22. augusts

Mulu – Kučinga

Šorīt mums ir lieli plāni – iesim pastaigā virs koku galotnēm, nu labi, ne virs, bet tuvu tām. Vakar nopirkām biļetes un pie parka centrālā (vienīgā) ofisa mums jau jābūt bez piecām septiņos. Mēs tur esam un bez mums tur ir vēl tikai divi vācieši. Gids saka, ka esot vēl pāris pieteikušies, bet tie tā arī neuzrodas, un septiņos sākam pārgājienu. Tas man patīk, jo pērkot biļeti mums kasē teica, ja līdz noliktajam laikam savu dibenu līdz startam nebūsiet atvilkuši, paši vainīgi, nevienu negaidīs un naudu neatgriezīs.

Nu pirmos takas kilometrus mēs jau no galvas zinām, zarkukainis nemaz nav mainījis savu dislokācijas vietu, kāpuri un tūkstoškāji gan ir nomainījušies. Palmu praktisko pielietojumu mēs jau zinām un hardvūdu no parasta softvūda mēs jau ar’ atšķiram. Galvenais ir tikt līdz tām gaisa takām. Pa ceļam gan mēģinām ieraudzīt kaut kādu paradīzes putnu, gids pat pielieto advancētas tehnoloģijas no jūtūbes atskaņojot šī putna saucienus. Un tas, muļķis, atsaucas arī. Diemžēl es to putneli tā arī neieraugu. Vismaz redzu zaļu ķirzaku, kas ar’ nav slikti, varbūt pat uz labu.

Pati gaisa taka ir četrsimts metru gara, kā gids stāsta esot bijusi vēl garāka, bet krītošs koks nonesis daļu no tās, bet mēs lai nesatraucoties, šodien nav koku krišana ieplānota. Noteikumi vienkārši – ne vairāk kā divi uz takas laidienu. Ir platformas, uz kurām var stāvēt un uz kurām nevar. Pēdējais aizslēdz durvis un uz priekšu.

Teikšu, kā ir, ja vēlies vērot putnus, tad tev jābūt klusam kā pelītei un jāpasēž tā vismaz stundu. Mums tādas iespējas nav un tādēļ ejam un priecājamies par skatu. Ejot gan jābūt dikti uzmanīgam, jo dēļi ir noglumējuši un vietām uzticību neraisa, nebūtu nekāds prieks nokrist trīsdesmit metrus zemākā pamežā. Vāciešus esam palaiduši pa priekšu un tad reizēm nākas gaidīt, līdz viņi safotografē visus vērā ņemamos kokus. Bet Pastaiga tomēr ir tā vērta. Atpakaļ ceļā ar malaiziešu gidu runājam par sadzīviskām tēmām un kopējo ārpolitikas situāciju.

Paēdam brokastis, man atkal omlete ar tostermaizi, kas nedaudz apsildīta. Un ejam kravāt mantas, jo 10:00 mums jau jānodod atslēgas. Un ap 11:00 mums atbrauks pakaļ, lai aizvestu uz lidostu. Savācam mantas, nododam lielo bagāžu glabātuvē, bet ņemot vērā, ka sēdējām turpat pie parka ofisa, varējām mierīgi turēt sev blakus. Viesturs nolemj aiziet vēl kādu maršrutiņu pa atlikušo stundu un aizdodas skatīties ūdenskritumu, es sēžu telefonā un gaidu.

Ap vienpadsmitiem ierodas gide, mūs savāc (ūdenskritums neesot bijis tā vērts lol) un ved uz transportu. Mašīna, kura mūs veda no lidostas šurpu neesot pieejama, tādēļ būs nedaudz mazāka un brauksim divos piegājienos, jo koferi. Vispār jau Mulu ir forša vieta, iespējams, atbraukšu te vēl kādu reizi. Lidosta, kā jau minēju, ir ļoti maza, kamēr gaidām pārējos, man piesienas vietējais suns diedelnieks, pirms tam šis piesējās bagāžas inspektoram. Nododam bagāžu, iečekojamies, vēl kādas padsmit minūtes parunājam ar Dženiju un dodamies uz gaidīšanas zāli. Pa tualetes logu var redzēt dzeltenu ugunsdzēšamo mašīnu un mūsu lidmašīnu.

Lidojums uz Kučingu aizņem nedaudz pāri stundai un var redzēt, ka Saravakas galvaspilsēta jau ir nopietnāks pasākums. Lidosta ir lielāka nekā ierasts un cilvēku ar’ vairāk. Tā kā pusi lidostas remontē, uz zīmēm daudz ko nevar paļauties. Domājam atrast vietu, kur nopirkt taksometra vaučeri, bet tādas vietas te nav. Nāks vien doties stāvēt rindā un cerēt, ka mūs neapšmauks.

Kad pienāk mūsu taksis, rodas šaubas vai spēsim visu sakraut tā bagāžniekā, bet arī te viss izdodas – pasakām Waterfront hotel un braucam. Šis taksists nav runīgs, sēžam klusumā. Viesnīcā un pilsētā kopumā var redzēt islāma ietekmi, bet nu kā ir, tā ir. Iečekojamies, istabām nav ne vainas, lai gan pagaidām pieejama tikai viena no tām. Pa logu var redzēt daļu no pilsētas (promenādi gar upi) un sastādīt aptuvenu vakara plānu. Lejā ir redzama arī kaut kāda ēka ar dēļu jumtu, es vēl nezinu, ka tas ir vietējais jumiķu šedervs, kur vietējā dzelzskoka šindeļi klāti piecās kārtās un vējkastes izveidotas tā, ka tiem nodrošināta gaisa cirkulācija, kas rezultējas jumta iespaidīgā vecumā ap simts gadiem. Ņemot vērā, ka parasts koks te nopūst pēc gadiem pieciem.

Pirmā plāna daļa ir aiziešana paēst, mums par laimi hotelis ir vienā ēkā ar iepirkšanās centru, tur savukārt ir foodcourt un tur nudien var izvēlēties no dažādām virtuvēm – es paņemu vistu austeru mērcē. Paēdam un dodamies uz ķīniešu kvartālu. No sākuma gan nedaudz nomaldāmies un atnākam uz vietējā centrāltirgus ekvivalentu. Pulkstenis ir pāri sešiem un ķīniešu kvartāla mazās bodītes visas ir ciet. Arī te ir problēmas ar ietvēm, bet vietas vairāk nekā Miri ielās. Gar galveno ielu suvenīru bodes strādā pilnā sparā un sapērkam dažus niekus.

Tad neliela pastaiga pa promenādi un, protams, uzsperamies uz Darul Hana bridge, kas izskatās visnotaļ futūristisks un no kura var redzēt gan vietējo mošeju (smukā vietā uzcelta un labi izskatās saulrietā), gan jauno pagastmāju. Nospriežam, ka redzēts pietiekami, aizejam uz vietējo bodi (tur nopērkami arī Latvijā ražotie garie kartupeļu čipsi), nopērkam šo to ēdamu un mājās vedamu, dodamies atpakaļ uz numuriņu.

Šiem te katru dienu no tilta divas reizes vakarā var vērot strūklaku šovu. Mums tas gabals nav jāsperas, jo šovu var redzēt no mūsu viesnīcas loga. Un, ja labi ieklausās caur dubultā stikla logiem, var dzirdēt, kā diapozitīviem pavadījumā skan Titanium.