Navigate / search

Ceļojums uz Reinjonu III

Trešā diena (Saint-Philippe)

6. jūnijs

Guļu kā nosists, nekas man netraucē, pat odi ne. Pamostos gan ātri, jo lāga vēl neesmu aklimatizējies un aiz loga gaudo suns. Pēc kāda laika tam pievienojas gailis, kaķi es vakar redzēju ložņājam ap mūsu miskasti, tāds kā Brēmenes muzikantu koncerts? Iekožam brokastis un konstatējam, ka ārā laiks ir draņķīgs, izskatās, ka būs lietus. Nekas, savīkšķījam mantiņas un braucam uz mūsu pirmo šodienas apskates objektu – Saint-Philippe piekrasti.

Te gan tagad jāatklāj neliels noslēpums – tā Saint-Philippe ir diezgan amorfs veidojums un īsti nevar saprast, kur viņa sākas un kur viņa beidzas. Braukšana nav tāla – pāris kilometru un esam takas sākumā. Laiks no ”iespējams līs” ir nomainījies uz “noteikti līs”. Savelkam lietus manteļus un dodamies iekšā džungļos. Te pirms džungļiem ir vēl neliela pikniku vieta, tā pilna ar strādniekiem, piknika zonu remontē un piekopj.

Džungļu taka mūs no sākuma ved gar jūras krastu, te atkal viļņi un klintis. Puiši nu var izrādīt savu pārkūr skillus, lēkājot pa akmeņiem. Man gan nākas laiku pa laikam pieskatīt, lai kāds nenopārkūro lejā okeānā. Iešana ir interesanta, te nav slāšana pa taku, te jāskatās, kur liek kāju un kur doties tālāk. Vietas, kur viļņi netiek klāt, ir apaugušas ar visnotaļ interesantu zāli un tā smuki kontrastē zaļš uz melnas lavas fona. Daudz apstājamies un pētām viļņu darbību.

Lavas krāvumos atrodam pat, kā Amerika saka, Natural Arch. Bet, jo tālāk ejam, jo grūtāk paliek saprast, kur īsti ir tā pārgājienu taka. Tā te, šķiet, ir entuziastu izmīdīta. Beigās sanāk vien līst džungļos un meklēt taku tur. Teikšu, kā ir, džungļos līst šortos nebija mana prātīgākā dzīves izvēle. Te aug tāds augs ar lapām kuras noklātas ar sīkiem zobiņiem, ja pieķeras pie kādas stīgas citam augam, tad var atklāt, ka tā ir pilna ar dzelkņiem. Armands saka, ka šeit laksti ir Give no mercy.

Vienā brīdī taka izbeidzas un nolemjam iet atpakaļ, es nolemju neiet ar visiem un atrast šortkatu, labāk nebūtu to darījis. Jā, pamēģināju iet pa piekrastes džungļiem bez takas, bet nekas aizraujošs tas nebija. Pārgājiena beigās lietus nolēma, ka nav vērts līņāt, bet sāka maukt pēc pilnas programmas. Tādēļ kopā ar piknikvietas remontbrigādi sēdējām piknika būdiņā un piknikojām.

Kad lietus pierima nospriedām, ka vakardienas haotiskie provīzijas iepirkumi nebija pilnīgi un iebraukt tepat supermārketā. Šeit visos veikalos ir putni, šeit mēs sastapāmies ar pirmajiem, lidinās pa bodi un ēd salātus. Pirms ieejas veikalā ir iespēja nopirkt galda vaskadrānu ar Reinjonas tematiku, domājām – nopirksim aizvedīsim mājās, bet atlikām uz vēlāku laiku, kas tā ar vēl nav pienācis.

Tepat netālu ir vēl viens apskates objekts, kas saucas Souffleur d’Arbonne. Liekas jau nekas īpašs – vēl viens lavas veidojums, kur izskalota liela arka ar bedri. Un, ja pareizi sakombinējas viļņi, tad ūdens tiek uzpūsts gaisā ne švakāk kā geizeriem. Lai ar klints ir plika, te šeptējās mazas radības – krabji. Pavērojam un secinām, ka, lai ar’ laiks neuzlabojas, dosimies tik uz Botānisko taku tepat netālu kalnos.

Nu ir mana pirmā pieredze braukt cauri cukurniedru laukam, nav nekāds joks. Cukurniedre ir garāka par kukurūzu, ceļš līkumains un šaurs. Nav jau neko intensīva satiksme, bet jābrauc dikti prātīgi. Te ir arī mans pirmais nopietnais serpentīns, ka sākumā esmu pat satraucies, vai mašīna pa slapjo asfaltu maz spēs uzvilkties kalnā un vēl vairāk, kā tikšu no tā lejā.

Pie Botāniskās trakas Ernests mums paziņo, ka nekur iet netaisās  – gaidīšot mašīnā, mēs pārējie gan ejam. Neko tālu neesam tikuši, kad reāli sakonfliktēju ar Armandu, par to, ka ejot pa taku nevajag bļaustīties un aizbaidīt visus putniņus. Armands apvainojas ne pa jokam un es saprotu, ka man būs ziepes.

Pati taka ir pastaiga par mežu, kurš izaudzis uz lavas lauka. Vietām pie kokiem ir pievienotas plāksnes ar sugas nosaukumu, bet lielākoties tās jau ir nopuvušas un pazudušas. Lietus te ir nedaudz pierimis un iešana pa mežu vairs nesola salīšanu. Tā nu ejam līdz nonākam līdz vienam meža ceļam, vispār jau tas ir tas pats ceļš, pa kuru atbraucām tikai nedaudz augstāk kalnā. Pie ceļa Armands atsakās iet tālāk un Maija saka, ka viņi mūs te pagaidīs. Mēs ar Matīsu speramies tālāk, lasīdami uzrakstus ar nepazīstamiem augu nosaukumiem. Skaidra lieta, ka viņi izgaist no atmiņas līdz ar pēdējā burta izlasīšanu.

Ejam pa taku un spriežam par to, cik labi būtu, ja mums būtu kaut nedaudz informācijas par mūsu galamērķi, izņemot faktu, ka mūs izvedīs atpakaļ pēc loka izmešanas. Piemēram, cik liels būs tas loks, cik ilgi būs vēl jālien kalnā un kāpēc šķiet, ka tā taka visu laiku ved mūs uz riņķi. Vispār rodas jautājums, kas ir šie botānisko taku mērķauditorija, kas ir tie cilvēki, kuri ejot pa taku domāt, eh kā noderētu, ja te kaut kur būtu zīmīte ar šīs papardes/koka/krūma/liānas latīnisko nosaukumu? Ejam cītīgi un pienāk brīdis, kad esam atpakaļ uz ceļa. Laikam cita vieta, jo ne Armanda, ne Maijas te nav. Zvanu – Nodevība!!! Viņi jau aizgājuši atpakaļ uz mašīnu, mūs nepagaidot. Botānika mums šodien ir pietiekoša un atpakaļ ejam pa ceļu. Skaidra lieta, ka visi pārējie atrodas mašīnā un varam braukt mājās.

Pusdienas gatavojam mūsu izīrētajā namiņā, galvenā problēma piedarbināt cepeškrāsni. Vecais triks uzregulēt pulksteni nedarbojas. Manuāli internetā nevar atrast. Beigās izrādās, ka jātur kādu laiku nospiesta vidējā poga. Labi, ka tā. Paēduši nedaudz atpūšamies, bet ceļojums ir ceļojums  -jāturpina piekrastes izpēte.

Pēcpusdienai esam atstājuši Quai de Sel vai Veco ostu. Nu jau esam piekrastes speciālisti – pareizo krustojumu atrodam uzreiz. Tur neliels pārkings, kurš ir gandrīz pilns, bet viena vieta mums vēl atstāta. Visu laiku smidzina lietus, tādēļ uz krastu no stāvlaukuma kāpjam lejā pa dubļainu taku. Cenšamies nenovelties un nenogāzt pretīmnācējus. Šī taka ir visnotaļ apdzīvota, pretī nāk cilvēki pat ar suņiem.

Skats lejā ir fantastisks, bet tas ko ieraugām tālumā ir vēl fantastiskāks – krastā ir izmests kuģa vraks. Mums uzreiz ir skaidrs pārgājiena galamērķis. Varētu teikt rīta pārgājiena klons, smuks krasts, milzīgi viļņi un tālumā krastā izmests kuģis. Matīss ar Armandu izvēlas tādas takas vietas, kur pēc iespējas vairāk kaut kur jālien. Man pietiek ar iebradāto taku. Ejam un lietus nemaz netraucē.

Kuģi sauc Tresta Star un tas ir tankeris, krastā izmeties 2022. gada februārī, un lai ar rada vizuālo krasta piesārņojumu, visas iesaistītās puses ir pieņēmušas faktu, ka viņu utilizēt nav reāli. Kuģis savulaik mucis no ciklona, pazaudējis motora jaudu un nonācis šeit. Vēl pāris gadi un jūra viņu būs saplosījusi. Vietējie mākslinieki gan ir apzīmējuši gandrīz visu kuģi, lielākoties gan nekas jēdzīgs nav uzzīmēts. Mēs safotografējamies un dodamies atpakaļ. Tagad rakstot un skatoties kartē sev par pārsteigumu atklāju, ka lavas lauks, pa kuru gājām uz kuģa vraku, ir tas pats 2007. gada lavas lauks un mūsu vakardienas taka veda puskilometru no vraka.

Es pamanos netīšām uz lavas iežiem sagriezt ceļgalu, diez kas nav, tie zāģzobu augi bija saudzīgāki. Tā kā atpakaļceļā mūs kuģa vraks negaida, tad motivātors ir tikai lietus, kurš pieņemas spēkā. Lienam iekšā mašīnā un braucam mājās. Atpakaļcelā parādam tiem, kuri vēl nav redzējuši Puits Arabe (tā vieta tiek uztverta bez entuziasma). Tā kā diena iet uz beigām, pagatavojam vakariņas, izmantojam burbuļvannu un liekamies gulēt.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website