28. jūnijs (San-Malo – Rennes)

Šorīt ir mūsu pēdējās brokastis San-Malo viesnīcā, uz atvadām izēdu divus jogurta trauciņus un apēdu papildus kruasānu. Atvadāmies no nama tēva un dodamies lielajā pasaulē. Mums jātiek uz dzelzceļa staciju, un no turienes brauksim ar vilcienu uz Rennes pilsētu (Bretaņas galvaspilsētu).

Bet pirms aizbraukt, mums ir jāatgūst iekavētais. Vienīgais neapskatītais objekts ir palicis vietējais tirgus. Katrs jau zina, ja tu neesi bijis tirgū, tad tu neesi bijis pilsētā. Aizejam līdz tirgus ēkai un tavu neražu, kā reiz šodien ir tā nedēļas diena, kad šis tirgus ir vaļā, bet ne tieši šī diena. Tā ka varam doties uz vilcienu pašu tirgu neredzējuši.

Vilciens pienāk laicīgi un līdz Rennes tiekam bez problēmām (vietām gan nokrita mobilais internets un nācās skatīties ārā pa logu). Rennes dzelzceļa staciju šeit ir būvējuši kaut kādi Elder Things no Lovkrafta stāstiem, visur ir slīpas uzejas un noejas un pati stacija vairāk atgādina pakalnu nekā ēku. Redzu arī, ka ne mani vienīgo tas mulsina, kāds ap gadu vecs bērns pilnīgi izlec no mātes stumtajiem ratiņiem.

Mūsu hotelis Garden Hotel Rennes ir tepat netālu no stacijas, iečekoties vēl nevaram, bet somas atstājam. Sākumā iečekojam tuvīno baznīcu, baznīca kā baznīca, tad es aizšauju uz galda spēļu veikalu un pavadu kādu pusstundu pētot vietējo piedāvājumu. Nu var doties arī izzinošos pasākumos, ejam uz vietējo novadpētniecības muzeju.

Tas te ir apvienots kopā ar bibliotēku. Te, izskatās, bibliotēkas grāmatas var vienkārši iemest kastē neatrādot bibliotekāram, un kā tādam aizrādīs par saburzītu lapu? Mums gan jādodas uz otro stāvu, kur atrodama novadpētniecība. Šajā pagastā cilvēki ir bijuši no paša laika krāvuši kapavietas no akmeņiem, urbuši akmens cirvjus un, vienu vārdu sakot, attīstījuši kultūru. Mēs esam paņēmuši audiogidu un tādēļ varu klausīties stāstus cik lien – gan par agrīnajiem bruņukrekliem, gan vienkoču grebšanas tradīcijām.

Muzejā nopietna ekspozīcija ir veltīta lāžu priekšējo fasāžu izstādei. Te var novērtēt kokgrebumu amatniecības attīstību gadsimtu garumā. Kādreiz jau tāda pūralāde bija televizora vietā, ko ciemiņiem apskatīt un pašam acis pamielot. Ekspozīcijai tuvojoties uz beigām tā sāk pārvērsties lauksaimniecības izstādē, var ievērtēt vietējās “Imantas” prototipus un John Deer agrīnos traktorus. Ir vēl ekspozīcija veltīta Otrajam pasaules karam un tur var redzēt hronikas, kā San-Malo ir nolīdzināta līdz ar zemi.

Pēc muzeja aizejam iekost tuvīnajā maķītī un tad nolemjam izbraukt ar vietējo metro. Vecpilsētā jau var aizvilkties visur ar kājām, bet es cenšos katrā pilsētā ko apmeklēju, ja tur ir metro, ar to izbraukt. Metro ir visnotaļ moderns un nepopulārs. Moderns tādēļ, ka te nav vadītāja, nepopulārs, jo tu vari tikt pie priekšējā loga un iedomāties, ka tu viņu vadi. Izkāpjam ārā pie kaut kādas baznīcas, kura mums, protams, jāapskata. Te notiek arī kaut kās jakobīņu tuss un no tā mēs turamies pa gabalu.

Šodien, izskatās, Rennes ir tirgus diena, nezinu, kā te ir citās dienās, bet šodien visur ir pārdevēji un pircēji, ielās skan mūzika un cilvēku tik daudz, ka ne izspraukties. Tā mēs klīstam no baznīcas uz baznīcu gar lupatu, zeķu, kokgriezumu, somiņu un konfekšu pārdevējiem. Burzma tāda, ka jāsāk piedomāt par kabatzagļu esamību.

Lai no tā visa tiktu prom, ejam uz vietējo parku, kas ir arī botāniskais dārzs. Jau dārza sākumā gribētāji var spēlēt populāru spēli – Beigts vai piedzēries. Parka zālienā guļ cilvēks un spēlētājam ir uzdevums pēc iespējas ātrāk saprast, vai cilvēks ir beigts, vai vienkārši piedzēries un noplīsis. Man kā cilvēkam ar pašvaku redzi tā ir papildus grūtības pakāpe. Spēlējot spēli ievērtējam topiārijus, grantēto celiņu kvalitāti un puķu dobju izkārtojumu. Vispār gaumīgi. Tad ievērtējam dārza dāliju kolekciju. Beidzot ir pienācis laiks un varēsim tikt savā viesnīcas numurā.

Ejam atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam pamanu vietējo anarhistu komūnas grāmatnīcu, tiem diemžēl ir pusdienas laiks, kuru viņi neanarhiski ievēro. Viesnīca sevi pozicionē kā dārzu, iekšpagalma sienas nokārtas ar puķupodiem un vecas vannas ir pārtaisītas par zivju dīķiem. Man no sākuma šķita, nu gan ļauj lietus ūdeņiem sakrāties un tad šitāda žampa saaugusi! Atpūtinājuši kājas, nolemjam iziet vakariņās, jo neko darīt jau negribas.

Paēduši mēģinām apmeklēt vēl vienu baznīcu, bet to diemžēl slēdz jau ciet un nākas vien iet atpakaļ uz viesnīcu.