Pirmā diena (Rīga – Parīze – …)

4. jūnijs

Tie, kuri šo blogu lasa, noteikti būs ievērojuši, ka viens Reinjonas apmeklējums man jau te ir atrodams, bet tai ceļojumā es nepiedalījos un tādēļ vārdi nav mani. Par šo Reinjonas apmeklējumu tika nolemts jau pērngad vasaras beigās. Atzīšos uzreiz, ka plānošanā es praktiski nepiedalījos. Mans lielākais ieguldījums bija atrast, kādu mašīnu es vēlos īrēt. Labi vien ir – cilvēkam savas kompetences tomēr vajag apzināties.

Rīts sākas agri, ceļamies puspiecos, paēdam un speramies uz lidostu. Tur ap sešiem jau esam pabeiguši visas formalitātes un varam sākt gaidīt lidmašīnu. Gaidīšanā esam profesionāļi un lēnā garā sākam tērēt savu viedierīču baterijas. Kā jau tas Latvijā ierasts, cilvēki rindā uz iekāpšanu sāk stāties 20 minūtes pirms tās sākšanās. Mēs savā naivumā ceram, ka vietas visiem pietiks un kājās nebūs jāstāv, tādēļ ielienam lidmašīnā vieni no pēdējiem. Kā par brīnumu vēl pat var novietot līdzņemamo bagāžu augšā.

Runājot par bagāžu, mēs esam izvēlējušies vieglo variantu – katram līdzi ir tikai Airbaltic atļautais minimums 8 kg. Tā kā Reinjonā dzīvosim īrētās mājās ar veļas mazgāšanas iespējām, tad drēbju nemaz tik daudz nevajag. Vispār nav jau tā ka sala ir totāli džungļi, ja vajag, tad tur šo to var arī nopirkt.

Lidojums norit bez starpgadījumiem, tik ikdienišķs, ka pat pasažieri pie nosēšanās neaplaudē!!! Tā kā mūsu nākamais lidmašīnas reiss no Šarla de Golla lidostas izlidos vien vakarā, tad mums ir iespēja apskatīt Parīzi. Sākumā gan ir jāveic daži darbi. Lai ar’ mums ir tikai mugursomas un nelieli velkamie koferīši, nolemjam tās nodot mantu glabātuvē. Ir aizdomas, ka ar tām mūs varētu neielaist muzejos. Šī procedūra izmaksā diezgan sālīti, bet laikam jau ir tā vērta. Nākamais ir tikt pie Parīzes sabiedriskā transporta biļetēm. Es atceroties iepriekšējo reizi, esmu diezgan priecīgs, ka Ernests iesakās, ka viņam dikti griboties ēst. Maija, Matīss un Armands uzņemas veikt biļešu iegādi, es atkal nodrošināšu Ernesta ēdināšanu.

Mums jau vietējā kioskā iepirkšanās daudz laika neaizņem, bet Maijai mēģinājums iegādāties pareizās biļetes gan paņem ilgu laiku pat ar vietējā dzelzceļa pārstāvja palīdzību. Matīss gan apgalvo, ka, salīdzinot ar Minhenes biļešu automātiem, Parīzes esot bijuši pat vietām saprotami. Tikuši pie biļetēm, braucam uz lielpilsētu, iekāpjam pareizā vilcienā un dodamies uz staciju Chatelet les Halles, tur ielienam metro un braucam skatīties Eifeļa torni.

Izlienam ārā no Torkadero metro stacijas un sākam meklēt Eifeli. To atrast var divos veidos, viens ir skatīties uz debesīm un caur mājām mēģināt ieraudzīt, otrs (vieglākais) ir uzmanīgi ieklausīties, ja dzird metāla žvadzēšanu, tad doties uz to pusi, kamēr tā kļūs pavisam skaļa un tu izdzirdi: “hello friend, from which country are you?”. Tad tu esi nonācis pareizajā vietā. Pirms ieraugi īsto torni, tev jau pāris reizes uzņēmīgi biznesmeņi piedāvā nopirkt pašam savus mazākus. Man, šķiet, ir īgns garastāvoklis, jo pirmajam uzreiz pasaku, lai atšujas. Viņš atšujas, bet nu es nolemju laboties un uz turpmākajiem piedāvājamiem vai nu nereaģēju vispār, vai saku ka man jau pietiek ar lielo.

Šī jau ir kāda trešā Eifeļa torņa apskate, jāsaka, ka pa padsmit gadiem viņš nemaz nemainās, stāv kā stāvējis, tikai tagad tam riņķī ir “aptaisīts” žogs. Parīze gatavojas Olimpiādei un jau laikus sāk būvēt infrastruktūru. Pa gabalu skatoties tas nemaz netraucē. Cilvēki, kā jau ierasts, mēģina nofotogrāfēt, nofotogrāfēties un izsisties līdz margām. Mēs arī izpildam šo rituālu un tad nolemjam aiziet pusdienās. Izskatās, ka tepat ir cienījams restorānu piedāvājums. Ir gan viens bet, mums līdzi ir divi profesionāli brāķētāji, kuriem ēšana nav vienkārša kaloriju uzņemšana. Tiek pētītas ēdienkartes, brāķētāji franču mēli nesaprot, bet restorāni viens pēc otra tiek noraidīti kā nederīgi. Beigās nekas nav derīgs. Skaidra lieta diviem cilvēkiem jau vien ir problēmas izvēlēties ēstūzi, praktiski visi konflikti ceļojumos kopā ar Maiju man ir sanākuši tieši ēstūža izvēles dēļ. Pieciem tikt ar šo uzdevumu galā ir vienkārši nereāli. Brīdī, kad visi jau domājām, ka nosprāgsim tepat uz asfalta badā, Maija atrod kaut kādu Birdy Hamburger, uz kuru mums ir jāpāriet pāri Sēnai un tad gar Eifeļa torni. Daži protestē, ka neies, bet brauks ar metro, bet tad tiek informēti, ka aizbraucot mums būs jāgaida atvēršana. Ejam ar kājām.

Mūsdienās ar telefona palīdzību aiziešana no punkta A uz Punktu B nav nekas sarežģīts, izejam cauri vietējam dārzam. Iekuļamies Kazahstānas pilsoņu ekskursijas grupā, ar kuriem kopā šķērsojam ielu. Pirms tilta vietējā autobraucēja, nez kāpēc mēģina visus nobraukt pie sarkanās gaismas, bet sabremzē. Kazahu ekspedīcijas vadītāja, gandrīz izdur man aci plātoties ar savu lietussargu, bet beigās esam Eifeļa torņa piekājē.

Šeit piedāvājums ir daudzveidīgāks. Eifeļa tornis visādos veidos ir biezā slānī, tad vīriņš lohiem piedāvā spēlēt uzpirksteņu spēli (lohi, izrādās, vēl nav beigušies), un vēl par naudu var nofotografēties ar baložiem. Mēs ar Matīsu spriežam, kāds peļņas avots te ir morāli pieņemamāks, nospriežam, ka laikam baloži, jo no tā kaut kas atlec abām pusēm (sevišķi, ja patīk putni). Īpaši nemaldoties nonākam līdz burgernīcai.

Izskatās pēc baigā ūķa, bet novērtējums viņam brangs, tādēļ ejam vien iekšā, mums pat izdodas atrast galdiņu, sasēsties un pasūtīt. Ēdam un spriežam par kartupeļu frī vārīšanas tradīcijām, mums ģimenē par brīnumu atrodas franču stila piekritēji. Jāsaka, ka vērtējums nebija mākslīgi uzkačāts, burgeri bija garšīgi, par pasūtīto brauniju gan nācās atsevišķi atgādināt pie apmaksas.

Paēduši devāmies un Invalīdu namu. Man par pārsteigumu tas ir nevis pansionāts, bet gan muzejs un Napoleona kapavieta. Kā jau visos muzejos Francijā pie ieejas automātiski mūs pārbauda, vai nav kas nelegāls. Nu tā bez īpaša entuziasma. Tad sākas muzeja apmeklējums, vazājamies pa dažādām zālēm, kur mums tiek stāstīta franču varenā militārā vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Bruņinieku bruņas, zirgu bruņas, lielgabali, kas atņemti pat turkiem, Reno tanki un koferī iebāžams mocis. Mēs te pavadām pāris stundas, kamēr galva sāk griezties riņķī. Kad man apnīk es sev par izbrīnu atklāju, ka visi pārējie ir pazuduši, sazvanu, viņi esot aizgājuši uz nākamo sekciju, es nemaz nezināju, ka te visa tā māja ir pilna ar muzejiem.

Cenšos neatpalikt, bet beigu beigās pazaudējam Maiju un Armandu, beigās šie atradās pie suvenīru veikala. Puišu entuziasms sāk noplakt un mēs dodamies uz pēdējo atrakciju apskatīties, kur pierakts Napoleons. Jāatzīst, ka vieta iespaidīga un sarkofāgs ar makans. Atšķirībā no Ļeņina viņš nav izlikts vispārīgai apskatei. Pie reizes apskatām arī Napoleona Otrā kapaplāksni un oriģinālo coffin dance statuju. Nu ir pienācis brīdis, kad visiem viss apnicis un dodamies uz lidostas pusi. Nopērkam kaut ko vakariņām un braucam.

Bagāžu mums izsniedz pilnībā, nekas nav nosperts. Sapakojamies un ejam uz čekiniem, pirms tiem izdzeram visus šķidrumus un apēdam visus kruasānus. Lai tiktu uz Reinjonu mums jāatstāj Šengenas zona, tā kā mums līdzi ir bērni, to nevar darīt automātiski, mums nākas stāvēt rindā ar citu valstu pasu turētājiem un tā ir tik lēna kā gliemezis. Mūsu identitātes tiek apstiprinātas un varam doties uz savu geitu.

Tagad ir dienas garlaicīgākā daļa, kas lielākoties ir telefonu uzlādēšana un par brīvu pieejamo PS5 spēlēšana. Pie iekāpšanas gan mēs kā īsti latvieši sākam stāvēt laicīgi, vairāk jau tādēļ, ka esam diezgan atsēdējušies un vajag pirms 12 stundu lielsēdes izstaipīt kājas.

Lidmašīnā tiekam bez problēmā, bagāžas nolikšana prasa nelielu 3D puzles risinājumu, bet kopumā viss labi. Bļāvējbērni tuvumā netiek dzirdēti un tualete ar’ ir pietiekamā attālumā. Lidmašīnā paēdam vakariņas un liekamies gulēt. Es laikam uz vecumu esmu palicis vājš, man lidmašīnā izdodas aizmigt un pat nedaudz pagulēt, patiesībā diezgan labi pagulēt.