8. janvāris (Vereda da Ponta de São Lourenço)

Brokastu piedāvājums mūsu viesnīcā laikam nemainās, no vienas puses vieglāk izvēlēties. Tagad jau zini, ko ir vērts ņemt. Vienīgais mainās uz jogurtiem uzlietās zaptes, viena ir dikti negaršīga, pārējās ir ok. Mūsu šodienas ceļi vedīs uz pašu salas austrumu galu. Tur ir smuka taka uz ragu. Tik smuka, ka to pat ir rādījuši Star Wars kaut kādā tur seriālā.

Lai līdz turienei tiktu, iesākumā ir mariokārts līdz galvaspilsētai. Par Funšalas sasniegšanu man personīgi liecina kalnā redzamais dekatlona veikals. Tad braucam uz lidostas pusi un tad jau vairs arī pārgājiena sākums nav tālu. Iepriekšējā reizē mēs te braucām ar autobusu. Tagad esam pietiekoši agri, lai līdz takas sākumam no noparkotās mašīnas jāiet ir nieka 200 metri. Arī šeit tiek pārdotas biļetes. Cik saprotu, ejot pa levadas takām, biļetes ir jāpērk kaut kādā tur aplikācijā, ir uz vietas pārdevējs vai nav. Bet tajā brīdī es vēl šādas nianses nezinu. Šī vieta ir tik populāra, ka uz takas pirmie cilvēki, ko sastopam, runā latviešu mēlē. Tas nozīmē, ka uz takas skaļi nevarēs bļaustīties. Uzreiz varu pateikt, ka no iepriekšējās reizes atceros tikai to, ka bija smuki un ķirzakas. Tagad uz vietas atmiņā ataust tikai raga aprises, viss pārējais ir kā no jauna.

Taka ir no vieglo kategorijas – pāris kilometri turp un atpakaļ, dažas stundas un viss. Bet pasteidzoties notikumiem priekšā, viņai ir arī slēptais līmenis, kas grūtību paaugstina. Sākumā aizejam līdz takas pagriezienam, kur var redzēt salas ziemeļu krastu. Mēs pa to krastu esam vazājušies jau pusi nedēļas, tādēļ ir labi ieraudzīt sev zināmas vietas. Skaidra lieta, ka akmeņi viļņi un ieži (aizdomīgi līdzīgi Uluru) visu padara īpaši smuku. Vējš zēģelē nopietni, bet ne tā, ka prasītos kabatās sabāzt akmeņus.

No dabas skatiem šī ir viena no skaistākajām visā Madeirā un cilvēku te ir, ka mudž. Tā nu dodamies lēnā garā no viena okeāna apskalota līcīša uz otru. Te var nodarboties arī ar lidmašīnu vērošanu, jo šim ragam viņas visas speras pāri. Skats izcils gan uz priekšu, gan atskatoties uz takas. Visinteresantākā ir pussalas vieta, kura korē ir vien pāris metru plata, sanāk tikai takas tiesa, tā gan ir nožogota, lai kāds nenoveļas lejā.

Lēnā garā eju līdz nonāku līdz vietējai kafejnīcai.  Ja grib tur var piesēst un apēst līdzi paņemto. Un te sākas takas slēptais grūtības līmenis. Līdz šejienei raitā solī ejot var tikt stundas laikā, bet skatoties dabasskatus, tas paņems vismaz pusotru. Ap šo laiku cilvēkiem parasti noder tualetes apmeklējums. Šeit tualete ir aizslēgta, tāpat tas bija pirms padsmit gadiem. Leģenda vēsta, ka tajā dienā, kad debesīs visas planētas sastājas rindā, kafejnīca atveroties un tualetes apmeklējums maksājot vien vienu eiro. Tā tiek nodota no paaudzes paaudzē, bet, cik tur patiesības, neviens īsti nezina. Cilvēki rausta durvis un plāta rokas, nu es beidzot atminos agrāk ar tā bija. Cilvēki gāja smilgās! Bet te pa gadiem erozija ir padarījusi savu un nav vairs pat smilgu, plika klints.

Sagaidu Maiju un kāpjam augšā, te arī īsti nevar saprast – ir atļauts kāpt vai nav. Taka praktiski vairs neeksistē, agrāk te bija tādi saskavoti koka pakāpieni, nu ir palikušas vien skavas. Atlikušās margas, kas veidotas no trosītēm, laika gaitā ir saspurojušas un “nedo dies”, ja viņām pieķersies, sačakarēsi plaukstu. Man nav cepures un rāpšanos kalnā papildus apgrūtina tas, ka saule atrodas tieši kalna galā un spīd acīs. Tā nu tu lien pa izskalotu klintaskmeni. Pakāpieni ir tādi nopietni un vietām vispār nav. Labi, ka nav slapjš, tad jau tas kļūtu nedaudz bīstami.

Apžilbis uzraušos augšā un secinu, ka skats bija to pūļu vērts. Sagaidu Maiju, safotografējamies. Nonākam pie secinājuma, ka agrāk taka bija labāka. Pirms rakstīšanas izcēlu senas arhīva bildes, taka tiešām ir nolaista. Un dodamies atpakaļ lejā. Slavenajā kafejnīcā piesēžam pie galdiņa un uzrīkojam pikniku. Arī ķirzaku te vairs nav, vai nu nav sezona, vai arī kaijas visas norijušas. Dodamies atpakaļ.

Arī te ejot atpakaļ un redzot taku no cita rakursa, varu saderēt, ka pa viņu nemaz te neesmu gājis. Kaut kas ar tām perspektīvām, pēkšņi redzu kaut kādu virsotni takas vidū, kur visi raušas augšā un lejā un es ne sitams nevaru atminēties viņu šurpceļā! Kad esam tikuši līdz izejai arī manu prātu sāk nodarbināt tualetes jautājums, tādēļ nolemjam doties uz vietu, kur tualešu nekad netrūkst – muzeju – vaļiem un vaļu medībām veltīts muzeju – Madeiras vaļu muzeju.

Mums izsniedz audiogidus, parāda kur atrodamas tualetes un dodamies. Audiogidi ir no tiem modīgajiem, kas paši saprot, kurā vietā tu muzejā stāvi un stāsta atbilstoši. Man no viņiem biku bail, jo Minhenes eģiptoloģijas muzejā, man ar izsniedza tādu, bet pēc tualetes apmeklējuma, šis vairs nesaprata, kur atrodas un stāstīja par lietām divas telpas tālāk. Portugāļu audiogidi, izrādās, ir noturīgāki. Galvenais ātri nekustēties. Izrādās, ka vaļiem Madeiras tautsaimniecībā ir bijusi liela nozīme līdz pat astoņdesmitajiem. Visu salas piekrasti aptvēra novērošanas punkti, kas meklēja vaļus. Un līdz ko pie apvāršņa parādījās kašalots, tā vīri lēca laivās un brauca medīt. Kašalotiem neveicās, jo viņi beigti peld pa ūdens virsmu un ir viegli savācami. Nogalēto vali aizrāva uz apstrādes cehu un tur tas tika sadalīts reizinātājos. Reizinātāju labākai piemēri tagad apskatāmi aiz vitrīnām. Muzejā pie sienas izliktas vaļu mednieku pirmrindnieku bildes.

Nākamajā stāvā muzejs rāda, kā viņi ir labojušies un nu aizstāv vaļus un delfīnus, pēta dziesmas un atpazīst pēc spurām. Daļa ekspozīcijas ir kā 3D video, kas jāskatās ar speciālām brillēm. Tā kā man jau tāpat ir brilles, 3D rada lieku čakaru un nedaudz nopūlē acis, pa kluso nolieku viņas atpakaļ izlietoto kastē un klausos audiogidu.

Kad viss apskatīts, laiks pusdienām! Mašīnu atstājam muzeja stāvvietā, ja kas teiksim, ka dirnējām uz viņa okeāna terases un dodamies uz pilsētiņas centru. Ejam un veicam izvēli no google atsauksmēm. Beigās paliekam pie Tasquinha do Pescador. Kā jau nosaukumā lasāms, te dominē zivju ēdieni. Padomājuši arī par cilvēkiem, kuriem ar burtiem ir grūti, tie var uzmest acis pie ieejas esošajai ēdienkartei ar bildēm. Pēc tās paņemam kaut ko līdzīgu ceptām vietējām reņģēm – uzkoda. Maija paņem zivi, es – astoņkāji. Jāsaka, ka šis bija labākais astoņkājis pēc garšas šī ceļojuma laikā. Izcepts tieši kā vajag un ar sīpoliem. Kad viss nokopts, ejam atpakaļ uz muzeju, apskatām viņu promenādīti pie okeāna krasta un braucam mājās. Zaļais stars vakarā nenovērojas.