Navigate / search

Ceļojums uz Saravaku Trešā diena

16. augusts

Singapūra

Brokasts

Šorīt agrais rīts. Ceļamies uz astoņiem, lai paspētu visu ieplānoto apskatīt. Tā kā vēl neesam aklimatizējušies, tad organisms savā muļķa prātā domā, ka ir tikai trīs pa nakti, un brīnās, kur tāda steiga? Bet steiga ir – viesnīcās nekad nevar zināt, kad ir pareizais brokastu laiks – aiziesi pa ātru, nekas vēl nebūs uzservēts, par vēlu – viss norīts. Brokastis notiek viesnīcas bārā, kur trauki ar ēdienu ir stratēģiski izkaisīti divos stāvos. Omletīte otrajā līmenī, maizīte pirmajā, gribi zapti – kāp pa trepēm un tādā garā. Protams, paiet zināms laiks līdz visu atrod, es, piemēram, sieru atradu tikai otrajā dienā. Sevišķa uzslava maizes tostera aparātam, kuram strādā tikai divas no sešām tosterējamām vietām. Bet nu lai ar’ kā tur nebūtu, brokastis tiek paēstas un atzītas par labām esam.

Templis
Automatizētā svētība

Mūs pirmais šīs dienas objekts ir Singapūras zoodārzs, brauksim ar metro. Metro stacijas mums tuvumā ir vairākas, un visas tā ap puskilometru attālumā. Ceļā uz metro staciju pamanām nelielu tirdziņu, nospriežam apskatīties, kādus kartupeļus te pārdod. Sanāk neliels aplauziens – tirdziņš apkalpo vietējo templi. Var nopirkt dažādus vīrakus un citas krišnaītu ticības uzpariktes. Ja esi diktam steidzīgs, tad te ir automāti, kur, iemetot naudiņu, tiksi pie svētības. Dikti moderni! Pirmā lieta mums ir ieplānota Singapūras metro trīsdienu kartes iegāde. Izrādās, ka laiki, kad to varēja izdarīt gandrīz visās stacijās, ir pagājuši. Bet braukt var vienkārši pie ieejas un izejas metro pie turniketa pieliekot bankas karti. Man tā bija patiesa vilšanās, es tik daudz laika ieguldīju reklamējot to karti un še tev -nevar nopirkt!

Līdz zoodārzam ar metro ir gandrīz stunda, mēs jau Latvijā esam sabiedriskajā atraduši sēdēt ar masku, bet te vēl viss notiek, slēgta telpa – maska uz elpošanas orgāniem. Kas interesanti – neviens degunus ārā nebāž. Pēdējā brauciena daļa jau iet pa virszemi un var redzēt, kā savelkas melni mākoņi un sāk zibeņot. Izkāpjam no metro un ejam uz autobusa pieturu, tur teorētiski pienāks autobuss, kas par veselu Singapūras dolāru aizvedīs mūs uz zoodārzu. Kamēr gaidām autobusu, lēnām sāk pilināt lietus. Mēs šādiem gadījumiem speciāli no Latvijas vedām līdzi lietus jakas, bet tās palikušas viesnīcā.

Kamēr brauc autobusā nekāds lietus jau neskādē, var skatīties kā ārpusē gāž un zibeņo un novērtēt, kāds izskatīsies jaunais putnu parks, ko tepat pie zoodārza būvē.

Izkāpjot no autobusa nākas secināt, ka lietus nemaz nedomā norimties. Par laimi te ir jumtiņi un tikai vietām pieskrienot, var tikt līdz ieejai praktiski bez salīšanas. Tur pēc biļešu uzrādīšanas var doties skatīties uz zvēriem. Zoodārzs piedāvā nopirkt savus lietusmēteļus, bet cena mūs kaut kā neuzrunā, un neviens no lietus jau vēl nav izkusis. Plāns ir sekojošs – no sākuma pastaigāsim pa taciņām, kurām pāri ir jumts, gan jau ko redzēsim, ja lietus vēl nepāries, tad braukalēsim ar parka vilcieniņu, un ja vēl viss būs slikti, nu tad domās.

Tā arī darām, kamēr tiekam līdz pirmajai putnu būdai, lietus jau puslīdz pierimis un var jau droši doties skatīties pelikānus, tiem ar’ lietus ne visai, pat acis pievēruši. Saprotam, ka pat pierimis lietus ir lietus un dodamies uz to vilcieniņu. Vilcieniņš parocīgi pārvērsts par tādu kā siltumnīcu uz riteņiem, lai braucējiem kas neuzpilētu, un braucam cauri parkam pūloties atminēties, kur kādi mērkaķi salikti. Kad lietus beidzies, raušamies no vilcieniņa ārā. Esam pie degunradžiem, tad aizejam līdz orangutāniem. Tiem tur ir sava ekosistēma ar mazākiem mērkaķiem – saucas happy family.

Pēc orangutāniem aizejam vērot paviānu barošanu, nu, tur labi var redzēt sabiedrības modeli. Barvedis sēž klints galā kā Karalī lauvā, viņa galms zemāk un sīkie pabiras pa apakšu. Barotāji rijamo met uz zemes pie pelēkās masas un galvenajam paviānam ir reālas pretenzijas, kas tiek pamatotas ar bļāvieniem. Var arī redzēt, ka ir paviāni, kuriem salāti pie dūšas nemaz neiet.

Tad dodamies uz ziloņu barošanu, tur mums sākumā gari un plaši tiek stāstīts par ziloņkopības pamatiem, kā viņus dakterēt un kā barot. Ja pareizi sapratu, tad barošanas vadītājiem ir tikai divi darbi – rādīt mums ziloņus un šķūrēt ziloņu mēslus. Ziloņi sevi parādīja no labās puses – par arbūzu vārtījās dubļos uz velna paraušanu.

Tad sekoja bruņrupuči, monitor ķirzakas un pāris tukāni. Apmeklējām galveno aviāriju, te var apskatīt viņu slavenos baložus un, ja pakāpjas augstāk, tad iečekot lidojošās lapsas, kas mielojas ar augļiem. Diezgan interesants skats, un uzvedība pilnīgi atbilst lasītajam. Sikspārnim, jau iekožoties auglī, nieres sāk strādāt uz pilnu slodzi. Beigām atstājam lauvas un žirafes. Atpakaļceļā uz izeju redzam amizantu skatu, no kaut kurienes izmukusi monitor ķirzaka (var būt vienkārši ieklīdusi, viņas jau te vietējās) tāda metra garumā, kā brangs sivēns. Skaidra lieta, ka zoo apmeklētājos vienmēr atradīsies kāda lāga dvēsele, kas gribēs palīdzēt. Tīkla žogs ir aptuveni metru augsts un palīdzētājs mēģina dabūt to ķirzaku tam pāri ar lietussarga palīdzību. Ko lai saka – drošs, bet dumjš.

Pēc zoodārza nolemjam atgriezties hotelī. Es gan nedodos ar visiem kopā, esmu nolēmis pablandīties pa Orchard street veikaliņiem. Izkāpju stacijā ar tādu pašu nosaukumu un, lai ar te esmu bijis reizes desmit, joprojām neprotu atrast pareizo izeju, lai pārkultos ielas pareizajā pusē. Kvests aizņem minūtes piecas, atradis to, ko vajadzēja, nolemju doties uz viesnīcu ar kājām, gabals bišķi pāri diviem kilometriem. Teikšu, kā ir, pa sauli iet nekāds lielais prieks nav, bet nu vismaz apskatu pilsētu un saprotu, ka viss patiesībā ir daudz tuvāk, nekā šķiet, braucot ar metro.

Vakara pusē mums ir padomā doties uz centru – veco centru blakus Fullerton hotel. Tur netālu ir Āzijas civilizāciju muzejs. Muzejs iespaidīgs, sevišķi man patika izstāde, kuras centrālais elements bija nesen atrasts antīkais tirdzniecības kuģis. Tas avarējis devītajā gadsimtā ar 25 tonnām keramikas bļodu no Ķīnas. Un bļodas nav ķemmīšrakstā vai kaut kā, bet nopietnas, glazētās, masu produkcija ar kvalitātes zīmogiem. Lielākoties visas vienādu motīvu, bet atrastas pāris, kas izskatās kā dizaina piedāvājumi gala tirgotājam.

Tad seko zāles ar apkārtējo kultūru artefaktiem, kāzu tērpiem, māju vārtiem, vāzēm, koloniālā laikmeta paliekām un tikai pašās beigās nonākam pie batikošanai veltītas izstādes. Te ir no A līdz Z viss pa musturiem salikts.

Vakariņojam restorānā, kurš atrodas Bugis+ iepirkšanās centrā. Izvēle krita par labu japāņu restorānam. Te modē modernie risinājumi  – noskenē pie galdiņa QR kodu, veic pasūtījumu un gaidi. Es skanēju un sūtu, labi, ka mums atnesa menu. Es skatos ēdamlietas, kuras pagatavojot ir mazāks risks ko sačakarēt, un paņemu vistu terijaki mērcē. Maija izvēlas zupu, kuru tev vēl pašam uz gāzes plīts jāvāra, tas te vispār ir modīgi. Man vistai nebija ne vainas, vienīgi pirms pasūtījuma veikšanas nebiju pārliecinājies ko esmu pasūtījis, un tad mums laiku pa laikam atnesa ko tādu, kuru neviens nebija sūtījis, bet man telefons apliecināja, ka esmu gan. Paēduši devāmies uz hoteli gatavoties jaunai dienai.

Ceļojums uz Saravaku Otrā diena

15. augusts

Singapūra

Singapūrā ielidojam bez problēmām, kopā lidojums aizņēma desmit ar pusi stundas un kā saka – nav jau nekāds Tukums. Pasažieriem lidojums acīmredzot/ausīmdzirdot nav nekādi svētki un lielais dzīves sapņa piepildījums, jo pēc lidmašīnas nosēšanās neviens pat neaplaudē, sēž kā lēļi un gaida, kad varēs kraut ārā koferus.

Lidmašīnas salons

Izkāpjam ārā, pievienojos internetam un meils pārsteidz mani ar ziņojumu, ka viesnīca nav varējusi saņemt samaksu no kartes. Maija zvana viesnīcai un nokārto šo jautājumu, tad tiekam līdz imigrācijai. Tagad, lidojot uz Singapūru, vairs nav jāpilda lidmašīnā imigrācijas lapeles, kā tas bija kādreiz. Tagad tu deklarējies elektroniski, par visiem mums to ir izdarījusi Maija un šķiet, ka viss būs kārtībā. Visai mūsu grupai arī viss ir kārtībā, tikai man ne. Cik saprotu, tas kurš pirmais norādīts grupas deklarācijā tiek pārbaudīts, pārējie noskanē pases, nofočējas un nodod pirkstu nospiedumus un dodas tālāk. Man tiek paprasīta elektroniskā deklarācija, jo sistēma kaut kādu iemeslu dēļ visiem to ir nosūtījusi, bet man ne. Tad man saka, ka varbūt tomēr vajag izprintēt, kā to darījuši kārtīgie indieši, kas stāv aiz manis. Es saku, ka lai skenē manu pasi un tad jau deklarācijai jāatrodas. Dabūju no Maijas telefonu, kur e-pastā var redzēt deklarācijas svītru kodu, tad arī mani nofotografē un noskenē un paprasa kovid stuplikātu, to dikti pēta tā, it kā imigrācijas darbinieks spētu QR kodu ar acīm nolasīt, paprasa, ar ko esmu potēts un ielaiž iekšā. Vispār man ir škrobe par šādu lietu uz līdzbraucējiem, uz kuriem nevar paļauties pat nejēdz normāli nodeklarēt manu svarīgo personu. Lai gan, ņemot vērā, ka pie šī ceļojuma plānošanas mans devums ir tuvs nullei, īsti jau nav par ko pukstēt.

Dodamies pēc bagāžas. Tavu brīnumu – viss atnācis un varam iet prom no lidostas. Te mums rodas diskusija, vai braukt ar metro vai ar taksi. Mani imigrācijā pārciestais vēl nav atlaidis un es pasaku, ka braukšu ar taksi un pārējie lai skatās paši. Lai nu ko, bet kur Čangi lidostā dabūt taksometru, es zinu. Piebrauc mums vietējais hibrīdsedans un rodas jautājums, vai tajā spēsim iekraut visu bagāžu. Šoferis atver bagāžnieku un tur iekšā vēl spainītis, laikam braucis teļus uz ganībām dzirdināt, bet pa ceļam piestājis paķert pasažierus. Bet nekas – izmantoju savas pakošanas superspējas, un visiem, sevišķi šoferim, par pārsteigumu visu sapakojam.

Gardens by the Bay

Šoferis ir no runātīgajiem, stāsta man par Singapūru, ko apskatīt, kā drīz te viss būs uz elektromobīļiem un ko apskatīt. Singapūrā, ja gribi savu auto ir jāpiķo pamatīga nodeva, katru reizi, kad es te atbraucu tā paliek arvien lielāka. Uzzinājis, ka es te esmu jau kādu astoto reizi, sākam runāt par kovidlaiku, jo es tā kā visas vietējās labās vietas zinu un esmu bijis, bet ar aktualitātēm esmu iepalicis.

Mūsu naktsmītne saucas Hotel G un tur pie recepcijas piebrauc pazemes garāžā, mūsu šoferis to zina, vispār laipns vīrelis. Lai iečekotos nākas nedaudz uzgaidīt, jo šī aktivitāte ir tik pieprasīta, ka izveidojusies neliela rinda. Nedaudz aizkavē arī mums priekšējais čekotājs, kas iečekojas un iet prom, bet pakaļ viņam velkas meiča. Recepcijas darbinieki saka sorry, numurs tak ir vienvietīgs, kas tad tu viņai virsū gulēsi, par laimi mēs varam tev numuru apgreidot uz divvietīgu. Mums tādu problēmu nav, saņemam atslēgas un ejam iekšā.

Īsumā, ja neesi gatavs maksāt labu piķi, tad Singapūrā uz lielu numuru neceri. Mums arī istaba ir tāda paliela skapja lielumā, kur pamanījušies iebāzt divguļamo gultu, zem tās vieta čemodānam, izlietne turpat pie ieejas, un duša ar tualeti vienā telpā. Iztikt varēs. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies uz pirmo īsto ceļojuma atrakciju.

Dzērieni

Pa ceļam gan tepat pie viesnīcas nolemjam nedaudz iekost un kas gan var būt labāka vieta par turku kebabu? Pasūtam to, kas izskatās visgaršīgākais, kā jau turki šie ņem tikai kešu, kas uzreiz noplicina manas skaidrās naudas rezerves. Sēžam un gaidām savu pasūtījumu. Mēs ar Matīsu esam konservatīvi un izvēlējušies pepsi, Viesturs izvēlējies ko neparastāku – rožūdeni ar pienu, bet Maija -krizantēmu tēju bundžā, jāatzīst abi ir visnotaļ pretīgi dzērieni.

Random hotelis

Paēduši dodamies uz Singapūras panorāmas ratu, man šī būs kāda ceturtā reize, bet neesmu drošs. Izlemjam iet ar kājām, jo sēdēts daudz un laiks ir labs. Mani gan šī ideja baigi neiepriecina, jo no iepriekšējām reizēm atminos, ka ejot ar kājām ir viens stulbs krustojums, kur, ja nokļūdies vari aiziet neceļos pa lielveikalu, un tad mocīties ar atpakaļceļa meklēšanu. Šoreiz viss ir vēl nedaudz grūtāk, jo Singapūra gatavojas F1 posmam un pat vietas, kur agrāk varēja iziet, tagad prasa apkārtceļu.

Panorāmas rats

Iešanai uz panorāmas ratu tūlīt ir divi iemesli, pirmais – naktī Singapūra izskatās smukāka, otrais – šis ir pēdējais vakars pirms to apstādinās uz remontu, kas ilgs līdz septembra vidum. Beigu beigās viss bija ļoti veiksmīgi un tikām līdz atrakcijai. Tur nedaudz pablandījāmies, lai atrastu kasi. Tikuši pie biļetes, devāmies uz iekāpšanu, tur visi tika makan organizēti, iekšā laidēja prasa, cik cilvēki un tad formē grupas. Grupu formēšanas laikā tev no aizmugurē stāvošajiem ir iespēja tikt ātrāk kabīnē par tevi. Nodirnam kādas desmit minūtes, no sākuma esam pieklājīgi sak, nu labi, lai tad tie divi iet. Bet nu pienāca brīdis, kad apnika un pateicām, mēs jau te pietiekoši gaidījuši un nu ir mūsu kārta, ģimenīte ar saviem knēveļiem mums priekšā netiks.

Pilsētas ainava karstā vasaras pievakarē

Brauciens jau foršs – lēnā gaitā vagoniņš lien augšā un izrāda Singapūras objektus. Pa televizoru stāsta ko var redzēt un pa virsu otrs televizors atgādina, ka maska jāvalkā vienmēr. Nez ko viņi darīs ja nevilks? Izsēdinās? Apskatām objektus, uz kuriem dosimies – Gardens by the bay, pilsētas veco centru un mākslas muzejs lotosa formā. Protama lieta, kad esam tikuši visaugstākajā punktā, man piezvana DHL un saka, ka esot jau pie vārtiem un var nākt pakaļ pakai.

Mājās gan braucam ar metro, pa ceļam apmeklējam diennakts veikalu – nopērkam cukurūdeni, lai izturētu nakti un dodamies uz viesnīcu. Ejot gar turku kebabu, mūs jau sveicina un prasa vai nenāksim vēlreiz pavakariņot. Tiekam mājās un liekamies gulēt.

Ceļojums uz Saravaku Pirmā diena

14. augusts

Rīga-Stambula

Šodien ir pienākusi tā lielā diena, kad beidzot dosimies skatīties orangutānus uz tālo Saravaku, Borneo vai Kalimantānu, kā nu kurš viņu sauc. Ceļojums sākām plānot jau maijā, līdzko Singapūra un Malaizija atvērās ceļotājiem pēc COVID. Tagad mēra laikos nekad nevar būt drošs, kad kādu valsti aizklapēs ciet un, iespējams, plānotā ceļojuma vietā nāksies laiku pavadīt karantīnas hotelī. Vislielākās bažas bija par Singapūru, tur vasaras sākumā visu attaisīja vaļā, bet saslimstības līmenis uz mūsu ceļojuma laiku sāka pieaugt. Vietējie gan man ziņoja, ka galvenais ir būt vakcinētam un iekštelpās nēsāt masku, nekādu citu ierobežojumu neesot.

Turkish Airlines

Mums ir vakara reiss uz Stambulu, kas ilgs veselas trīs stundas, ne pārāk garš un ne pārāk īss. Lidostā pie bagāžas nodošanas nākas pastāvēt nelielā rindā, bet toties esam iečekojuši bagāžu līdz pašai Singapūrai un, cerams, to tur arī saņemsim. Tā kā esam ieradušies laicīgi, tad atlikušo laiku līdz reisam varam pavadīt bumbulējot. Kā jau tas Latvijas iedzīvotājiem ierasts, liela daļa iestājās rindā pie iekāpšanas lidmašīnā pusstundu pirms pašas iekāpšanas sākuma. Laikam kaut kur ir paklīdusi bauma, ka visi netiks, vai pēdējiem būs jāstāv kājās. Jāatzīst, ka arī man pašam reizēm ir grūti apspiest to vēlmi iestāties rindā -padomju mantojums?

Vakariņas

Beigu beigās visiem sanāk vietas, un kājās nevienam nav jāstāv. Lidojums neaizkavējas un sākam virzīties uz Turcijas pusi. Šādā savienojuma es uz Singapūru neesmu vēl lidojis, bet, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, tam nav ne vainas. Šis ir pirmais no mūs astoņiem ieplānotajiem lidojumiem. Lidmašīnas salons ir nedaudz apbružāts, bet no plusiem – lidmašīnā nav nekādu dīvaiņu, un nākas vien skatīties savā pie-sēdekļa izklaides centrā, lai nosistu laiku. No pozitīvā salonā – maskas neviens nepieprasa, no negatīvā – dabūt ļotenē kovidu un nolikties ceļojuma sākumā nav pārāk iepriecinoša perspektīva, bet kā saka – YOLO.

Istambulas terminālis

Stambulas lidosta ir tīri tā neko, var pat PS5 nopirkt lētāk nekā ībejā no skalperiem. Matīss ar Viesturu uzreiz dodas uz Burger king iestādījumu paēst, mēs ar Maiju blandāmies pa Duty free bodītēm. Patiesībā jau viņu nemaz tik daudz dažādu nav, tikai kopī peistotas pa visu lielo ēku. Lielākoties apskatāmies lietas, kuras teorētiski varētu nopirkt atpakaļceļā un neko vairāk. Beidzot tablo mums paziņo pareizo geitu un varam doties uz to gaidīt mūsu reisu.

Šis jau būs tāds garāks pārlidojums – veselas desmit stundas varēs dirnēt lidmašīnā un Singapūrā ielidosim tikai vēlā pēcpusdienā. Lidojums norit mierīgi, tikai Viesturam uzbāžas stjuarts, kurš vēlas pēc pasažieru pieprasījuma sasēdināt kopā trīs tantukus, noskopojušās un nav samaksājušas par vietu izvēli. Lidojuma laiku pavadu, mēģinot atrast ērtāko pozu lai aizmigšanai, nav visai viegla nodarbe, bet beigās kādas piecas stundas pamanos pavadīt caurā miegā. Matīss skatās piedāvātās filmas. Mūs pabaro un lidmašīnā izslēdz gaismas, dienas beigas.

Slovākija Astotā un Devītā Diena

25. jūnijs (Tatranska Lomnica – Kopalnia Soli „Wieliczka” – Jozefova)

Mostamies tā, lai uz brokastlaiku būtu jau savākuši visas mantas un varētu uzreiz doties ceļā. Plāns izdodas perfekti, apartmamentus gan pārčekojam reizes trīs, lai neaizmirstu kādu elektronisko ierīci vai lādētāju. Paēduši dodamies ceļā, šodienas galamērķis Varšavas piepilsēta, un viesnīca kurā nakšņojām šurpceļā.

Tā kā ir vēl agrs, tad satiksme uz šosejas nav liela un var lēnīgākos mierīgi apdzīt, biju jau nedaudz piemirsis, cik līkumains ir Polijas- Slovākijas pierobežas ceļš. Lai visu dienu nebūtu vienkārši jākapā, esam nolēmuši piestāt Veļičkas sāls raktuvās. Tā ir vieta, par kuru man ir daudz stāstīts, par kuru es pat esmu daudz lasījis un arī redzējis video. Var teiktu, ka tas man ir obligāts apskates objekts. Ivars uz šo objektu mani aizved vēsā mierā, ceļi gan izskatās dikti dīvaini, es teiktu kaut kādi trešās kategorijas.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Tiekam pilsētā un nu vajag atrast pārkingu, cik noprotu šis pasākums te ir atstāts privātā biznesa ziņā un pa ceļam uz raktuvēm tiek piedāvātas pārkinga iespējas. Kad esam gandrīz galā, tad to arī izmantojam. Izrausušies no mašīnas dodamies uz raktuvēm.

Te biļete jāpērk atkarībā no valodas grupas, ja rubī poliski izcili, tev pat biļete būs lētāka. Ja angliski vai franciski, bišķi dārgāk un grupas ies raktuvēs retāk. Krievu valodai virsū uzlīmēta balta lapiņa. Nopērkam angļu valodas tūri un esmu pārsteigts, ka man ieskopē biļeti uz 10:30, es jau biju domājis, ka veiksmīgi paspēsim uz to ekskursiju, kura ies pēc minūtēm desmit.

Neko sēžam un gaidām, puiši iepērk saldējumu, es – kapeju. Cenas nav īpaši draudzīgas, bet šī tak ir tūristu vieta! Kad esam labi padirnējuši, varam sākt pulcēties uz mūsu ekskursiju. Diena te labi iesilusi uz trīsdesmit, varu sevi tikai mierināt, ka tas viss ir nieks salīdzinot ar Antilopes kanjona rindu ASV tuksnesī.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Beidzot atrodas ekskursijas vadītāja un dodamies uz raktuvēm. No sākuma mums jākāpj lejā uz pašu ekspozīcijas vietu. Tas aizņem kādu laiku un tad jau esam tuneļos. Tie esot dikti gari un ja kāds atsitīsies no grupas, tad viņu atradīšot tikai uz Ziemassvētkiem. Te gan atsisties nav iespējams, jo aiz un pirms tavas grupas ir kāda cita grupa.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Ekskursija ir standarta, stāsta par raktuvju vēsturi, vietējās leģendas, rāda sālsskulptūras. Laiku pa laikam ir jāatver un jāaizver kādas durvis, lai caurvējš visus neizpūstu laukā. Vispār jau gadsimtu laikā, cilvēki te ir strādājuši un izklaidējušies uz nebēdu. Mūsdienās ej pa bruģīti un tikai vietām redzi agrāko laiku pēdas.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Protams, ka mūs aizved uz slaveno pazemes baznīcu, tā nudien ir izveidota iespaidīgi, ņemot vērā, ka zem zemes. Varu derēt, ka tās projektētāji jutās kā savulaik romiešu vajātie kristiešu vergi, kas arī savus pasākumus rīkoja pazemes telpās. Man gan tiek aizrādīts, lai noņemot cepuri, jo baznīca, nudien bija piemirsies.

Kad baznīca apskatīta, tad dodamies uz vienu pazemes zāli noklausīties koncertu, pa ceļam iegriežoties suvenīru kvartālā. Tur skatos, mazā kola iet pa 9, biju šokēts līdz sapratu, ka tas zlotos. Pēc koncerta ceļš ved caur suvenīru veikalu uz ēstuvi, nolemjam papusdienot. Nekāds dižais restorāns jau nebija, paņēmu kāpostus ar gaļu un pat man kā sāls mīlētājam šķita dikti sasālīts. Cerams, ka tā gaļa nebija no akmenslaikmeta alās iekrituša lāča, kuru sāls iekonservējis. Kola pazemē gan nav tā, kas virszemē.

Dodamies uz liftu pareizo pa vidējo ceļu. Tur gan nākas pagaidīt, līdz mums atnāk pavadone un sāk vest. Lifts ir tālāk nekā iedomājos, kāds kilometrs noteikti, tik iet un iet. Neviens pat neko nestāsta, no vienām durvīm līdz otrām. Pēc laika esam liftā un braucam augšā.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Izejot no ēkas, es saprotu, ka nu nav labi, jo tā nav tā vieta, kur nobraucām lejā un nekas pazīstams tuvumā ar neizskatās. Nedaudz paklaiņojam pa apkārtni, tad ņemam palīgā google maps un dodamies uz vietu, no kuras sākās ekskursija. Nemaz nebiju iedomājies pieglabāt stāvvietas atrašanās vietu un citādi nebija ne jausmas, kā tur nokļūt.

Diena ir brangi iesilusi un mašīnā vispār ir krāsns simulators, uz ātro izvēdinām un braucam prom. Šoreiz Ivaram neklausām un Krakovā iekšā neperamies, braucam pēc ceļazīmēm. Ceļš uz Polijas galvaspilsētu lielākoties ir dzīšanās pa šoseju cenšoties visiem tikt garām.

Vakariņas

Tikuši viesnīcā, mēs jau zinām procedūru, sākumā nedaudz atvelkam elpu. Mēs bijām pasūtījuši divus savienotos numuriņus, protams, ka to mums neiedeva, toties iedeva veselas divas papildgultas. Ejam uz restorānu, tur laikam nomainījusies darbinieku komanda, lai tiktu pie ēdiena nācās iet prasīt ēdienkarti pašam, desertiem mums vispār neatnesa štrumentus, tos ar nācās prasīt, atnesa nepareizos, bet tā jau viss garšīgi. Pēc tam ar Ernestu aizejam uz baseinu, jo apsolīts, un solījumi ir jāpilda.

26. jūnijs (Jozefova – Jūrmala)

No rīta esam pamodušies tieši uz brokastīm, pirms tām aiznesu mantas uz mašīnu, lai varētu startēt pēc iespējas agrāk. Pabrokastojam un dodamies ceļā. Šodien nenotiek nekā interesanta, vien braukšana pa šoseju, un vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.

Polijā visinteresantākais notikums ir paskatīties kā viens vācu pilotēts folksvāgens pie nobrauktuves ir pamanījies uzlekt tramplīnu noberot visu ceļu ar mašīnas detaļām un pats atdusas grāvī. Par laimi visi auto pasažieri izskatās mundri. Lietuvā vienmēr pirms krustojuma var likt likmes, vai tev tūlīt priekšā izlēks leišu mašīna, kura brauks ar -15 km/h zem atļautā. Uzvarošā stratēģija ir, jā, izlēks!

Lai vai kā, pēcpusdienā esam mājās un izskatās, ka esam paspējuši uz karstuma vilni.

Slovākija Septītā Diena

24. jūnijs (Tatranska Lomnica – Slovak Museum of Nature Protection and Speleology – Waterpark Park Bešeňová)

Šodien mums ir atslodzes diena, rīt jau dosimies uz māju pusi un pēc vakardienas pārgājiena kādu vilkt pa kalnu takām būtu tīrais neprāts. Tātad akvaparks. Bet lai visa diena nebūtu dirnēšana baseinā, no sākuma dodamies apmeklēt vietējo novadpētniecības muzeju Liptovský Mikuláš miestā. Muzejs vismaz savā mājas lapā sola iepazīstināt ar speleoloģiju un citām tikpat interesantām lietām.

Slovak Museum of Nature Protection and Speleology

Izpētot apkaimi secinām, ka visprātīgāk ir parkoties pie lielveikala un, ja jau tur reiz esam piestājuši, tad ejam arī iekšā, muzejs uz kādu stundu tiek atcelts. Pats muzejs ir ar standarta ekspozīciju, tiek stāstīts par vietējo vēsturi, no laika, kad te vēl dzīvoja alu lāči līdz mūsdienām, kad parādās pirmie motorzāģi. Sākam ar pagrabu un pamatīgi iepazīstamies ar kādu atgadījumu, kur zirgs stallī iekritis karsta kritenē, un tad cilvēki zem tā staļļa atraduši alas. Ja tā padomā – zirgs ta’ nieks, bet ja iekrīt sivēnmāte ar visiem sivēniem?

Slovak Museum of Nature Protection and Speleology

Tad var uzzināt visu ko par stalaktītiem un stalagmītiem un vēl dažādiem alu veidojumiem. Tad dodamies uz nākamo stāvu un tur ir tā uzparikte, kas smilšu kasti pārvērš par topogrāfisko karti. Puišiem patīk, un būvējam kalnus līdz atvelkas vietējo skolnieku klase un izspiež mūs no atrakcijas. Nekas, kāpjam augšā uz observatoriju, kur var redzēt visus tuvākos kalnus no muzeja jumta platformas.

Slovak Museum of Nature Protection and Speleology

Muzejā ir arī plosījies traks taksidermists, kurš brīvi izvērsies pa tēmu – mamuts, alu lācis un citas ledus laikmeta radības. Tas kārtējo reizi parāda, ka galvenais ir gribēšana nevis talants.

Chopok

Tad apskatām vietējās tautsaimniecības brīnumus un dodamies uz minerālu nodaļu, tā ir tāda kā alķīmijas, ķīmijas un mūzikas sintēze, visnotaļ neparasti un līdz šim neredzēti. Kad visi dinozauru kauli apskatīti un dārgumi atrasti, dodamies uz mašīnu. Laiks ķerties klāt akvaparkam ar nosaukumu Bešenova.

Waterpark Park Bešeňová

Teikšu uzreiz, šis, manuprāt, bija labākais akvaparks šajā ceļojumā, te nekas nebija aizslēgts un, kad beidzot esi apjautis teritorijas izkārtojumu, te labi laiku var pavadīt stundām ilgi. Pie tā mēs arī ķeramies klāt un nodirnam akvaparkā kādas četras stundas. Kad viss ir apnicis, dodamies mājās kravāt somas, daļu pat aiznesu uz mašīnu, jo rīt jāvācas ārā. Vakariņās aizejam uz Grill bāru.

Slovākija Sestā Diena

23. jūnijs (Tatranska Lomnica – Skalnate pleso – Veľká Svišťovka – Chata pri Zelenom plese – Biela Voda)

Šodienas pārgājienam gatavojamies nopietni, mums līdzi būs veselas divas mugursomas. Arī puiši ir informēti, ka nebūs nekādi joki un rīt pēc takas noiešanas, par šo sasniegumu visiem tiks kārtējais akvaparks. No rīta morāle ir laba. Paēdam brokastis, apsveicam Maiju dzimšanas dienā un dodamies ceļā.

Pacēlājs

Ceļš nu jau ir zināms – dodamies līdz pacēlājiem, šoreiz pa īsāko ceļu, nu tur, kur reklamē veikalu, kas pārdod Norvēģiju. Šoreiz nolemjam neskriet uz kasi, bet uzreiz nočekot, vai pacēlāja biļetes jau ir gopass kartē. Un tavu brīnumu – ir! Tiekam iekšā un tad slovāku vietu ierādītāji mēģina mūs dabūt tālāk uz krēsliem. Stāsta mums kaut ko un brīnās, ka mēs neko nerubījam slovāku mēlē, jaucam norādījumus. Ko lai saka, reizēm parādīšana ar pirkstu var izteikt vairāk nekā pusminūtes garš monologs svešā valodā.

Observatorija
Tatranska Lomnica
Akmeņi

Lai vai kā, esam iekšā visi vienā beņķī, ar Armandu nodemonstrējam, kā var nolaist priekšā barjeru un braucam augšā. Tur pārsēžamies gondolā, šoreiz tikai mēs un visi vienā, un uzrīkojam ballīti. Tikuši līdz stacijai Skalnate pleso nopūšamies ar pretiedeguma krēmu un sākam taku. Takas sākumā pēc neliela kāpuma gar apgādes sliedēm esam pie observatorijas vārtiem. Tur ieeja ir uz visstingrāko noliegta. Lai esam veikuši tikai pāris minūtes no ceļa, esam jau izretojušies. Matīss aizsteidzies visiem priekšā, es eju kopā ar Ernestu un Maija – ar Armandu. Pēc kāpuma nedaudz iedzeram cukurūdeni un dodamies tālāk. Taka ir smuka, visu laiku pret kalnu, un jo augstāk kāp, jo mazāk veģetācijas paliek. Vietām ir pa nelielam serpentīniņam un beidzot esam klāt pie akmeņu nogruvumiem. Es Ernestam pastāstu, ka vispār jau tā lieta ir visnotaļ bīstama, jo tie akmeņi var sākt ripot pie mazākās nestabilitātes, bet šie izskatās sen nekur nav ripojuši un izveidotā taka ar’ dod tādu kā drošības sajūtu. Ernests uzņemas svarīgo Pathfaindera lomu. Šķērsojam pirmo tādu akmeņu lauku un lienam tik pa taku augšā, šad tad mums ir pa kādam pretimnācējam, atšķirībā no Vācijas te uz takām neviens nesveicinās. Mums ir labs progress, ātrums gan nav liels, bet nu ne visiem te ir garas kājas.

Veľká Svišťovka

Beidzot kalna nogāzi esam šķērsojuši un nonākuši pie Veľká Svišťovka piekājes, kur mūs sagaida neliels serpentīns. Nedaudz uzrāpjamies pa to augšā un domās jau esam virsotnē. Tad saņemam zvanu no Maijas, viņi ar Armandu ir dikti atpalikuši un mums esot viņi jāpagaida. Armands arī pieprasa, ka pikniks drīkst sākties tikai pēc viņa ierašanās. Atrodam nelielu aizvēju, sēžam un gaidām. Te mūs uz takas latviski pasveicina un novēl priecīgus Līgo svētkus. Mūsu atrastā vieta ir ok, īsti ērta sēdēšana nav, Ernests apgalvo, ka te esot zirnekļi un apkārt sāk lidināties mušas, kuras tēlo, ka ir lapsenes. Beigās ieraugām gaidāmos, es dodos viņiem pretī un palīdzu Armandam pieveikt atlikušo posmu.

Chata pri Zelenom plese

Beidzot var sākties pikniks, un patiesībā nemaz tik tālu jau no sākuma vēl nemaz neesam tikuši. Kad visi atpūtušies, dodamies augšā kalnā. Man par brīnumu visi ir tā izbesījušies, ka to nelielo gabalu līdz pašai virsotnei neviens nemaz nevēlas iet un līdz galam kāpju es viens pats. Vispār jau skats ir visnotaļ smuks – kalni, ezeriņi un, ja skatās uz otru pusi, tad Tatranska Lomnica un var redzēt pat Popradu!

Chata pri Zelenom plese

Tālāk seko takas vispretīgākais posms – kāpšana lejā un te vilkšanās lejā ir pa megastāvu serpentīnu. Es pēdējo reizi kaut ko tādu esmu piedzīvojis Madeirā. Puišiem arī sāk kristies morāle, sākam dzirdēt apvainojums par stulbo taku, par tiem, kas viņus te atvilkuši un vispār Ernestam ir daudz kas sakrājies. Bet nu labi, ar ko tādu mēs bijām rēķinājušies, lienam tik lejā, ir jābūt diezgan uzmanīgam, lai nejauši nenokristu pāris blokus zemāk, Minecraft terminos runājot.

Nokāpiens

Viss ir puslīdz okei līdz brīdim, kad tiekam līdz tai ķēdes vietai. Kritums nudien ir daudz stāvāks nekā es biju iedomājies. Matīss iet pirmais un lēnā garā tiek lejā. Mums ar Armandu tik ātri neiet, jo sešgadniekam šis pārbaudījums nav domāts – viņam rokas ir par īsām (vai arī kājas), bet kaut kā komandējot viņu un reizēm izmantojot sevi kā atbalsta punktu, mēs lejā tiekam. Aiz mums lejā mēģina tikt kaut kāda tūristu grupiņa, viņiem iet pavisam lēni un tad takas galā ierodas Maija ar Ernestu. Ernests uzreiz paziņo, ko viņš par šo nokāpienu domā. Skaidra lieta, ka man vajadzēs palīdzēt tikt viņiem lejā. Vispār, ja rāpjas neturoties pie ķēdes uz augšu pa klinti, process ir daudz vieglāks un daudz ātrāks. Ernesta entuziasmu piebeidz neliels kritiens posma augšgalā, kur viņš nobrāž kāju, tā nu lejā kāpj lamādamies un bļaustīdamies. Un mēs neesam nogājuši pat septiņus kilometrus, kur katrs vidēji prasījis bezmaz vai pusstundu.

Chata pri Zelenom plese

Tālāk ceļš ir vienkāršāks un vēl pēc diviem serpentīnu kilometriem esam pie Chata pri Zelenom plese, lai kas viņa arī nebūtu, man viņa turpmāk asociēsies ar atvērtas atejas bedres smaku. Pa gabalu gan skats nav peļams, smuks kalnu ezeriņš, kam pāri slejas kalnu siena. Vietām redzami nenokusuši sniega lauki un ja grib var pat pieiet klāt un aptaustīt pērno sniegu. Visi arī nedaudz sasparojas, jo pat man šķiet ka nu jau esam gandrīz galā. Ar prātu jau saprotu, ka nē bet sirds saka – galā.

Chata pri Zelenom plese
Ceļš uz autobusu pieturu

Tur vietējā ēdnīcā iepērkam saldumus, nedaudz piesēžam un dodamies uz autobusu. Ir tikai viena nianse – līdz autobusam ir vēl septiņi kilometri. Tā kā ceļš ir veidots no lieliem akmeņiem, kas izvietoti visnotaļ nelīdzeni, pastaiga nav nekāda patīkamā, un, protams, visu laiku taka iet uz leju. Vislielākais mīnuss visam iepriekšminētajam, ir, ka bez strautiņa, kas šad tad šķērso vai plūst blakus ceļam, te nav ko redzēt un viss pārgājiens ir diezgan vienmuļš, pa saulē nokaitētiem akmeņiem. Mums tas prasa vēl divas stundas. Tā kā autobuss iet reizi pusstundā, mēs pat pamanāmies pirms pēdējā posma, kad pēc norādēm atlikušas vien 40 minūtes, uzrīkot nelielu pikniku. Nedaudz pašķiramies un brīdī, kad mēs ar Armandu jau redzam šoseju, saņemu informāciju no Matīsa, ka viņam zvanījusi mamma, Ernests ir nokritis un noskrāpējis asiņainu celi, plāksteri ir manā somā un man jāiet atpakaļ. Atrodu vietu, kur atstāt Armandu, ņemu plāksterus un dodos atpakaļ.

Strauts

Kad esmu līdz viņiem ticis, redzu, ka Ernests jau sadaktarēts (kāds uz takas bija iedevis dezinficējošo šķīdumu un plāksterus) klibo lejā. Par tādiem pārdzīvojumiem nonesu viņu lejā līdz šosejai. Tur sagaidām autobusu un braucam uz savu ciemu. Braucienā atklājam , ka ciema autoosta ir nosacīti blakus rodeļu trasei un arī mūsu viesnīcai.

Vakariņas

Vakariņās dodamies uz “Stara mama” pavakariņot, spēka kaut kam citam nevienam vairs nav.

Slovākija Piektā Diena

22. jūnijs (Tatranska Lomnica – Demänovská jaskyňa slobody – Tatralandia)

Šodien dodamies nodarboties ar speleoloģiju, mums nāksies braukt uz paša Čopoka piekāji, jo vislabākās Slovākijas alas rodamas vien tur. Iekožam brokastis, šodien latviešus vairs nemana, sasmērējam līdzņemamās sviestmaizes un dodamies ceļā. Iepriekšējā vakarā esam nopirkuši vinjeti, kas mums ļaus vīlēt pa autostrādi. Tā nu pirms Popradas nogriežamies uz to un beidzot var normāli atvilkt.

Demänovská jaskyňa slobody

Ivars līdz alas stāvlaukumam mūs aizved bez problēmām, tur mums autostāvvietas pārzinis ierāda pareizo un īsto parkošanās vietu. Iekasē septiņus eiro, nedaudz parunājamies, visnotaļ jauks cilvēks, lai arī nemāk noteikt āra temperatūru. Viņš apgalvoja, ka alā esot +18 grādi pēc celsija. Tad pa nelielu serpentīniņu kāpjam augša uz alas ieeju un pirkt biļetes. Maijai, šķiet, ka mēs visi tomēr tai alā nosalsim, un dodas atpakaļ pēc papildu jakām. Uzkāpjam augšā, iegādājāmies biļetes un gaidām iekšā laišanas rituāla sākšanos. Atrodam soliņu, piesēžam, pie ieejas stāvošā klases ekskursija, gan visi stāv kājās un atsevišķi tās locekļi izklaidējas ar došanos uz labierīcībām.

Demänovská jaskyňa slobody

Kases telpās var papētīt alu kompleksa atklāšanas vēsturi un secināt, ka te visi tie kalni ir kā Holandes siers pilns ar alām. Šī gan esot atklāta vien 1921. gadā, varu derēt, ka neolīta iedzīvotājiem būtu ko pasmieties par šādu apgalvojumu. Pati ala ir ap 8 km gara, bet tūristiem apskatāmi tikai 1800 metri. Protams, ir arī brīdinājums, ka daudz pakāpienu un fotografēt uz visstingrāko noliegts. Ja dikti vajag un gribas, tad var nopirkt speciālu atļauju un knipsēt cik lien. Es daudz esmu domājis par šo alām raksturīgo fotografēšanas aizlieguma fenomenu un esmu nonācis pie secinājuma, ka tā nav mantkārība, bet lai daudz maz nodrošinātu ekskursantu plūsmas virzību. Jo mēs jau zinām, kā ir ar fotografēšanu tumšā vietā ar telefona zibspuldzi.

Demänovská jaskyňa slobody

Beidzot sākas ekskursija, alas klimats ir visnotaļ patīkams. Diemžēl ekskursija norit slovāku valodā un ja vien vārdam nav kāda latīņu vai slāvu sakne, ir diezgan grūti saprast, par ko tiek runāts. Tā var klausīties un izdomāt pats savu stāstu. Pēc būtības šī ir tipiska ala, stalaktīti un stalagmīti, šur tur pa ūdens iedobei, kuru sauc par ezeru, dzidrs ūdens, veiksmīgi izvietots apgaismojums un jauka pastaiga pa tuneļiem.

Demänovská jaskyňa slobody

Skaidra lieta, ka mūsdienās fotografēšanas aizliegums ir cilvēktiesību klajš pārkāpums un visi fočē uz nebēdu, gidam ar pa lielam pie kājas, tikai šad tad saka, lai netraucē pārējiem. Mums priekšā ir gadījusies īstena fočēšanās aktīviste, šķiet, ka visu alu viņa redzēja caur telefona ekrānu. Laiku pa laikam nācās apstāties, jo viņai bija jāfotografē kāds random stalaktīts, vai stalagmīts. Bet tā kā es pats ar neesmu galīgi bez vainas, es neko nevienam nepārmetu.

Demänovská jaskyňa slobody
Tatralandia

Pēc stundas, kad visiem jau akmensmežģīnes ir līdz kaklam, tiekam ārā un dodamies uz šodienas izklaidi – Tatralandia akvaparku. Šis jau ir nedaudz labāks pasākums kā Aquacity, vismaz vēriens lielāks. Bet arī te daļa no trubām ir ciet, pie esošajām lielas rindas, toties ir termālie baseini, kuros zīmes brīdina, lai nesēž ilgāk par 20 minūtēm. Tā arī daru vienā nosēžu 20 minūtes, tad kāpju ārā un eju uz nākošo, lai sēdētu atkal 20 minūtes. Puiši ir atraduši baseinu ar piepūšamo atrakciju  – krokodilu un izpaužas tur kā nu var, viņus nekas cits vairs neinteresē. Kad esam nedaudz saguruši, apmeklējam iestādes ēdnīcu – negaidīti laba. Tad atklājam ka Ernests ir pazaudējis savu rokassprādzi ar čipu, atrast to vairs nevaram. Puiši patusē vēl kādu stundu un dodamies ārā. Par zaudējumu jāmaksā 5 eiro, bet ir ok.

Batuts

Vakarā esam tā saguruši, ka ārpus mājas ēst nemaz nedodamies. Taču tā kā mammai rīt ir dzimšanas diena, mēs ar Armandu “izlavāmies” no viesnīcas, lai tuvējā veikalā iepirktu šo to dāvanai. Vakarā ar Maiju apspriežam rītdienas pārgājienu, tas nebūs nekāds nieks – ap 12 km (dabā izrādījās ap 16km) un, lasot aprakstu, uzzinām, ka tur ir posms, kur ejot būs jāturas pie ķēdes. Apskatāmies bildes – neizskatās nekas nopietns.

Slovākija Ceturtā Diena

21. jūnijs (Tatranska Lomnica – Štrbské Pleso – Vodopád Skok)

Šodien mums plānā ir kāda ūdenskrituma apmeklējums. Tā kā ledāji uz mūsu Zemes iet mazumā, tad tādas lietas jāapskata, kamēr tās vēl ir. Man gan nav ne jausmas par ledāju un sniega segas dinamiku Tatru kalnos, bet drošs paliek drošs. Mūsu izvēlētais ūdenskritums saucas pavisam vienkārši Skok ūdenskritums.

Lai tur nokļūtu nāks braukt uz pilsētu ar neizrunājamu nosaukumu Štrbské Pleso, pirmā daļa nudien nav latvietim pieveicama bez aukslēju deformācijas. Braucam pa serpentīnu un nelieliem ciematiņiem, dažiem jau redzētiem un dažiem ne. Iebraucot pilsētiņā ir skaidra zīme, ka tālākais parkings ir ciet, bet vai es tai klausu? Protams, ka nē, ja ticēsi visam, kas rakstīts, tālu dzīvē netiksi. Tā arī šoreiz pārliecinos, ka rakstītais ir pareizs, griežu apkārt un noparkojos tur, kur man sākotnēji tika piedāvāts. Pārkings te ir standarta 7 eiro un ej, kur acis rāda.

Lai tiktu uz ūdenskritumu no sākuma ir jāatrod taka, lai atrastu taku, vajag atrast norādi. Mums norādi atrast izdodas uzreiz un, ja vien mēs prastu tai sekot, tā arī nekad nebūtu nonākuši tā ezera krastā, kuram pa godu nosaukts šis ciematiņš. Tur es pabaroju dažus veiksmīgākus odus, neveiksmīgos apsitu un kolektīvi mēģinām saprast, kur doties tālāk. Vispār jau bērniem ir pa lielam vienalga, viņi vēl ir tai vecumā, kad domā, ka vecāki zina ko dara. Maija ir skatījusies kartē un viņai ar nav jautājumu. Vienīgais, kuram nepieciešama sapratne, esmu es, un pēc pāris stulbiem ierosinājumiem eju, kur man iesaka iet. Finālā esam apmetuši nelielu līkumu gar ezera krastu un apskatāmies tramplīnlēkšanas ietaises, no pļaviņas, kur skaidri norādīts, ka gājējiem ienākt aizliegts. Un tad jau esam klāt pie takas sākuma.

No sākuma ejam visi kopā. Taka izskatās kā nokaisīta ar šķembām, un lai ar’ nedaudz pret kalnu, var iet normāli. Bet tad taka pagriežas un sākas akmeņi, kāds randomā izbēris laukakmeņus un sak’ – baigi labā taka. Skaidra lieta, ka kalni bez akmeņiem nav iespējami, bet nu varēja jau nedalīt tik nevienmērīgās frakcijās. No sākuma taciņa ved pa jaunaudzīti un, ja skatās uz kājām, paiet var nekrītot.

Sadalāmies grupās, Maija iet kopā ar Ernestu, es ar Armandu un Matīss skrien pa priekšu. Dzeramie visiem ir līdzi, tā ka neviens nenoslāps. Armands priekš sešgadnieka ir nopietns gājējs, tur tempu un nečīkst. Nečīkstēšana  šādos pasākumos ir zelta vērta. Pēc jaunaudzītes tiekam īstā mežā, te ir vēl vairāk akmeņu un kāpums stāvāks. Bet nu godīgi sakot, pēc pusstundas iešanas mani tas nedaudz piebesī, visu laiku tik mežs un akmeņi, bet neko darīt – ūdenskritumu redzēt gribas. Es speciāli bildes neskatījos. Ātrums nav liels, kādi trīs kilometri stundā, jo laiku pa laikam apstājamies, iedzeram cukurūdeni un/vai ūdeni. Pikniku rīkosim tikai pie ūdenskrituma, vismaz tā mēs ar Armandu nolemjam. Laiku pa laikam satiekam Matīsu, kurš mūs pagaida, paprasa vai esam redzējuši mammu un aizskrien tālāk.

Kad beidzas mežs, sākas neliela piekalnīte ar zemāku krūmu veģetāciju un akmeņi ar’ paliek ejamāki. Vietām pat pāri takai tek strautiņš, kur man tiek demonstrēts, kas ir pareizs parkūrs. Es nekvalificējos, jo, drošinot speciālistu, piesmeļu botu. Un tad sākas vējš, ja līdz šim pa taku iets komfortabli, ne par aukstu, ne par siltu, tad tagad tā zēģelē, ka velk cauri līdz kaulam. Savelkam jakas un dodamies tālāk. Nu jau var dzirdēt ne tikai strautu, bet arī tā kā ūdenskritumu un vienā brīdī pēc kārtējā līkuma to jau var arī redzēt. Pirms ūdenskrituma ir tāda kā pludmalīte, kur varētu uzrīkot pikniku, bet mēs nolemjam pieiet tuvāk. Ūdenskritumam nav ne vainas, nav tā ka ūdens būtu maksimumā, bet pietiek. Vējš gan zēģelē kā traks, bet piknikam atrodam aizvēju un sākam. Mums piezvana Maija, viņi ar Ernestu iešot atpakaļ. Matīss ar fiksi iekodis, dodas prom. Paliekam mēs ar Armandu, skatāmies ūdenskritumu, tur ir taka, kas ved līdz pašai tā augšai un tad iet tālāk, to mēs šoreiz neiesim. Tad nedaudz palīdzu cilvēkiem fotografēties. Sapakojam mantas un dodamies atpakaļ.

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo jākāpj uz leju, nu un jābūt nedaudz uzmanīgākam, jo cilvēks jau visbiežāk krīt kāpjot lejā nevis augšā. Mums viss rit diezgan veiksmīgi, bet pretī nākošie pensionāri sāk uzdot jautājumus, cik tālu vēl jāiet, cik ilgu laiku tas prasīs. Labi, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj visu izmērīt un salikt laika rāmjos. Tad nu atbildu jums vēl kāds kilometrs vai cilvēkiem, kas ir tikai iegājuši pirmajā mežā, Jums vēl tikai kāda stunda, ja nenožausies un nesalauzīsi kāju. Mežā kūko arī kāda dzeguze, kas acīmredzot vēlas visus bez naudas makiem iedzīt nabadzībā. Daļa pretimnācēju ir apkārušies ar kaut kādiem zvaniņiem, iet un zvana. Es domāju vai nu kaut kāds ākstu izbraukums, vai vienkārši govju gani. Tikai vēlāk uzzinu, ka šī ir taka uz kuras iespējams var sastapt lāčus. Lai ar cenšamies, cik varam, pārējos mūsu pārgājiena dalībniekus panākam tikai takas beigās, kur mūs gaida. Dodamies uz auto un braucam mājās.

Pēc nelielas atpūtas nolemjam aiziet uz vietējiem rodeļiem. Rodeļi ir gandrīz blakus vienīcai, tikai mēs no sākuma pamanāmies aiziet uz pavisam citu atrakciju parku, kurā nav rodeļu. Tur vispār nevar saprast, kas tur ir. Es jau saules apsildīts esmu kļuvis neciešams ne tikai citiem, bet arī sev. Tad dodamies meklēt rodeļus pa citu ceļu un beigās arī atrodam netālu no vilciena stacijas, blakus autoostai, kas savukārt ir turpat blakus mūsu viesnīcai.

Bērniem rodeļi patīk, man jau arī, bet rodeļmeistars ir īsts p***is. Ja mūsu zemē, braucot ar rodeli un vedot bērnu, kurš viens nedrīkst braukt, tu piķo par vienu braucienu ar agregātu, tad te tu maksā par cilvēku. Tātad man vedot bērnu, kurš viens nevar braukt auguma ierobežojuma dēļ, nākas maksāt par diviem braucieniem. Bet tas jau tā ekonomiskais apsvērums, jo laiku pavadījām jautri. Šoreiz priekšā mums nebija bremzētāju un tas vien jau bija tā vērts. Izbraukalējušies dodamies atpakaļ uz viesnīcu, tur sākas ekrānlaiks un vakariņot šodien dodamies uz iestādi, kas saucas Stara mama, tai nebija ne vainas. Arī te ir puišiem nepieciešamie un vitāli svarīgie kartupeļu frī un pareiza cukurūdeņu izvēle. Liegt jau neko nevar, jo 10 kilometru pārgājiens uz ūdenskritumu ir noiets. Ārā ejot  gandrīz norauju uz muti, paklupdams pret slieksni.

Slovākija Trešā Diena

20. jūnijs (Tatranska Lomnica – Skalnate Pleso – Hrebrienok – Stary Smokovec – Poprada)

Lai ar’ rit jau ceļojuma trešā diena, tā arī neesam piešāvušies tam, ka viss notiek stundu vēlāk. Esam pamodušies krietnu laiku pirms brokastīm, tik krietnu, ka es pat apsveru vakardienas neapēstās picas apēšanu. Taču saņēmu sevi rokās un sagaidīju brokastis. Brokastis bija ok, nekas izcils, bet paēst varēja. Kā par brīnumu, pat šajā nostūrī daļa no brokastotājiem izrādās latvieši. Cik sapratu šie bēg no Jāņiem, nevaru viņus nosodīt, jo izskatās, ka mēs darām to pašu.

Tatranska Lomnica pacēlājs

Paēduši sasienam pauniņas ar līdzņemamo ēdamo un dodamies uz šīs dienas starta punktu. Par laimi tas ronams šajā pašā miestā un līdz tam var vienkārši aiziet. Mēs gan kā pilsētiņas nespeciālisti izvēlamies iespējami visneefektīvāko un garāko ceļu līdz funikulierim. Pēc pirmās apskates izrādās, ka funikulierim ir atvērtie soliņi, un tie man riebjas, jo bail no augstuma. Tad, tikuši līdz vārtiem atklājam, ka internetā pirktās biļetes ir jāatprečo kasē, kas atrodas netālu no funikuliera starta vietas. Tā kā Maija izrādīja iniciatīvu nopērkot biļetes, viņa iet tās atprečot. Es ar puišiem pa to laiku dirnu tuvējā pļavā, vērojam vietējos būvniekus un dalām vietas funikulierī. Mūsu galvenais satraukums ir kaut kāda klase, kas ar izvēlējusies līdzīgu maršrutu, un negribētos gaidīt aiz 60 mazgadīgajiem rindā.

Kad Maija atgriežas, izrādās, mēs visi esam tikuši pie personalizētām gopass kartēm, kas ļaus mums braukt un iet visur, kur būsim nopirkuši biļetes. Jau pie paša sākuma visi plāni, kurš kuram sēdēs blakus, aiziet pa pieskari un beigās sanāk, ka kopā krēslā sēžu es ar Armandu. Armands ir nedaudz pikts, ka tā sanācis, taču kā ir, tā ir. Braucienu augšā pavadām runājoties, meklējot strautiņus un pētot koku galotnes. Nākamajā uzbrauciena posmā, lai tiktu uz Skalnate pleso, mums ir īsts funikulieris ar gondolu, un tas jau ir kruti.

Skalnate pleso

Maija ar Matīsu nez kāpēc iekāpj vienā vagoniņā ar kaut kādiem tūristiem, es, Armands un Ernests nolemjam, ka brauksim vieni paši savā VIP vagoniņā, un uzrīkojam tur disenīti ar Baby Shark fonā. Kad esam tikuši augšā, tad arī sākas mūsu pārgājiens pa “Tatru maģistrāli” no Skalnate Pleso uz Hrebienok. Sākumā gan appūšamies ar pretiedeguma krēmu un apskatām vietējo ezeriņu. Tad iečekojam iespēju uzbraukt pašā Tatru virsotnē Lomnicky štit, bet tur jau nebūtu īsti ko darīt. Iedzeram cukurūdeni un dodamies ceļā.

Taka Sākums

Šis ir tāds viegls pārgājiens, kas lielākoties ved gar kalna malu, pa smuku ar akmeņiem izliktu taciņu. Nav nekādu kāpienu, tāds neliels slīpums uz leju. Sākums mums padodas brašs – pētām pilsētiņu no augšas, laiku pa laikam iedzeram cukurūdeni. Cilvēku uz takas ir maz un nekāda drūzmēšanās nesanāk. Es eju kopā ar Armandu un mums iet diezgan labi. Ernests gan pēc kāda laika kļūst dusmīgs un runā par takas ienīšanu, vēlmi iet atpakaļ, bet mēs jau viņu pazīstam un tas mūs neizbrīna. Takas kopgarums ir ap 6 kilometriem, kur vietām nākas doties pa sauli, vietām pa mežu. Matīss nevar tik lēni pavilkties un dodas tālāk viens pats, sarunājam, ka ja pie kādām krustcelēm šis nesaprot, kur doties tālāk, lai pagaida mūs.

Ūdenskritums

Aptuveni pusceļā mana ideja uzrīkot pikniku no Ernesta puses tiek noraidīta, bet mēs ar Armandu tik un tā uzrīkojam nelielu pasēdēšanu uz akmeņiem iekožot picu ar cukurūdeni (mystery fanta, starp citu). Kad nākam tuvāk Hrebrienok, parādās aizvien vairāk citu cilvēku. Izskatās, ka ūdenskritums ir lielākā atrakcija, te uz tiltiņa nākas diezgan pagrūstīties un tapt pagrūstītam, lai varētu izsisties līdz vietai, kur to nofočēt.

Augštece

Uz takas ir sastopami arī tādi kā vietējie šerpas, kas nes cukurūdeņus uz tālākām kalnu mājām, no sākuma biju pārsteigts redzot, ka vīri stiepj gāzētus dzērienus ap 30 -40 kilogramu svarā uz muguras. Bet vēlāk, kādā kalnu būdā paskatoties, cik maksā kola, biju vēl vairāk pārsteigts. Daļa no takām vispār nav pieveicama ar jebkādu transportu, tikai kājām. Pēc ūdenskrituma ir tiltiņš pāri Studeny potok, tur arī beidzot ir atrasts kvorums īsta piknika uzrīkošanai. Vispār jau ar šo lietu te nodarbojas praktiski visi. Ieturējušies dodamies uz noslēdzošo pārgājienu posmu Hrebrienok un braukšanu lejā ar kalnu vilcieniņu, kurš tehniski ar laikam ir ierindojams kā funikulieris tikai ar sliedēm.

Taka

Pirms tikšanas lejā gan pusstunda jāuzgaida, jo mēs atnākam stacijā tūlīt pēc vilciena atiešanas. Puišiem ir jāiepērkas suvenīru bodē, tad dirnam uz krēsliem un pūtinām kājas. Tad dodamies uz vilciena staciju Stary Smokovec, tur atkal nedaudz uzgaidām, es jau esmu iekrājis monētas un biļetes sanāk mums visiem. Tikuši mājās, nedaudz atpūšamies un dodamies uz Popradas akvaparku.

Akvaparks ir daļa no darījuma – puiši iet taku, pēc tam akvaparks. Sākam ar AquaCity Poprad. Līdz Popradai ceļš ir visnotaļ interesants, sevišķi, ja ļaujas navigatora ieteikumiem, tas ved pa visādām kazu takām, un kas zina varbūt tā pat ietaupīja kādas 15 sekundes.

Popradā pa ceļam uz akvaparku iebraucu uzpildīt degvielu (zinot, ka iespējams mums vilciena biļetēm vajadzēs monētas, benzīntankā (degvielas uzpildes stacijā) mēģinu samainīt divdesmitnieku, kasiere savukārt man mēģina pārdot vinjeti, beigās saprotam viens otru un tieku pie sīcenes) un tad jau arī esam klāt. Ar Īsto parkošanās vietu te neko lāga nevaru saprast (izskatās, ka tā ir pilna vienmēr un jau no vakardienas), tādēļ parkojos turpat kur visi citi – tādā grantētā puspļavā, savācam peldpiederumus un dodamies iekšā.

Vakariņas

Jau sākumā problēmas sagādāja izklaides zonas atrašanas vieta, beigās kaut kā ejot gar peldbaseinu atradām pareizo ieeju. Man situāciju neatviegloja arī fakts, ka bez brillēm es redzu diezgan švaki. Tā jau nebija ne vainas, bet lielākā daļa no trubām bija ciet un vienīgās darbojošās mūsu pusaudzis nosauca par garlaicīgām. Kad puiši bija iztrakojušies, devāmies mājās. Mājupceļā man priekšā braucošā mašīna pamanījās pacelt gaisā akmeni, kurš savukārt man stiklā uztaisīja smuku zirneklīti, tas nedaudz nosita entuziasmu. Šodien vakariņas nolēmām ieturēt citā vietā – Grill bārā, un tā bija laba izvēle. Es izvēlējos ceptas ribiņas, pēc kuilēna gaļa neoda un apcepta ar bija labi, tā ka sūdzēties nebija par ko. Tā kā šeit bija pieejami kartupeļu frī arī bērni bija visnotaļ apmierināti ar vakariņām.

Slovākija Otrā Diena

19. jūnijs (Jozefova – Tatranska Lomnica)

No rīta iekožam brokastis viesnīcā un dodamies ceļā. Viesnīcas stāvvieta gan ir par maksu, un lai no tās izvairītos, esmu spiests pārdot “velnam” dvēseli un pieteikties viņu lojalitātes programmai. Tā kā plānoju ierasties nākamnedēļ šeit vēlreiz, esmu nolēmis, ka tas ir tā vērts.

Tā kā ir svētdienas rīts, tad satiksme Varšavas piepilsētā ir minimāla un braukšana ir pat patīkama. Tikuši uz lielākas šosejas, iestrēgstam uz pāris kilometriem aiz pāris kazahu fūrēm, kuras arī ir vienīgās fūres, kuras šodien sastopam uz ceļa. Sākotnējais plāns ir braukt līdz Krakovai, pa apvedceļu tai apbraukt riņķī un tad uz robežu. Bet gadījās tā, ka vienā brīdī Ivars (Tomtoma instance) nolēma, ka izvest cauri pašai pilsētai ir baigi labā doma. Es kaut kā šo plānu maiņu nogulēju un attapos pilsētas centrā, kurā nemaz nebiju plānojis nokļūt, vienīgais mierinājums, ka, iespējams, ieekonomējām trīs minūtes. Brauciens uz Slovākijas robežu mani pārliecina, ka nākamsestdien jāperas no Slovākijas ārā cik agri vien var, jo pretīm braucošā plūsma no Zakopanes ir viens vienīgs sastrēgums.

Tatranska Lomnica

Lai vai kā ap pusdiviem jau esam galā un varam apmesties savos apartamentos, kuros mums būs jāpavada gandrīz visa nedēļa. Villa Beatrice ir diezgan smuka un tā mums turpmāk kalpos par bāzi. Kad esam nedaudz iekārtojušies (izpakojuši somas) , mēs ar Maiju nolemjam, ka varētu paspēt līdz vakaram uzrīkot vienu pārgājienu. Puišiem šī ideja neliekas ok un mēs viņus atstājam mājās. Lai nokļūtu uz takas sākumu, mums no sākuma jātiek uz miestu Tatranska Lesna. Varētu braukt ar mašīnu, bet var arī aizbraukt ar vilcienu, kas uz takām bieži vien ir elastīgāka opcija, jo nav jāiet pa to pašu taku atpakaļ. Vilcienu sistēma te ir pavisam vienkārša, kursē tādi mazbānīši ik pa stundai, nopērc biļeti un brauc. Mēs stacijā ierodamies piecas minūtes pirms vilciena atiešanas un pie kases ir mega rinda. Šķiet, ka varēsim dirnēt pusstundu, un tad es ieraugu biļešu automātu, tas gan pieņem tikai monētas, bet nepieciešamo apjomu izdodas sagrabināt un paspējam uz vilcienu.

Studeny potok
Studeny potok

Taciņas sākumā es ar Maiju pakašķējos par iešanas ātrumu, jo tā nu ir sanācis, ka manā uztverē viņa velkas un es viņas –  skrienu. Pa lielam kopā noiet kādu pārgājienu mums nekad nav sanācis. Bet nu pie tā mēs esam pieraduši, mūsu galvenais mērķis ir ūdenskritums. Tad nu dodamies gar Studeny potok (tāda krāčaina upīte ar daudz akmeņiem, no kuriem katrs desmitais mūsu zemē tiktu atzīts pa dižakmeni). Riņķī tāds smuks pamežs un taciņa, kura visu laiku ved kalnā. Iešana patīkama un, ja apnīk, var piestāt pie strauta un skatīties tā tecējumu. Ja paveicas, tad var mēģināt saskatīt galveno ūdenskritumu, tas gan izdodas tikai pēdējā kāpiena posmā. Sākumā man uzbrūk pāris odi, tos apsitis es sāku satraukties, ka šie te būs visas takas garumā. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri odiem patīk. Par laimi tie, izskatās, ir vienīgie odi visā Slovākijā un vairāk ar tiem saskarties nenāk. Ap strautu esošo mežu ir pārņēmusi kaut kāda sērga, koki tādi apkaltuši nolauztiem galiem, taču ieklausoties nevar dzirdēt deviņzobu mizgraužu zāģīšus, laikam savu darbu tie te jau ir izbeiguši.

Studeny potok

Ūdenskritumam nav ne vainas – viņu var apskatīt no apakšas no speciāli izbūvētas koka platformas, bet var uzlīst arī līdz pašai augšai un apskatīties no augšas. Kad ūdenskritums apskatīts, Maija paziņo, ka mums tagad vajadzētu doties tālāk pa taku līdz Stary Smokovec miestam. Taka gan vairs nav tik interesanta – nonākam līdz Hrebrienok (redzam to pa gabalu) un tad kāpjam lejā uz ciemu. Atrast dzelzceļa staciju nav nemaz tik grūti, galvenais ir iet pa kalnu uz leju un tad jau vislīdzenākajā vietā būs arī vilciens.

Tatri

Tikuši ar vilcienu atpakaļ līdz Tatranska Lomnica, nolemjam aiziet paēst vakariņas. Izvēlamies mājām tuvāko ēstūzi itāļu restorānu. Neteikšu, ka izvēle bija tā labākā. Kartupeļu frī te nebija, kas uzreiz pazemināja tā reitingu bērnu acīs pa divām zvaigznēm. Pica bija ok, man atnestā lazanja bija pārcepta (es pa to laiku pats labāku būtu uztaisījis) un zivju zupa pārsālīta. Es personīgi biju vīlies un nolēmu nekad šeit vairs nenākt.

%d bloggers like this: