Sen nebiju lasījis neko populārzinātnisku par putniem, tādēļ šī grāmata bija tieši laikā. Galvenais, ka ne pārāk bieza, jo ko gan biezu var uzrakstīt par gulbi, protams, ja tas nav kāds anatomijas atlass. Grāmata nudien ir par un ap gulbjiem, un lai visas gulbju lietas varētu ietilpināt šajā apjomā, tā ir vairāk orientēta tieši uz Lielbritānijas gulbjiem.
Stāsts par gulbjiem ir strukturēts kā gadalaika mijas cikls, viss sākas pavasarī un beidzas ziemā. Pamatu ielikšanai gan ir ielikta vesela pirmā nodaļa, kas saucas Gulbji. Gadījumā, ja atmetīsi grāmatai ar roku, tad vismaz izlasot pirmo nodaļu, jau varēsi justies kompetents tādos jautājumos kā melnais Gulbis, gulbju īpašumtiesības britu tiesu sistēmā, pāris labas gulbju pagatavošanas receptes un gulbju cenas viduslaiku tirgos.
Šeit jau nav tā, ka būtu tikai interesantas spekulācijas par un ap gulbju tēmu, kā piemēram viduslaikos gudri prāti aprēķinājuši, ka gulbis dzīvo ne vairāk ne mazāk kā 829 gadus. Kas ir loģiski, jo gulbis dzīvo trīsreiz ilgāk par zosi un tā trīsreiz ilgāk par cilvēku. Par to, kā kroga nosaukums Swan with two Necks patiesībā nenozīmē divkaklu gulbi, bet gan kādreiz esošu gulbju iezīmēšanas metodi, iegriežot viņam piederības zīmi knābī. Necks ir domāts Nicks. Daudz lapaspušu ir veltītas gulbju grūtajai dzīvei.
Visgrūtākais ir perēšanas laiks, tad cilvēki mīl zagt gulbju olas, tad gulbji sēž ligzdās un viņiem uzbrūk suņi. Ja parasti šādos gadījumos gulbis suni noslīcinātu, tad šeit viņš ir uz sauszemes. Varu iedomāties, kā pēc gadiem piecsimt, balstoties uz šo grāmatu, tiks runāts par konkrētu suņu uzbrukumu gulbim, kas citādi paliktu neviena neatminēts. Arī mazajam gulbēnam dzīve nav viegla, viņu var apēst jebkas, lai ar šis jau sver 220 gramus piedzimstot. Viņus ēd līdakas, dažādi ūdens kažokzvēri un arī viņi paši ir diezgan pārgalvīgi. Bet, ja izdzīvo pāris pirmos gadus, tad gulbis ir praktiski nemirstīgs vēl desmit gadus.
Daudz un dažādi ir apskatīta arī gulbju nozīme literatūrā un mākslā. Sākot no Zeva un Ledas sakara un beidzot ar Gulbju ezeru. Lai nebūtu bildes vien, tad autors bagātīgi aizraujas ar dzejas citēšanu, man šis mākslas veids nekad nav aizrāvis, tāpēc varu pateikt tikai to, ka tie te bija, bet lasījis neesmu.
Ja labi piestrādā, tad gulbi var arī pieradināt, un es te nerunāju par tādu pieradināšanu, kur gulbis pazvana zvaniņu un tu viņam iznes graudus. Bet par tādu, kur gulbis ar tevi ir tā sadraudzējies, ka velkas tev līdzi līdz pašai nāvei 40 gadus. Par tiem 40 gadiem zinātnieki strīdas, bet gadījumi, kad gulbis kļūst par cilvēka lieldraugu, nemaz nav tik reti. Daži kļūst par lieldraugu aŗī automašīnai ar siltu motora pārsegu.
Tiek aizskartas arī aktuāls temats – gulbju skaitam, kā jau lielākajai daļa no sugām, ir tendence samazināties. Galvenais vaininieks šim procesam izrādās ir skrotis un makšķerauklu svina atsvari. Tā lielākā daļa iet bojā no svina pārdozēšanas.
Kopumā laba maza grāmatiņa par gulbjiem – 8 no 10 ballēm. Ir pietiekoši izklaidējoša un, lai ar’ vietām ir pagarlaicīga, tā pa īstam no lasīšanas lasītāju neatturēs. Es izlasīju divos piegājienos, tiesa ar mēneša atstarpi starp piegājieniem.
Piektā diena (Bourg Murat – Piton de la Fournaise)
8. jūnijs
Šorīt ceļamies ļoti agri, miegs jau tāpat īpaši nenāk, bet tam ir iemesli. Pirmais un galvenais – saule. Mūsu galamērķim ziemā ir tendence uz pēcpusdienu ietīties mākoņos un blandīties pa miglu kalnos prieka nekāda nav. Otrais, jābrauc kamēr vēl nav daudz cilvēku un satiksme nav intensīva. Serpentīni ar dzīvu satiksmi nav diez ko patīkami, vismaz man tā šķiet. Tagad ar pakaļprātu varu teikt, ka pa lielam vienalga.
Paēdam brokastis, izeju sēta pie mašīnas un tavu brīnumu mašīnai logs aizsalis. Tas vispār ir episko, jo mašīnai ir vasaras riepas un īsti nevar zināt vai tas ir prāta darbs ar tādu maz braukt kalnos, ja nu tur ir ledus? Pieņemu lēmumu un skatīties pēc apstākļiem, vietējie taču kaut kā tiek galā. Braucienā viss ir kā prognozēts satiksmes nav un ceļa posmā nekur temperatūra zem četri nenokrīt, apledojumu nav.
Skati ir iespaidīgi, bet ne tik iespaidīgi kā brīdis, kad rīta saule aiz pagrieziena Tev tieši iespīdina acīs un Tu neko uz brīdi neredzi. Man veicas – nevienā šajā brīdī nekas īpašu redzēšanu neprasīja. Lēnā garā esam uzlīduši uz vulkāna krātera malas, piestājam, lai pabildētu pašu vulkāna lielāko krāteri (vispār jau šis ir supervulkāns un reiz te viss ir bijis tāds krāteris 8 km diametrā. Tagad laikam nedaudz norimis, izvirdumi notiek regulāri, bet nu pēdējais lielais 2007. gadā, mazo krāterīšu te ir simtiem). Skats ir iespaidīgs – lavas lauks, kuru klāj sarkanas marsa smiltis un tālumā paceļas galvenais vulkāna krāteris.
Piestājot skatu laukumā, mašīna kaut ko ar apakšu aizķer, ka nograb vien, taču tūlītēja apskate neliecina, ka būtu kādi bojājumi. Mierinu sevi, ka gan jau būs labi. Nobraucam lejā uz smilšu lauku, kuru sauc Plaine des Sables un nospriežam te uzkavēties atpakaļceļā. Ceļš no asfalta pārtop par granteni (precīzāk laveni). Bedres te ir tādas, kādas parasti rāda Panorāmā ar lūgumiem pašvaldībām sakārtot. Lēnām velkamies uz stāvlaukuma pusi, te vēl ir neliels kāpums, lai uzlīstu augšā vēl vienai krātera malai un klāt esam. Pas de Bellecombe. Neesam pirmie, atrodam vietu stāvvietā, un pārgājiens var sākties.
Safočējamies pie skatu laukuma, ja nu kas notiek, lai vismaz ir laba Last seen alive bilde. Jau no sākuma ir skaidrs, ka ne visi varēs aiziet uz Piton de la Fournaise. Mēs ar Matīsu nolemjam veikt pilnu 13 kilometru garo pārgājienu, Maija ar Ernestu un Armandu aiziet līdz tuvākajam krāterim Formica Leo un tad skatīties pēc apstākļiem. Šis krāteris tā nosaukts, jo izskatās pēc skudru lauvas izraktas bedres.
Taka sākas ar smukām trepītēm uz leju, kas no krātera sienas mūs noved līdz pašam kalderas lavas laukam. Uz leju pa trepēm kāpt vienmēr ir viegli un te ir vien kādi 300 metri augstuma izmaiņas. Kāpjot lejā, sadalām pārtikas un dzēriena rezerves. Tepat no vietējiem taku pārziņiem es uzzinu, ka man bez cepures doties uz Pitonu ir diezgan dumja ideja. Viņi esot vietējie un garantējot, ka man apsvils pauris kā špicka. Nez kādēļ viņi nepiesienās cilvēkiem ar matiem uz galvas. Aizrādījumu ņemu vērā un nosmērēju visu galvu ar pretiedeguma krēmu, kādu stundu vajadzētu pietikt. Puikas smejas, ka es esmu kā Voldemorts tikai ar degunu. Nokāpjam lejā un sākam doties uz īsto krāteri, pie Leo nemaz nepieejot.
Iešana pa lavas lauku daudz neatšķiras no iešanas pa nekvalitatīvu bruģi, skaties zem kājām un ej. Matīss ir tas, kurš uzdod tempu un es knapi varu tikt viņam līdzi. Lai tūristi nenovirzītos no pareizā ceļa, te taka ir apzīmēta ar baltiem punktiņiem, strīpām un, ja takas vilcējam ir bijis labs garastāvoklis, pat bultu. Temps ir labs un panākam daudzus gājējus. Ainava man nepierasta, riņķi sastinguši akmeņi un šur tur var redzēt pa vulkānu krāterim. Taka uz vienu galu sola ka jāiet būs 2:45 stundas. Bet ar mūsu tempu un atpūtu domājam, ka tiksim galā četrās, jo tehniski te nav nekā sarežģīta un taka labi iebradāta.
Tā man likās līdz brīdim, kad bija jārāpjas augšā 600 metrus uz galveno vulkāna krāteri. Manam līdzgājējam ir tik ātrs iešanas temps, ka drīz vien man jau liekas, ka atdošu galus, nekas – paiet kādas desmit minūtes, organisms pārslēdz režīmus atrod otro elpu un kāpšana kalnā vairs problēmas nesagādā. Vairāk problēmas sagādā priekšā gājēju apdzīšana, bet kalns te liels un, palēkājot pa akmeņiem, varam diezgan viegli tikt garām.
Redzu, ka cilvēki te iecienījuši nūjas un, jo vecāks palieku, jo vairāk sliecos to štelli pamēģināt. Krātera kori redzam jau no paša kāpiena sākuma, bet tā ir viltīga, visu laiku šķiet, ka tūlīt būsim pie tās klāt, bet tad taka pagriežas, tad izrādās, ka aiz šīs kores ir vēl viena kore un nākas vien līst augstāk. Tualešu uz takas nav, tādēļ vietām ir jāskatās ne tikai lai neuzkāptu uz kustīga akmens, bet arī uz mīksta akmensveidīga objekta.
Kā jau plānots, pēc divu stundu gājiena esam klāt krātera malai un varam to apskatīt visā viņa godībā. Bedre iespaidīga, negribētu būt klāt brīdī, kad te tas ietu gaisā, bet visādi citādi smuki. Galvenais – mēs esam paspējuši, no jūras jau sāk līst augšā mākoņi, aizsedzot piejūras lavas laukus, bet mums vēl spīd saule un viss notiek. Iekožam kruasānus, uzdzeram limonādi, kādas desmit minūtes pabaudām skatu un dodamies atpakaļ.
Sazvanāmies ar pārējiem ceļabiedriem, tie jau šturmē kakao automātu un labi pavada laiku. Atpakaļceļš ir pavisam vienkāršs, kāp tik uz leju, lec no akmens uz akmeni, centies nenovelties un nepaiet ilgs laiks, kad esam jau pie kāpnēm uz autostāvvietu. Te nu izrādās, ka pa trepēm nemaz nav tik viegli uzkāpt, man nākas diezgan saņemties, lai uzturētu normālu tempu un apstāšanās lai kaut ko “nofotogrāfētu” neaizņemtu aizdomīgi ilgu laiku, jo pēc tam grūti atsākt.
Beigās esmu augšā, un kas to būtu domājis – pēc trepēm izrādās uz pašu stāvvietu ar’ vēl jāvelkas pret kalnu, kā es to būtu varējis aizmirst! Satieku visus pie mašīnas un braucam atpakaļ mājās.
Bišķi nogurums ir, bet nekas traks. Mājupceļš nav nekas īpašs – uz grantenes veicu autobusa apdzīšanu. Un uz serpentīna nedaudz traucē riteņbraucēji, kas te nodarbojas ar Downhill pasākumiem. Daļa velkas kā gliemeži, tos apdzenu. Daļa uzskata, ka joslas ir priekš mīkstajiem, kas serpentīnos ir diezgan ambiciozi un redzu, kā viens no šī uzskata nesējiem, lai izvairītos no pretīmbraucoša auto, dabū ielekt ceļmalas lavas akmeņos, zinot, kā šie akmeņi griež, jūtu viņam līdz. Tur tūlīt piestāj pārējie riteņbraucēji un ceļš priekšā brīvs.
Mājās nedaudz atpūšamies un nolemjam aizdoties uz apkaimes galveno miestu, rīt svētdiena un visas bodes būs ciet. Mūsu mērķis ir atrast lielāko bodi La Plaine des Cafres. Mūsu miestā jau ir nomācies un lietus līst ka čīkst. Pa ceļam piestājam ceļmalas tirgotavā, jo Maija apgalvo, ka tur vislabākie augļi, nopirka Passion fruits, mandarīnus un Chouchu (vietējā kabača paveids). Vakariņām tiek nolemts izcept vistu, tā kā jau gatavu nevar dabūt, nākas pirkt indegrientus. Arī šajā pilsētā vulkāns žāvē lietu no apakšas. Vakaru visi noguruši nobumbulējam. Rīt mūs sagaida Bebūru mežs.
Ceturtā diena (Saint-Philippe – Cascade de Grand Galet – Grande Anse – Bourg Murat)
7. jūnijs
Pa nakti pamostos, jo lejā virtuvē kaut kas čabinās. Pirmā doma, tas nav dodo, jo tie jau izmiruši, kaķis ar diez vai būs ticis iekšā, eju skatīties. Gaismu iekšā neslēdzu, jo gribu pārsteigt vaininieku. Skaņa nāk no sauso brokastu iepakojuma, uzspīdinu telefona lukturīti, no tā izlec kaut kas peles lielumā un diezgan naski aizjož pa sienu uz vannas istabu, laikam mazgāt ķepas pēc ēšanas. Nolieku paku, lai neviens cits netiktu klāt un eju atpakaļ gulēt.
No rīta dzirdu, kā Armands dodas lejā virtuvē un, izskatās, viņa nodoms ir uzēst sausās brokastis. Uzsilda pienu un dzirdu, kā iebāžot roku pārslu iepakojumā, bērns iekliedzas, ka tur ir ķirzakas. Eju skatīties, tik tiešām, kastē sēž un uz mums blisina acis veseli divi gekoni! Iznesam kasti ārā un izlaižam gekonus brīvībā. Bijām aizmirsuši aizvērt virtuves logu. Nu man skaidrs, kā pele var tik ātri paskriet pa sienu. Armandam pēc šī notikuma ķirzaka ir top dzīvnieks.
Apēdam to, ko gekoni vēl nav apēduši, sakravājam mantas mašīnā, pārbaudām, vai kaut kas nav aizmirsts un braucam tālāk. Vakardien visu piekrasti vēl neesam paspējuši apskatīt, Maija ir atradusi vēl vienu apskatāmu krasta struktūru, dabisko arku. Nav ilgi jābrauc un esam Cap Mechant. Ernests pasaka, ka no mašīnas ārā nekāps, pārējie ejam skatīties viļņus, arku, kokus, zāli. Jo jaunajā mājā mūs ātrāk par trijiem negaida un diena priekšā – gara.
Šeit viss civilizēti, krastmalā žogs, neviens pa taisno iekšā neiegāzīsies, bet, ja grib smukas bildes, žogā ir caurums, kur var uzlīst uz krasta strēles un fočēties pēc sirds patikas. Paejam uz vienu pusi, paejam uz otru. Ernestam apnīk mūs gaidīt, viņš nāk aktualizēt savas bērna tiesības, bet, neko nesasniedzis, pievienojas mums. Tas pats kas vakar un aizvakar, jūra un viļņi, tikai tagad ar sauli. Mēs ar Armandu atrodam slepenas trepes, kas ved uz mazu līci un skatāmies viļnus tajā, bet mūs iztraucē kāds vietējais, kurš acīm redzot te brokasto, jo ēd bageti.
Kad nu visiem viss apnicis, nolemjam aizbraukt uz vietējo bodi pēc kruasāniem un citām lietām, dzeramais mums iet uz urrā un tas jāpērk katru dienu. Mašīnas bagāžnieks ir tāds, ka tur neko vairāk par mūsu četrām mugursomām nevar ielikt, tā ka lielas rezerves nevar uzkrāt. Veikals nav liels, bet ar savām dīvainībām – bez zvirbuļiem mēs te redzējām veikala darbinieku, kas pa ailēm stūma tačku ar zemi. Joki mazi, pat apsveicinājos ar viņu, lai pārbaudītu, vai man nerādās.
Tā kā rīts bija padevies dikti saulains, nekavējāmies un devāmies uz Cascade de Grand Galet, latviski Dikti smukais Ūdenskritums. Saule jau te tāda, labāk izmantot, kamēr ir, jo pēcpusdienās parasti līst, vismaz ziemā.
Man vakar likās, ka es jau esmu rūdīts serpentīnu braucējs, bet te bija nākamais līmenis. Galvenais palīgs bija Ivars (TomTom balss, ja kāds to vēl nezina) viņš mani aizveda pa kaut kādu dīvainu ceļu. Normāli pabraucu kalnā un tad Maija man paziņoja, ka šis nav īstais ceļš, nebiju sajūsmā (klusībā domāju, ka Ivaram noteikti bija kāds govju ceļš padomā, kas aizvestu uz īsto ceļu, jo tagad pētot karti nesaprotu, kā šis mūs tur plānoja aizvest. Nekas, pazaudējam kādas desmit minūtes, mums gan tās ir daudz ko zaudēt, kamēr atrodam īsto pagriezienu. Tad jau īsti vairs nav kur sprukt, speries vien kalnā augšā. Te jau sākas ceļi, kuros izmainīties vairs nevar, serpentīni, kuros pirms līkuma pīpini un turi logus vaļā, lai dzirdētu citus pīpinātājus. Man, kā šādas lietas neradušam, tas nedaudz uzdzina stresu. Līkumi likās pa stāviem, tilti pa šauriem un ceļmalas banānu pārdevēji par aizdomīgiem.
Beigās tikām līdz apskates objektam, sev vienu vietu atradām un devāmies skatīties. Teikšu banāli – ar acīm redzēto apstāstīt nevar. Dikti smuki nudien – kaskāde ar daudziem ūdenskritumiem. Cilvēki stāv pie margām un skatās, mēs ar tiekam pie margām un skatāmies. Lai gan sākumā skatu traucē divi klinšu kāpēji, kas striķos karājās pašā ūdenskrituma vidū. Apakšā ūdenī uz viņiem skatās vēl trīs tādi paši alpīnisti hidrotērpos. Cilvēkus uz skatu laukuma es saprotu, viņi skatās un klusībā cer, ka kas atgadīsies. Nekas neatgadās, piecas minūtes un abi kāpēji lejā un kanjoningo tālāk, skatītāji izklīst momentā. Mums nav kur skriet, vērojam ūdenskritumu, akmeņus un upi. Tad Ernests atceras par kruasāniem un nākas doties atpakaļ uz mašīnu.
Lejupceļš izrādījās daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, un nu jau jūtos serpentīnu profesionālis. Pa ceļam piestājam pie viena banānu tirgotāja un nopērkam vienu vietējo ķekaru. Pagaršoju, nudien nav peļami, pavisam cita zorte kā veikalā.
Tagad ir laiks pludmalei – puiši ir sajūsmā, man ar nekas nav pretī, lai ar’ zinu, ka būs diezgan garlaicīgi. Reinjona nav nekāda Maurīcija, te pludmales ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Grande Anse apskatot nekas grand vis nav, te pat peldēt nevar iet, jo priekšā nav rifa, bet viļņi ir episki un, ja esi piesardzīgs, tad var pat pašā krastā pastāvēt un viņus izbaudīt, nebaidoties tikt aizrautam okeānā. Puiši to dara ar entuziasmu.
Tepat noris vietējo kāzas un es novēroju viņu precību paradumus. Neteikšu, ka dikti atšķiras no mūsējām, jaunais pāris priecīgs, viesi ar’ priecīgi, bet acis vairāk skatās uz cienastu telti un vīriem, kas viesiem cep vistiņas. Pēc smaržas šķiet, ka vistiņu meistari prot savu darbu. Kad svinīgais pabeigts, viesi dodas ieturēties, bet jaunais pāris pie okeāna kādu pusstundu fotografējas, nu un, lai viss būtu pavisam brangi, fonā lido drons un to visu filmē. Tehnoloģiju un gadsimtiem senu tradīciju apvienojums.
Tā kā puišiem nav vēlmes līst ārā no viļņiem, es pastaigāju pa pludmali, viņa tomēr ir garāka nekā pirmajā iespaidā liekas, otrā galā ir pat tāda kā mākslīga lagūna, kurā, ja vēlas, iespējams, var pat nopeldēties. Kādus simts metrus no pludmales ir neliels celiņš, kas ved gar dažādiem restorāniņiem. Zinot mūsu ceļotāju preferences, es uzreiz saprotu, ka sendviču bārs būs tas īstais.
Kad man visi nenoklausītie podkāsti noklausīti, dodos pie ģimenes un ierosinu iet paēst, lai nebūtu uzbāzīgs, saku, ka nu tā pēc piecpadsmit minūtēm. Sendvičus visus ņemam amerikāņu gaumē, tagad gan esot tieši tā diena, kad steiki nav pieejami, ņemam hotdogus. Nedaudz besī, ka šeit joprojām kafejnīcās var smēķēt, bet ko padarīsi. Novēroju, ka te zvirbuļi ir smukāki nekā mūsu, jo dzelteni. Kamēr ēdam, mums atnāk ziņa, ka māja gatava, varam ierasties – atslēgas zem lieveņa.
Šādu ziņu iedvesmoti dodamies uz Plaine des Cafres, adresi Ivars nezina, bet uzlieku centru, cik tad liela tā pilsēta var būt. Turpceļā varu pielietot visas jauniegūtās serpentīnzinības, jo mums jābrauc kalnā, dzīvosim pusotra kilometra augstumā. Jo augstāk braucam, jo tumšāks paliek, bet tas nekas -mūsu jaunā dzīvesvieta mums kalpos veselas trīs dienas. Pilsētas pa ceļam sauc interesantos vārdos piemēram Divpadsmitais kilometrs vai Septiņpadsmitais kilometrs. Super – gan zini pilsētu, gan kilometru. Māju atrodam bez problēmām, taču ar iekšā tikšanu rodas zināmas problēmas.
Visi te raksta franciski un no uzrakstītā saprotam, ka atslēgas ir zem terases. Kā lai saka terase ir uz 20 kvadrātmetriem, ārā līst lietus, zem lieveņa dzīvo skudras, mitrenes un citi insekti. Meklējam, neko neatrodam, es jau lēnām sāku lietot nenormatīvo leksiku. Pieņemam, ka, iespējams, terase ir atvērtā tipa šķūnītis ar miskastēm, pārmeklējot to sadauzu galvu uz vietējā auga zaru un saīgstu pa visam.
Beigās atradām atslēgu kastītē ar koda atslēgu, kas netālu no durvīm pieskrūvēta pie viena no terases balstiem. Mums pat ir pinkods un varam doties mājā iekšā. Teikšu, kā ir, māja ir paliela, mēs te katrs varējām gulēt savā istabā un vēl palika pāri. Visi slēģi aizvērti, diena lietaina, bērni uzreiz iesauc viņu par Spooky house. Tā kā ir ziema, tad vienīgā apsildes iespēja, bez čurāšanas uz kājām ir kondicionieri, tad nu tos ieslēdzam uz pilnu jaudu. Iekārtojamies un dodamies apskatīties vietējās iepirkšanās iespējas.
Sākumā nedaudz sajaucam virzienu un aizejam līdz bērnu rotaļu parkam, tas vēl nav pabeigts, bet pēc izmēriem izskatās, ka tas būs brangākais visā šī vulkāna pusē. Tad, ejot pa ielu, pamanu dīvainu parādību, lietus līst, saule nespīd, bet no asfalta žūst nost mitrums. Laikam no tā vulkāna tomēr ir kāds labums. Iepirkšanās iela ir interesanta sīkbodītes, maiznīca un benzīntanks. Šo to nopērkam un dodamies mājās.
Sensenos laikos es izlasīju Marsieti un biju sajūsmā. Tāda branga veco laiku zinātniskā fantastika, kur centrā ir zinātnes un tehnoloģijas, bet protagonists ir tikai šo ideju nesējs. Stāsts vienkāršs un tajā pat laikā perfekts. Autoram iznāca otrā grāmata, bet salasījos, ka tas neesot tas, izlaidu un par autoru laika gaitā piemirsu. Taču pienāca brīdis, kad pēc ieteikuma nolēmu pieķerties šai.
Grāmatas varonis Ryland Grace atmostās kosmosa kuģī un viņam nav nekādu atmiņu, kas viņš ir un ko viņš te dara. Visa viņa kompānija ir medicīnas robots un divi līķi. Laikam ritot viņš atceras savu dzīvi, uzdevumu un to, ka ja viņš salaidīs lietas dēlī, tad dzīvība uz zemes ies bojā.
Sāksim ar labām lietām. Es šo grāmatu vērtēju augstāk par marsieti, kur viss lielākoties bija kartupeļi un izbrauciens pa Marsa ārēm. Te viss ir daudz nopietnāk un zinātniskā sastāvdaļa daudz interesantāka. Sākot no visādiem niekiem, kā radīt gravitācijai līdzīgu efektu ar centrbēdzi līdz iespējamu citzemju radījumu fizioloģijas aprakstam. Daudz detalizētākam nekā standarta kosmiskajās operās sastopamajiem. Pat ja pilnīgi neinteresē sižets, var droši lasīt kā interesantu faktu savārstījumu un atķeksēt sev zināmās un nezināmās lietas.
Autora izvēlētais stāsta pasniegšanas veids nav jau nekas unikāls, viņam ļauj pasniegt stāstu daudz dzīvelīgākā veidā. Ne lasītājs, ne Rynald sākumā nemaz neapjauš par Lielo Misiju, nevienam nav ne jausmas, kur un kāpēc stāsts mūs ved. Notikumiem atklājoties un pagātnei sajaucoties ar tagadni, lasītājs līdz ar galveno varoni sāk saprast situācijas nopietnību. Nez kāpēc, bet man parasti šāds stils grāmatās patīk, palīdz iejusties otra ādā.
No sliktajām lietām, autors joprojām nemāk rakstīt cilvēkus un (maiteklis) arī citplanētiešus. Cilvēki viņam joprojām ir tādas kā karikatūras, kur tiem nabagiem tiek uzmērītas visas populārākās klišejas. Ja tā ielūkojas smalkāk, tad par varoņiem kā personībām īsti runāt nevar. Galveno varoni vēl varētu saprast stresa situācija, visu laiku jāstāsta enciklopēdiskas zināšanas, bet tik un tā cilvēki viņa atmiņās neatstāj cilvēku iespaidu – plakani tēli, kas aprakstīti ar informāciju un funkcijām.
Augstākminētais gan bija sīkums, jo es jau biju autora darbus lasījis un zināju, uz ko parakstījos, bet varoņa patoloģiskais optimisms mani kaitināja. Nu kur tu vari būt tāds saulstariņš un tas viņa citplanētu saidkiks arī tāds pats, tikai pa savai citplanētu modei? Vienu vēl spētu pieciest, bet divus! Tāpēc man reāli patika lasīt lietas, kuras nesanāca un varonis nedaudz krita depresijā – tā tev arī vajag, pie sevis domāju, zināsi ka ar pliku entuziasmu un optimismu tālu netiksi – dzīve nav rožu dārzs!
Bet, neskatoties uz visu to, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasot man tika nodrošināta laba izklaide, uzzināju pāris interesantas lietas, kuras pārbaudot izrādījās patiesas. Un kāpēc gan laiku pa laikam neaizlidot visumā kopā ar grāmatas varonis, kas šķiet izkāpis no Žila Verna grāmatām.
Guļu kā nosists, nekas man netraucē, pat odi ne. Pamostos gan ātri, jo lāga vēl neesmu aklimatizējies un aiz loga gaudo suns. Pēc kāda laika tam pievienojas gailis, kaķi es vakar redzēju ložņājam ap mūsu miskasti, tāds kā Brēmenes muzikantu koncerts? Iekožam brokastis un konstatējam, ka ārā laiks ir draņķīgs, izskatās, ka būs lietus. Nekas, savīkšķījam mantiņas un braucam uz mūsu pirmo šodienas apskates objektu – Saint-Philippe piekrasti.
Te gan tagad jāatklāj neliels noslēpums – tā Saint-Philippe ir diezgan amorfs veidojums un īsti nevar saprast, kur viņa sākas un kur viņa beidzas. Braukšana nav tāla – pāris kilometru un esam takas sākumā. Laiks no ”iespējams līs” ir nomainījies uz “noteikti līs”. Savelkam lietus manteļus un dodamies iekšā džungļos. Te pirms džungļiem ir vēl neliela pikniku vieta, tā pilna ar strādniekiem, piknika zonu remontē un piekopj.
Džungļu taka mūs no sākuma ved gar jūras krastu, te atkal viļņi un klintis. Puiši nu var izrādīt savu pārkūr skillus, lēkājot pa akmeņiem. Man gan nākas laiku pa laikam pieskatīt, lai kāds nenopārkūro lejā okeānā. Iešana ir interesanta, te nav slāšana pa taku, te jāskatās, kur liek kāju un kur doties tālāk. Vietas, kur viļņi netiek klāt, ir apaugušas ar visnotaļ interesantu zāli un tā smuki kontrastē zaļš uz melnas lavas fona. Daudz apstājamies un pētām viļņu darbību.
Lavas krāvumos atrodam pat, kā Amerika saka, Natural Arch. Bet, jo tālāk ejam, jo grūtāk paliek saprast, kur īsti ir tā pārgājienu taka. Tā te, šķiet, ir entuziastu izmīdīta. Beigās sanāk vien līst džungļos un meklēt taku tur. Teikšu, kā ir, džungļos līst šortos nebija mana prātīgākā dzīves izvēle. Te aug tāds augs ar lapām kuras noklātas ar sīkiem zobiņiem, ja pieķeras pie kādas stīgas citam augam, tad var atklāt, ka tā ir pilna ar dzelkņiem. Armands saka, ka šeit laksti ir Give no mercy.
Vienā brīdī taka izbeidzas un nolemjam iet atpakaļ, es nolemju neiet ar visiem un atrast šortkatu, labāk nebūtu to darījis. Jā, pamēģināju iet pa piekrastes džungļiem bez takas, bet nekas aizraujošs tas nebija. Pārgājiena beigās lietus nolēma, ka nav vērts līņāt, bet sāka maukt pēc pilnas programmas. Tādēļ kopā ar piknikvietas remontbrigādi sēdējām piknika būdiņā un piknikojām.
Kad lietus pierima nospriedām, ka vakardienas haotiskie provīzijas iepirkumi nebija pilnīgi un iebraukt tepat supermārketā. Šeit visos veikalos ir putni, šeit mēs sastapāmies ar pirmajiem, lidinās pa bodi un ēd salātus. Pirms ieejas veikalā ir iespēja nopirkt galda vaskadrānu ar Reinjonas tematiku, domājām – nopirksim aizvedīsim mājās, bet atlikām uz vēlāku laiku, kas tā ar vēl nav pienācis.
Tepat netālu ir vēl viens apskates objekts, kas saucas Souffleur d’Arbonne. Liekas jau nekas īpašs – vēl viens lavas veidojums, kur izskalota liela arka ar bedri. Un, ja pareizi sakombinējas viļņi, tad ūdens tiek uzpūsts gaisā ne švakāk kā geizeriem. Lai ar klints ir plika, te šeptējās mazas radības – krabji. Pavērojam un secinām, ka, lai ar’ laiks neuzlabojas, dosimies tik uz Botānisko taku tepat netālu kalnos.
Nu ir mana pirmā pieredze braukt cauri cukurniedru laukam, nav nekāds joks. Cukurniedre ir garāka par kukurūzu, ceļš līkumains un šaurs. Nav jau neko intensīva satiksme, bet jābrauc dikti prātīgi. Te ir arī mans pirmais nopietnais serpentīns, ka sākumā esmu pat satraucies, vai mašīna pa slapjo asfaltu maz spēs uzvilkties kalnā un vēl vairāk, kā tikšu no tā lejā.
Pie Botāniskās trakas Ernests mums paziņo, ka nekur iet netaisās – gaidīšot mašīnā, mēs pārējie gan ejam. Neko tālu neesam tikuši, kad reāli sakonfliktēju ar Armandu, par to, ka ejot pa taku nevajag bļaustīties un aizbaidīt visus putniņus. Armands apvainojas ne pa jokam un es saprotu, ka man būs ziepes.
Pati taka ir pastaiga par mežu, kurš izaudzis uz lavas lauka. Vietām pie kokiem ir pievienotas plāksnes ar sugas nosaukumu, bet lielākoties tās jau ir nopuvušas un pazudušas. Lietus te ir nedaudz pierimis un iešana pa mežu vairs nesola salīšanu. Tā nu ejam līdz nonākam līdz vienam meža ceļam, vispār jau tas ir tas pats ceļš, pa kuru atbraucām tikai nedaudz augstāk kalnā. Pie ceļa Armands atsakās iet tālāk un Maija saka, ka viņi mūs te pagaidīs. Mēs ar Matīsu speramies tālāk, lasīdami uzrakstus ar nepazīstamiem augu nosaukumiem. Skaidra lieta, ka viņi izgaist no atmiņas līdz ar pēdējā burta izlasīšanu.
Ejam pa taku un spriežam par to, cik labi būtu, ja mums būtu kaut nedaudz informācijas par mūsu galamērķi, izņemot faktu, ka mūs izvedīs atpakaļ pēc loka izmešanas. Piemēram, cik liels būs tas loks, cik ilgi būs vēl jālien kalnā un kāpēc šķiet, ka tā taka visu laiku ved mūs uz riņķi. Vispār rodas jautājums, kas ir šie botānisko taku mērķauditorija, kas ir tie cilvēki, kuri ejot pa taku domāt, eh kā noderētu, ja te kaut kur būtu zīmīte ar šīs papardes/koka/krūma/liānas latīnisko nosaukumu? Ejam cītīgi un pienāk brīdis, kad esam atpakaļ uz ceļa. Laikam cita vieta, jo ne Armanda, ne Maijas te nav. Zvanu – Nodevība!!! Viņi jau aizgājuši atpakaļ uz mašīnu, mūs nepagaidot. Botānika mums šodien ir pietiekoša un atpakaļ ejam pa ceļu. Skaidra lieta, ka visi pārējie atrodas mašīnā un varam braukt mājās.
Pusdienas gatavojam mūsu izīrētajā namiņā, galvenā problēma piedarbināt cepeškrāsni. Vecais triks uzregulēt pulksteni nedarbojas. Manuāli internetā nevar atrast. Beigās izrādās, ka jātur kādu laiku nospiesta vidējā poga. Labi, ka tā. Paēduši nedaudz atpūšamies, bet ceļojums ir ceļojums -jāturpina piekrastes izpēte.
Pēcpusdienai esam atstājuši Quai de Sel vai Veco ostu. Nu jau esam piekrastes speciālisti – pareizo krustojumu atrodam uzreiz. Tur neliels pārkings, kurš ir gandrīz pilns, bet viena vieta mums vēl atstāta. Visu laiku smidzina lietus, tādēļ uz krastu no stāvlaukuma kāpjam lejā pa dubļainu taku. Cenšamies nenovelties un nenogāzt pretīmnācējus. Šī taka ir visnotaļ apdzīvota, pretī nāk cilvēki pat ar suņiem.
Skats lejā ir fantastisks, bet tas ko ieraugām tālumā ir vēl fantastiskāks – krastā ir izmests kuģa vraks. Mums uzreiz ir skaidrs pārgājiena galamērķis. Varētu teikt rīta pārgājiena klons, smuks krasts, milzīgi viļņi un tālumā krastā izmests kuģis. Matīss ar Armandu izvēlas tādas takas vietas, kur pēc iespējas vairāk kaut kur jālien. Man pietiek ar iebradāto taku. Ejam un lietus nemaz netraucē.
Kuģi sauc Tresta Star un tas ir tankeris, krastā izmeties 2022. gada februārī, un lai ar rada vizuālo krasta piesārņojumu, visas iesaistītās puses ir pieņēmušas faktu, ka viņu utilizēt nav reāli. Kuģis savulaik mucis no ciklona, pazaudējis motora jaudu un nonācis šeit. Vēl pāris gadi un jūra viņu būs saplosījusi. Vietējie mākslinieki gan ir apzīmējuši gandrīz visu kuģi, lielākoties gan nekas jēdzīgs nav uzzīmēts. Mēs safotografējamies un dodamies atpakaļ. Tagad rakstot un skatoties kartē sev par pārsteigumu atklāju, ka lavas lauks, pa kuru gājām uz kuģa vraku, ir tas pats 2007. gada lavas lauks un mūsu vakardienas taka veda puskilometru no vraka.
Es pamanos netīšām uz lavas iežiem sagriezt ceļgalu, diez kas nav, tie zāģzobu augi bija saudzīgāki. Tā kā atpakaļceļā mūs kuģa vraks negaida, tad motivātors ir tikai lietus, kurš pieņemas spēkā. Lienam iekšā mašīnā un braucam mājās. Atpakaļcelā parādam tiem, kuri vēl nav redzējuši Puits Arabe (tā vieta tiek uztverta bez entuziasma). Tā kā diena iet uz beigām, pagatavojam vakariņas, izmantojam burbuļvannu un liekamies gulēt.
