Divpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Saint-Pierre- Plage de L’Etang-Sale)

15. jūnijs

Šodien mums ir lielā diena – pusastoņos jābūt Saint-Pierre lidostā, jo astoņos mēs lidosim ar helikopteru. Rīts izskatās plus mīnus ok, braucam. Nav jau baigās opcijas nebraukt, ja neieradīsimies, mums atvilks naudu par rezervāciju un neierašanos. Lidostu atrast nav grūti, grūtāk ir atrast pareizos helikopteru īpašniekus. Kā jau lidostā pieņemts, te šķūņi ar lidaparātiem ir pietiekoši daudz. Pusastoņos esam pareizajā ofisā un uzzinām bēdu vēsti, te ir saulains, bet diemžēl visur citur ir mākoņi un mēs varam savu lidojumu pārcelt. Izvēlamies pirmdien desmitos un domājam, ko darīt tagad.

Šai pašā miestā šodien ir lielais tirgus, braucam uz turieni. Šoreiz atrast vietu, kur atstāt mašīnu nav viegli, bet mums paveicas. Ejam uz tirgu. No tās puses, kur mēs ienākam tirgū, pirmā piedāvātā prece ir gaiļi un vistas. Šie radījumi iet pa 20 EUR gabalā, redzu arī kā pareizi iesaiņot svaigi pirktu gaili. Izmauc pa plastmasas maisa stūra galvu un nes uz mašīnu. Pārējais ir vaniļa, cepures, tkrekli un dažāda veida dārzeņi un augļi.

Joka pēc nopērkam otrajām brokastīm maniokas donatus. Aizejam tepat uz pludmali blakus tirgum un ieturamies. Vispār nav ne vainas, tādi nedaudz ķepīgāki un, šķiet, daudz barojošāki. Tad dodamies atpakaļ. Armandam vajag kokosriekstu sorbertu, to te taisa ar ulmeņlaiku tehnoloģijām, vismaz izskatās interesanti. Ernests pieprasa slushy. Visi laimīgi, varam staigāt pa tirgu. Pusdienām iepērkam grillētu vistu, nopērkam vēl vaniļu. Rodas aizdomas, ka lidostā mūs paņems ciet kā garšvielu kontrabandistus. Vispār viņiem te garšvielām ir laba izvēle. Par pusi no tām es dzirdu pirmo reizi, iespējam, tie ir kādi specifiski maisījumi ar savu nosaukumu. Tad pameklējam pa tirgu Jack fruit, Ernestam dikti viņu vajag, par laimi neatrodam.

 Kad esam iepirkušies braucam uz Melno pludmali, ir vēl rīts – pulkstenis ir tikai 10. Laiks gan jau savilcies uz tumšo pusi, bet pamēģināt jau var. Nu jau mēs pilsēteli zinām kā savu kabatu, noparkojamies tieši kur plānots un ejam lēkāt pa viļņiem. Es gan nelēkāju, bet nolemju paieties uz priekšu gar krastu. Melnās smiltis nepiedāvā vieglu iešanu, bet, ja iet pietiekoši tuvu viļņu līnijai, tad tās ir cietas. Vienā vietā gan man sāk šķist, ka tūlīt noderēs manas bērnībā iegūtās zināšanas par plūstošajām smiltīm, bet nekā – pēc pāris metriem viņas beidzas.

Kad esmu nogājis nedaudz virs kilometra, sāk līt lietus, sākumā ar retām, bet lielām lāsēm. Jožu atpakaļ pie jūras mērītājiem. Tie jau paši pamanījuši, ka nebūs labi un vāc mantas. Neko darīt, lietus nevienu neizkausēs, bet prieku ar’ nedos. Braucam mājās. Maijai ir laba ideja, ka nebraucam pa šoseju, bet pa piekrastes ciematiņiem. Finālā kādu pusstundu stāvam dažādos korķos, izbaudām haotisku satiksmi, kur pa kreisi cilvēki griež neskatoties un es nedaudz sapīkstu, jo nekā šādas braukšanas vērta es neredzu.

Nonākuši mājās secinām, ka mums īsti nav ko darīt – lietus līst ka čīkst, mēs dirnam istabā. Ap pusdienas laiku nolemjam vistu atstāt vakariņām un aiziet uz kādu vietējo restorānu, jo Matīsam tomēr dzimšanas diena. Pirmajā netiekam iekšā, te tikai ar rezervāciju. Tā nu mums kreolu virtuve paliek nenogaršota. Restorānā, kas nes latvisku nosaukumu La Manta, mums ar’ prasa rezervāciju, sakām nav. Nekas, atrod vietu un mūs apsēdina. Ēdiens ir labs, porcijas lielas. Ēšanas laikā atklāju, ka man zobenzivs karijs nemaz pie dūšas neiet.

Izejam no iestādes, lietus turpina līt. Atlikušo dienas daļu vienkārši nobumbulējam, jo nepārtraukti līst un miglā neko daudz kalnos neredzēsi.