Navigate / search

Brīvībene by Svens Kuzmins

Brīvībene by Svens Kuzmins

Paļāvos spiedienam un apziņai, ka neko no Kuzmina darbiem neesmu lasījis. Tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu. Tā kā šī bija man pirmā iepazīšanās ar autoru, es nudien nezinu viņa personīgo dzīves gājumu, un tādēļ nespēju novērtēt, cik daudz no tā ir ielikts grāmatā un vai tas vispār ir svarīgi.

Pozitīvi ir tas, ka autors raksta patiešām labi. Nevar teikt, ka stāsts mani aizrāva no pirmās lapaspuses, bet valoda un izteiksmes veids gan. Autoram mierīgi var dot cepumu par mēģinājumiem iedzīvināt latviešu literatūrā latviešu lamu vārdus. Valoda bagāta, teksts lasās raiti, bet man īsti nebija saprotams, par ko ir stāsts: par okupētajiem un okupantiem? Nesaprastajiem un sapratējiem? Par dzīvi no mazpilsētas uz dižpilsētu? Latvijas vēsture 101 vienas ģimenes atvases pieredzē? Par komunālā dzīvokļa plusiem un mīnusiem? Man gan neklātos pārāk uz šo ieciklēties, jo nevar jau būt grāmata par cilvēkiem un to dzīvi tikai par kaut ko vienu, tādas lietas tiek sauktas par vārdnīcas šķirkļiem.

Iespaids bija, ka autors grābstās gar stāstu kā mironis gar svecēm. To gan es norakstu uz to, ka es nezinu viņa iepriekšējo darbu un dzīves “lore” un uz savu slinkumu. Grūti jau autoram ir pārmest savu nesaprašanu, tas galu galā ir viņa stāsts, un lasītājam ir brīvi interpretēt viņu savu iespēju robežās. Tomēr tik plānai grāmatai autors bija paņēmis pārāk daudz tēmu, kuras vismaz manuprāt tā arī īsti nespēja savienoties kopā smukā stāstījumā. Iespējams, ka par līmi bija jākalpo tai stāsta daļiņai, kurā autors kā detektīvs mēģināja atšķetināt savu dzimtas vēsturi, noskaidrojot lietu un cilvēku patieso dabu.

Autoram ir ķēriens īsi un konkrēti ieskicēt savus varoņus, padarīt tos par dzīviem tēliem, tādus, kurus tu uz ielas pēc viņa apraksta atpazītu, taču tāpat kā reālajā pasaulē arī ar grāmatas varoņiem nekas pa lielam nenotiek, tikai dzīve. Rodas tāds kā neliels aizvainojums, kā tāds kolorīts tēls, bet viņš tikai pāris reizes nolamājas un pazūd.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vai es lasīšu vēl kādu šī autora darbu? Iespējams, ka tie nav tik haotiski.

Amberas hronikas by Rodžers Zelaznijs

Visi ceļi ved uz Amberu. Grāmatas izdevums latviešu valodā uz Amberu mani aizveda jau trešo reizi.  Pirmā reize bija deviņdesmito gadu beigās, pirms gadiem desmit izlasīju oriģinālā, nu pienāca laiks izlasīt arī latviski. Grāmatu es saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Šajā grāmatā ir atrodamas Amberas hroniku pirmie divi stāsti “Deviņi Amberas prinči” un “Avalonas ugunsieroči”. Jāatzīst, ka desmit gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai piemirstu sižeta smalkumus un tādēļ grāmatu pārlasīju ar interesi.

Klasika jau tādēļ ir klasika, ka ir lasāma visos laikos un nezaudē savu aktualitāti. Šīs klasikas pamatā ir ģimene. Ģimene, kura pārvalda ne vairāk ne mazāk visas pasaules. Pasauļu ir daudz, bet īstā ir tikai viena – Ambera. Karalis Oberons ir pazudis un prinču starpā ir sākusies plūkšanās par troni. Viens no prinčiem Korvins, tāpat kā lasītājs, šajā cīņā tiek iemests, neko par to nezinot. Taču karaliskās asinis nav nekāds nieks un gan lasītājs (un ne tikai), gan Korvins ātri vien saprot lietu patieso dabu. Amnēzija jau vispār ir labs veids, kā nodrošināt grāmatā nebeidzamu negaidītu notikumu pavērsienu ķēdi. Prinči pilnībā atbilst uzskatiem par karaliskām ģimenēm, gatavi viens otru nozūmēt, lai tikai dabūt nedaudz varas.

Nevarētu teikt, ka starp prinčiem būtu liela atšķirība, autors vismaz pirmajās grāmatās nav pārāk iesprindzis ar tēlu attīstīšanu. Lielākoties mēs uzzinām viņu vārdus, komandējamo karaspēku, frakciju, kurai viņš pieslienas, zobencīņas panākumus, pagātnes pārdarījumus. Var jau teikt, ka sešdesmitajos tā rakstīja un tur jau neko nevar darīt, vispār jau ar katru nākamo grāmatu situācija uzlabosies. Tad vēl, runājot par varoņu motivāciju, vara izskatās ir tāda kā principa lieta, īsti pat nav skaidrs, ko tā dod. Pasaulē ir bezgalīgs Ēnu skaits, to ir tik daudz, ka reizēm kāds princis var pazust uz gadu simtiem un neviens viņu nespēj atrast, bet, nē, visiem vajag valdīt oriģinālā. Princeses, teiksim, ir pilnīgi atstātas aiz borta kā aksesuāri, neko vairāk kā nelielas neērtības viņas nespēj sagādāt. Izņēmums varbūt ir tikai Dara.

Grāmata ir sarakstīta laikos, kad nebija īsti forši izdot tūkstošlapu biezu pirmo sērijas grāmatu, tādēļ mūsdienu skatījumā stāstījums ir ļoti koncentrēts. Autors ir atstājis tikai pašu svarīgāko un notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Bet tas nemaina Amberas pasaules pievilcību, tā ir nevis detaļās, bet koncepcijā. Koncepcija jau gan nekā jauna kopš Platona laikiem un pēc būtības ir variācija par ideālā objekta ēnām, tikai te ideāls ir Ambera, kuras mestās Ēnas ir visas citas pasaules (moderni sakot multiversi). Šajās pasaulēs var atrast visu ko no mūsu pašu zemes līdz vecajai labajai Avalonai. Ja nepaveicas, var atrast arī dēmonu pilnas pasaules, Ēnas ir tādas, kur viss ir iespējams.

Grāmatai joprojām lieku 10 no 10 ballēm. Īsta žanra klasika, iesaku izlasīt un atklāsies cik daudz mūsdienu grāmatas ir ietekmējušās tieši no Amberas  pasaules uzbūvē. Un ideja par Kārtīm man vispār pat augstskolas gados norāva jumtu!