18. augusts

Singapūra

Šī ir pēdējā mūsu diena Singapūrā, tā ka jāpaspēj izdarīt viss iekavētais. Rīts gan sākas nepatīkami – pie mūsu brokastgalda jau kaut kādi sēž, nākas meklēt alternatīvas. Alternatīva ir galds – kara invalīds, kuram visas kājas nav vienāda garuma. Bet nu paēst var, lai gan arī te ir darvas piliens – pavārs ir nolēmis šodien omleti necept. Un tad vēl tu, cilvēks, atminies, ka te visas kolas pārdod ar dīvainu uzrakstu “Less sugar, original taste”, un dūša apskrienas pavisam. Es te pirku kolu un brīnījos, ko viņa tā dīvaini garšo, kamdēļ viņai vispār nav gāzes, kaut kāds traukūdens.

Šodien mūsu apmeklējamais objekts ir Jurongas putnudārzs, tas, kas šī gada beigās vāksies uz jauno mājvietu, un mums tā ir pēdējā iespēja apmeklēt. Laika gaitā tas ir ļoti mainījies, ja divtūkstošo gadu sākumā tur vēl brauca mazs monoreils pa visu parka teritoriju, tad, apmeklējot to vēlāk, monoreils jau bija pazudis. Braucam ar metro, brauciens ilgst kādas četrdesmit minūtes. Tad ir jāatrod 194. autobuss, un arī te tagad var norēķināties tikai ar karti. Agrāk bija tikai skaidrā un atlikumu tev neizdod. Līdz ar to vairs nevari klausīties, kā tūristi kaulējās ar šoferi par neatdoto naudu.

Jurongas putnu dārzs ir vieta, kur tu, cilvēks, ja esi nopircis grāmatu ar visiem pasaules putniem, pēc tā apmeklējuma mierīgi varēsi vismaz trešdaļu no viņiem atķeksēt kā redzētus. Es neesmu tik liels speciālists, man putni iedalās stārķos, vanagos, kaijās, baložos, mazputniņos un tas putns. Daudz ko nav līdzējis arī dažādu aviāriju apmeklējums, vienmēr paiet laiks līdz hornbilu sāku atšķirt no tukāna. Šī ir kārtējā reize, kad mēģināšu uzlabot savas putnu zinības.

Lietus tā kā līst, tā kā nelīst. Nolemjam nestiept gumiju un dodamies uz pirmo putnu māju. No pieredzes zinu, ka šī nav pati interesantākā, tomēr te apskatāms viņu lielākais balodis, kas izskatās vairāk pēc neizauguša pāva un nelido. Tā kā aviārijs ir apvilkts ar tīklu, tad pirmais apmeklējuma mēģinājums beidzas ātri, nākas atkāpties uz vietējo kafejnīcu, jo tur ir jumts. Tā vēl nav atvērusies, bet tas netraucē mums degustēt Viestura līdzi paņemto kolu un vērot flamingo baru zemāk dīķī. Kad lietus pierimst, varam turpināt putnu novērtēšanu.

No pirmā aviārija prātā iespiežas kāds dzeltens putnelis, kura ēšanas paradumi ietver citu putnu sūdu knābāšanu. Tad apskatām plēsīgos putnus, tie, kā jau visos citos zoodārzos, ir diezgan skumjš paskats. Maitu lija, kas tā vietā, lai kilometru augstumā virs tuksneša riņķotu un meklētu maitu, nākas sēdēt būrī kopā ar citiem putniem. Ar tukāniem un hornbiliem, izskatās, ir labāk, bet arī te putni diez ko neraujas, lai viņus pamanītu.

Vienīgais aviārijs, kur manāma zināma rosība, ir papagaiļiem veltītais. Tiem, izskatās, ir dikti jautri – lido kā traki, visu laiku kaut ko šeptē un čivina, ka kurls var palikt. Man paveicās, papagaiļi uzņēma kā savējo – viens pat apsēdās uz pleca, vēlāk gan pārvācās uz galvu, jutos kā pirātu kapteiņa kandidāts. Tā kā man ir brilles, tad par acs izknābšanu nebija jābaidās.

Protams, aizgājām arī uz to aviāriju, kur savulaik varēja atrast vienu no augstākajiem mākslīgajiem ūdenskritumiem pasaulē. Tagad gan tas ir noteikti paturējis piezemētāku statusu, bet tik un tā joprojām izskatās smuks un gaumīgs. Te arī var tuvumā apskatīties būrus, ar kuriem visus putnus no parka transportēs uz jauno vietu 2022. gada beigās. Kad putni izskatīti, dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Pēcpusdienas plānā ir ArtScience museum apmeklējums. Sākumā gan izraisās konflikts – puse no mums grib braukt ar metro, otra puse ar autobusu. Mani jau reāli kaitina šāda blēdīšanās – esam jau pie metro stacijas, a te divi – brauksim ar autobusi. Sviests kaut kāds, beigās samierinājos un braucu ar autobusu. Prieka man no tā nekāda nebija.

Ieejot muzejā divas stundas pirms tā aizvēršanas sapratām, ka visu neapskatīsim, un, lai nebūtu lieki jālauza galva, demokrātiski izvirzām Maiju iet nopirkt biļetes uz kaut ko. Viņa arī nopērk uz Future World un jāatzīst, ka man tā ekspozīcija dikti patika.

Tāda tehnoloģiju un mākslas amalgama, kur arī pašam skatītājām ir iespēja piedalīties māksla darba procesā. Te ir iespēja skatīties mākslas darbu, kurš tiks izstādīts 100 gadus – nu jau 12 ir pagājuši, izskatās pēc tiem diennakšu garajiem jūtūbes klipiem, kas ir viens vienīgs loop. Tad vēl ir iespējas izkrāsot māju, mašīnu vai zivi un izstādīt to milzīgā animācijā. Un viss beidzas ar pārsimtūkstoš LED lampiņu un optisko vadu ietaisi, kuru var regulēt katrs apmeklētājs, bet izskatās, ka par regulēšanas interfeisu zināju tikai es. Tādi nu tie mūsdienu cilvēki ir, ka tikai fotografēties māk, nemaz neapjaušot, ka pats vari regulēt kāds winmapa plagins atainosies trīs dimensijās (ja neskaita lampu).

Tad sāka runāt balsis par izstāžu zāles slēgšanu un nācās doties prom. Nākošais pasākums ir strūklaku šova skatīšanās, bet līdz tam vēl ir labs laiks un nolemjam pameklēt kaut ko ēdamu.
Tā kā makdonaldu tuvumā neredz, izlemjam pameklēt kaut ko tepat netālajā iepirkšanās centrā. Pustumsā iešana pa Marina Bay ir diezgan tramīga, kā iestājas krēsla, tā ļautiņi nolemj, ka laiks sportot. Tad nu skrien un brauc ar riteņiem, sistēmas nekādas, ļoti jāskatās. Kamēr meklējam ēstuvi, ievērojam, ka te palmu pavēnī izliktas plāksnītes ar valstu olimpisko komiteju nosaukumiem. Skaidra lieta, ka mums jāatrod Latvija. Atrodam un ejam meklēt Food court ēstūzi, kur mums nenodītās deviņas ādas.

Beigu beigās atrodam šķietami pieņemamu vakariņošanas vietu ar tādu latvisku nosaukumu Cedele. Pasūtījuma veikšana nedaudz ievelkas, jo viesmīlis īpaši nesteidzas to pieņemt. Burgerim nebija ne vainas, bet kartupeļu frī ar trifelēm gan bija nedaudz pa traku. Kad esam paēduši, samaksājam, tas, izrādās, ir jādara, pie kases. Dodamies skatīties strūklaku un lāzeršovu.

Jau ejot klāt var redzēt, ka esam nokavējuši ar labāko vietu ieņemšanu. Tādu vairs nav, bet, ja labi pameklē, tad var atrast vietas gandrīz pretī. Pats šovs īpaši neatšķiras no citiem šāda veida šoviem (es to vēl skatoties nezinu, jo neesmu vēl citus redzējis). Noskatāmies, mūzikas un gaismas kombinācija smuka, nav pārāk garš, kājas nenogurst stāvot un skatoties. Dodamies uz viesnīcu, rīt mums agri no rīta reiss uz Borneo.  Hotelī pajautājam par agro brokastu iespējām, maksimums, ko mums var piedāvāt, ir kādas bulciņas nosperšana virtuvē. Taksi ar’ mums rekomendē izsaukt, kad čekosimies ārā, citādi mums sanākšot dārgāk. Ejam uz istabu, salasām mantas, nočekojam, lai ko neaizmirstu un liekamies gulēt.