11. janvāris (Funchal)

Šodien mūsu ceļš ved uz Funšalu. Tā kā ir sestdiena un pusei salas noteikti ir tādi paši plāni, darām visu, lai nokļūtu tur laicīgi. Mēs pat esam atraduši pazemes stāvvietu blakus bibliotēkai un iepretīm iepirkšanās centram. Tā, lai noteikti varētu atrast mašīnu pēc pastaigas pa pilsētu.

Funšala mūs sagaida ar Ziemassvētku dekorāciju novākšanas trakumu, mašīnās krauj iekšā visus gaismekļus, tādēļ, lai arī gājēju iela ir patukša no gājējiem, tur ir šeptīgi cilvēki. Mēs dodamies uz krastmalu, vietām, kuras esam apmeklējuši pirms padsmit gadiem. Pilnīgi kauns atzīties – es neatceros neko. Tikpat kā būtu te pirmo reizi, tikai molu atminos, no kura pusstundu šāva salūtu čempionātā. Bet par to ar’ neesmu drošs.

Maija ierauga kaut kādu kiosku, kurā var nopirkt biļetes uz funikulieri. Es pa to laiku pētu kruīza kuģus un karavelas repliku, kura mūsdienās vadā tūristus. Biļetes dabūjam un es uzzinu lielo plānu – mēs ar funikulieru brauksim uz Monte pils dārziem. Jāatzīst, ka tajos reiz jau esmu bijis un no tiem atminos Zimbabves mākslas izstādi un Portugāles vēsturi uz flīzēm. Sākumā gan jāatrod funikuliera sākumpunkts. Tas patiesībā ir diezgan viegli, ej gar krastu uz austrumu pusi un tad jau ieraudzīsi.

Pats brauciens ar gondolu nekādas īpašās emocijas neizraisa, var papētīt viņu apbūvi, ko cilvēki tur savu jumtu iekšpagalmos. Kurš rajons ir noplucis un kurš nav. Kā noparkot mašīnu kalna galā un citas sadzīviskas lietas. Tiekam augšā, ievērtējam pilsētu no skatu laukuma un dodamies uz dārziem.

Tagad ir strelīciju ziedēšanas laiks, Protugāles vēsture flīzēs nekur nav pazudusi un aiz gara laika to pārfotografēju. Blandāmies pa taciņām, tās te uztaisītas meistarīgi, man šķiet, ka dārzā 80% no platības ir taciņas, bet visas viņas ir tādas gaumīgas. Vajag drupas grieķu stilā – lūdzu, Japānas vaibus  – nu tad biku zemāk jāpakrīt. Brangs ūdenskritums ar gulbjiem – tas centrā! Vēlies veldzēt acis modernā mākslā – te ir izstāžu zāles divos stāvos. No staigāšanas izkaltusi mute, var aiziet pasēdēt kafejnīcā. Gribas ko dzīvāku – vari pētīt zivis dārza dīķos/akvārijos.

Diemžēl man dārza izpēte veicas raitāk nekā Maijai un veselu stundu esmu spiests gaidīt, līdz viņa būs visu apskatījusi. Bet tas nu ir mūsu standarta kašķis, par tiem, kuri velkas un tiem, kuri skrien, katram jau ir sava taisnība.

Pa ceļam uz nākamo funikulieri es iešauju nelielā baznīciņā, paskatīties, vai te nav zebras griestos. Baznīca izskatās dikti moderna un zebru te nav.

Nu laiks doties uz botānisko dārzu. Es savā bērna prātā nez kāpēc domāju, ka botāniskajā dārzā ar’ jau esmu agrāk bijis. Un to, ka tur neko neatpazīstu, norakstu uz atmiņas trūkumiem. Beigās gan nākas samierināties, ka dzīvoju iedomu pasaulē. Brauciens uz Botānisko arī ir diezgan kluss, jo nupat esmu beidzis kasīties ar tiem, kas velkas.

Pirms doties apskatīt kaktusu un bromēliju kolekcijas, nolemjam ieturēties vietējā kafejnīcā. Apkalpotājs pat zina dažas frāzes latviešu valodā, tā saka – darba dēļ jau varot iemācīties. Sīkums, bet patīkami. Botāniskajam dārzam nebija ne vainas, atrodas kalna malā, tādēļ lielākā daļa no takām ir arī serpentīni. Pašā līdzenākajā vietā viņi ir uzbliezuši franču tipa dārza dobi, kurā ar augiem uzrakstīts gads un dārza nosaukums. Piecnieku var redzēt, ka nesen pārstādīts. Novazājamies, cik nu ir vēlme, šoreiz nekāds kašķis man nav. Ievērības cienīgs te ir kaktusu dārzs, vietējie palaidņi jau gan vinos ir veikuši dažādus gravējumus, bet kopējais iespaids ir iespaidīgs. Atpakaļ uz izeju kāpt pret kalnu vairs nav tas, bet nu galā tiekam. Pirms braukšanas uz Monte kalnu ieejam vietējā suvenīru bodē, man ir plāns sapirkt konfektes, taču Maija mani pārliecina, ka vietējā lielveikalā viņas esot lētākas.

Tur nolemjam aiziet uz vēl vienu baznīcu apskatīties, vai nav zebras. Zebras nebija, toties smukas trepes un daudz tūristu. Netālu no tās es izdzirdu Pāna flautas skaņas, izrādās, ka te vēl ir saglabājies vien šo instrumentu skaņdarbu tirgotājs. Neizskatās, ka viņam būtu piekrišana. Cilvēkus vairāk interesē nobrauciens ar ragavām lejā uz pilsētām. Izskatās, ka pieprasījums ir visnotaļ liels, jo cilvēki pat sastājušies rindā. Mēs esam samaksājuši par funikulieri un tāpēc arī šoreiz ragavas izlaižam. Vispār jau interesanti ar koka sliecēm maukt lejā pa bruģi un pēc izskata šķiet, ka tās slieces tur vismaz reizi pāris dienās tiek mainītas.

Mēs braucam lejā ar funikulieri un tad mēģinām apmeklēt vietējo katedrāli, bet tā diemžēl ir slēgta. Nedaudz pablandāmies pa vecpilsētu. Es esmu jau visnotaļ noguris un baigi vēl kaut kur vazāties nemaz negribas. Pie tam telefonam baterija sāk iet uz beigām. Aizejam uz tirdzniecības centru iepirkties, tur tiešām ir tādas pašas končas! Hotelī atgriežamies neierasti vēlu, bet pazemes stāvvietā mums vēl viena vieta ir saglabājusies.