11. jūnijs (Centerpark – Steibis)

Šodien mums pēc brokastīm ir ieplānots pārgājiens, tiek nopirkti līdzņemšanas kruasāni, iekostas arī pašas brokastis, kuru laikā mēs ar Maiju uzzinām, ka no mūsu trīs dēliņiem tikai viens ir gatavs ūdenskrituma apmeklējumam. Matīss ar Armandu ir tā pārguruši, ka viņi nu nekādi gājēji nesanāks. Bez maz vai kā tajos senajos stāstos, kad atveras vecās kara laika brūces pa jaunu un nekādi darītāji vairs nav. Ja jau negrib, nevajag ar’, brauksim trijatā! Abus atkritējus atstājam mājās, pasakām, ka var iet uz veikalu, ja ko sagribas un dažādus ieteikumus, ko padarīt izklaižu parkā. Bet tāpat jau zinām, ka viņi praktiski nebūs izkustējušies no saviem ekrāniem.

Lai tiktu uz Steibis ir jābrauc uz Oberštaufeni. Daļu ceļa es jau zinu no iepriekšējiem izbraukumiem. To, ka Vācijā neviens nekur nesteidzas, es jau sen esmu pamanījis, bet šorīt man priekšā gadās viens, kurš nesteidzas pavisam nekur, nu tā, ka nemaz. Līkumainā ceļa, nepārredzamības un pretējās satiksmes dēļ sēžu viņam astē ap divdesmit kilometriem, vienīgais, kas priecē, ka nelaimē neesmu viens –  mēs te esam jau pieci spēkrati. Beigās izdodas sagaidīt drošu apdzīšanas logu un brauciens var sākties pa īstam.

Oberštaufenei navigācijas vadīti nolienam garām pa nomali, garāžu kooperatīvi te gluži nav, bet atļautais ātrums ap trīsdesmit. Tad braucam uz Steibis, ja ticam Maijai, tad tur ir tikai viens parkošanās laukums un pašā pilsētas nomalē. Nu vispār mums visizdevīgāk būtu bijis noparkoties pie baznīcas, bet tur uzraksts, ka tikai dievkalpojuma apmeklētājiem un tas nebūtu smuki, tā patvaļīgi tur atstāt mašīnu. Tā nu braucam cauri līdz stāvvietai, kura ir mūsu plānā.

Stāvvieta ir maksas un mums praktiski nav skaidras naudas (automāts pieņem tikai kapeikas), mums naudiņa pietiek divu stundu laikam, bet līdz pilnai dienai trūkst divdesmit centi. Nelīdz kabatu pārbaudīšana un somiņu izkratīšana, tātad pārgājiens mums būs divas stundas. Praktiski jau neko vairāk jau arī nevajag.

Sākam gājienu ar iešanu atpakaļ cauri pilsētai uz baznīcas pusi, pie tās vajadzētu sākties mūsu takai. Ejam ejam un taka nekur nesākas, tiek vilktas ārā google kartes, āboļa kartes un pat visādas takziņu kartes (pēc tās mēs visu arī sapratām) un noskaidrojam, ka mums jāpaiet nedaudz atpakaļ un pie sierotavas jāgriežas pa kreisi. Bonusā redzam, kā siera automātā tiek salādēti produkti.

Sākums ir diezgan garlaicīgs, ved pa asfaltētu celiņu pilsētas nomalē, te ir kautkādas lauksaimniecības ēkas un skats ar nav pārāk izcils. Tad nonākam mežiņā atrodam norādi uz Buchenegger Wasserfälle un sākam savu ceļu. Te iešana ir interesantāka, pēc neliela pārgājiena pa mežu nonākam govju ganībās, kur jāskatās, lai neiekāptu pļekās, neuzskrietu virsū govīm, kurām šķiet ka vislabākā ganīšanās ir tieši uz pašas takas.

Tad atkal neliels gājiens pa mežu, kur no tiltiņa var vērot mazāku ūdenskritumu. Tagad gan ir sausā sezona un ūdenskritums nav dikti bagāts. Tad atkal govju ganības un meža taciņa, kurā no sākuma jārāpjas uz augšu un tad pa serpentīniņu uz leju. Esmu nedaudz atrāvies no pārējiem un pie ūdenskrituma nonāku pirmais, atrodu vietu uz akmeņiem kur piemesties, sēžu un skatos, gaidu pārējos. Kad šie atnāk, uzrīkojam nelielu pikniku un tad sarunas gaitā man par pārsteigumu tiek atklāts, ka mēs šo ūdenskritumu apmeklējam jau otro reizi. Pirmā ir bijusi pirms trīspadsmit gadiem. Nu jāsaka godīgi es neko tādu neatminos, par ūdenskritumu arī saku – līdzīgs jau ir, bet upes gultne bija pavisam citādāka.

Dodamies atpakaļ, es ātrāk, lai paspētu paņemt mašīnu pirms laika izbeigšanās, sarunājam tikties sierotavas stāvvietā. Smukais serpentīniņs, kas veda pie ūdenskrituma, atpakaļceļā tik foršs vairs nešķita – viena vienīga kāpšana uz augšu. Tagad ejot atpakaļ mēģinu saskatīt ko pazīstamu, bet, kamēr nenonāku pie Steibis transformatora kastes, man nekādas atmiņas galvā neparādās. Eju uz stāvlaukumu, jā, viss ir tā kā kaut kur redzēts, bet tās jau noteikti ir viltus atmiņas. Savācu mašīnu, noparkojos pie sierotavas, gaidu un skatos savu blogu 2010. gada Vācijas izbrauciena aprakstu, un ko tu domājies – es tik tiešām te esmu bijis!

Atnāk Maija ar Ernestu un dodamies pie siera automāta sapirkt bergkēzi, ko vest mājās. Produkta iedošanas mehānisms ir tik interesants, ka tā dēļ vien nopērkam vēl vienu siera gabalu. Dodamies mājās. Pa ceļam nolemju Oberštaufenē paņemt degvielu, jo mašīnai bāka jau tāda patukša. Pateicoties tam mūs mašīna ved cauri vecpilsētai, kaut kādu lokālu svētku laikā, varam paklausīties pūtēju orķestri un paskatīties ko andelē laukumos.

Tikuši atpakaļ mājā secinām, ka mājās palikušie nudien nav mainījuši vietas uz dīvāna, nolemjam doties uz vietējā maķīša analogu paēst. Salasām kaut kādus burgerus ar kartupeļu frī, Ernests paņem asos vistu spārniņus. Te dzeramos dod tādās daudzreiz lietojamās glāzēs, ar depozītu viens eiro. To gan pamanu ēdot un pētot čeku. Skaidrs, ka uzreiz rodas jautājums, kur tad tās glāzes nodot. Varētu jau iet pie kases un paprasīt, bet tas nav mūsu stils. Ēšanas laikā vērojam blakus galdiņus un analizējam notiekošo. Algoritms ir sekojošs, savāc savas plastmasas glāzītes un aizstiep uz kasi, tur tās tev paņem un izdod naudu.

Paēduši dodamies uz izklaidēm, mēs ar Ernestu uz spēļu automātiem, Matīss ar Armandu uz minigolfu. Spēļu automāti ar savu ticket pelnīšanas sistēmu ir viens vienīgs cilvēku apkāsiens, bet Ernests sen ir gribējis visus šos štruntus izmēģināt. Pēc tam akvaparks, peldplēve vēl nav sākusi augt.