9. janvāris (Ponta do Pargo)

Iekožam brokastis un dodamies uz Ponta do Pargo salas rietumu daļā. Turpceļš aizrit bez īpašiem starpgadījumiem, vienīgais navigācijas iekārta nezina jaunos ceļus un tādēļ pēdējo posmu tā vietā, lai brauktu pa normālu šoseju, es braucu pa veco ceļu, kas ir līkumains. Mani vairs līkumaini ceļi neiepriecina, laiks arī tāds nekāds – šad tad uzlīst, šad tad spīd Saule. Arī ar takas sākuma atrašanu īpaši nevedas, aizbraucu garām, nākas atgriezties atpakaļ un beigās noparkoju mašīnu uz ielas, kas teorētiski ietilpst pastaigas maršrutā. Esam pirmie  – neviens cits vēl uz šīs ielas nav atrodams. 

Sākumā pret kalnu, kāpums nav liels un būs tikai pašā takas sākuma daļā un tad visu laiku uz leju. Kāpjam no sākuma pa pilsētu, tad ejam garām kaut kādam vietējam sīkrūpniecības centram. Jāsaka, ka taka manī sajūsmu neizraisa. Kad esam tikuši līdz levadai, pārgājiens sākas pa neapdzīvotu apvidu. Var redzēt, ka paka nesen ir trimmerēta un tālumā var dzirdēt trimmeru skaņas, izskatās, ka te noris labiekārtošanas darbi.

Nepaiet ne pārsimts metri, kad taka ved gar ūdenskrātuvi, kura aizaugusi ar ūdensaugiem, mēs viņu nokristījam par lotusu dīķi, jo iekšā peld arī koijas. Tiekam līdz trimmerētājiem, tie pārņemti savā darbā, tāpēc nākas gaidīt līdz tiekam pamanīti, parasti mūs pamana netrimmerētājs, tas kurš ar mačeti cērt krūmus un tīra levadas gultni. Ainava ir, godīgi sakot, nekāda, mežs kaut kad ir dedzis, pamežs tikai nesen sācis atjaunoties, lielie koki pārsvarā ir kaili un apdeguši. Rīts ir miglains, un nenotrimmerētajā takas daļā var mierīgi sabrist slapjas kājas. Papildus ir jāuzmanās uz downhill braucējiem.

Taciņa uzved mūs uz šosejas un nākas kāpt lejā uz pilsētiņu pa serpentīnu. Satiksme nav pārāk dzīva, tādēļ, ja klausās mašīnas, tad tehniski nekas traks nevarētu notikt. Nonākam līdz pirmajam skatu punktam Miradouro da Boa Morte. Tagad spīd saule, zāle tajā izskatās tik zaļa kā bērnībā, blakus baznīcai (slēgtai) ganās gotiņas. Nākas nedaudz pakāpt uz leju un esam klāt, skats ir vienkārši episks. Kādēļ nosaukts par Labo nāvi, nudien nezinu, bet tehniski nolecot lejā dzīvs noteikti nepaliktu. Skaidra lieta, ka šeit uzrīkojam pikniku, ēdu viņu vietējo bola kēksu un spriedelēju par to, ka vispār taka līdz šai vietai bija totāls mēsls un varējām droši kātot šurpu uzreiz. Bet nu kamēr neiziesi – neuzzināsi. Sēžam tik ilgi, kamēr vien esam vieni paši. Kad parādās citi tūristi, savācam mantiņas un ejam uz nākamo skatu punktu Miradouro do Pico Vermelho.

Tagad iešana ir gar klints malu pa zemes ceļu. Lai pastaiga nebūtu garlaicīga, gar taku ganās govis, brīvā dabā nepiesietas. Līdz ar to nākas skatīties, kur liek kāju un novērtēt katras govs miermīlīgumu. Labi, ka esmu audzis laukos, govis izskatās normālas, tai ar teliņu, gan drošības dēļ paeju kādu metru nostāk, lai gan tas, iespējams, bija lieki. Sarkanā virsotne nudien ir sarkana, vismaz nosaukumā nav melots. Skats pa lielam ir tas pats kas iepriekšējā, tikai sūdīgāks. Teorētiski te varētu redzēt bāku pa kreisi, bet bāka ir mākoņos un viņu redz tikai epizodiski. Vaļus neredz.

Pēdējais posms ir visgarlaicīgākais – pāris kilometri līdz mašīnai, pa pilsētu, kurā nav nekā pārāk interesanta. Ievērības cienīga ir kādas privātmājas būve, kur noris kaut kāda dzīvība. Šad tad kāda mājsaimniece uz ielas notekā izlej vešūdeni. Visādi citādi kluss un tukšs. Tikuši līdz mašīnai, braucam uz bāku.

Bāka ir populārāka par visiem skatu laukumiem, redzamība nav pārāk izcila, brīžiem mākoņi tiek izdzenāti un tad kaut ko var saredzēt. Piemēram, zīmi, ka var nokrist no kraujas. Apskatoties krauju jāsecina, ka zīme te nav novietota veltīgi. Viņa tiešām visa ir nobradāta, tā ka līdz malai. Lejā gan nevienu skeletu neredz. Trīs stundas esam noblandījušies, mans spriedums šī ir līdz šim švakākā levadas taka, ja brauc, tad ir vērts tikai uz diviem skatu punktiem un nekas netiks palaists garām. Ja vien nevēlies iet pa degušu eikaliptu mežu.

Tikuši mājās jau pusdienlaikā, nospriežam, ka beidzot ir jāapmeklē lielpilsēta, jāievērtē viņu iepirkšanās centri. Lecam mašīnā un braucam uz Funšalu. Apmeklējam viņu iepirkšanās centru Forum Madeira, nekā jēdzīga jau tur nebija, bet pārtikas krājumus vajadzēja atjaunot. Pie reizes paēdu vietējā maķītī, nevar jau cilvēks katru dienu ēst astoņkājus! Un tad dodamies pastaigā pa Funšalu.

Sākam ar Jardim Panoramico, man gan sāp kāja un dikti negribas vazāties pa vietām, kur atkal jākāpj, bet nākas. Vispār jau tīri smuks dārzs ar skatu uz okeānu un daudziem slīpiem celiņiem. Es no iepriekšējā ceļojuma Funšalā neko tādu neatminos. Nokļūstam uz promenādes, ejam pa to un izbaudām saulīti. Mums jau drīz būs jālido mājās un tur jau ar saulīti ir, kā ir. Nopērkam saldējumu, es nez kādēļ paņemu veselas divas bumbas un vafeļu konusā. Saldējums, redzot manu muļķību, sāk kust kā traks. Nepaiet ilgs laiks un mana saldējumu turošā roka ir pretīgi lipīga. Piesēžam uz soliņa un te baložu vietā ēdājus apstāv ķirzakas. Es jau parasti dzīvniekus nebaroju, bet te ķirzakām tiek 50% vafeļu. Eksperimentēju ar vafeļu gabaliņu lielumiem un nonāku pie secinājuma, ka dinozauru laikabiedrenes aizstieps jebko. Kad viss apskatīts, sasienam pauniņas un braucam mājās.

Vakarā izdzeru vietējo aliņu un piebeidzu Madeiras vīna pudeli. Jo pēc alus dzert ūdeni būtu neprāts. Aizejam uz pirti un liekamies gulēt.