23. augusts

Kučinga

Šorīt ceļamies agri ap septiņiem un dodamies brokastīs, jo astoņos mums jau ekskursija. Var redzēt, ka pat septiņi no rīta nav pietiekoši agri – brokastu zāle ir pārpildīta, omlešu cepēja ar visu netiek galā, un izskatās, ka roltonu vārītājs ir pametis savu plīti vissvarīgākajā dienas daļā. Salasām ēdamo visā plašajā piedāvājumā un atduramies pie nākošās problēmas – nav kur šķīvjus nolikt. Visi galdi aizņemti, beigās paprasām atļauju un piemetamies pie viena astoņvietīga galda.

Dienas plāns ir sekojošs – mēs astoņos satiekam lobijā savu gidu un speramies skatīties orangutānus uz Semenggoh Wildlife centre. Pavisam tur esot ap 27 orangutāniem, kas klimst pa to mežu. Gidi sauc Stefānija un viņa braucienu uzsāk ar brīfingu. Pirmais un galvenais orangutānus nekādā gadījumā nedrīkst barot (izklausās pēc kaut kāda gremlinu paveida), nekādā gadījumā nedrīkst ar viņiem apkampties (huggy-waggy?), jāklausa reindžeris un jāturas uz takas. Viņa pati esot no melanau cilts, kas esot savulaik bijuši braši galvu mednieki, bet nu ar tādām lietām vairs nenodarbojoties, jo starpcilšu kari beigušies un visi dzīvo vienā miera pārpilnā cilšu saulē. Pastāsta arī, ka šaujamieroči ir labāki par dārtiem un Saravak tulkojumā nozīmē salpēteris, savukārt Kučinga ir kaut kāds vietējais koks. Tad neliels ieskats Brunejas sultanāta un Saravakas pēdējo gadsimta vēsturē. Par to, ka šeit nav nekāda Malaizija, un pat tiem no kontinenta vajag darba atļaujas, lai te ilgstoši uzturētos. Rietummalaizieši viņiem te diez ko nepatīk, traucē vietējai harmonijai un ir rietumu propagandas samaitāti.

Jāsaka, ka stāsts bija visnotaļ interesants un līdz orangutānu parkam tiekam diezgan ātri. Tur mūs aizved līdz galvenajai uzgaidīšanas vietai, un nu jau parka reindžers stāsta mums kas un kā. Lielāko daļu mēs jau zinām, bet nebiju iedomājies, ka džungļi te ir tādi, ka orangutāns var pazust uz septiņiem gadiem un tad atgriezties barā ar bērnu. Kas notiek džungļos, vietēji reindžeri nemaz nezina, viņi vairāk vaktē, lai viss būtu kārtībā. Kamēr norit stāstījums, citi reindžeri mēģina sabļaut orangutānus uz ēšanu. Tagad esot laiks, kad džungļos parādās augļi un ziedi, un orangutāni uz banāniem reindžeru restorānā nemaz tā neraujas. Te nekas netiek garantēts, ja neesi redzējis nevienu orangutānu no rīta, vari mēģināt nākt vēlreiz pēcpusdienā.

Beidzot orangutāni sasaukti un gids mūs ved uz viņu kafejnīcu. Cilvēki ir uz pussimts, mums atgādina, ka nevar bļaustīties, fočēt ar zibspuldzi, neko ēdamu labāk nerādīt. Kad tiekam līdz barošanas platformai, neviena orangutāna nav. Tad mūsu reindžeris ņem lietas savās rokās – pabļaustās, piesauc vārdus un, skat, atskrēja veseli četri – viens brangāks tēviņš, tad mātīte ar dažus mēnešus vecu bērnu un viņas pusaugu puika. Vispār jau orangutāni izskatās diezgan iespaidīgi, cienājas ar banāniem, dara savas pērtiķu lietas. Rāda, kā kāpt kokos un striķos, izmantojot visas savas ekstremitātes, vienlaikus nesot zobos banānus. Diezgan aizraujošs skats.

Notusējam kādas minūtes četrdesmit un dodamies prom, nevienu orangutāns nav nedz apkampis, nedz pakampis. Neizdevās sasaukt alfa tēviņu Edvīnu, lai gan reindžeris centās. Stefānija gan teica, ka labi vien esot, ar Edvīnu neviens no laba prāta džungļos negribētu satikties. Braucam atpakaļ uz viesnīcu, tagad mums brīvais laiks līdz četriem.

Es jau to būtu mierīgi nosēdējis viesnīcā, bet Maija mums saplānojusi gājienu pa pilsētu un vietējā muzeja apmeklējumu. Pa ceļam uz to atkal izejam cauri vietējam tirgum, tad speramies cauri ķīniešu kvartālam un beigās esam klāt pie Borneo Kultūru muzeja, kas tikko pavasarī atklāts. Tur laikam notiks kāda ballīte, jo strādnieki būvē skatuvi. Mūsu noskatītā ieeja ir ciet un īstā atrodas vienu stāvu zemāk ēkas otrā pusē. Un tad atliek vien nopirkt biļetes.

Man ir aizdomas, ka visi Saravakas iedzīvotāji, ir slepeni passport spotteri. Visur, kur tu pērc biļeti, tev prasa pasi. Parasti mēs tādām lietām pases iedevām gidiem, lai tie tiek galā, bet te tas ir uz pašu pleciem. Pases nopēta, kaut ko no viņām noraksta un tev izsniedz biļetes. Tad tu ej uz ieeju, kur tev pārbauda pasi un biļeti. Var jau būt, ka šī aktivitāte viņiem aizstāj galvu medīšanu.

Pats novadpētniecības muzejs ir apskates vērts, te var uzzināt visu par viņu paražām un kultūru. Gribi izgrebt vienkoci, lūdzu, šādi štrumenti un koki. Gribi profesionāli uzrīkot otrās bēres (sevišķi slavenam nelaiķim pienākas divas bēres), lūk, kādi rituāli jāievēro, kādi totēmi jāizgrebj. Dārgi, bet senči jāciena. Nerunāsim par tepiķu veidiem un longhouse iekārtojumiem. Te stāvu ir daudz un mierīgi varētu te nodzīvot pāris dienas. Te arī viena ekspozīcija veltīta jauno laiku vēsturei, kas izskaidro, kāpēc katrs gids uzskatīja par savu pienākumu uzsvērt – mēs esam atšķirīgi no kontinentālās Malaizijas un kāpēc visi tik labi runā angliski.

Vislabāk man patika putniem veltītā ekspozīcija. Pie mums Latvijā vissliktākais, kas var notikt ir dzeguzes aizkūkošana, nebūs nauda, nu ok. Te džungļos ir jābūt dikti uzmanīgam, ja tevi aizkūkos manuk asi, tad zini – tava dvēsele jau ir viņa nagos, un nāve vairs nav tālu. Ja ir kāda lūgšana padomā, tad tā jāsūta Sikspārņu vanagam. Kad esi nosūtījis lūgšanu, tad jāgaida no vanaga zīme. Nepietiek vienkārši sagaidīt zīmi un doties ikdienas gaitās, zīme ir jāapstiprina pie putna Isit (zirnekļuķērājs). Savukārt, ja dzirdi vietējo dzeni dziedam, tad droši vari gulties zemē un gaidīt nāvi, jo tā dziesma līdzīga nāves dziesmām, ja paveiksies, tad uz takas tevi sagaidīs parastas briesmas, ja ne tad palmu lapas neviens mājās neaiznesīs.

Kad esam tikuši galā ar muzeja ekspozīciju, domājam nedaudz atpūsties. Papusdienojam tirdzniecības centra food court, šoreiz es paņemu gaļas un burgeru plati, un gaidām ekskursiju. Gaidīšanas laikā atklājas pāris lietas – aizmirsts lādētājs, un es kaut kur esmu pakāsis savu kindli. Izcili, un nav ne jausmas, kur tieši tas noticis. Cerams, ka kādam Saravakas iedzīvotājam mana kindle lieti noderēs.

Ekskursija mūs vedīs uz mangrovju audzēm un tādēļ nākas pusstundu braukalēt pa Kučingas ārēm līdz nonākam līdz pareizajai laivu ostai. Santubong Wildlife Cruise sāksies no turienes. Mūsu gidu sauc Burner un es ceru, ka, ja šis kaut ko dedzinās, tad ne mūs. Iespējams, ka viņa vārds cēlies no longhausa nejaušas nodedzināšanas, man nepietiek uzņēmības viņam to pajautāt. Šoreiz mūsu grupa neesam vien mēs četri, ir vēl pāris no Nīderlandes un malaizieši no kontinenta. Viss būtu ok, bet viens malaizietis ir baigais tarkšķis un joku plēsējs, no tiem cilvēkiem, kam jāsmejas pašam par saviem jokiem.

Tiekam līdz Jahtklubam, tas izskatās nedaudz pademolēts, mums ierāda laivu un liek uzvilkt glābšanas vestes. Sasēžamies laivā un brauciens trīs stundu garumā var sākties. Sākums nav pārāk interesants, mangrovju meži protams ir, bet upe plata un krokodilus neredzam, bet, ja labi ieskatās, var redzēt mudskiperus. Tad seko zvejniekciemi un vienīgais apskates objekts ir Putri Santubong vietējas nozīmes kalns.

Beidzot esam upes iztekā un mūsu gids saka, ka nu ir laiks vērot delfīnus. Delfīns izrādās nekas cits kā parastais Irrawaddy delfīns, pēc purna nemaz nepateiksi, ka delfīns. Purnu gan šie mums nerāda, bet laiku pa laikam parāda savu muguras spuru. Nav nekādi flipperi, lai peldētu klāt. Nodarbe mani pārāk neaizrauj, visu laiku jāveic izvēle filmēt vai skatīties. Beigās izvēlos skatīties, jo filmēto es tāpat pēc tam neskatos. Tā nu padsmit minūtes sekojam delfīniem vai otrādi. Laiku pa laikam redzam spuras, nav jau ne vainas.

Nākošais apskates subjekts ir (uzminējāt) delfīni – es no priekiem nenoklausījos viņu īsto nosaukumu, gids teica tavu brīnumu, šie tak parasti nekad tik tuvu upē ietekai nepeld un tad padsmit minūtes skatījāmies tos, spura un mugura citādāka.

Tagad ir pienācis laiks doties uz galveno atrakciju proboscis mērkaķīšiem. Tie pievakarē lien ārā našķēties ar mangrovju lapām, un nu ir īstais laiks. Līdz šim šos esmu redzējis vien zoodārzā un uz bildēm. Teikšu, kā ir, vajadzēja ņemt līdzi binokli, kaut kas tajos kokos kustās, redzu, ka mērkaķis, bet kāds? Gan jau ka īstais, jo pārējie aizrautīgi skatās. Mērkaķus nopētām un dodamies meklēt krokodilus, iebraucam upes pietekā un sākam krokodilu vērošanas tūri.

Pieteka ir pasekla un vietām samesti tīkli, mūsu laivas kapteinim nākas braukt lēni un paceļot dzenskrūvi slīdēt pāri tīkliem. Mangroves ir, kingfišeri ir, pat kaut kādas mušas ir, tik krokodilu nav. Neatraduši griežamies apkārt un braucam uz vietējo zvejniekciemu, ap šo brīdi man jau ir nedaudz apnicis. Zvejnieku galvenais transports ir laivas, piestātni viņiem uzbūvējusi un elektrību ievilkusi valdība. Cik var noprast, valdība dikti tiem zvejniekiem palīdz, jo tās ir balsis vēlēšanu laikā. Vērojam saulrietu un ēdam vakariņas. Vakariņām nebūtu nekādas vainas, ja vien man nebūtu gadījies tārpains banāns, to gan pustumsā pamanīju nedaudz par vēlu.

Tagad braucam skatīties vietējos jāņtārpiņus, kaut kādas spīdvaboles. Nu šovakar nebija spīdvaboļu uznāciens, šur tur pāris kokos gailēja, bet nu nekas episks, man ir gadījušies labāki skati ko organizējuši jāņtārpiņi  pie mājas ceļmalā. Pasākums, manuprāt, jau ir ievilcies un to saprot arī laivotāji, gāze grīdā un braucam mājās. Bet gids negrib pievilt savus ekskurantus un visu laiku ar prožektoru zibina pa upes krastu un kad gandrīz esam tikuši līdz jahtklubam, laiva apstājas un mums ir tas gods skatīties acīs krokodilam. Pēc Austrālijas gandrīz par jebkuru krokodilu es varu teikt, nekas īpašs, tāds pusotrmetrīgs nabags noķerts gaismā un nesaprot – mukt vai tēlot, ka neviena nav.

Tiekam ārā no laivas un braucam uz viesnīcu. Malaiziešiem svētki, šie uzzina, ka cietumā ielikts viņu iepriekšējais korumpētais premjers. Visi priecīgi, sak, ja vēl viņa sievu ieliktu aiz restēm vispār festivāls!

Pirms gulēšanas aizeju līdz bodei nopērku kaut kādus vietējos cīsiņus mīklā, banāns pat ar tārpiem nav man nositis apetīti.