Piecpadsmitā diena (Parīze – Rīga)

18. jūnijs

Brokastojam lidmašīnā un jau ap pussešiem esam zemē Parīzē. Šarla de Gola lidosta ir visdīvaināka lidosta, kur man nācies būt, esmu te redzējis kā uzspridzina pamestu bagāžu, centies paspēt izskriet pasu//bagāžas kontroli desmit minūtēs, lai tiktu uz savienoto reizi, kovidlaikos stāvējis divas stundas uz sertifikātu kontroli rindā ar cilvēkiem no kuriem vismaz pusei nebija nekādu sertifikātu. Šoreiz nolemjam apčakarēt sistēmu un lai nebūtu vēlreiz jāiet pasu kontrole, ejam uz transfēru koridoru. Tur mums noskenē biļetes, nočeko bagāžu un tavu brīnumu, lai tiktu uz mūsu termināli mēs atgriežamies tai pat vietā, kur nogriezāmies uz transfēru pirms paskontroles.

Nekas, ienākam Šengenas zonā un ejam uz savu terminālu. Tur, tavu brīnumu, mūsu noskanētās AirBaltic biļetes rāda, ka mēs jau esam iegājuši terminālā un iekšā nelaiž! Drošībnieki ar’ nezina, ko darīt šajā situācijā, saka ejiet uz reģistratūru un dabūjiet papīra biļetes. Čekins vēl nav atvērts, pazvanu uz AirBaltic servisu, apstāstu situāciju tie brīnās, atceļ mūsu reģistrāciju, mēs iečekojamies no jauna un nu jau ar jaunām biļetēm ejam uz terminālu. Cerības lielas, bet tik un tā netiekam iekšā.

Tā ņemoties esam sagaidījuši reģistrācijas atvēršanu, ejam tur, izskaidrojam situāciju un mums iedod drošībnieku gribētās papīra biļetes. Ejam uz termināli, drošībnieki jau mūs sveicina kā vecus draugus, skenējam biļeti, ieeja liegta. Prasām viņu priekšniekam – ko nu? Teici  -būs papīrs un viss būs kulē, a nav! Viņš atmet ar roku uzdod saviem minjoniem, pārbauda mūs pēc pasēm un ielaiž bez skanēšanas.

Laimīgi tikuši iekšā velkamies uz savu geitu un gaidām savu lidmašīnu uz mājām.