Nevarēju noturēties, neizlasot šo grāmatu. Patiesību sakot, es uzreiz izlasu visas viņa grāmatas, kad par tām uzzinu. Laika bērni manuprāt joprojām ir nepārspēti, bet gan jau autoram izdosies uzrakstīt ko vēl labāku un tādēļ ir vērts mēģināt.

Karš ir beidzies un tā varoņi aizmirsti. Pēc Berlenhofas Arhitekti pazuda un atstāja cilvēci bez ienaidnieka un pašus ar savām problēmām. Nav vajadzīgi pat četrdesmit gadi, lai kādreizējie sabiedrotie sāktu savā starpā dalīt Galaktiku. Un nav jau tā, ka cilvēce būtu vienīgie pretinieki, vēl jau ir Hegemonija, un pavisam trakie apgalvo, ka Arhitekti nekur nav pazuduši un viņi uzbruks atkal.

Kosmisko operu es atpazīšu no pirmā acu uzmetiena un šī ir tieši tāda visā savā apakšžanra godībā. Visas pasaules, varbūt pat realitātes, liktenis ir atkarīgs no “Vulture God” komandas. Ja viņi kaut ko salaidīs dēlī, par cilvēci varēs aizmirst. Komanda ikdienā nodarbojas ar glābšanas operācijām vai arī vecu vraku atgūšanu. Par naudu, protams. Viss ir puslīdz normā līdz “Vulture God” no sava kārtējā uzdevuma neatvelk kaut ko tādu, kas liek nodrebēt visai galaktikai.

Idris- Berenhofas varonis, cilvēks, kurš uzvarēja karā, tagad darbojas kā navigators, jo izrādās, ka tās īpašās spējas, kuras viņam palīdzēja komunicēt ar Arhitektiem, ir ļoti labas, lai orientētos netelpā, ar viņa palīdzību “vulture God” var uzņemties uzdevumus, kuru atrodas tālu no Originator sākotnējiem netelpas tuneļiem. Solace – arī ir kara veterāne, taču atšķirībā no idris viņa pieder Partheni, sieviešu karotājrasei, ko senos laikos, kad Zemi Arhitekti vēl nebija transformējuši ziedā, izveidoja zinātnieku komūna, kas vēlējās radīt perfektus cilvēkus un perfektu sabiedrību, atstājot tikai labo un atmetot pārējo. Kris ir advokāte, kas reiz kādā nažu duelī novāca nepareizo cilvēku, viss pēc likumiem, bet asinsatriebība, viņa pārstāv Idris intereses, jo tādu pilotu kā viņš visā galaktikā ir tikai divi, un brīvs no tiem nav neviens. Kittering ir krabjveidīgas rases pārstāvi/-e, kura nodrošina kontraktu slēgšanu, cenas noteikšanu un citus ekonomiskus jautājumus. Visus neuzskaitīšu. Skaidrs, ka ar šādu daudzšķautnainu komandu ir diezgan viegli radīt gan spriedzi komandā, gan galaktikā.

Pasaule, kā jau autoram ierasts, ir episka, pilna ar visdažādākajiem sīkumiem, atsaucēm uz aizseniem laikiem, notikumiem, kuri paši būtu grāmatas vērti. Centrālais jautājums, protams, ir Arhitekti, kādēļ viņi iznīcina visu dzīvo, kādi motīvi viņus vada un kā vispār saprast mēness lieluma radības, kas paralēli eksistē gan laiktelpā, gan netelpā. Un tad vēl tas Pirmscivilizācijas (Originators) jautājums, kas viņi ir tādi, kuri sabūvējuši ceļus starp zvaigžņu sistēmām un paši izčibējuši? Šo to jau grāmatas gaitā uzzināsim, bet ne visu, ne velti šī ir tikai pirmā daļa.

Grāmatas izlasīšanai gan vajadzēja veselus divus piegājienus, pirmajā reizē tiku līdz pusei un tad nomainījās lasāmais, atpakaļ spēju atgriezties tikai pēc diviem mēnešiem, un ņemot vērā grāmatas sākuma episkumu, atsāku lasīt no paša sākuma. Jāatzīst, ka autora idejas par planetoīdiem slepkavām nav nekas jauns. Fred Saberhagen ar savu Berserkera sēriju ir pamatīgi izpētījis šo tēmu, un paši neatkarīgie pārvadātāji neizbēgami liek atcerēties Nortones “Saules karalienes” ciklu.

Ja vēlies izlasīt gruntīgu kosmiskās operas sākumu, kuru sarakstījis labs rakstnieks, tad silti iesaku 9 no 10 ballēm.