauksmes. Jāatzīst, ka arī patlaban man visa tā haosa, holdu un varrenu sistēma uzdzen šermuļus, bet kaut kāda kārtība tai visā tomēr ir. Vienīgais, kas patiesi mani satrauc ir, vai šajā sērijā kāds vispār ir spējīgs nomirt pa īstam. Tā ka gar zemi, beigts un aiz Hūda (Hood) vārtiem. Patlaban šķiet, ka izslavētā Hūda valstība ir kaut kas tikpat īsts kā mums paradīze vai elle.

Ja pieiet tā dikti nopietni, tad Crippled God kultā var saskatīt kristietības kritikas mēģinājumus. Par to, ko nozīmēt būt dievam un to, ka, sapinoties ar cilvēkiem, jebkurš dievs sevi paliek zem sitiena. Visam ir noteikumi un ārpus tiem nestāv neviens pat ne dievi. Visa šī sērija pēc būtības ir dievu un cilvēku vingrinājums kā interpretējot esošo noteikumu  un likumu kopumu tos pārkāpt tā, lai iegūtu vairāk nekā zaudētu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labākā ko šajā sērijā esmu lasījis. Daudz kas tiek atklāts, bet vēl vairāk tiek apslēpts. Lasot šo sēriju ir jābūt gatavam vienlaicīgi sekot līdzi pārdesmit lielākām un mazākām sižeta līnijām, dažas caurvij visu grāmatu, dažām ir lemts palikt tikai vienas grāmatas ietvaros. Bet viņas visas ir svarīgas, pat Fidlera.

%d bloggers like this: