Navigate / search

Madeira Trešā diena

5. janvāris (Levada do Moinho – Levada Nova)

Šorīt brokastis sagaidīt ir jau vieglāk, nu jau ir skaidrs, ka te nekas dižs nebūs un atliek vien cerēt, ka nebūs pārāk piededzināts. Nebija nemaz tik traki, vienīgais, ko pamanīju, ka kafijas automātā kafijas pupiņu nodalījumā drozofilas ir izveidojušas savu bāzi. Tā ka kafija, iespējams, ir pat ar nelielu kukaiņu piegaršu. Tā sakot, augļu garšas buķetes papildinājums. Man gan tas ātrumu nemaina – ja jau mušas augušas uz kafijas, tad nekas slikts tur nebūs. Šorīt uzsvaru lieku uz sviestmaizēm, jo omleti es pats dzērumā mācētu labāk izcept.

Tā kā ir svētdienas rīts un mums nekur nav jāskrien pirms braukšanas uz taku, mēs pat izejam tepat pilsētā ārpus viesnīcas. Bet tad sasienam pauniņas un dodamies. Mūsu ceļi ved uz Lombada da Ponta do Sol. Tā kā nosaukumā bija do Sol, es savā prātā biju sapratis, ka kāpsim no viesnīcas saviem spēkiem, bet nekā –  nācās braukt ar mašīnu, jo esot gabals! Gabals tiešām bija, lai gan ar kājām ar’ mierīgi varēja aiziet. Uzkāpšana uz takas sākas pie Lombadas baznīcas, baznīcu redzēju, bet nogriezu nepareizi. Te ir tie krustojumi, kur viens ceļš ved nereāli stāvu augšā un man likās – nu nevar būt. Bet bija. Tad navigators visu pārplānoja un piedāvāja braukt cauri sētām, es nolēmu braukt pēc savas saprašanas. Pie Lombadas bija tieši viena vieta atstāta, tikai mums mašīna kādi 5 cm par garu. Meklējot baznīcu, es jau miestu pazīstu kā savu kabatu, aizbraucu un atstāju mašīnu kādā ielas malā mūsu maršruta beigās. Viss šis pasākums man ir nedaudz sagandējis garastāvokli un esmu diezgan burkšķošs radījums. Labi, ka Maija ir pieradusi.

Aizvelkamies kilometru atpakaļ līdz Lombadas baznīciņai, tur dziedāšana iet pilnā sparā, uzkāpjam uz takas. Pareizāk sakot mēģinām, jo takai priekšā uzlikta zīme iet aizliegts, nogruvuma materiāli var nosist cilvēku beigtu. Šis nu nav brīdis, kad mani atturēs kaut kāda sūda zīme, speramies iekšā. Jo vienmēr varēšu aizbildināties, ka eju apraudzīt sava astotās pakāpes brālēna banānu birzi.

Takas pirmie kilometri ir tādā urbānā vidē. Pa labu roku ir pilsētiņas māju pamati un kāpnes uz mazdārziņiem un pa kreisu – nogāzes terasēs redzami mazdārziņi. To visu pavada kazu blējieni un suņu rejas. Mazdārziņu kultūra te pārdzīvo krīzi. Daudz maz cilvēki audzina vien banānus. Vietām ir jau savvaļas cukurniedres, vienā vietā redzam kaut kādu koku, kas varētu būt pat marakuja. Bet, lai cik nolaists nebūtu dārziņš, lai kādā kraujas malā viņš neatrastos, tur vienmēr būs pussagruvis žogs. Es nudien nevaru iedomāties, kurš pa stāvu klinti rāptos piecus metrus, lai nospertu tavus kartupeļus un/ vai banānus, bet spriežot pēc iežogojumiem, šādi precedenti te nav retums.

Pa nakti ir lijis lietus, taka ir dubļaina un slapja. Rīts arī mums sanāk kalna ēnā un ir pat dzestrs. Izklaidējos pētīdams vietējo akveduktu meniķu sistēmu. Te vismaz pilsētā neviens nekrāmējas ar dēlīšiem, te viss ir ar smiltīm piebērta kartupeļu maisa vai bikšu straras līmenī. Bet ja strādā, tad ko daudz ķēpāties. Lejā var redzēt kaut kādu materiālu noliktavu ceļabūves kompānijai un mani sāk mākt domas, kāpēc mēs te vispār velkamies! Skaļi gan to nesaku, jo nu sačakarēt ar vienīgo ceļabiedreni attiecības jau pašā ceļojuma sākumā būtu neprāts. Un jāņem vērā arī, ka plānošanas procesā es izteicos, man jau vienalga, kur teiks, ka jāiet aus tik kājas un ies. Tagad sāk šķist, ka esmu bijis savās domās pārsteidzīgs un nemaz tik vienalga man nav.

Pēc pāris kilometriem nonākam situācijā, kādu es līdz šim neesmu redzējis – jau tā dubļainā taka ir nolēmusi pārplūst un levadas vietā mums taka – ūdenskritums. Prātīgākais jau būtu bijis iet atpakaļ, bet mēs jau esam investējušies. Pieņemam lēmumu noaut kājas un brist pa ūdeni gar klinšu malu. Pārbrienam bez kritieniem ielejā. Es gan drošības pēc aizeju ar basām kājām līdz līkumam, ja nu tur ar’ pārplūdis. Reinjonā man gadījās pārbrist upi, apauties un pēc trīs metriem aizejot aiz akmens saprast, ka atkal jāvelk nost apavi. Šoreiz viss kārtībā – taka pārplūdusi tikai te. Būs vēl šaubīgas vietas, bet ne tik trakas!

Lēna garā esam nokātojuši veselus piecus kilometrus un sasnieguši takas pagrieziena punktu, te pēc visām kartēm un GPSiem mums būtu braslā jāšķērso upe. Taču, pielienot tuvāk, saprotam, ka šim pasākumam neesam īsti gatavi. Upīte ir uzplūdusi un brišana pa glumiem akmeņiem būtu virs ceļiem. Nav pārāk plata, bet strauja. Noslīkt Madeiras strautā ar diez ko nelon, tādēļ meklēju risinājumus.

Pirmā iespēja ir aiziet pa mūsu krastu līdz tādam kā vietējam dambim un pamēģināt tikt pāri tur. Aizeju, tur priekšā betonēta siena, kuru nemaz nebūs tik viegli pievārēt, saglabājot visus nagus. Nākas doties atpakaļ. Atpakaļceļā man rodas otra spožā ideja – iet pa levadas apmali līdz turienei un tikt pāri tur. Vietām gan tur ir seši metri apakšā, bet praktiski izdarāma lieta. Paziņoju savu ideju Maijai, viņai arī ir plāns, bet man viņš patlaban nav aktuāls. Dodos testēt savu otro plānu, viss it labi, līdz pāris metrus līdz mērķim levadu veidojušie gudrinieki, levadas apmali no smukas taisnes ir iebetonējuši ieapaļu un pa slapju ieapaļu virsmu nevēlos iet. Dodos atpakaļ. Maijas plāns ir iet līdz trepītēm, kam nupat pagājām garām, uzkāpt uz takas atpakaļceļa sekciju un paieties uz priekšu. Tā ka man idejas beigušās, darām tā. Praktiski, bet garlaicīgi. Uzkāpjam augšā, redzam smuku ūdenskritumu ar tikpat smuku zīmi, ka taka ir slēgta. Mēs gan aizejam līdz tam upes aizsprostam un tur no augšas redzu, ka visi mani pūliņi būtu bijuši velti.

Tagad dodamies pa jaunās levadas daļu. Nezinu, vai arī šo ir izrakuši noziedznieki vai varbūt vietējā būvbrigāde. Būvēta nesen, vietām betonu rotā 2020. Tomēr te tiešām ir bijuši nogruvumi, vietām akmeņi ir norāvuši visas margas. Drīz vien sasniedzam takas labāko punktu – ūdenskritumu un tuneli, kas izcirsts klintī. Es jau par šo tuneli biju pavisam aizmirsis, tādēļ taka uzreiz mani savās acīs reabilitēja. Izejam cauri tunelim un te es pirmo reizi Madeirā apdauzu galvu, diezgan nopietni, lai gan, ja pieliek rokas pie apskrāpētās vietas, asinis saujā nepaliek.

Šai pārgājiena daļā var saprast, kādēļ taka skaitās melnā. Vietām margu nav vispār, trīsdesmit centimetru plata levadas betonētā mala un lejā kritums uz pārsimts metriem. Ja dikti neaizdomājas, tad ir pat ļoti smuks skats, kalnu ieleja tev zem kājām un tu ej gar pašu maliņu. Nu jau sākas pretkustība un nākas izmainīties uz takas. Pretīmnācēji vēl tā, bet gadās iestrēgt kādiem aiz muguras un tad vairs nav tik forši. Beigās esam atpakaļ pilsētā, iekāpjam mašīnā un braucam.

Atkal sajaucu pagriezienus un nonāku pie Lombadas baznīcas, navigatora izvēlētais ceļš ieved kaut kādā sētā. Tad nedaudz apjūku pie viena krustojuma un man viens uzdrošinās uzpīpināt, jo pa ilgi bakstos un apdzen. Mums sanāk pa ceļam, pagaidu, kad šis bakstās pie krustojuma un ar uzpīpinu. Atjaunoju dabā līdzsvaru, – cilvēks sabīstas, viņš nezina, ka ceļš uz civilizāciju te ir tikai viens, viņam sāk likties, ka es viņam sekoju un šis mēģina mukt prom. Diezgan neapdomīgi.

Mūsu nākamais mērķis, jo diena jau tikai knapi pusē, ir vietējo piejūras ciemu apmeklēšana. Pirmais ciems mūsu listē ir Jardim do Mar. Viens stāvlaukums un šauras ielas. Stāvlaukumā dabūjam pēdējo vietu un dodamies pētīt. Pirmais pa ceļam gadās bērnu laukums, bērnu mums nav līdzi, tā ka droši ejam garām. Tad baznīca, baznīcā dievkalpojums, kur tiek dziedāti psalmi, tur iekšā nesperamies, atliekam uz vēlāku laiku. Sekojot norādēm uz krastmalu atrodam priekš tik mazas pilsētiņas iespaidīgu promenādi. Dodamies pastaigā pa to.

Sasnieguši promenādes galu saprotam, ka ir jau pusdienlaiks un derētu kaut ko iekost. Maija šim gadījumam ir atradusi labāko ēstūzi ciemā un dodamies tur. Sev pasūtu astoņkāji ar kartupeļu frī, Maija paņem astoņkāja salātus. Jāatzīst, ka man tas kustonis garšo, ja sacepts ar sīpoliem. Kolas gan te nav, ir tikai pepsi. Sākumā esam tikai mēs un pāris kafijas dzērāji ar vienu mazu puišeli. Puišeli visi pazīst jo ciems jau nav liels. Tad atkuļas kaut kādi vācieši, kas līdzi paņēmuši suni. Kamēr pusdienojam uznāk lietus un sākam domāt, kā tikt līdz auto. Bet te lieti, cik ātri uznāk, tik ātri pāriet. Kad dodamies prom, tad jau atkal spīd saule. Izstaigājam promenādi, atklājam, ka baznīca ir slēgta un braucam uz nākamo ciemu, kuru esam redzējuši no promenādes.

Paul do Mar no iepriekšējās daudz neatšķiras, promenāde mazāka, bet toties lielāks mols, kuru sargā pliks vietējas nozīmes varonis (statujas formā). Te redzam arī pirmos “digitālos nomadus”, kuri ap vieniem jau ir normālā ķitē un pēta vietējo Ziemassvētku dekorāciju nianses, turoties pie mājas stūra. Arī te baznīca ir ciet. Tā kā esam jau paēduši, tad nav vajadzības pat ieiet kafejnīcā. Aizejam uz molu, pavērojam makšķernieku un dodamies mājup. No pilsētas nemaz nebija tik viegli izbraukt ārā, jo navigatoram dikti patīk kalnu takas. Tikt viesnīcas stāvvietā nebija nekāds joks, jo, redz, vakarā te būs Ziemassvētku atvadu ballīte, tiek stutēta augšā skatuve, riktētas kameras, jo pasākumu rādīs pašā MadeiraTV!

Vakarā pasēžam okeāna krastā un paskatāmies viļņus. Es esmu izvirzījis sev ambiciozu mērķi – redzēt zaļo staru Madeirā. Maiteklis – lai ar vēroju katru vakaru, apstākļi nebija pareizie. Pašā vakarā ap desmitiem mūs aiz loga iepriecina vietējās folkloras kopas, kas par godu Zvaigznes dienai uzrīko koncertu. Meldiņam tāda šlāgera pieskaņa, bet, tā kā valodu nesaprotu, tad visas dziesmas šķiet vienādas, no sākuma bēdīgas un lēnām pāriet jautras. Ap divpadsmitiem folkloristi nokūst un svētki beidzas, var mierīgi gulēt.

Madeira Otrā diena

4. janvāris (PR10 Levada do Furado)

Rīts sākas ar pamošanos divas stundas pirms brokastīm. Organisms vēl nav pārslēdzies uz jauno režīmu un ēstgriba parādās jau piecos no rīta. Sagaidām brokastlaiku un dodamies. Man brokastīs ir vesela misija – jātiek pie naža! Lidmašīnā jau tagad ar nazi iekāpt nevar, doma ir vienu brokastīs aneksēt, izvadāt ekskursijā pa visu Madeiru un pēdējā dienā atlikt atpakaļ vietā. Aizejam uz brokastu vietu, ēdiens salikts, bet nekāda apkalpojošā personāla nav. Nekas, ķeramies pie ēšanas. Kafijas automāts, lai ar tur ir kādi seši kafijas veidi, pa īstam izsniedz tikai vienu – kafiju ar pienu, visas pārējās opcijas dod melno kafiju. Pavārs ir no tiem, kurš uzskata, ka nedaudz oglītes ēdienā nevienam par sliktu nav nācis. Omletes pārceptas ar nelielu melnumiņu, viss, ko var nedaudz piededzināt, ir piededzināts. Bet ja nedaudz iespringst, tad ēdamo atrast varēja.

Brokastojot var redzēt, ka pa nakti ir bijis lietus, debesis nomākušās un izskatās, ka līs vēl. Tādēļ pakojot mantas pirmajam šī ceļojuma pārgājienam ar lietus jakām. Mūsu izvēlētais maršruts ir PR10 Levada do Furado, kuru sāksim no Ribeiro Frio. Līdz pašam galam neiesim, bet līdz lielā nokāpiena sākumam un tad atpakaļ. Brauciens uz Ribeiro Frio ļāva man pirmo reizi saskarties ar Madeiras miglu. Tu, cilvēks, brauc mierīgi pa tuneli un izbrauc miglā, tādā totālā ar redzamību 10 metri. Miglas lukturus nākas apgūt uzreiz, kopēju arī vietējo tradīcijas ieslēdzot avārijas gaismas līdz brīdim, kamēr man aizmugurē parādās kāda mašīna, tad tā pārņem avārijas gaismu stafeti. Ātrums, protams, nokrītas. Vairāk vai mazāk pa miglu braucam līdz pat galamērķim.

Pie vietējā bāra atrodam vietu, kur nolikt mašīnu. Te nu labi strādā paruna par tiem, kas agri ceļas, jāatzīst gan, ka vēl kādi četri cilvēki, bija cēlušies vēl agrāk. Un ceļš pa taciņu var sākties. Šī taka skaitās viena no vecākajām publiskajām takām, kas atvērtas pie levadas. Levada pa lielam ir betonēts grāvis, pa kuru no kalniem tek ūdens. Strādā gan kā irigācija, gan kā erozijas novērsējs. Tā kā levadu būvēšana nebija nekāda izprieca, tad tās lielākoties būvēja ar ieslodzīto darbaspēku, sāka sešpadsmitajā gadsimtā un turpina līdz šodienai. Pavisam uz salas ir sabūvētas levadas 2170 kilometru kopgarumā, izrakti tām tuneļi ap četrdesmit kilometriem. Grāvīšus te regulāri apkopj un populārākās takas ir ļoti smukas.

Sākam pie neliela strauta aizsprosta un sekojam levadai. Takas sākumā ir pussabrukusi ēka, pār kuru dominē milzīgs rododendrs. Taka ir diezgan plata vismaz sākumā, varētu pat ar zirga ratiem izbraukt, lai gan zirgus te neredzu. Tā nu mums ir jāiet kādi deviņi kilometri – pa labi klints, pa kreisi kalna nogāze apaugusi ar krūmiem. Taka ir smuka, bet saulainā dienā varētu būt vēl smukāk. Ja starp krūmiem var redzēt kaut ko no ielejas, tad to visu maisa migla un mākoņi.

Reizēm gan paveicas un nedaudz noskaidrojas, tad gan skati uzlabojas. Vietām no kalna tek nelieli ūdenskritumiņi pa taisno levadā. Izrādās arī, ka taciņa ne vienmēr ir plata – vietām tā sašaurinās līdz pašas levadas betonējama apmēriem. Šajā vēl nav tuneļu, bet ir jālien caur dabīgajām klinšu spraugām. Tā kā ir vēl agrs, tad uz takas praktiski citus cilvēkus neredz un nav jānodarbojas ar tādām lietām, kā pretīmnācēju palaišana, stāvot vienā grāvja malā un cerot ka palaižamais nenovelsies no klints. Ja esi dendrologs vai botānikas entuziasts, tad vari līksmot par pirmatnējo lauru koku mežu un vietējo isoplekšu krūmājiem. Es neesmu tik rafinēts un no krūmiem atpazīstu tikai orhidejveidīgos, bet tas jau ir drošs minējums, jo orhideju dzimta ir dikti plaša, ka jebkas var izrādīties orhideja. Nekādu dzīvo radību gan es te nemanu.

Papildus problēma visās šajās takās ir tā, ka te nekur nav tualešu. Tā tas bija pirms piecpadsmit gadiem un tā tas ir joprojām. Līdz ar to cilvēki izlīdzas kā nu māk, par nepārredzamu takas līkumu jau desmit metru pirms tā liecina tualetes smaka. Acīmredzot tādas ir vietējā tūrisma tradīcijas.

Lēnā garā esam tikuši līdz mūsu galamērķim – Lagoa da Portela. Pats dīķis gan ir tukšs un pie viņa lejā nelienam, jo lietus ir izmērcējis takas un negribas smērēt apavus. Papiknikojām vietējās Lamaceiros mežniecības parkā, te lieti noderēja no rīta iegūtais nazis, jo siers pats sevi nesagriezīs. Pati mežniecība sestdienās slēgta, tāpat kā viņu tualetes, tās gan izskatās bija slēgtas jau laikā, kad Portugālē vēl valdīja Salazars. Iestiprinājušies dodamies atpakaļ. Katrs, kurš ir gājis pa takām, zina, ka ejot turp un nākot atpakaļ, lai ar’ taka ir tā pati, tomēr izskatās pavisam citādi. Šī nav nekāds izņēmums. Man brīžiem gadās vietas, par kurām es esmu puslīdz drošs, ka redzu tās pirmo reizi.  Nu jau parādās arī citu taku entuziasti un nākas apstāties, lai palaistu garām pretīmnācējus. Vismaz neesam tik lēni, lai mūs kāds pašus apdzītu. Diemžēl laika apstākļi neuzlabojas un lietutiņš, kas līdz šim tikai laiku pa laikam uzsmidzināja ir nolēmis pievērsties nopietnākai līšanai. Nākas pakot ārā lietus jakas un pēdējos četrus kilometrus turpināt ar tām mugurā. Lietū takas apskate nav pārāk interesanta un uz beigām ap astoņpadsmito kilometru pat uznāk īgnums. Beigās viss pārgājiens ar atpūtām mums ir aizņēmis vien četras stundas.

Lai nedaudz atgūtos no paveiktā, aizejam uz vietējo zivju restorānu nedaudz iekost. Garšoja labi, pat kartupeļi likās izcili. Lietus ārā gāž kā ar spaiņiem un ir skaidrs, ka šodien citu plānu mums vairs nav. Tādēļ ar ēšanu nesteidzamies. Viens gan nedaudz kaitina, vietējie pie galdiem uzvedas dikti skaļi, tā ka mēs ar Maiju reizēm viens otru nedzirdam. Bet tas laikam te tā pieņemts, labi, ka iekšā nedrīkst smēķēt. Vispār jau vakar ievēroju, ka vietējiem uzpīpošana sabiedriskās vietās joprojām ir lielā cieņā.

Līdz ko tu atslēdz mašīnu, tā te uzreiz parādās kāds, kurš pretendēs uz tavu vietu. Tam jau nebūtu nekādas vainas, ja gaidītājs būtu prātīgs cilvēks un spētu saprast, ka man navigatorā ir jāievada adresīte galamērķim un tikai tad zināšu, kur jābrauc. Tāpēc besī tā pīpināšana un žestikulēšana. Dodamies mājup.

Vakaru pavadām Ponta do Sol pludmalē. Cik nu to vispār var saukt par pludmali, uzēdam vietējā maiznīcā nopirktās bulciņas un skatāmies viļņus. Šodien tie ir vēl brangāki nekā vakar, sitas krastā kā traki. Cilvēki protams mēģina pielīst tiem pēc iespējas tuvāk un uzņemt pēc iespējas labāku bildi. Viļņi jau nav īpaši prognozējami un var sanākt visādi, var desmit minūtes stāvēt un nekā, bet var arī nošļakstīt no galvas līdz kājām. Redzēju abus gadījumus. Tad aizeju uz viņu izbūvēto ragu un skatos pensionāru skriešanos ar viļņiem. Ideja tā pati paspēt nobildēties uz pilsētas fona pirms vilnis tevi nolej ar ūdeni. Pavisam slapju redzēju tikai vienu neveiksminieci, pats tieku cauri sveikā. Novērtēju vietējā zivju restorānā ēdienkarti un svaigās zivis ledusskapī, tad dodos uz viesnīcu. Nav jau tā, ka man viļņi nepatiktu, bet man nav Maijas spējas tik ilgi sēdēt un neko nedarīt.

Madeira Pirmā diena

3. janvāris (Rīga – Funchal – Ponta do Sol)

Ceļojums uz Madeiru sākas visnotaļ agri, modinātājs nopīkst ap četriem trīsdesmit. Mantas jau ir sakravātas iepriekšējā dienā un šoreiz ir nolemts neko lielu līdzi neņemt, iztikt tikai ar mugursomām bez nododamās bagāžas. Esam tik godīgi, ka mājās visu nosveram, lai nepārsniegtu nosacīto 8 kilogramu robežu. Kauns teikt, bet mums uz abiem kopā pat nav 16 kilogramu! Iekožam brokastis un dodamies uz lidostu.

Lidostā esam laicīgi, Maija man neļauj izmantot slaveno 3+karti, kas ļautu man iziet drošības kontroli ātrajā rindā. Esmu spiests stāvēt garajā, bet, tā kā esam atkūlušies daudz par ātru, tad pārāk nepukojos. Šoreiz pamanos noņemt no sevis visas metāliskās lietas un kontroli izeju bez problēmām. Tagad atliek vien dirnēt un gaidīt reisu. Dirnēt es esmu pieradis un laiks paiet ātri. Tā kā jālido būs veselas sešas stundas, es daļu laika pavadu kačājot no jūtūbes reisā skatāmās lietas. Vienu brīdi ar manu sarunu mēģina uzsākt vietējais aptaujas veicējs, nolemju šoreiz viņu atšūt, negribās man likt ķeksīšus viņa aptaujā par savu vecumu, ienākumu līmeni un ceļojuma mērķiem.

Uz lidmašīnu mūs ved ar autobusu, protams, ka autobuss tā uzreiz braukt nesāks. No sākuma pielasīsies pilns, tad aizvērs durvis, ļaus pa visiem kopā aizsviedrēt stiklus un tikai tad sāks braukt. Lai esmu saģērbies vairāk atbilstoši Madeiras apstākļiem nekā Latvijas salam ar sniegu, autobusā īsti auksti nav. Beigās jau visi tiek lidmašīnā, ieņem savas vietas. Reiss ir patukšs, tā kā var tikt sēdēt pie loga par to pat nepiemaksājot. Pa logu var apskatīties lidmašīnu de-icing procedūru. Un pēc tam seko solītais sešu stundu lidojums. Pārtiku esam pasūtījuši iepriekš, netikšu, ka man sava izvēle dikti garšoja, bet nu par saviem lēmumiem atbildība ir jānes pašam. Noskatos visu uz aparāta nolādēto un klāt esam.

Vispār jau Madeiras lidosta neatrodas Funšalā, bet Mačiko. Pielidošana izskatās visai iespaidīga, nedaudz gar klintīm (kur par laimi neredz lidmašīnu atlūzas), tad uz lidostu, kura uzbetonēta uz stabiem okeāna krastā. Ja pareizi atceros, skaitās viena no Top 10 sarežģītākajām lidostām. Mums paveicas, laiks kā zīda drāna, lidmašīnu pat nenēsā. Nosēžas, visus izlaiž uz gājēju pārejas un brīvi.

Mūsu pirmais plāns ir tikt pie mašīnas. Savā ceļojumā pirms piecpadsmit gadiem, mums viss bija noorganizēts – savāc taksis, aizved taksis, šoreiz nolēmām tikt galā paši saviem spēkiem. Mūsu izvēlētā autoīres kompānija ir Madeira Rental. Nav jau tā, ka speciāli meklētu, apskatījos kas lētāks un ņēmu ciet. Kā par brīnumu šī nav noslēpta aiz kādas no lielajām, bet pašiem savs ofiss. Uzrādu savu rezervāciju, esmu paņēmis sīku mašīnīti Seat Ibiza. Man labā darbiniece uzreiz piedāvā par 70 eiro uzlabot uz Ford Puma, es nolemju šim piedāvājumam piekrist, jo kalni te stāvi un katrs motora kubikcentimetrs ir no svara. Noformēju apdrošinājumu bez pašriska, zinu, ka nav prātīgi tā darīt, bet zinot savu braukšanas manieri, man tā šķiet pareiza izvēle.

Lai tiktu pie mašīnas, ir jāiziet neliels kvests, tas gan nav nekas sarežģīts – jāiet pa koridoru, tad ar liftu uz leju un tad jau redzēšot. Godīgi izpildām visus dotos norādījumus un esam pie baltās Pumas. Apskatu un redzu, ka tā jau ir nedaudz cietusi. Par to pavēstu vietējam darbiniekam, šis saka, lai neķer kreņķi, nofilmē mašīnu un, ja kas, atvedot skatīsimies filmu kopā.  Iekārtojoties mašīnā, atrodu sporta somu, ko aizmirsis kāds, kurš devies uz sporta zāli. Atdodam vietējam stāvvietas priekšniekam un dodamies dzīvē.

Skaidra lieta, ka pats pirmais, kas ienāk prātā, ir ēšana. Maija ir atradusi kaut kādu Marcels bistro, kurš atrodas Santanā. Es pie sevis to uztveru diezgan skeptiski, jo senos laikos mēs līdz tai Santanai kūlāmies vai pusi dienas. Ievadām adresi. Mašīnas navigācija ir laba, tomēr tā nezina daļu no salas “jaunajiem ceļiem”. Pāris kilometri paiet, piešaujoties pie braucamā. Pret kalnu rāviena nav, bet kopumā labs aparāts. Sākumā gan nedaudz apmaldos un pēc piecām minūtēm esmu atpakaļ tur, no kurienes sāku braucienu. Pamājam autoīres kantora darbiniekam vēlreiz un atrodu pareizo ceļu.

Brauciens man atgādina pērnvasaras Reinjonas izbraucienu – daudz serpentīnu, kāpienu un kritumu, pieredze man jau ir un ceļš stresu nerada. Atrodam ēstuvi, noliekam automašīnu, stāvvieta tukša (šai salā galvenais ir nevis kaut kur aizbraukt, tas ir vieglākais, bet atrast vietu, kur nolikt auto). Speramies iekšā ēstuvē, pie durvīm mūs sagaida papagaiļu būris, pašā ēkā ir divi cilvēki, pavārs un oficiante. Abi dara visu, lai vien mūs nepamanītu. Sak, varbūt notīsies paši. Man gribas ēst, tā ka jautājam, vai te ir vispār atvērts. Jā, esot gan. Mums ierāda vietas ārā uz terases un atnes ēdienkarti.

Kad esam gatavi veikt pasūtījumu, atklājas, ka visu nemaz nevar pasūtīt, jo saimnieks neesot uz vietas. Maija tiek pie kolas, es – ne pie kā, jo priekšnieks būšot pēc desmit minūtēm. Tā kā ir saulīte un pēc mana vēl klimata zonu maiņas nepieradušā organisma viedokļa pats ziemas vidus, man tā liekas ļoti laba nodarbe. Pat kola šķiet saldāka. Beidzot pienāk brīdis, kad pārrodas Saimnieks, nu var pasūtīt visu, laikam atvedis produktus. Es paņemu marakujas (pasifloras) dzērienu, zivi ar eksotiskajiem augļiem. Maija paņem astoņkāja salātus ar augļiem.

Saņemot ēdienu man pirmais iespaids ir, ka kartupeļu grāpī vārot ir iebirs augļu kokteilis, bet, kad aprod, garšo tīri tā neko. Iestiprināšanās procesā mūs izklaidē papagaiļi, kuri, neprotot runāt, sazinās ar zvana skaņām, un vietējais šunelis, kurš pie reizes nodarbojas ar nelielu ubagošanas tūri. Šunelis nezina, ka es pret tādiem esmu nocietinājis savu sirdi un viņam nākas palikt bešā.

Paēduši dodamies Ponta do Sol virzienā. Pa ceļam esam nolēmuši apskatīties no iepriekšējā ceļojuma atmiņā palikušās vietas. No sākuma nenoturamies un iebraucam apskatīties vienu Mirodouro tepat Santanā. Skats ir smuks, bet mani vairāk ieinteresē vietējais kartupeļu lauks, izskatās, ka esam uz jauno kartupeļu ražu, lauks ir tikko norakts, jo ne ar špurrekli, ne kratekli te neizbrauks. Skatam nav ne vainas, bet mūsu galvenais skatu laukums atrodas Arco de São Jorge.

Skatu laukumu atrodam uzreiz, viņam vispār nav iespējams pabraukt garām. Tur jau ir diezgan daudz skatītāju un fotografētāju. Piestājam, izkāpjam ārā, man šķiet, ka šis nav īstais, jo iepriekš te tā nebija. Vispār sajūtos vecs, jo lietas, kuras te pirmajā reizē nebija, tagad izskatās pēc tādām, kuras jau derētu nomainīt. Pasēžam, pačillojam, paskatāmies uz rietumu pusi, izvēlamies pilsētiņu, uz kuru mums vajadzētu aizbraukt, pasēžam vēl nedaudz.

Mūsu izvēlētā pilsētiņa ir Ponta Delgada, un lai gan ar aci viņu var redzēt tīri labi, ceļš mūs no sākuma noved lejā līdz jūras līmenim, tad uzdzen atpakaļ kalnā un tad atkal noved lejā, nu jau pie pašas pilsētas. Pozitīvi, ka no augšas var redzēt, ka stāvlaukums atrodas pašā ostā pie mola. Braucu lejā, pa ceļam gan gadās misēklis – vietējais kartupeļu vācējs dodas mājās ar savu guvumu. Veids ir visnotaļ interesants – kartupeļi sakrauti plastmasas kastēs, kuras tiek vilktas ar šnori. Mums priekšā, šķērsojot ceļu, kaste apkrīt un kartupeļi izbirst. Nākas pagaidīt, kamēr tie tiek salasīti. Tavu brīnumu stāvvietā ir publiskā tualete, vērtējums gan 2/10, gandrīz kā savulaik Talsu autoostā.

Pirmais plāns ir uzlīst uz mola un aiziet līdz tā galam. Sākot tā realizāciju, saprotam, ka tas īsti nebūtu prāta darbs, jo viļņi, nezināms mols un vai tas maz te ir legāli. Tādēļ uzraušamies uz tā un skatāmies viļņus. Kad esam atskatījušies (man pietika ar pirmajiem trīs), dodamies uz vietējo baznīcu. Ziemassvētku sezona vēl nav beigusies un baznīca izrotāta pēc pilnas programmas. Jēziņi atrodami silītēs un uz visu to no augšas noraugās paradīzes dārzs, kurā atrodamas pat zebras! Mēs te esot vēl nemaz nezinām, ka Madeirā baznīcās iekšā tikt nav viegli. Lielākajām ir darba laiks, citas atveras tikai uz kulta rituāliem.

Izpētījuši baznīcu nolemjam nedaudz pastaigāt pa pašu pilsētu, bet sākoties kāpienam augšā kalnā, nospriežam, ka mēs jau te esam braukuši un vispār kāpt lejā no kalna ir vieglāk nekā augšā. Ejam uz mašīnu un dodamies uz Ponta do Sol miestu. Lai tur nokļūtu, nu nākas braukt cauri salai pa vidu ziemeļu dienvidu virzienā. Tehniski jau varētu apbraukt salai apkārt, bet šādi ir ātrāk. No ceļa visinteresantākais ir vienjoslas tunelis, kur ir luksofors, kurš vienmēr deg dzeltens. Tu piebrauc un skaties, vai kāda mašīna nenāk pretī, ja nenāk, tad brauc iekšā un ceri, ka arī nenāks. Vispār uz tuneļiem te nauda nav žēlota. Tā pa serpentīniem ripinot nonākam līdz Ponta do Sol.

Mūsu pirmais uzdevums ir iečekoties viesnīcā. Viesnīca ir Sunset Bay, izklausās kā pansionāts, bet atrodas okeāna krastā un ir pat pazemes stāvvieta! Un ja tā pilna, tad vienmēr var noparkoties Tunelī! Braucot aiz viesnīcas pa serpentīnu jāuzmanās, lai nenobrauktu kādu citu tūristu, kuri vēl nemāk slapstīties pa ielu malām. Mašīnu pirmajā brīdī nav kur nolikt, tādēļ apstājos durvju priekšā. Te ir Ziemassvētku tirdziņš, Jēziņš silē, pretī Riekstkodis ar svītu un tam visam pa vidu – viesnīca. Iečekošanās paņem zināmu laiku, jo priekšā kāds amerikānis mēģina norezervēt gan džipu, gan dabūt lētu cenu. Kad visu sarunājis, tad viss vēl jāuzraksta uz lapas un administratorei jāparaksta. Pie sevis nodomāju, ka tūlīt vēl skries pēc notāra. Pienāk mūsu kārta, mums izsniedz istabas atslēgas, plastmasas karti, vienu uz diviem. Pajautā, vai mašīna ir viesnīcas garāžā (viņā bez tās plastmasas kartes nevar iebraukt), nolasa lekciju par brokastlaikiem, samaksājam tūristu nodokli un varam būt brīvi.

Mašīnu noliekam garāžā, dikti šaura, bet mašīna jau ar nav pārāk liela, ievērtējam savu istabu – skats uz okeānu un tirdziņu ir smuks. Dodamies iepirkt proviantu, mums plānā ir daudz pārgājienu un tur bez ēdamā pa ceļam nebūs viegli. Pa ceļam uz veikalu var ievērtēt pilsētiņu. Aizejam uz slaveno Tuneli, kurā var nolikt mašīnas, tunelis izskatās kalpo arī par tualeti. Tad atklājam, ka mums aiz viesnīcas ir restorānu iela, kur var, iespējams, labi paēst. Tad atrodam vēl vienu Ziemassvētku tirdziņu, baznīcu, maiņas grāmatu plauktu telefona būdā, pilsētas bibliotēku, policiju, stāvlaukumu un beidzot veikalu.

Veikalā iepērkamies pāris dienām un dodamies atpakaļ. Te ir iespējams uzlīst apkārtējās klintīs (smuki pa ceļu) un apskatīt pilsētu no sāna. Šodien ir labi viļņi, tādēļ izbūvētie moli un skatu laukumi nav pārāk droši. Mēs pārāk tuvu nelienam, bet labprāt vērojam, kā neuzmanīgākie bēg no viļņiem un viņus izmērcē ūdens. Saule noriet un pilsētā tiek iedegtas dekorācijas. Pastaigājam pa naksnīgo pilsētu vēlreiz, Ziemassvētku tirdziņa būdiņas atveras un tur kaut ko tirgo, tā īsti nesapratu ko, pēc skata dzeramos ar zemesriekstiem. Lai nevienam nerastos šaubas par pareizo gadu, uz piepilsētas klintīm ir uzkārtas izgaismots 2025. Izvazājušies liekamies gulēt.