Navigate / search

Малк. И когда ты её нашёл; Школа Пепла (Мир бесчисленных островов #2-3) by Виталий Зыков

Šo sēriju es iesāku lasīt pirms pusotra gada un pārāk lielā sajūsmā nebiju. Tomēr brīdī, kad uzreiz lasāmo grāmatu plaukts bija izsīcis, ķēros pie šīs sērijas turpinājumiem.

Mūsdienās bieži nākas sastapties ar visnotaļ interesantu maga stāsta paveidu, kuru lasot nevari lāga saprast, vai tas ir kāds ekonomikas simulator, vai vienkārši grāmatvedība literārā valodā. Malks nav izņēmums, viņš nāk no nabadzīgas ģimenes (no laukiem), bet apmācība maksā bargu naudu. Tad nu lielākā grāmatas daļa tiek veltīta ne tik daudz sižeta attīstībai cik peļņas iespējām Borejas kultūras galvaspilsētā. Labi, ka peļņas iespējas viņam ne tikai uzlabo ekonomisko stāvokli, bet netieši palīdz savu spēju attīstībā. Malka sapnis ir iestāties slepenajā dienestā un šķiet, ka viņam viss izdosies. Ar vecajiem draugiem Malkam gan neiet, tie viņu pa lielam ir uzmetuši un vēl mēģina viņu atrunāt no Adepta līmeņa sasniegšanas. Bet Malkam paveicas, viņš dabū ne tikai adepta līmeni, bet arī nosūtījumu uz īstu magu skolu!

Sižets ir spraigs un lasīšana nudien nav garlaicīga. Malks ir nepatikšanu magnēts, viņam ir personīgais Ienaidnieks, kas vēlas aprīt viņa dvēseli (jo tā bija norunāts pirms viņa dzimšanas), viņš ir sanīdies ar pāris augstmaņu namiem un pat Pelnu skolā viņš tiek iepīts starptautiska mēroga skandālā. Maģijas attīstības sistēma ir visnotaļ interesanta un magi šeit nebūt nav visuvareni, viņus ierobežo personīgās “manas” rezerves. Tā nu lasītājs kopā ar galveno varoni trenējas maģijā un laiku pa laikam novērš kādu lokālu vai globālu krīzi.

Pasaule ir smalki izveidota, tai ir vēsture. Laiku pa laikam lasītājs dabū pa informācijas kripatiņai un sāk saprast, kā tad cilvēkiem izdevās izrauties no dēmonu kundzības. Un ne viss ir bijis tā kā tas tiek mācīts skolās. Lēnām var sākt apjaus Borejas un Avalonas starptautiskās attiecības. Boreja pa lielam vēlas iznīcināt visus atlikušos dēmonus, Avalona ir kolaboracionisti, kas maģiju vērtē augstāk par brīvību (skaidra lieta, ka viņi vadošā kliķe ir pārdevusies dēmoniem (daļa no Borejas namiem ir tādi paši dēmonu pakaļlaižas)), un tam visam pa vidu ir Malks ar savu neafišēto slepenā aģenta statusu un naudas problēmām. Laiku pa laikam lasītājam tiek piedāvāts pa bossfaitam un te arī atklājas autora patiesais talants, divkauju un masu batāliju apraksts.

Grāmatām lieku 7 no 10 ballēm, cerams ar laiku sižeta līnija uzlabosies un nenāksies tik daudz lasīt par maga iesācēja peļņas iespējām. Noteikti izlasīšu arī nākošās sērijas grāmatas.

Шаман. Похищенные (Шаман #1) by Константин Калбазов

Tā kā visas labās man zināmās “popodancu” (fantāzijas žanrs, kur mūsdienu cilvēks nonāk paralēlajā pasaulē) sērijas esmu izlasījis, nolēmu piemeklēt sev ko jaunu un vēl nezināmu. Beigu beigās izvēle krita uz šī autora grāmatu sēriju Šamanis.

Igors attopas piekalnītē, šķiet, ka tikai nolicies nosnausties, lai gan ne sitams nevar atcerēties, kādēļ viņš būtu pieņēmis šādu lēmumu. Palēnām viņš nonāk pie secinājuma, ka viņš vairs nav Essentuki apkaimē, bet pavisam citā pasaulē. Par laimi viņš nav gluži tukšām rokām, viņam bez velosipēda un mugursomas ir pneimatiskā šautene “Ataman”, kuras lodes kalibrs ir 6.35 un stobra galā uzmontēts skaņas slāpētājs. Noderēs arī universālais revolveris ”Groza” ar divdesmit padomjlaika patronām rezervē. Un te pēkšni parādās kaut kādi čabani zirgos ar arbaletiem un berdankām pie sedliem, tikai tai aizslēgs tāds dīvains pagriezts 90 grādu leņķī!

Ja nopietni, tad grāmatas centrālajam sižetam nav ne vainas, Igors nonācis tādos kā mežonīgajos rietumos, kur tādi paši kā viņš ir izveidojuši savu pašpārvaldi. Regulāri karo ar vietējiem kalnu iedzīvotājiem, uztur tirdzniecības sakarus ar vietējiem zemkopjiem. Pašiem ir sava pilsēta un kņaziste. Kaut kur citā kontinentā esot pat kaut kādas attīstītākas civilizācijas paliekas, bet tās uz šo pusi īpaši neraujas, jo te kara rezultātā notikusi kaut kāda kataklizma. Igors meklē vietu sabiedrībā un viņam izdodas izsisties. Vēl vairāk  – vietējiem ir aizdomas, ka viņi patiesībā atrodas kaut kādā realitātes šovā, jo regulāri tiek atrastas novērošanas kameras un laiku pa laikam pat retranslējošās stacijas.

Viss būtu super, taču autors ir apsēsts ar ieroču aprakstiem, un tas nokauj visu ielasīšanos sižeta līnijā. Lūk, galvenais varonis dodas pirkt gāzģeneratora automašīnu, būtu nopircis – i labi, bet nē, davai, parunāsim par stiprinājumiem “gatlingu” uzstādīšanai. Protams, tie nav īstie zemes gatlingi, bet vietējo speciālistu ražojums, un tad nu lasītājam nākas uzzināt lodes kalibru, dūmu pulvera mīnusus, kurus var kompensēt ar automašīnas mobilitāti, ātršāvību, apkopes nianses un cenas vietējā valūtā. Un tā par katru stroķi, satiek dejās meiču – runājam par šaujamajiem. Redzam kādu ar vietējo automātu – aprakstām tā tehnisko specifikāciju. Kāds uzbrūk – lūdzu, katra šaujamā distance, uzbrucēja pozīcijas, pēc šāviena skaņas noteikts ierocis un tā apraksts. Gan jau, ka īsts ieroču entuziasts par visu šo ir sajūsmā, un tā kā autors labi kotējas, tad tādu ir ne mazums. Mani šie infodumpi nedaudz nogurdināja un beigās sāku tos ignorēt.

Par varoņa izaugsmi nevar sūdzēties, viņam jaunā pasaule piestāv kā labi uzšūts uzvalks, jau uz zemes viņš bija labs ieroču speciālists, te viņš var izvērsties, atpakaļ neatskatoties. No pilnīga iesācēja kļūst par respektablu un nozīmīgu personu vietējā kņazistē, bada maizē nedzīvo un vispār ir, D&D terminos runājot, lawful good.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja spēj atslēgties no, manuprāt, nevajadzīgas faktoloģijas gūzmas un sekot tikai sižeta pavērsieniem, tad pasaule ir daudzsološa un prasmīgi izveidota, arī sižets lai arī ne oriģināls, bet labi pārdomāts. Lasīt gan es ieteiktu ieroču entuziastiem un cilvēkiem, kuri spēj atstāt neinteresantās vietas nelasītas.

After the End of the World (Carter & Lovecraft #2) by Jonathan L. Howard

Pagāja nieka divi gadi līdz saņēmos izlasīt grāmatu sērijas Carter & Lovecraft turpinājumu. Patiesībā es cerēju, ka autors uzrakstīs pa šo laiku vismaz trešo grāmatu un tad es varētu izlasīt uzreiz visus turpinājumus. Taču laiks gāja, un trešā grāmata neparādījās, nolēmu lasīt to, kas ir.

Te būs maitekļi tiem, kas nav vēl lasījuši pirmo daļu. Jaunā realitāte, kurā attapušies Krāters un Lovkrafta, nudien nav līdzīga viņu oriģinālajai pasaulei. Pasaules suprevara ir Trešais Reihs, Otrais pasaules karš noritēja pēc pavisam cita scenārija, virs Maskavas tika detonēta atombumba un nu ir Fāterlande no Berlīnes līdz Vladivostokai, neviens nezina par to, kas notiek bijušajā PSRS teritorijā. ASV joprojām pieturas pie neitralitātes politikas un nav nekāda pasaules līdere.

Jaunā Arkhamas versija ir daudz interesantāka nekā mūsu realitātes. Šeit pārdabiskais, mītiskais un šausminošais vairs nav tikai leģendas, te tas ir atrodams katrā tumšākā stūrī. Kārters un Lovkrafta ar to sastopas diezgan ātri, un nav jau tā, ka tas viņiem būtu kāds baigais noslēpums. Sākumā izskatījās, ka šī grāmata būs zinātniskās fantastikas gultnē, jo centrālā sižeta līnija ir par Nulles Punkta Enerģiju un zinātnieku grupu, kas nodarbojas ar tā izpēti. Taču, kad parādās aukstās zvaigznes, tiek piesaukts Algols, tad zinātājam viss top skaidrs, tā ir tikai kārtējā dekorācija. Šeit zinātnieki reizē ir arī kultisti, Dižvācijas slepenie dienesti ne vienmēr darbojas fāterlandes labā.

ŠĪ grāmata, līdzīgi kā iepriekšējā, ir detektīva un trillera sajaukums, kas pasniegts Lovkrafta pasaules mērcītē. Cilvēkiem tikai šķiet ka viņi ir pasaules valdnieki, bet patiesībā viņi ir tikai putekļu īsto pasauļu valdnieku acīs. Grāmatas galvenie varoņi grib atgriezties savā pasaules variantā, bet, tā kā ēst arī vajag, tad sākotnējā fāzē, katrs nodarbojas ar to, ar ko nodarbojušies vienmēr, Kārters ir privātdetektīvs un Lovkrafta – grāmatu veikala īpašniece. Kādudien Kārteram parādās ļoti labs darba piedāvājums no gestapo pārstāvja un viņš nolemj to pieņemt. Lovkrafta savā grāmatnicas seifā atrod Nekronomikonu un nolemj nedaudz palasīties. Šī ir no tām grāmatām, kas lasītāju piesaista ar sižeta pavērsieniem un neļauj atslābināt uzmanību, pie reizes inkorporējot piecdesmito gadu populāro SciFi žanra tēmu, Nacisti uz Mēness, Antarktīdā un kosmosā. Brīdī, kad uzrodas Tules organizācijas pārstāvji, tad vispār norauj jumtu, gandrīz kā Hell Boy komiksos, uzreiz ir skaidrs, ka pasaules kārtībai tūlīt tiks pielikts punkti.

Karš Debesīs vienmēr slikti atsaucas uz parastajiem Zemes iedzīvotājiem, šoreiz nav savādāk, bet par laimi ir divi Zemes iedzīvotāji, kuri no šīm lietām kaut ko sajēdz un spēj ietekmēt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Liquid Rules: The Delightful and Dangerous Substances That Flow Through Our Lives by Mark Miodownik

Šī grāmata, man šķiet, ir uzstādījusi rekordu laika ziņā, kuru tā pavadījusi kā aizsākta, bet nepabeigta. Sāku lasīt aptuveni pirms diviem gadiem un kaut kā nevarēju izlasīt tālāk par pāris nodaļām. Tā nu viņa man plauktā par savu nepabeigtību atgādināja labu laiku, līdz es saņēmos pamēģināt vēlreiz.

Grāmatas autors ir apņēmies izstāstīt visu par šķidrumiem un izdarīt to strukturēti. Grāmata tiek pasniegta kā lidojums no Londonas uz Sanfrancisko, kurā autors pievērš uzmanību šķidrumiem, ar kuriem nākas sastapties. Tas paver iespēju pastāstīt lasītājam par dažādu šķidrumu īpašībām, kas savukārt ļauj lasītājam apzināties to, ka pasaule ir brīnumu pilna.

Bet nu par to, ko lasītājs var uzzināt grāmatā – kādēļ viļņi gandrīz vienmēr ir paralēli jūras krastam, cik olīvas vajadzīgas, lai namsaimniecību apgaismotu ar vienu lampu, kā alkohols mūs apdullina, par lodīšu pildspalvu izgudrošanu un kā izvēlēties pareizo tinti, par to, kāpēc, autoraprāt, drošības instruktāža pirms pacelšanās ir vairāk rituāls nekā kaut kas ar praktisku vērtību, par mākoņu veidošanās procesu, par to kādēļ drēbes izžūst temperatūrā zem ūdens vārīšanās punkta, par šķidro kristālu ekrānu tapšanu, par to kādēļ mēs tā satraucamies, redzot savus ķermeņa izdalījumus, par salīmētajām lidmašīnām, kāpēc kokos ūdens tek uz augšu, par šļūdoņu ietekmi uz kontinentālajām plātnēm,  un par to,ka kečups ir neņūtona šķidrums.

Visiem draugu lokā ir tāds cilvēks, kas runājot visu laiku maina sarunas tematu (ja nav, tad tu tas esi pats). Šīs grāmatas autors ir tāds cilvēks, grāmata sevī ietver lielu informācijas apjomu, kas pasniegta kā interesantu faktu gūzma. Lasītājs var būt drošs, ka no tā, kas izlasīts vienā lapaspusē, viņš neatcerēsies ne desmito tiesu, jo pēc tās būs bijusi vēl viena lapaspuse ar tikpat interesantām lietām, un tad vēl viena un tā līdz beigām. Es sevi uzskatu par diezgan rūdītu populārzinātnisko grāmatu lasītāju, bet šī grāmata mani pārspēja.

Bērnu dienās es par šādu grāmatu būtu sajūsmā, jo kas gan var būt labāks par informācijas drupatu tūkstošiem vienā grāmatā? Šķiet, esmu kļuvis vecs un apmāts ar neracionālu vēlmi atcerēties pēc iespējas vairāk no izlasītā. Nelīdzēja pat tas, ka es lielāko daļu no informācijas biju lasījis iepriekš un te sanāca tikai tāda atkārtošana. Pēc pāris lapaspusēm manas smadzenes vienkārši izslēdzās un nācās lasīt dozēti un lēnām. Tā nu man tā lasīšana ievilkās uz pāris gadiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šī ir no tām, kuru var uzšķirt jebkurā vietā un lasīt neko nezaudējot. Ja patīk populārzinātniskās grāmatas ar milzīgu faktu apjomu, tad iesaku pamēģināt.

Поводырь мёртвых; Губитель живых (Дорогой мертвеца #5-6) by Павел Корнев

Ar to LitRPG žanru ir tā, ka, sākot lasīt vienu, nevari apstāties un nākas lasīt arī nākamo. Un te runa neiet tikai par vienu sēriju, rodas vēlme izlasīt visu, kas gada laikā iekavēts. Un kādēļ gan atteikties no tik pārbaudītas vērtības kā Miroņa ceļš? Pirms gada izlasot sērijas ceturto grāmatu par uzmešanu un uzmetēju, man bija pilnīga pārliecība,, ka viss sērija beigusies un līdz ar Džona Dou tikšanu prom no “Varas Torņu” spēles un atgriešanos realitātē. Tomēr man ir prieks, ka autors ir izdomājis veidu, kā atgriezties pie šīs sērijas un aizvest lasītāju jaunā piedzīvojumā.

Tagad Džons Dou ir atgriezies, lai spēlētu, un atkal spēles cena ir viņa dzīvība. Vecie ienaidnieki ir atgriezušies un viņu atraduši. Pārmaiņas pēc šoreiz viņa spēles laukums ir “Dziļais sapnis”. Tā nu ir sanācis, ka pasaulē kāds vīruss ir pārvērtis simtiem miljonus cilvēkus par dārzeņiem un tie, lai izklaidētos un dzīvotu, pavada savas dienas šajā spēlē. Te ir arī kāds spēlētājs, kura atrašanās vietu vēlas noskaidrot attiecīgi dienesti, un tas ir galvenā varoņa uzdevums.

Ja salīdzina ar iepriekšējām četrām grāmatām, autors ir uzlabojis kvalitāti, varoņa kvesti ir kļuvuši interesantāki, un ir pat šāda tāda mijiedarbība ar citiem spēles personāžiem. Pasaule ir cita nekā pirmajās četrās sērijas grāmatās un varbūt tas ir tas, kas manās acīs šo grāmatu lika novērtēt augstāk. Arī uzdevums viņam ir konkrēts un skaidri saprotams, tādēļ lasītājam nav īpaši jāuztraucas, ka notiks branga peldēšana pa straumi kopā ar galveno varoni.

Pats varonis kā cilvēks ir palicis nemainīgs, taču viņa personāžs nekromants ir daudz interesantāks nekā dzīvais mironis. Viņam pieder pašam sava kapsēta, kuru uzraudzīt, miroņi, kurus pierakt, un vietējās problēmas ar demonologiem. Kā jau labos spēles kvestos, par tiem vienmēr pienākas balva – izvēle starp kaut ko sliktu un ļoti sliktu. Spēlē nekromanti nav diez ko lielā cieņā un palikt dzīvam vien jau ir sasniegums. Arī ar varoņa izaugsmi ir pavisam čābīgi, jo te viņam aug tikai līmeņi un pa pāris nedēļām jau gluži cits cilvēks arī nekļūsi. Vienīgā izvēle, kas viņam ir jāizdara, ir tas, cik nopietni viņš grib specializēties nekromantijā , kas spēles izpratnē nozīmē līķu sadalīšanā un rituāliem nepieciešamo komponenšu vākšanā.

Izlasīju abas sērijas turpinājuma grāmatas vienā piegājienā, nav jau diez ko biezas. Objektīvi skatoties literārās vērtības viņās nav daudz, un no loģikas viedokļa ar sērija jau it kā bija noslēgusies un kādēļ mironi vēlreiz augšām celt? Bet no mana kā neizvēlīga lasītāja viedokļu nudien bija vērts lasīt, atpūtināju smadzenes, atslēdzos no ikdienas un reizēm jau neko vairāk arī nemaz no grāmatas nevajag. 7 no 10 ballēm.

The Gods of HP Lovecraft by Aaron J. French (Editor), Martha Wells, Adam Nevill, Laird Barron, Bentley Little, David Liss, Brett J. Talley, Christopher Golden, James A. Moore, Jonathan Maberry, Joe R. Lansdale, Rachel Caine, Douglas Wynne, Seanan McGuire, Donald Tyson

Tā nu ir sanācis, ka kopš bērna kājas mani ir aizrāvis Lavkrafta mitoss ar visiem viņa Ktulu, Jog-Sototiem un Šub-Nigurattiem. Ieraudzījis šo antoloģiju, es vienkārši nespēju paiet tai garām nenopircis. Ar lasīšanu gan tik raiti nevedās, kā es biju domājis. Tam bija daudzi iemesli – sākot no tā, ka mitosa grāmatas nevar patērēt strauji, lai pats nepaliktu traks un nesāktu rakstīt pats savu Nekromikonu, līdz globāla pandēmija, kas izskatās vēsta par Seno kārtējo mēģinājumu atmosties. Bet nepagāja ne divi gadi un es veiksmīgi izbūros grāmatai cauri.

Grāmatā ir apkopoti veseli divpadsmit stāsti, kurā katrs parāda vienu no mitosa panteona dieviem kā galveno pasaules notikumu ietekmētāju. Katru ir sarakstījis savs autors, un tādēļ skatījums uz Lavkrafta mitosu nav konsistents un vietām pretrunīgs, bet kas gan var tos Senos dievus līdz galam izprast visos viņu aspektos? Viens gan ir skaidrs, Seno dievu motīvus cilvēkam izprast ir tik pat lielas iespējas kā mušai cilvēkus. Un nu pastāstīšu par stāstiem, kuri man patika.

In the Mad Mountains by Joe R. Lansdale – ļoti laba variācija par Ārprāta kalniem. Šeit stāsta varoņi attopas glābšanas laivā netālu no grimstoša kuģa, nonāk uz dīvainas ledus klātas salas. Neviens no viņiem neatceras, kā ir nonācis uz kuģa, kādēļ tas nogrima, viņi visi ir sāk stāstu kopā ar lasītāju kā baltas lapas. Ja sākumā šausmas aprobežojas vien ar haizivju apsēstu jūru, tad, stāstam ritot savu gaitu, atklājas aizvien šaušalīgākas lietas un vietas. Lasot stāstu nevar nepamanīt, kā autors savus varoņus kopā ar lasītājiem noved pie apjēgas, ka viss notiekošais ir ne vien šausmīgs, bet arī absurds. Manuprāt labākais stāsts šajā krājumā – 10 no 10 ballēm. Šogoti forever!

Down, Deep Down, Below the Waves by Seanan McGuire – šis stāsts ir Insmūtas stāsts. Laiki ir mainījušies un kapteiņa Obeda Mārša pēcteči līdz ar tiem. Insmūtā katastrofāli trūkst jaunu asiņu, dzelme spēj aizsaukt aizvien mazāk un mazāk savus pēcnācējus, stāsta varone ir nolēmusi kaut ko darīt lietas labā. Nav jau tā, ka visi Insmūtas ļaužu pēcnācēji apzinātos, ka viņus atplestām rokām sagaida Y’ha-nthlei pilsētā. Labi sarakstīts stāsts no Insmūtas pamatiedzīvotāja perspektīvas, par saskari ar mūsdienu civilizāciju un tās sekām. 10 no 10 ballēm.

Dream a Little dream of Me by Jonathan Maberry – šis stāsts ir veco labo klasisko detektīvu stilā, tikai šoreiz detektīvs neko neizmeklē, viņš saņem no klienta uzdevumu aizsargāt kādu artefaktu no Tules biedru alkatīgajām ķetnām. Durvis uz sapņu pasauli ir palikušas vaļā un starp tām tagad var staigāt gandrīz katrs, kam vien ir saprašana šajā lietā. Protams, te ir uzmetieni un negaidītas atklāsmes. Beidzot var uzzināt, kas ir ar to krišanu no augstuma sapnī (maiteklis galvenais ir pamosties pirms zemes) – 9 no 10 ballēm.

The Dark Gates by Martha Wells – izrādās, ka autore prot sarakstīt ne tikai Slepkabota dienasgrāmatas. Stāstā darbība notiek pavisam citos realitātes slāņos, privātdetektīvi ir nolīgti lai atrastu kāda rūpniecības magnāta pazudušo meitu. Magnāts pēdējos gados ir sācis uzvesties pavisam dīvaini, un, ko tur slēpt, viņa apkaimē sākuši izgaist cilvēki. Jau no pirmajām lapaspusēm mitosa pārzinātājs sapratīs, ka te ir iejaukts pats Jog-Sotots un atliek vien gaidīt cik ilgi līdz šim secinājumam nonāks stāsta varoņi. Tāds spraigs stāsts – 9 no 10 ballēm.

Domāju, ka lasītājam, kurš ir iepazinies ar Lavkrafta daiļradi, šis stāstu krājums šķitīs daudz interesantāks nekā mitosa nezinātājam. Var jau riskēt un lasīt šo antoloģiju, neko par Lavkraftu nezinot. Šo stāstu krājumu iesaku visiem Lavkrafta mitosa cienītājiem, klasika ir laba lieta, bet jādod sev iespēja paskatīties no cita skatu punkta. 9 no 10 ballēm.

Ходячее сокровище. Вера в ближнего (Читер, #5-6) by Артём Каменистый

Lasot litRPG, es bieži aizdomājos, no kurienes aug kājas ar manai aizrautībai ar šo žanru. Patlaban mana darba teorija ir deviņdesmito gadu beigu bibliotēkās ņemtās grāmatas. Tad vēl nekāds litRPG nebija (varbūt ari bija, bet es to dabā nebiju redzējis), bet bija nopietnie bojeviki. Nu un tos es lasīju aizgūtnēm.

Čīteris joprojām turpin savu kvestu, lai satiktu savu mūža mīlestību. Šoreiz viņam nākas attapties tuksnesī, kas pārpildīts ar spēles dārgumiem brangāk par ķēniņa Zālamana raktuvēm. Nākas aizkavēties un savākt bagātības. Tad seko kāda spēlētāju grupējuma bāzes iznīcināšana, vecu draugu satikšana un ceļojuma turpinājums. Pa ceļam tiek iznīcināti visi, kas stājas mūsu varonim pretī, daži pat vairākkārt.

Čītera sērijas piekto grāmatu es izlasīju pērngad maijā, bet noslinkoju un aprakstu neuzrakstīju. Šajās grāmatās sižeta līniju gan ir tikai tik daudz, ka pārstāstam pietiek ar diviem teikumiem un aizmirst ar to īsti nav iespējams. Bet ne jau sižets te ir galvenais, galvenā ir pasaule. Autors līdz pat šim brīdim ir noturējies un nav atklājis, kādēļ Sistēmā vispār nonāk spēlētāji, ko viņi tur īsti dara un kādēļ viņiem visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Bet nu tā jau arī ir galvenā šīs sērijas intriga.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, un lasītājam kopā ar galveno varoni ir daudz ko atklāt. Protams, var jau teikt ko jaunu var vēl uzrakstīt zombij-apokalipses pasaulē, kurā imūni ir tikai spēlētāji, NPC un noldi? Patiesībā jau neko, bet tas jau nekas ir interesanti uzrakstīts. Kas man patīk šajā settingā ir tas, ka visas spēlētāju spējas ir reglamentētas, jā, viņas ir iespējams miljoniem, bet tas palīdz vairāk vai mazāk visu sistematizēt un neļaut nevienam kļūt par pārcilvēku (lai gan Čīteris uz to iet).

Čīteris joprojām ir neuzvarams un tādēļ par viņu nav daudz ko satraukties, galvenais ir kopā ar viņu atklāt Sistēmas noslēpumus. Sestās grāmatas centrālais temats bija uzticība, par to, cik daudz viens spēlētājs var uzticēties otram, un kas no tā sanāk. Skaidrs, ka te nav jēgas sagaidīt dziļus pārspriedumus par morāli un ētiku, kam klāt piepīta grupu dinamika. Viss aprobežojas ar uzticēšanos kā labu lietu, bet to vajag nopelnīt un ne katram tas tiek dots.

Kopumā labs lasāmais, izrāvu cauri vienā piegājienā. 8 no 10 ballēm, bet tā kā esmu autora darbu fans jau desmit gadus, tad mani labāk par pilnu neņemt.

Восхождение Дарка by Артём Каменистый

Tā kā joprojām man prāts nenesas uz nopietnu literatūru un nopietni lasīt es varu tikai to, kas man patiešām patīk. Mēģināju restartēt savu ikdienas lasīšanas paradumu ar savai sirdij tuvu tēmu litRPG. Nedaudz aizrāvos un grāmatu pieveicu vienā piegājienā.

Šī ir jau trešā grāmata ciklā Первый робинзон Экса, iepriekšējā iznāca pirms gada un man bija diezgan liels pārsteigums, ka visus varoņus joprojām atceros. Galvenajam varonim Darkam iepriekšējā grāmatā reizē paveicās un nepaveicās. Slikti ļaudis kāroja viņa virtuālo un fizisko nāvi, bet Darkam sanāca visus piešmaukt. Taču tagad viņš ir nonācis neapskaužamā situācijā, spēles vietā, no kuras izkļūt var tikai izpildot lokācijas galveno uzdevumu – iziet apgrieztās piramīdas visus 100 līmeņus. Lasīšanas sākumā gan biju drusku noraizējies, domāju, ja autors ķersies klāt un aprakstīs visus simts piramīdas līmeņus, es ilgi neizvilkšu, neskatoties uz to, ka man RPG pagrabložņāšana diezgan labi iet pie sirds.

Saprotams, ka šī ir tāda kā autora iespēja ļaut savam varonim un pašam sākt visu no jauna. Otrās grāmatas notikumi jau bija eskalēti līdz maksimumam un tādēļ varoņa turpmākās attīstības ceļš bija diezgan ierobežots. Taču šeit, kur Darkam viss jāsāk no nulles, ir labs variants pavērst sižetu tā, lai lasītājam nekļūtu garlaicīgi. Varētu teikt – neliela šmaukšanās, kurā autors to pašu stāstu stāsta pa otram lāgam, nomainot dekorācijas (lokāciju). Bet tā kā grāmatā galvenais uzsvars tiek likts uz labu piedzīvojumu, tad to nemaz tā uzreiz nevar pamanīt, un tad vēl Eksa pasaule, kurā ir iespējams viss, nekādu loģisko pārrāvumu nerodas.

Galvenā varoņa mērķi vismaz pagaidām nav nekādi stratēģiskie, cīnās par savu dzīvību, domā kā atgūt savus iepriekšējos līmeņus. Tā teikt, no dienas uz dienu. Protams, ka pieredzējušam litRPG lasītājam ir skaidrs, ka nekas slikts ar viņu nenotiks un sērijas beigās viņš būs lokālā Neo statusā, un iestāšanās viņa klanā būs katra spēlētāja sapnis, bet līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams. Tādēļ no varoņa izaugsmes viedokļa vienīgais, ko Darks sasniedz, ir savas situācijas pārvērtēšana un konceptuāla rīcības plāna izstrāde.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, bet, zinot autoru, es par to nemaz nešaubījos. Skaidra lieta, ka līdz tādai supervirtuālai spēlei mūsu pasaulē vēl ir tāls ceļš ejams, bet kādēļ gan nepafantazēt par to kā būtu, ja būtu? Salīdzinot ar iepriekšējām sērijas grāmatām, šī notur līmeni un mierīgu sirdi varu likt 8 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai litRPG piekritējiem un pats personīgi noteikti lasīšu sērijas turpinājumus.

Clearing the Air: The Beginning and the End of Air Pollution by Tim Smedley

Tajos laikos, kad par kovidu neviens vēl nebija dzirdējis, es skatījos listi ar labākajām tā gada populārzinātniskajām grāmatām, kā jau to biju radis darīt katru gadu. Pirkstu uz gudro un atzīto grāmatu pulsa ir jātur vienmēr, citādi neuzzināsi par jauno un patiesi svarīgo pasaulē. Kad grāmata atnāca (vispār jau pastniece pārmeta pāri žogam), es tai pat vakarā izlasīju nodaļu, kuras dēļ grāmatu vispār iegādājos – Dīzeļgeitu.

Īsumā pasaulē ar gaisa kvalitāti ir slikti un pie vainas ir paši cilvēki. Nav jau tā, ka gaisa piesārņojums būtu cilvēcei kas jauns, tas cilvēkus ir vajājis no laika gala. Dievs vien zina, cik cilvēku akmens laikmetā nosmaka nepareizi ventilētās alās ugunskura dūmos. Šī tradīcija gan vēl nav pavisam aizmirsta un pat šajos laikos pāris cilvēki aiziet postā ievelkot teltī vienreizlietojamo grilu kā apkures elementu. Un tad sākās bronzas laikmets, kas piedāvāja pavisam jaunus ķīmiskos savienojumus, ar kuriem saindēties, un visbeidzot industriālā revolūcija padarīja gaisu tādu, kurā cirvi var pakārt gaisā.

Mūsu laikos liktos viss ir kārtībā –  smogs, ja ir, ir tikai lielās pilsētās kaut kur Indijā vai Amerikā un mūs neskar. Taču tā vis nav, un par to ir grāmata. Ja grāmatas saturs jāpasaka vienā teikumā, tad tas būtu – ir slikti dzīvot ceļa malā. Grāmatā šī tēma tiek izvērsta uz velna paraušanu un pastāstīšu tikai par lietām, kas man likās īpaši interesantas.

Kā jau parastam cilvēkam, man vissmieklīgākais fakts bija ne jau tetraetilsvina pievienošana degvielai, ne jau tādēļ ka nebūtu alternatīvu, bet gan tāpēc, ka to varēja patentēt.  Mani visvairāk fascinēja fakts, ka savulaik Mehiko gaisa piesārņojuma putekļu frakcija sastāvēja no suņa izkārnījumu daļiņām.

Patiesībā jau gaisa piesārņojums autora prāt nemaz nav smieklīgs, tā dēļ bojā iet cilvēki un esošā likumdošana nespēj tikt progresam līdzi. Piemēram, katalizatori dīzeļiem diezgan veiksmīgi tiek galā ar rupjo piesārņojumu frakciju, bet ir praktiski bezspēcīga pret nanodaļiņām no tā paša motora. Protams, kvēps pats par sevi ir kaitīgs veselībai, bet atšķirībā no nanodaļiņas tas asinsritē neparādīsies jau pēc trīsdesmit minūtēm. Tas savukārt rada veselības problēmas un no tām cilvēki mirst. Tai pat laikā nekas netiek darīts, lai novērstu lielo piesārņotāju ietekmi uz atmosfēru, dažāda kalibra kuģiem vispār nav jēdzīgu regulējumu un caurmēra kruīza kuģis izmešu ziņā ir salīdzināms ar 100’000 automašīnām. Vai arī māja kurināšana ar malkas apkuri pilsētā ir tas pats, kā ja tev pie mājas stāvētu fūre ar ieslēgtu motoru cauru dienu.

Bet visu var labot, lielākoties piesārņojumu var novērst jau pie tā rašanās vietas, rūpniecību izmest no pilsētas, ieviest stingrākas regulas, ap bērnudārzu iestādīt mūžzaļo koku dzīvžogu un citas praktiskas lietas. Cilvēkiem vairāk pārvietoties ar sabiedrisko un pilsētās ierobežot auto kustību. Pat ja visi auto būtu zaļi, viņiem riepas dilst tik un tā un to daļiņas nonāk atmosfērā. Īsumā nekāds kosmoss nav jāizgudro. Pat velobraucēji konflikti Rīgā ar autovadītājiem nav nekas jauns uz pasaules, savulaik Parīzē un Londonā bija tāpat. Viena lieta, kur es īsti autoram nepiekritu, bija viņa lielais haips par ūdeņraža ekonomiku.

Kopumā grāmatas stāstījums mijas starp interesantu un garlaicīgu, brīžiem ir jāpiespiežas, lai lasītu tālāk. Ne visam es piekrītu, bet tas nenozīmē, ka tikai man ir taisnība. Ja dikti, nudien dikti interesē gaisa piesārņojuma problēmas, tad lasīt var 7 no 10 ballēm.

Альфа-ноль, Набирая силу by Артём Каменистый

Pērngad bija tāds gads, kad uz pārāk  nopietnu literatūru prāts nenesās, tā ka nācās nodarboties ar eskeipismu pēc pilnas programmas. Un kas gan varētu piedāvāt labāku iespēju aizbēgt kā manis iecienītais Lit RPG žanrs? Tajā skaties no malas uz galvenā varoņa centieniem iegūt līmeņus pasaulē, kurā ne tev, ne viņam nekas nav skaidrs.

Šis jau ir pārbaudīts autors un viņa darbus es esmu gatavs izlasīt uzreiz un neatraujoties no grāmatas. Šīs grāmatas sižets, ja jābūt pavisam godīgam pret sevi, ir žanra klišeja, kas uzbūvēta klāt piemetot “popodancu” žanra klišejas, tas viss sablenderēts un pasniegts kā interesants vēstījums. Mūsu varonis Geds no Zemes dzīves neizprotamu iemeslu dēļ ir pārnests uz kāda vietējā aristokrātu klana atvases ķermeni. Un tavu neražu – ķermenis nav apveltīts ar pasaulei raksturīgām spējām, manas rezervuārs tek kā siets, līmenis nultais un Geds bez amuletiem pat pats piecelties kājās nespēj. Šķiet, ka lai ar’ novilkt līdz pusaudžu gadiem ar kaiti, no kuras bērni mirst, nesasniedzot gadu, pats par sevi ir sasniegums, bet tad kādu dienu uz klanu atnāk nelūgti ciemiņi un Geda ceļš sākas.

Pasaule, vismaz tās attīstītākā daļa, ir daudz ko aizguvusi no japāņu kultūras. Klani pakļauti imperatoram un Imperators ir tuvākais dievam. Gedam ar klanu nav paveicies, tas ir kaut ko kaut kad nogrēkojies un nolemts iznīcībai. Tai pat laikā klans spītīgi turās pie tradīcijām, ar to paātrinot savu galu. Gedam pēc kārtējās razborkas nākas kļūt par popdancu (tāds kas no vienas pasaules negaidīti tiek pārnests uz citu bez nekā pie dvēseles tik ar to kas galvā) pa otram lāgam. Taču Gedam ir paveicies – viņš atrod veidu kā apiet Sistēmu (to kas pārvalda visu pasauli un piešķir par katru darbību, spējas atribūtus un pieredzes punktus), nulles līmenis izrādās ir labs reizinātājs, kas palielina iespēju izkrist no pretinieka vai darbības kaut kam labam.

Gan pirmo, gan otro grāmatu izlasīju vienā paņēmienā, neatraujoties no vakara līdz rītam, tas gan vairāk liecina par manu gaumi un gara vājību, bet kā ir tā arī vēstu. Autora radītās pasaules ir episkas, pat ja daļa, iespējams, ir jau sastaptas citās grāmatās, tas nebūt nemaina sajūtu, ka kopā ar galveno varoni atklāj ko jaunu un līdz šim neredzētu. Otrs grāmatas pluss ir pasaules sistēmas apraksts un tās pielietojums praksē, episki tikpat kā lasīt noteikumu rokasgrāmatu ar labi izveidotiem piemēriem. Mīnuss –  pat ja grāmatu sērijas grāmatu skaits iesniegsies desmitos, jau no pirmās grāmatas lasītājs zinās uzvarētāju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, iesaku lasīt ikkatram LitRpg cienītājam, pārējie var iet ar līkumu un tērēt savu laiku sakarīgākās nodarbēs.

%d bloggers like this: