9. jūnijs (Centrpark – Obersdorf)

Šodien brokastis jau jāgādā pašiem, tādēļ rīts sākas ar vietējās beķerejas apmeklēšanu, kruasānu iepirkšanu, un tad jau var ķerties klāt ēšanai! Izskatās, ka te ir tik mežonīga daba, ka gar mūsu āra galdu slapstās zaķis. Tā kā mums nav šaujamo, tad paliekam bez gaļas.

Salasām lietas, kuras mums, iespējams, vajadzēs pārgājienā un dodamies meklēt mūsu mašīnu parkplacī. Problēma ir tā, ka placis liels – mašīnas virs tūkstoša un man ir visnotaļ aptuvena ideja, kur es to vakar noliku un kāda viņa īsti izskatās. Kā par brīnumu dārdeli atrodam visnotaļ ātri un varam doties uz Oberstdorfu.

No sākuma gan sajaucu izbrauktuves un aizsperos nevis ārā no parka, bet iekšā parkā, tad navigācija piedāvā izbraukt pa vecu zirgu ceļu, kam skaidri nolikta zīme – tikai vietējiem. Bet es jau ceļu uz šoseju zinu. Tagad sākas braukalēšana pa vācu otrās kategorijas ceļiem, kas viltīgi piedāvā kapāt uz 90 km/h, bet tai pat laikā ir dikti šauri, nepārredzami un līkumaini. Izskatās, ka te vidējais braucējs izvēlas ātrumu tā ap 70 maksimums un lielākoties bišķi virs piecdesmit. Man Latvijas braukšanas apstākļos radinātam tas ir diezgan kaitinoši.

Lai vai kā, līdz tai Oberstdorfai tiekam, tad aizbraucam tai garām, jo mums jau vajag Fellhornbahn, kas mūs vedīs bezmaz vai uz pašu Fellhorn. Savā neziņā aizperos uz maksas stāvvietu pie paša funikuliera, turpat puskilometru pāri upei ir arī bezmaksas. Parkojos, cenšoties nesalauzt priekšā stāvošajiem tūristiem kājas. Mani atstāj pie parkomāta un pārējie aiziet pirkt funikuliera biļetes.

Jāsaka, ka Maija bija bērniem šo pārgājienu sahaipojusi, Gandrīz visi ir sajūsmā par faktu, ka tur uz takas būs vietas, kur viena kāja ir Vācijā un otra Austrijā. Armands ir reāli sapriecājies, jo tas būs viņa pirmais Austrijas apmeklējums. Tad nu tādā pacilātā garastāvokli dodamies uz funikulieri. Šis gan nav nekāds VIP, kur kabīnītē seši cilvēki, te vairāk ir brētliņu bundžas simulātors, kur iekšā laidējs vairāk skatās ne uz to, cik cilvēki jau sakāpuši, bet cik trose nostiepusies. Mēs esam atnākuši par vēlu un vieta mums ir funikuliera vidū. Tas nozīmē, ka nav nekādu dižo bergbliku.

Uzbraucam līdz vidusstacijai un dodamies uz nākamo agregātu, kas mūs uzraus 1900 metru augstumā. Arī te līdz logiem neizspiežamies. Izkāpjam ārā un visi tiek nozieķēti ar pretsaules krēmu (izņemot mani, man saule vairs nespēj kaitēt). Nospriežam, ka slaveno Fellhorn izlaidīsim, jo nav prātīgi sākt uzreiz kāpt pret kalnu. Tāpēc izvēlamies taku, kas rāda nosaukumu Kanzelwand, jo tā sākas ar trepītēm uz leju. Vispār jau kāpt uz leju ir diezgan nogurdinoši, labi, ka ir trepītes un nav jāriskē braukt pa oļiem. Bet vēl nogurdinošākā ir doma, ka te nāksies kāpt atpakaļ. Daļa no mūsu ekspedīcijas priecājas par Austrijas apmeklējumu. Tā nu kāpjam lejā atspirdzināmies ar cukurūdeņiem. Uz takas cilvēku nav daudz un rindā nekur nav jāstāv.

Kad nokāpiens paveikts, ir jāraušas kalnā augšā pa tik pat stāvu taciņu, kas nu ekonomējot uz kāpnēm ir izveidota serpentīna izskatā. Es kā vienmēr pieļauju savu standarta kļūdu un eju pret kalnu tikpat ātri, it kā būtu uz līdzenas vietas un tad pēc kilometra sāku brīnīties, kas notiek, kur tāds sagurums. Nav prāts, cieš rumpis. Esmu arī dikti atrāvies no pārējiem.

Skats te ir foršs, var skatīties uz citiem kalniem (bergbliks), uz ciematiņiem apakšā (dorfbliks) vai kalnu ezeriņu (zēbliks). Serpentīnam gar malu ir izveidota nopietna irigācijas sistēma, kas kalna avota ūdeni pa koka silēm ved uz leju. Lai gājējiem zem desmit būtu iespēja izpētīt hidrodinamikas pamatprincipus, te ir uzliktas dažādas slūžas un ūdens dzirnaviņas. Viens sīkais ir nolēmis radīt pasaulē episkāko hidrotriecienu, piesaistījis pie tā savus radus , kuriem noteiktā intervālā jārauj vaļā slūžas. Pavecāki kungi gan parasti pēta ūdensdzirnavas, noteikti mēģinot rast atbildi uz jautājumu, kas tur tā čīkst.

Mēs ar Matīsu tiekam līdz piknika vietai, Matīss apgalvo, ka viņam jau sāpot ceļi un viņš nekur tālāk neies, sazvanos ar Maiju, arī viņas līdzgājējs nav baigais gājējs. Nolemjam, ka viņi piknikos, bet es pa to laiku aizsperšos uz tuvīno virsotni.

Ceļš uz tuvīno virsotni nav nekas pārāk grūts (man pat nav ne jausmas kā viņu sauc, galā krusts un diezgan pastāvs kāpums, tagad pētu kartē un kaut kāda noname virsotnīte uz kuru visi nez kāpēc speras). Nedaudz problēmas sagādā dubļi un sniegs, jo man īsti nav piemērotu apavu kājās, bet tā vieta ir lēzena un nekur novelties nevar. Tā kā mani lejā gaida, tad īpaši nekavējos, speros fiksi augšā, labi ka tak plata un nav problēmu apdzīt citus gājējus.

Kalns piedāvā dažādas iespējas-  var iet ar kājām kā es, bet var kāpt pa alpīnistu vietu, tur savilkti striķi un cilvēki trenē savas iemaņas, kā pareizi strādāt ar karabīnēm un līst gar klints radzēm. Ticis augšā, nedaudz atvelku elpu, atjaunoju cukura līmeni asinīs, pavēroju iespējas, kur vēl varētu uzkāpt, ja būtu laiks un dodos atpakaļ lejā.

Atpakaļ ceļā satieku Armandu, kurš nu jau ar ir iesvaidīts hidrodinamikas mistērijās, pačolkājamies ar ūdeņiem, aizejam uz Kanzelwandbahn staciju, ievērtējam skatu tur un dodamies atpakaļ pie pārējiem piknikotājiem. Uzreiz ir skaidrs, ka nevienam nav vēlme līst atpakaļ pa trepēm augšā un tiek izlemts, ka dosimies uz Fellhornbahn vidus staciju. Te ceļš lielākoties vedīs lejā un nekur (maldi) nebūs jākāpj.

Atpakaļceļš ir tīri foršs – kalnu pļavas, meži, jā ir nelieli un pat lieli kāpumi, bet nav ne pārāk karsts, ne pārāk auksts. Perfekti. Matīss aizskrien visiem pa priekšu, lai dabūtu pirmā statusu, mēs pārējie velkamies, kā nu protam. Beigās visi satiekamies stacijā, Armands nošļūca pa bērnu trubu un speramies uz funikulieri, lai tiktu lejā. Šoreiz rīkojamies kā Profesionāļi. Ielienam vagoniņā pirmie, aizsitam labākās vietas pie logiem un braucam lejā.

Atpakaļceļā mums ir maķītis. Katrs, kas braucis ceļojumā ar bērniem, zina, ka šis pasākums ir pārpildīts ar dažādu tagadnes un nākotnes darījuma slēgšanām, apsolījumiem un pēkšņas defaultēšanas uz tiem. Tiek uzkrāta labā griba un tā izrādītājs pēc tam to apmaina pret restorāniem, rotaļlietām vai izklaidēm. Maķītī viss bija labi, tik nejauši izlējās kola un nācās pārsēsties pie cita galdiņa un tēlot, ka nekas nav noticis.

Vakarpuse, protams, tiek pavadīta akvaparka zīmē, peldplēves man vēl neveidojas, bet nav vairs tālu. Vakarā visi noguruši liekas gulēt.