Navigate / search

Madeira Astotā diena

10. janvāris (PR18 Levada do Rei)

Šorīt ceļi mūs ved uz Sao Jorge apvidu, jo tieši šeit pilsētas nomalē sākas taka. Šī ir nopietna, te pie ieejas ir norīkots cilvēks, kurš iekasē trīs eiro no cilvēka par takas izmantošanu, ierāda vietu, kur drīkst novietot mašīnu. Šajā takas apvidū mēs jau reiz bijām, kad kāpām Madeiras augstākajā virsotnē, tikai šoreiz slapstīsimies pa kalnu piekāji. Taka sākas ar nelielu applūdušu sekciju. Meži ir tik biezi, ka apkārtējo ainavu var redzēt tikai lūrot caur koku zariem un tad tas neizskatās pārāk iespaidīgi. Novienojamies, ka vismaz spīd saule un pastaigai pa ēnainu taku ir tieši īstais laiks.

Ar laiku izkuļamies vietās, kur var redzēt apkārtni un tad jau skati ir pavisam jauki. Taka ir iecienīta un mums regulāri nākas apdzīt kādus ne tik ātrus takotājus. Lielākoties tas ir visai vienkārši – paej garām, bet šaurākās vietās nākas nedaudz pavilkties un nogaidīt. Lai gājējam nebūtu pavisam garlaicīgi, tad takā vietām ir tunelīši, kur var tikt cauri, pieliecot galvu, bet bez lukturīša. Takas galvenā atrakcija ir ūdenskritums, kurš nosaukts tā pat kā taka, un lai tiktu tālāk, ir jāiziet tam pa apakšu. Jāatzīst, ka vismaz no ūdenskrituma es biju sagaidījis ko vairāk. Taka izbeidzas pie mazas upītes sākuma, pirms pašām takas beigām ir, iespējams ,smukākais līkums visā takā, bet tāda neliela vilšanās. Taka nenoliedzami ir smuka, bet skatu vietu nav pārāk daudz, ūdenskritumiņš bija ok, beigas neliels aplauziens. Griežamies apkārt un sākam iet atpakaļ.

Cilvēku ir vēl vairāk, tā ka pastāvēšana un garām palaišana jau kļūst apnicīga, toties var paspēt ievērtēt nesenos klinšu nogruvumus, kuri nonesuši pāris margas. Es, protams, daudz labāk būtu gājis pa Caldeirão Verde, bet tā diemžēl slēgta. Pēc pastaigas, tikuši līdz mašīnai, ieraugam pāri ceļam restorāniņu, un man parādās ēstgriba. Nočekojam atsauksmes un izskatās visnotaļ cienījams iestādījums, ja vien visi balsotāji nav rada gabali. Nolemjam riskēt un ejam ēst. Atsauksmes nebija melojušas, tiešām garšīgs ēdiens un neuzbāzīgs serviss.

Ja jau reiz esam tik tālu atbraukuši, dodamies vēlreiz uz Arco de São Jorge skatu laukumu. To gan ir apsēduši dronu piloti, kas riktē augšā pamatīgu dronu, laikam filmēs salu. Pagaidām līdz drons aizlido un dodamies pasēdēt uz soliņa. Sēžot nolemjam aizbraukt uz Sao Vicente ciemu, tas tepat netālu. Kā reiz pa ceļam.

Ceļu uz pilsētu es jau zinu, jo tas ir tas ceļš, pa kuru var izbraukt cauri salai, un pilsētai garām jau pāris reizes esam braukuši. Vienīgā problēma noparkoties – normālās stāvvietas pilnas, nākas mašīnu atstāt pļavā, kuras vidū ir milzīga peļķe. Kad tas izdarīts, dodamies uz krastmalu skatīties viļņus. Te viļņu skatīšanās pa gabalu izklausās iespaidīgi. Normāli sitas pret krastu, taču pieejot tuvāk, nākas secināt, ka nekā episka te nav. Viļņi sitoties atbalsojas tiltā, kas tepat ved pāri upītei un rada lielāku skaņas efektu, nekā sēžot pie krasta.

Lai ar katru dienu stundu viļņus neskatos, esmu redzējis tos pietiekoši, lai saprastu viņu vispārējo dinamiku. Šeit nav laba vieta lieliem viļņiem, jo viņi plīst, pirms tiek līdz krastam. Pat iespaidīgs potenciāls vilnis lielākoties tiek nodzēsts ar ūdens atpakaļtecējumu. Nosēžam pusstundu un nevienu episku vilni tā ar’ neredzu. Tālumā var redzēt kaut kādu sērfotāju, kas kūņojas ūdenī, bet ne reizi neredzu sērfošanas mēģinājumu. Ceru, ka šis nav beigts.

Tad pastaigājam pa pašu pilsētiņu, ieeju suvenīru bodē, nopērku mentola stiklenes, tīri garšīgas, secinām, ka vairāk te nekā apskates vērta vairs nav, dodamies mājās. Vakarā garlaicības mākti aizejam uz Madalena Do Mar vienkārši tāpat, lai izlocītu kājas. Maija kaut ko izlasījusi, ka te esot banānu taka, tādēļ šoreiz paejam nedaudz tālāk, jā, banānu birzis te paliek kuplākas, tikai beidzas kājāmgājēju ceļš un es ierosinu iet atpakaļ. Tagad rakstot, atvēru, karti, mums vajadzēja griezties kalnā augšā pa labi un būtu dabūjuši vēl pārsimts metru banānu birzes.

Madeira Septītā diena

9. janvāris (Ponta do Pargo)

Iekožam brokastis un dodamies uz Ponta do Pargo salas rietumu daļā. Turpceļš aizrit bez īpašiem starpgadījumiem, vienīgais navigācijas iekārta nezina jaunos ceļus un tādēļ pēdējo posmu tā vietā, lai brauktu pa normālu šoseju, es braucu pa veco ceļu, kas ir līkumains. Mani vairs līkumaini ceļi neiepriecina, laiks arī tāds nekāds – šad tad uzlīst, šad tad spīd Saule. Arī ar takas sākuma atrašanu īpaši nevedas, aizbraucu garām, nākas atgriezties atpakaļ un beigās noparkoju mašīnu uz ielas, kas teorētiski ietilpst pastaigas maršrutā. Esam pirmie  – neviens cits vēl uz šīs ielas nav atrodams. 

Sākumā pret kalnu, kāpums nav liels un būs tikai pašā takas sākuma daļā un tad visu laiku uz leju. Kāpjam no sākuma pa pilsētu, tad ejam garām kaut kādam vietējam sīkrūpniecības centram. Jāsaka, ka taka manī sajūsmu neizraisa. Kad esam tikuši līdz levadai, pārgājiens sākas pa neapdzīvotu apvidu. Var redzēt, ka paka nesen ir trimmerēta un tālumā var dzirdēt trimmeru skaņas, izskatās, ka te noris labiekārtošanas darbi.

Nepaiet ne pārsimts metri, kad taka ved gar ūdenskrātuvi, kura aizaugusi ar ūdensaugiem, mēs viņu nokristījam par lotusu dīķi, jo iekšā peld arī koijas. Tiekam līdz trimmerētājiem, tie pārņemti savā darbā, tāpēc nākas gaidīt līdz tiekam pamanīti, parasti mūs pamana netrimmerētājs, tas kurš ar mačeti cērt krūmus un tīra levadas gultni. Ainava ir, godīgi sakot, nekāda, mežs kaut kad ir dedzis, pamežs tikai nesen sācis atjaunoties, lielie koki pārsvarā ir kaili un apdeguši. Rīts ir miglains, un nenotrimmerētajā takas daļā var mierīgi sabrist slapjas kājas. Papildus ir jāuzmanās uz downhill braucējiem.

Taciņa uzved mūs uz šosejas un nākas kāpt lejā uz pilsētiņu pa serpentīnu. Satiksme nav pārāk dzīva, tādēļ, ja klausās mašīnas, tad tehniski nekas traks nevarētu notikt. Nonākam līdz pirmajam skatu punktam Miradouro da Boa Morte. Tagad spīd saule, zāle tajā izskatās tik zaļa kā bērnībā, blakus baznīcai (slēgtai) ganās gotiņas. Nākas nedaudz pakāpt uz leju un esam klāt, skats ir vienkārši episks. Kādēļ nosaukts par Labo nāvi, nudien nezinu, bet tehniski nolecot lejā dzīvs noteikti nepaliktu. Skaidra lieta, ka šeit uzrīkojam pikniku, ēdu viņu vietējo bola kēksu un spriedelēju par to, ka vispār taka līdz šai vietai bija totāls mēsls un varējām droši kātot šurpu uzreiz. Bet nu kamēr neiziesi – neuzzināsi. Sēžam tik ilgi, kamēr vien esam vieni paši. Kad parādās citi tūristi, savācam mantiņas un ejam uz nākamo skatu punktu Miradouro do Pico Vermelho.

Tagad iešana ir gar klints malu pa zemes ceļu. Lai pastaiga nebūtu garlaicīga, gar taku ganās govis, brīvā dabā nepiesietas. Līdz ar to nākas skatīties, kur liek kāju un novērtēt katras govs miermīlīgumu. Labi, ka esmu audzis laukos, govis izskatās normālas, tai ar teliņu, gan drošības dēļ paeju kādu metru nostāk, lai gan tas, iespējams, bija lieki. Sarkanā virsotne nudien ir sarkana, vismaz nosaukumā nav melots. Skats pa lielam ir tas pats kas iepriekšējā, tikai sūdīgāks. Teorētiski te varētu redzēt bāku pa kreisi, bet bāka ir mākoņos un viņu redz tikai epizodiski. Vaļus neredz.

Pēdējais posms ir visgarlaicīgākais – pāris kilometri līdz mašīnai, pa pilsētu, kurā nav nekā pārāk interesanta. Ievērības cienīga ir kādas privātmājas būve, kur noris kaut kāda dzīvība. Šad tad kāda mājsaimniece uz ielas notekā izlej vešūdeni. Visādi citādi kluss un tukšs. Tikuši līdz mašīnai, braucam uz bāku.

Bāka ir populārāka par visiem skatu laukumiem, redzamība nav pārāk izcila, brīžiem mākoņi tiek izdzenāti un tad kaut ko var saredzēt. Piemēram, zīmi, ka var nokrist no kraujas. Apskatoties krauju jāsecina, ka zīme te nav novietota veltīgi. Viņa tiešām visa ir nobradāta, tā ka līdz malai. Lejā gan nevienu skeletu neredz. Trīs stundas esam noblandījušies, mans spriedums šī ir līdz šim švakākā levadas taka, ja brauc, tad ir vērts tikai uz diviem skatu punktiem un nekas netiks palaists garām. Ja vien nevēlies iet pa degušu eikaliptu mežu.

Tikuši mājās jau pusdienlaikā, nospriežam, ka beidzot ir jāapmeklē lielpilsēta, jāievērtē viņu iepirkšanās centri. Lecam mašīnā un braucam uz Funšalu. Apmeklējam viņu iepirkšanās centru Forum Madeira, nekā jēdzīga jau tur nebija, bet pārtikas krājumus vajadzēja atjaunot. Pie reizes paēdu vietējā maķītī, nevar jau cilvēks katru dienu ēst astoņkājus! Un tad dodamies pastaigā pa Funšalu.

Sākam ar Jardim Panoramico, man gan sāp kāja un dikti negribas vazāties pa vietām, kur atkal jākāpj, bet nākas. Vispār jau tīri smuks dārzs ar skatu uz okeānu un daudziem slīpiem celiņiem. Es no iepriekšējā ceļojuma Funšalā neko tādu neatminos. Nokļūstam uz promenādes, ejam pa to un izbaudām saulīti. Mums jau drīz būs jālido mājās un tur jau ar saulīti ir, kā ir. Nopērkam saldējumu, es nez kādēļ paņemu veselas divas bumbas un vafeļu konusā. Saldējums, redzot manu muļķību, sāk kust kā traks. Nepaiet ilgs laiks un mana saldējumu turošā roka ir pretīgi lipīga. Piesēžam uz soliņa un te baložu vietā ēdājus apstāv ķirzakas. Es jau parasti dzīvniekus nebaroju, bet te ķirzakām tiek 50% vafeļu. Eksperimentēju ar vafeļu gabaliņu lielumiem un nonāku pie secinājuma, ka dinozauru laikabiedrenes aizstieps jebko. Kad viss apskatīts, sasienam pauniņas un braucam mājās.

Vakarā izdzeru vietējo aliņu un piebeidzu Madeiras vīna pudeli. Jo pēc alus dzert ūdeni būtu neprāts. Aizejam uz pirti un liekamies gulēt.

Madeira Sestā diena

8. janvāris (Vereda da Ponta de São Lourenço)

Brokastu piedāvājums mūsu viesnīcā laikam nemainās, no vienas puses vieglāk izvēlēties. Tagad jau zini, ko ir vērts ņemt. Vienīgais mainās uz jogurtiem uzlietās zaptes, viena ir dikti negaršīga, pārējās ir ok. Mūsu šodienas ceļi vedīs uz pašu salas austrumu galu. Tur ir smuka taka uz ragu. Tik smuka, ka to pat ir rādījuši Star Wars kaut kādā tur seriālā.

Lai līdz turienei tiktu, iesākumā ir mariokārts līdz galvaspilsētai. Par Funšalas sasniegšanu man personīgi liecina kalnā redzamais dekatlona veikals. Tad braucam uz lidostas pusi un tad jau vairs arī pārgājiena sākums nav tālu. Iepriekšējā reizē mēs te braucām ar autobusu. Tagad esam pietiekoši agri, lai līdz takas sākumam no noparkotās mašīnas jāiet ir nieka 200 metri. Arī šeit tiek pārdotas biļetes. Cik saprotu, ejot pa levadas takām, biļetes ir jāpērk kaut kādā tur aplikācijā, ir uz vietas pārdevējs vai nav. Bet tajā brīdī es vēl šādas nianses nezinu. Šī vieta ir tik populāra, ka uz takas pirmie cilvēki, ko sastopam, runā latviešu mēlē. Tas nozīmē, ka uz takas skaļi nevarēs bļaustīties. Uzreiz varu pateikt, ka no iepriekšējās reizes atceros tikai to, ka bija smuki un ķirzakas. Tagad uz vietas atmiņā ataust tikai raga aprises, viss pārējais ir kā no jauna.

Taka ir no vieglo kategorijas – pāris kilometri turp un atpakaļ, dažas stundas un viss. Bet pasteidzoties notikumiem priekšā, viņai ir arī slēptais līmenis, kas grūtību paaugstina. Sākumā aizejam līdz takas pagriezienam, kur var redzēt salas ziemeļu krastu. Mēs pa to krastu esam vazājušies jau pusi nedēļas, tādēļ ir labi ieraudzīt sev zināmas vietas. Skaidra lieta, ka akmeņi viļņi un ieži (aizdomīgi līdzīgi Uluru) visu padara īpaši smuku. Vējš zēģelē nopietni, bet ne tā, ka prasītos kabatās sabāzt akmeņus.

No dabas skatiem šī ir viena no skaistākajām visā Madeirā un cilvēku te ir, ka mudž. Tā nu dodamies lēnā garā no viena okeāna apskalota līcīša uz otru. Te var nodarboties arī ar lidmašīnu vērošanu, jo šim ragam viņas visas speras pāri. Skats izcils gan uz priekšu, gan atskatoties uz takas. Visinteresantākā ir pussalas vieta, kura korē ir vien pāris metru plata, sanāk tikai takas tiesa, tā gan ir nožogota, lai kāds nenoveļas lejā.

Lēnā garā eju līdz nonāku līdz vietējai kafejnīcai.  Ja grib tur var piesēst un apēst līdzi paņemto. Un te sākas takas slēptais grūtības līmenis. Līdz šejienei raitā solī ejot var tikt stundas laikā, bet skatoties dabasskatus, tas paņems vismaz pusotru. Ap šo laiku cilvēkiem parasti noder tualetes apmeklējums. Šeit tualete ir aizslēgta, tāpat tas bija pirms padsmit gadiem. Leģenda vēsta, ka tajā dienā, kad debesīs visas planētas sastājas rindā, kafejnīca atveroties un tualetes apmeklējums maksājot vien vienu eiro. Tā tiek nodota no paaudzes paaudzē, bet, cik tur patiesības, neviens īsti nezina. Cilvēki rausta durvis un plāta rokas, nu es beidzot atminos agrāk ar tā bija. Cilvēki gāja smilgās! Bet te pa gadiem erozija ir padarījusi savu un nav vairs pat smilgu, plika klints.

Sagaidu Maiju un kāpjam augšā, te arī īsti nevar saprast – ir atļauts kāpt vai nav. Taka praktiski vairs neeksistē, agrāk te bija tādi saskavoti koka pakāpieni, nu ir palikušas vien skavas. Atlikušās margas, kas veidotas no trosītēm, laika gaitā ir saspurojušas un “nedo dies”, ja viņām pieķersies, sačakarēsi plaukstu. Man nav cepures un rāpšanos kalnā papildus apgrūtina tas, ka saule atrodas tieši kalna galā un spīd acīs. Tā nu tu lien pa izskalotu klintaskmeni. Pakāpieni ir tādi nopietni un vietām vispār nav. Labi, ka nav slapjš, tad jau tas kļūtu nedaudz bīstami.

Apžilbis uzraušos augšā un secinu, ka skats bija to pūļu vērts. Sagaidu Maiju, safotografējamies. Nonākam pie secinājuma, ka agrāk taka bija labāka. Pirms rakstīšanas izcēlu senas arhīva bildes, taka tiešām ir nolaista. Un dodamies atpakaļ lejā. Slavenajā kafejnīcā piesēžam pie galdiņa un uzrīkojam pikniku. Arī ķirzaku te vairs nav, vai nu nav sezona, vai arī kaijas visas norijušas. Dodamies atpakaļ.

Arī te ejot atpakaļ un redzot taku no cita rakursa, varu saderēt, ka pa viņu nemaz te neesmu gājis. Kaut kas ar tām perspektīvām, pēkšņi redzu kaut kādu virsotni takas vidū, kur visi raušas augšā un lejā un es ne sitams nevaru atminēties viņu šurpceļā! Kad esam tikuši līdz izejai arī manu prātu sāk nodarbināt tualetes jautājums, tādēļ nolemjam doties uz vietu, kur tualešu nekad netrūkst – muzeju – vaļiem un vaļu medībām veltīts muzeju – Madeiras vaļu muzeju.

Mums izsniedz audiogidus, parāda kur atrodamas tualetes un dodamies. Audiogidi ir no tiem modīgajiem, kas paši saprot, kurā vietā tu muzejā stāvi un stāsta atbilstoši. Man no viņiem biku bail, jo Minhenes eģiptoloģijas muzejā, man ar izsniedza tādu, bet pēc tualetes apmeklējuma, šis vairs nesaprata, kur atrodas un stāstīja par lietām divas telpas tālāk. Portugāļu audiogidi, izrādās, ir noturīgāki. Galvenais ātri nekustēties. Izrādās, ka vaļiem Madeiras tautsaimniecībā ir bijusi liela nozīme līdz pat astoņdesmitajiem. Visu salas piekrasti aptvēra novērošanas punkti, kas meklēja vaļus. Un līdz ko pie apvāršņa parādījās kašalots, tā vīri lēca laivās un brauca medīt. Kašalotiem neveicās, jo viņi beigti peld pa ūdens virsmu un ir viegli savācami. Nogalēto vali aizrāva uz apstrādes cehu un tur tas tika sadalīts reizinātājos. Reizinātāju labākai piemēri tagad apskatāmi aiz vitrīnām. Muzejā pie sienas izliktas vaļu mednieku pirmrindnieku bildes.

Nākamajā stāvā muzejs rāda, kā viņi ir labojušies un nu aizstāv vaļus un delfīnus, pēta dziesmas un atpazīst pēc spurām. Daļa ekspozīcijas ir kā 3D video, kas jāskatās ar speciālām brillēm. Tā kā man jau tāpat ir brilles, 3D rada lieku čakaru un nedaudz nopūlē acis, pa kluso nolieku viņas atpakaļ izlietoto kastē un klausos audiogidu.

Kad viss apskatīts, laiks pusdienām! Mašīnu atstājam muzeja stāvvietā, ja kas teiksim, ka dirnējām uz viņa okeāna terases un dodamies uz pilsētiņas centru. Ejam un veicam izvēli no google atsauksmēm. Beigās paliekam pie Tasquinha do Pescador. Kā jau nosaukumā lasāms, te dominē zivju ēdieni. Padomājuši arī par cilvēkiem, kuriem ar burtiem ir grūti, tie var uzmest acis pie ieejas esošajai ēdienkartei ar bildēm. Pēc tās paņemam kaut ko līdzīgu ceptām vietējām reņģēm – uzkoda. Maija paņem zivi, es – astoņkāji. Jāsaka, ka šis bija labākais astoņkājis pēc garšas šī ceļojuma laikā. Izcepts tieši kā vajag un ar sīpoliem. Kad viss nokopts, ejam atpakaļ uz muzeju, apskatām viņu promenādīti pie okeāna krasta un braucam mājās. Zaļais stars vakarā nenovērojas.

Madeira Piektā diena

7. janvāris (Vereda do Tunel do Cavalo un 25 Fontes)

Šorīt mums atkal nekur tālu nav jābrauc, plānotā taka ir tepat blakus, tik jāuzbrauc augšā līdz Rabacal. Pārgājiens pa tuneli uz ūdenskritumiem. Izklausās diezgan cerīgi. Ārā ir nomācies un līņā, tas nozīmē, ka, iespējams, visus tos divpadsmit kilometrus nāksies iet pa lietu. Brauciens ne ar ko neizceļas, pašauju aplī garām pareizajai nobrauktuvei, jo neticu nevienam, izlaižu nelielu līkumiņu un sāku braukt augšā par serpentīnu. Panāku vietējo pikapu, tie līdz šim ir bijuši labi braucēji. Panāktais nekur nesteidzas – ātrums tā ap divdesmit, nākas apdzīt. Aizbraucam galā un pie takas sākuma esam otrā mašīna stāvlaukumā. Stāvvietai ir alternatīvas, bet mums vajag takas sākumu ar tuneli.

Lietus jaku nākas uzvilkt uzreiz, jo līņā nopietni. Takas sākums gan ne par ko episku neliecina, velkamies pa meža ceļu. Kamēr vācām mantas, pa to aizbrauca nesen apdzītais pikaps. Brienam pa dubļiem, laiks tik draņķīgs, ka uz ceļmalas akmeņiem pat neredz ķirzakas. Izrādās, ka mašīna pieder vietējiem takas uzturētājiem, tas gan uz darbu nesteidzas, bet sēž mašīnā un klausās radio. Bet tas viss ir štrunts, mēs esam pie tuneļa.

Šo tuneli vietējie būvējuši veselus četrpadsmit gadus un tas ir 800 metru garš. Lai ar’ ieskatoties, gaismu tuneļa galā var redzēt, lukturītis tomēr ir pašiem jāņem līdzi. Sākam iešanu un uzreiz var sajust caurvēju, tas nav nekāds joks, jo latvietim caurvējš 800 metru garumā varētu pat būt nāvējošs! Sakožam zobus un ejam, pēc pirmajiem simts metriem atklājas, ka tunelis ir nedaudz uzplūdis un te lieti būtu noderējuši gumijnieki. Mums tādu nav, tādēļ, lai nepiebristu apavus, ejam gar sienu un atspiežamies pret trubu, kas atrodam tuneļa sānā. Diezgan čakarīgi. Par laimi ir lielāko daļu var paiet normāli. Tikuši ārā mēs esam pavisam citā kalna pusē un pavisam citā ielejā. 25 ūdenskritumu taka ir sākusies (tai brīdī es vēl nezināju, ka fontes patiesībā nozīmē avots).

Sākums ir sūnains, laiks nomācies, koki apauguši ar sūnām, viss tādā pusmiglā, ka lāga nevar baudīt skatu. Nekas, baudām taku. Laiku pa laikam kāda tērce tek gar klints malu un es savā bērna prātā domāju, ka tie ir tie ūdenskritumi un sāku viņus skaitīt. Tālumā var redzēt kaut kādu megaūdenskritumu, kas velk uz pārsimts metru kritienu. Tas laikam būs tas divdesmit piektais. Ejam un runājam, ka te ar helikopteru lidot nebūtu tik episki un vispār helikopteri te nav redzēti. No pozitīvā, levada takas malā gan ir branga un ūdeņiem bagāta, tek ka prieks. Nonākam līdz vietai, kur uz takas tiek regulēta tūristu kustība, taka kļūst par vienvirziena! Slājam uz priekšu un lai ar “ūdenskritumi” ir kādi padsmit bijuši, mani sāk mākt šaubas par takas apmeklējuma lietderību.

Beigās gan izrādās, ka visi tie 25 ūdenskritumi ir vienā vietā, viens lielāks un pārdesmit mazāki. Protams, ka nosaukums ir vairāk mārketinga sauklis nekā fakts. Te nu lietus atmaksājas, jo visi ūdenskritumiņi var darboties uz pilnu klapi. Varētu piesēst un papiknikot, tikai apkārt viss ir slapjš. Tā nu aplūkojam vietējo dabas brīnumu un dodamies atpakaļ.

Atpakaļ ceļā noeejam no šīs takas un aizejam apskatīties vienu lielu ūdenskritumu. Pa ceļam uz to mums pretī sāk nākt veselas tūristu grupas. Tur lai tiktu klāt ūdenskritumam, no sākuma bija jāpagaida uz instagramerēm, lai viņas uzņem savas bildes. Paskatījāmies – ūdenskritums kā jau ūdenskritums, bet bija vērts nākt.

Atpakaļceļā kādu gabalu ejam aiz vietējiem levadu apsaimniekotājiem, tie ir nopietni vīri – vienā rokā lietussargs, otrā mačete. Nonākam līdz Casa Rabaçal un tur varam kāpt lejā uz savu tuneli. Tagad jau spīd saule un dienu var saukt par izdevušos. Nevar teikt, ka es baigi gaidītu atpakaļceļu caur to. Tādēļ stāstu Maijai par caurvēja efektu, kas noteikti būs daļu no ūdens jau izžāvējis un varēsim tikt cauri sausām kājām. Tā arī izskatās, čakarīgākā tuneļa daļa ir par kādiem pārdesmit metriem sarukusi.

Ejam uz mašīnu – mūsu nākošais plāns ir aizsperties uz Miradouro da Bica da Cana, tas ir tepat uz plato. Tas paaugstinājums uz šīs salas izskatās īpatnēji, visi dzīvo saspiesti starp okeānu un klintsmalu, a te augšā milzīgs līdzenums ar purvu un govīm! Un ceļš tāds, ka nedaudz atgādina ASV taisnos ceļus, trūkst tikai monumentu. Braucu un priecājos. Vējelis gan ir nopietns, bet tas mūsu ātrumu nemaina. Ejam uz skatu punktu, taku govis ir nodirsušas pa pirmo, nākas likt lietā visas savas lauku bērna iemaņas, lai skatu baudīšanu nepavadītu pārstrādātas zāles aromāts. Kad esam augšā, vējš zēģelē kā traks. No šejienes labi var redzēt visu ceļu no Sao Vicente līdz pat salas otrai malai. Mākoņi iet kā traki, ir diezgan interesanti skatīties, kā vienu brīdi tu neredzi neko un tad pēkšņi visur spīd saule it kā mākoņu pirms tam nemaz nebūtu. Pabaudām skatu un dodamies uz viesnīcu. Pirms tam man gan ir plāns aizbraukt uz  Lagoa da Dona Beija, bet tur diemžēl ar auto piekļūt nebija iespējams un vilkties ar kājām vairs nebija vēlmes.

Lielais plāns ir aiziet kaut ko iekost, varētu jau tepat restorānos aiz viesnīcas, bet vietēji reitingi saslavējuši kādu ēdnīcas tipa ēstūzi. Nedaudz noskaloju sviedrus un ejam, tas atrodas tepat pie vietējā veikala un benzīntanka. Ieejot iekšā īsti nesaprotu, ko ņemt. Maija paņem pēdējo vistu, es paņemu kaut ko, kas izskatās pēc čili con carne. Klāt paņemu rīsus un alu. Kamēr porcija sildās mums ierāda galdiņu. Kad man atnes ēdienu, sev par pārsteigumu atklāju, ka tas ir sacirstu cūku kāju un ausu sautējums ar pupiņām, lai nebūtu pa liesu, klāt pieceptas tauku desiņas. Ēdiens tik smalks, ka nemaz nevaru dabūt iekšā. Sapratu, ka no cūku nagiem visu labumu tāpat neizsūkšu, sapiktojos un apēdu vien rīsus un pupiņas. Alum gan nebija ne vainas. Īgns velkos uz bodi un tur nopērku sviestmaizi.

Pēc šāda fiasko man nācās kādu stundu pasēdēt viesnīcā, lai atietu. Maija laiku pavada lietderīgāk, sēžot pludmalē, kad man apnīk, izeju ārā, pablandos gar krastu, satieku Maiju un nolemjam uzrīkot vēl vienu mazu pārgājieniņu tepat. Aiziesim līdz Madalena do Mar. Mēs to tai brīdī vēl nezinām, mēs tikai gribam paskatīties, kas ir tur aiz tuneļa. Izejam cauri tunelim, uzkāpjam vietējās klintīs virs pludmales. Šķiet vietējie tās izmanto arī par tualetēm, laikam jau skats ir tā vērts, lai līstu te augšā nokārtoties. Tad aizejam uz pretējo klinti un atrodam tur taku gar jūras krastu. Protams, ka pa taku iet nedrīkst, bet tur cilvēki iet bariem un neredz, ka kādam klintis kristu virsū. Ejam mēs ar’. Zem takas ir okeāns un tur kur zeme izskatās pēc vistu iežogojuma. Man ir teorija, ka vistas te pārtiek no nokritušajiem tūristiem, jo dinozaurs arī pēc 65 miljoniem gadu ir dinozaurs.

Pēc takas parādās autoceļš, arī pa to ir uz vistingrāko noliegts braukt, bet vietējie brauc, jo viņiem te banānu birzis. Vispār jau tāds smuks ceļš, gar malām okeāns un banāni, kaut kur no klintīm uz ceļa gāžas īsts ūdenskritums, braukt tā kā nevar, bet daudzi brauc, iet ar nevar, bet šis izskatās populārs objekts. Kā mums teica viesnīcas administratore, nu pie mums jau viss ir nedaudz savādāk. Mēs ar neiespringstam, aizejam līdz blakus pilsētiņai, tur, ja jau esi paēdis cūku nagus, nav ko darīt. Lai no pilsētas nespertos uz ceļu, priekšā salikti betona bloki. Tad nu tūristi nodarbojas ar spēli, kur noparkot mašīnu un kā izkļūt ārā, ja tev priekšā noparkotas divas mašīnas. Šis pasākums mums aizņem kādu stundu un tad jau esam atpakaļ viesnīcā.

Madeira Ceturtā diena

6. janvāris (Vereda do Pico Ruivo)

Šorīt brokastīs mums pirmo reizi paprasīja istabas numuriņu, lai atzīmētu listē! Pavārs ar nomainījies – omlete vairs nav piededzināta. Toties maiņas pavāri ir visnotaļ skaļi, sarunas virtuvē iet augstos toņos.

Šodien plānā ir iekarot Madeiras augstāko virsotni. Šī nu beidzot ir mana ideja, jo es vakar ielīdu internetā un taku aplikācijā. Man sākotnējā ideja bija kāpt kalnā no pašas apakšas tā, lai pasākums būtu uz visu dienu. Maija mani pierunāja startēt no autostāvvietas kā visiem normāliem cilvēkiem. Pakojam mantas un braucam prom. Braukšana te ir tāds kā mario cart pasākums, daļa ceļa ved uz leju un mašīna pēc būtības ripo. Manas mašīnas kruīza kontrole spēj noturēt ātrumu līdz 7% kritumiem, pēc tam tiek uzņemts ātrums. Tā gan nav tikai mana problēma un ir brīži, kad visa plūsma brauc uz 110 km/h atļauto 90 vietā. Labi, ka te ir divjoslu ceļš. Pret kalnu braucot, vistrakākais ir iestrēgt aiz kāda smagā, tad ātrums ir ap trīsdesmit. Smagie gan piestāj autobusu pieturās, lai palaistu kolonu garām.

Arī šoreiz man nedaudz samisējas ar pagriezieniem – sanāk braukt pret kalnu ar kāpumu 30%, pretī spīd saule un kalna galā uzbraucis neko neredzi, un iepalabi vietā nogriežu pa labi. Braucam, es runāju par to, ka mēs te pirms 15 gadiem esam bijuši un es neko tādu neatminos vispār. Nonākam līdz, manuprāt, visstāvākajam ceļam visā Madeirā, nobraucam lejā un atkal esam pie tā nolāpītā krustojuma. Nogriežu tāpat kā iepriekš domāju, ka kreisajā pusē esmu palaidis garām pagriezienu. Kad redzu navigatorā kārtējo apli, saprotu, ka jābrauc iepalabi. Apgriežos ceļa vidū un braucu pa pareizo ceļu.

Stāvlaukums ir gandrīz pilns un ar vēl pāris vēlajiem uz desmitiem atbraukušajiem izveidojam jaunu parkošanās rindu. Te ir jāpērk biļete, trīs eiro no sejas. Pēc tam internetā lasīju, ka tas esot šausmīgi dārgi. Nezinu, bruģi līdz virsotnei uzturēt ar nav pārāk lēti. Sapakojam mugursomu visiem dzīves gadījumiem un dodamies augšā. Tehniski kāpiens ir nieks, un lai tiktu līdz virsotnei nesteidzoties, paiet vien stunda. Šī ir pārpildītākā taka, kuru es līdz šim esmu redzējis. Cilvēki iet bariem. Pārstāvēti visi vecumi. Un tas, ņemot vērā faktu, ka sezona nemaz vēl nav sākusies.

Pārāk neskrienam, smukākajās vietās piestājam un apskatām kalnu ainavas, šodien ir paveicies, lietus nelīst, saule staigā pa zemes virsu, tādēļ kalni izskatās pavisam skaisti. Pirms beigu kāpuma ir iespēja izmantot tualeti par veselu eiro. Turpat arī piknika vieta. Nolemju iedzert cukurūdeni un tā atvēršanas procesā es atkal esmu spiests atkārtot fizikas likumus par atmosfēras spiedienu. 1800 metros starpība nav diez ko liela, bet pietiekama, lai pamatīgi nolaistītos.

Speramies augšā līdz galam, pati virsotne ir kāpšanas vērta, labi cilvēki nobruģējuši laukumu, iebetonējuši stabu pie kura piesēst un uzēst siermaizi. Visi fotografējas kā traki, daži pat paņēmuši līdzi dronus un lidina tos. Kāds uzņēmīgs tūrists cenšas ar maizes drupatām pievilināt vietējo zvirbuli, laikam pavisam episkai bildei. Viņam nekas nesanāks. Iekožam, pabaudām skatu un speramies lejā, jo mums šodien vēl lieli plāni padomā. Ejot lejā, man celis pēkšņi izdomā, ka davai iesāpēsies, par ko ne? Un es saprotu, ka manas bezrūpīgo pastaigu dienas ir beigušās, nu es vairs nebūšu skrējējs, bet tas, kurš velkas. Pa ceļam mums ienāk prātā doma noiet vēl kādu gabalu pa taku, kas teorētiski ir traverss uz blakus esošo virsotni. Nogriežamies un tavu brīnumu, taka aizšķērsota ar zīmi, ka iet aizliegts. Te viltnieki žogu ielikuši tā, ka apkārt apiet nevar. Cik noprotu, viņiem te šogad daudz kur notikuši ugunsgrēki un tādēļ taka slēgta. Vērojot apkārtni no augšas labi varēja redzēt degušās vietas. Tādēļ arī te tuvumā esošā top taka Caldeirão Verde mums par sašutumu arī ir aizklapēta ciet.

Tekam lejā un braucam uz Porto Moniz. Šī ir daļa no mūsu plāna apbraukt riņķī visai salai. Es jau savā prātā Moniz esmu pārveidojis par Moriz un izvirzu teorijas, ka to ir dibinājis brālis no Maksa un Morica, un ka viņi nemaz netika samalti dzirnavās, bet ka kādā neaprakstītā nedarbā viņi bija nospēruši dzirnakmeņus. Ceļš ir interesants, mašīnai bāka jau rāda zemu līmeni, tādēļ nolemju uzpildīties, serpentīnmalas benzīntankā. Šis nomales benzīntanks apstākļu sakritības dēl kļūs par manis iecienītu uzpildes vietu. Te galvenais bija atminēties un neuzpildīt dīzeli.

Porto Moniz ceļš lielākoties ir tuneļi, pilsētā es dabūju izbaudīt, kā tas ir, ka nav kur nolikt mašīnu, izbraukājam visas parkinga vietas, visur pilns, tad beigās atrodam vienu, kur kāds pārbūvējis sava vectēva kartupeļu terases par parkošanās laukumiem. Mūsu doma ir kārtīgi paēst, dodamies ēstūžu meklējumos. Tagad ir pienākusi tā diena, kad nekas no piedāvājuma nav labs. Viesnīcas restorāns, vē – kas tad ko tādu ēdīs, sviestmaižu bistro – maizi jau esmu ēdis. Beigās ieeju veikalā nopērku madeiras vīnu un snikeru. Ieejam suvenīru bodē, sapērkam vajadzīgas lietas. Galvenais pirkums ir sviesta trauks, lai nav kā toreiz Positano, kur nenopirkām un citur nekur vairs nebija.  Tad ejam pie jūras skatīties viļņus un klintis. Nedaudz paskatos, ir jau smuki, tad pavazājos gar vietējo promenādi. Vietējie riktē augšā laternas, pavēroju, kā noris darbi. Neviens nekur nesteidzas, staipa stabus šurpu turpu, meklē uzgriežņus.

Kad viņu vērotājiem viļņi izbeidzas, varam doties mājup. Braucam ārā no pilsētiņas, te pa serpentīnu braucam kalnā, lai tiktu uz plato. Nolemjam serpentīna malā uzrīkot pikniku un pavērot Moniz no augšas. Iespaids tāds, ka 80% no pilsētas ir vietas auto nolikšanai, tad viens liels hotelis un pāris ielas. No lejas nemaz tik traki nelikās. Uzēdam siermaizi, izdzeram atlikušo limonādi un braucam uz vietām, kur mēs vēl neesam bijuši.

Te ievērības cienīgi ir nodeguši meži un nebeidzami kalnu ceļa līkumi. Iebūvētā navigācija nezina pusi no ceļiem, tā ka nākas braukt pēc sentēvu metodēm, skatoties norādes. Bet nu jau arī sāk parādīties no vakardienas pazīstamu miestu nosaukumi. Mājās nedaudz paganāmies pa pludmali, saulrietā turpinu savu zaļā stara projektu, šodien tā kā varētu būt, lai gan jūra ir nedaudz pa siltu. Vakarā aizejam uz pirti un liekamies gulēt.