Navigate / search

Izbrauciens uz Bretaņu Piektā Diena

27. jūnijs (San Malo – Dinan)

Šodien jau astoņos esam pie brokastu galda, jāpaēd kārtīgi, jo dosimies uz blakus pilsētiņu Dinan, un tur jau nevar zināt, vai maz būs iespējas paēst. Šoreiz nepietiks iziet tikai no Mūriem un iekāpt autobusā, mums ir jādodas uz autoostu! Tas nozīmē divus kilometrus garu rīta pastaigu. Jahtu osta palīdz pamosties, jo nāsīs iecērtas puvušu jūras velšu aromāts. Es domāju no autenes uz San Malo vecpilsētu (vispār tā nemaz nav vecpilsēta, otrajā Pasaules karā tur visu nobumboja tā, ka palika vien krāsmatas un vēlāk uzbūvēja pa jaunu) var pēc smakas vien aiziet. Ejot palasu ielu nosaukumus un atrodu Astrolaba ielu (katrs, kas ir lasījis Marku Tvenu zinās, ka astrolabs ir kaut kas dikti skaists).

Autobusu atrodam, iekāpjam un braucam uz Dinan, ceļš daļēji jau redzēts, šķiet, jau vakar pa šo braucām. Vislielāko izbrīnu rada tas, ka Dinan centrā mūs izlaiž vietā, kura nav apzīmēta ar autobusa pieturas zīmi! Tas rada jautājumus, kur ir pietura atpakaļ ceļam? Veicot pamatīgu dedukciju ar izlēgšanas metodi, nonākam pie secinājuma, ka atpakaļceļam mums ir jāatrodas šai pašā vietā un noteiktā laikā. Mani šī atbilde diez ko nemierina, bet nu kā ir, tā ir. Dodamies pastaigā.

Pastaiga ir tāda pa nopietno, Maija kaut kur ir izrakusi maršrutu, kurš novedīs mūs gar visām pilsētā apskatāmajām vietām. Uzlieku maršrutu savā telefonā un sākam iet. Ceļš mūs ved gar vecpilsētas mūriem, savulaik te nocietinātu pilsētu būvēšana ir bijusi galvenā nodarbe, mūris izskatās nedaudz pielabots, bet joprojām iespaidīgs. Man visvairāk nepatīk grantētais celiņš, jo tā akmeņi kā reiz ir tieši tādi, lai saķertos manu kurpju zoļu protektoru starpās.

Ejam – pa kreisi – mūris, pa labi – koki un vietām automašīnu stāvvietas. Vietā, kur mums būtu jānogriežas un jāsperas iekšā vecpilsētā, mūs uzrunā plāksnīte ar nosaukumu Château de Dinan muzejs. Tā kā tā apmeklējums mums dotu iespēju paraudzīties uz pilsētu no augšas, speramies vien iekšā. Bez skata no augšas muzejā īsti nekā nav, daži pagrabiņi, šaujamlūkas un modeļi, kas attēlo pili vecajos labajos laikos. Pie tiem gan nav iespējams tikt klāt, jo tos ir apsēdusi kaut kāda vietējā novadpētnieku grupa, kas diezgan skaļi pārspriež modeļa īpatnības. Gan jau ka kādi Napoleona atbalstītāji, izmantojam iespēju un aizlienam garām, lai nebūtu jāvelkas aiz viņiem. Kā jau domājām, pašos torņos iekārtotas banketu zāles, kuras ir pamestas tādā pussakoptā veidā un ar čīkstošām grīdām, laikam, lai nindzjas pa nakti nespētu pielavīties klāt.

Kad pils apskatīta, dodamies iekšā pilsētiņā, smuka jau atstāta viduslaiku manierē (vismaz šķietamu), te redzam arī visšaurāko pilsētiņas ielu, kas netālu no pulksteņtorņa ved uz tirgus laukumu. Tirdziņš ir nu tā, bet pati šaurā iela, šķiet, arī konkurē par visapčurātāko sienu statusu. Tad dodamies uz upes pusi, pa smuku ieliņu no kalna lejā. Iela saucas Rue du Jeruzal, Maija man apgalvo, ka šī esot viena no Eiropas top smukākajām viduslaiku ielām. Es teiktu, ka nav jau ne vainas, bet vai tiešām tik smuka, ka tiktu topā – diez vai!

Lieki piebilst, ka par pilsētas ģeogrāfiju man šīs pastaigas laikā ir visnotaļ maza sajēga, tagad rakstot iečekoju un noorientējos. Tiekam pie upes, aizejam uz maršruta norādīto starta vietu, jo mēs sākām no vidus, kamēr blandāmies gar krastmalu, pie vecā tilta ir sākušās aktivitātes. Ar sirēnām piebrauc ugunsdzēsēji, tad glābēji un nirēji. Lēnām virzamies atpakaļ, skatos, vai neķeksēs kādu slīkoni ārā vai pārķers kādu zemūdeni ar kontrabandas kruasāniem. Izskatās, ka tās ir tik mācības, jo neviens nekur nesteidzas. Lai gan izskatās smuki uz lielā arku tilta fona. Mēs gan uzreiz prom neejam, pastāvam uz tilta un pavērojam. Nekas nenotiek.

Turpmākā pastaigas daļa mūs ved pa upes malu, te iestādīta neliela aleja, kas šur tur met līkumu. Šai takai mūs būtu jāaizved līdz Abbaye de Léhon. Pati abatija, ka jau pierasts, ir nostāk no pilsētiņas, iekšpagalmā atrodams smuks dārzs, gar eju sienām izlikti fotoatēli, kas rāda dabas daudzveidību. Iekšā baznīca kā jau baznīca. Pasēžam, atpūšamies un dodamies atpakaļ uz pilsētu. Tagad nākas kāpt visu laiku kalnā, bet līdz autobusam vēl ir laiks, tā ka varam pārāk nesteigties. Pēc pāris kilometriem jau parādās pazīstamas ielas, Harija Potera tematikai veltītais veikals ir slēgts, pastaigājam vēl pa galveno ielu un dodamies gaidīt autobusu.

Kā par brīnumu mūsu secinājumi bija izrādījušies pareizi, un autobuss atnāk noteiktajā laikā mūsu izvēlētajā vietā. Atgriezušies San Malo nolemjam nedaudz iekost. Šodien mums ir pankūku diena, jo šajā apvidū galvenie ēdieni ir jūras veltes (ēdām), galetes (ēdām), atlikušas vien pankūkas. Vispār jau viss bija labi, tikai no kaimiņu galda pie manis pienāca viens suns un nolēma, ka ir laba ideja man laizīt kāju. Palūdzu saimniekam pievākt suni un nodrošināt tam diētā sāli.

Mums rīt jādodas prom no San Malo, tādēļ ir jāpaspēj apskatīt viss atliktais. Jūrā kā reiz ir bēgums un tas nozīmē, ka mums ir perfekta iespēja. Uz Fort National tagad var tikt nesaslapinot kājas, tur arī dodamies, diemžēl darba laiks fortam ir beidzies, bet var pakāpalēt pa akmeņiem un nofotografēt dzelzs vārtus. San Malo no šejienes arī izskatās tīri smuki.

Tad pāris kilometrus pastaigājamies gar San Malo pludmali, aizejam no viena gala līdz otram. Atpakaļ gan nākam pa ielu, jo tā vieglāk. Tad paklaiņojam pa pašiem mūriem, ieraugu vēl vienu ielu ar izcilu nosaukumu Rue du Chat Qui Danse. Pēdējais apskates objekts ir Grand-Bé, tur bez laivas var tikt tikai bēguma laikā. Pie ceļa, kas tur ved, ir vesela instrukcija, cik jūrai jābūt tālu, lai droši varētu iet. Šis izrādās vēl nav īsti drošais laiks, bet, tā kā esmu apskatījies paisumu un bēgumu laikus, zinu, ka paliks arvien labāk. Nekā jau tur nav – mazs zemesrags, kur ierīkota piemiņas vieta bojā gājušajiem jūrniekiem. Nu un jūras putnu ligzdas, tos laikam te neviens neapdraud, jo mazuļi čiepst visās malās. Uz Fort du Petit Bé nolemjam neiet, būtu vēl pusstunda jāgaida bēguma atkāpšanās. Ejam uz viesnīcu gulēt.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website