Navigate / search

Ceļojums uz Vāciju Ceturtā diena

9. jūnijs (Centrpark – Obersdorf)

Šodien brokastis jau jāgādā pašiem, tādēļ rīts sākas ar vietējās beķerejas apmeklēšanu, kruasānu iepirkšanu, un tad jau var ķerties klāt ēšanai! Izskatās, ka te ir tik mežonīga daba, ka gar mūsu āra galdu slapstās zaķis. Tā kā mums nav šaujamo, tad paliekam bez gaļas.

Salasām lietas, kuras mums, iespējams, vajadzēs pārgājienā un dodamies meklēt mūsu mašīnu parkplacī. Problēma ir tā, ka placis liels – mašīnas virs tūkstoša un man ir visnotaļ aptuvena ideja, kur es to vakar noliku un kāda viņa īsti izskatās. Kā par brīnumu dārdeli atrodam visnotaļ ātri un varam doties uz Oberstdorfu.

No sākuma gan sajaucu izbrauktuves un aizsperos nevis ārā no parka, bet iekšā parkā, tad navigācija piedāvā izbraukt pa vecu zirgu ceļu, kam skaidri nolikta zīme – tikai vietējiem. Bet es jau ceļu uz šoseju zinu. Tagad sākas braukalēšana pa vācu otrās kategorijas ceļiem, kas viltīgi piedāvā kapāt uz 90 km/h, bet tai pat laikā ir dikti šauri, nepārredzami un līkumaini. Izskatās, ka te vidējais braucējs izvēlas ātrumu tā ap 70 maksimums un lielākoties bišķi virs piecdesmit. Man Latvijas braukšanas apstākļos radinātam tas ir diezgan kaitinoši.

Lai vai kā, līdz tai Oberstdorfai tiekam, tad aizbraucam tai garām, jo mums jau vajag Fellhornbahn, kas mūs vedīs bezmaz vai uz pašu Fellhorn. Savā neziņā aizperos uz maksas stāvvietu pie paša funikuliera, turpat puskilometru pāri upei ir arī bezmaksas. Parkojos, cenšoties nesalauzt priekšā stāvošajiem tūristiem kājas. Mani atstāj pie parkomāta un pārējie aiziet pirkt funikuliera biļetes.

Jāsaka, ka Maija bija bērniem šo pārgājienu sahaipojusi, Gandrīz visi ir sajūsmā par faktu, ka tur uz takas būs vietas, kur viena kāja ir Vācijā un otra Austrijā. Armands ir reāli sapriecājies, jo tas būs viņa pirmais Austrijas apmeklējums. Tad nu tādā pacilātā garastāvokli dodamies uz funikulieri. Šis gan nav nekāds VIP, kur kabīnītē seši cilvēki, te vairāk ir brētliņu bundžas simulātors, kur iekšā laidējs vairāk skatās ne uz to, cik cilvēki jau sakāpuši, bet cik trose nostiepusies. Mēs esam atnākuši par vēlu un vieta mums ir funikuliera vidū. Tas nozīmē, ka nav nekādu dižo bergbliku.

Uzbraucam līdz vidusstacijai un dodamies uz nākamo agregātu, kas mūs uzraus 1900 metru augstumā. Arī te līdz logiem neizspiežamies. Izkāpjam ārā un visi tiek nozieķēti ar pretsaules krēmu (izņemot mani, man saule vairs nespēj kaitēt). Nospriežam, ka slaveno Fellhorn izlaidīsim, jo nav prātīgi sākt uzreiz kāpt pret kalnu. Tāpēc izvēlamies taku, kas rāda nosaukumu Kanzelwand, jo tā sākas ar trepītēm uz leju. Vispār jau kāpt uz leju ir diezgan nogurdinoši, labi, ka ir trepītes un nav jāriskē braukt pa oļiem. Bet vēl nogurdinošākā ir doma, ka te nāksies kāpt atpakaļ. Daļa no mūsu ekspedīcijas priecājas par Austrijas apmeklējumu. Tā nu kāpjam lejā atspirdzināmies ar cukurūdeņiem. Uz takas cilvēku nav daudz un rindā nekur nav jāstāv.

Kad nokāpiens paveikts, ir jāraušas kalnā augšā pa tik pat stāvu taciņu, kas nu ekonomējot uz kāpnēm ir izveidota serpentīna izskatā. Es kā vienmēr pieļauju savu standarta kļūdu un eju pret kalnu tikpat ātri, it kā būtu uz līdzenas vietas un tad pēc kilometra sāku brīnīties, kas notiek, kur tāds sagurums. Nav prāts, cieš rumpis. Esmu arī dikti atrāvies no pārējiem.

Skats te ir foršs, var skatīties uz citiem kalniem (bergbliks), uz ciematiņiem apakšā (dorfbliks) vai kalnu ezeriņu (zēbliks). Serpentīnam gar malu ir izveidota nopietna irigācijas sistēma, kas kalna avota ūdeni pa koka silēm ved uz leju. Lai gājējiem zem desmit būtu iespēja izpētīt hidrodinamikas pamatprincipus, te ir uzliktas dažādas slūžas un ūdens dzirnaviņas. Viens sīkais ir nolēmis radīt pasaulē episkāko hidrotriecienu, piesaistījis pie tā savus radus , kuriem noteiktā intervālā jārauj vaļā slūžas. Pavecāki kungi gan parasti pēta ūdensdzirnavas, noteikti mēģinot rast atbildi uz jautājumu, kas tur tā čīkst.

Mēs ar Matīsu tiekam līdz piknika vietai, Matīss apgalvo, ka viņam jau sāpot ceļi un viņš nekur tālāk neies, sazvanos ar Maiju, arī viņas līdzgājējs nav baigais gājējs. Nolemjam, ka viņi piknikos, bet es pa to laiku aizsperšos uz tuvīno virsotni.

Ceļš uz tuvīno virsotni nav nekas pārāk grūts (man pat nav ne jausmas kā viņu sauc, galā krusts un diezgan pastāvs kāpums, tagad pētu kartē un kaut kāda noname virsotnīte uz kuru visi nez kāpēc speras). Nedaudz problēmas sagādā dubļi un sniegs, jo man īsti nav piemērotu apavu kājās, bet tā vieta ir lēzena un nekur novelties nevar. Tā kā mani lejā gaida, tad īpaši nekavējos, speros fiksi augšā, labi ka tak plata un nav problēmu apdzīt citus gājējus.

Kalns piedāvā dažādas iespējas-  var iet ar kājām kā es, bet var kāpt pa alpīnistu vietu, tur savilkti striķi un cilvēki trenē savas iemaņas, kā pareizi strādāt ar karabīnēm un līst gar klints radzēm. Ticis augšā, nedaudz atvelku elpu, atjaunoju cukura līmeni asinīs, pavēroju iespējas, kur vēl varētu uzkāpt, ja būtu laiks un dodos atpakaļ lejā.

Atpakaļ ceļā satieku Armandu, kurš nu jau ar ir iesvaidīts hidrodinamikas mistērijās, pačolkājamies ar ūdeņiem, aizejam uz Kanzelwandbahn staciju, ievērtējam skatu tur un dodamies atpakaļ pie pārējiem piknikotājiem. Uzreiz ir skaidrs, ka nevienam nav vēlme līst atpakaļ pa trepēm augšā un tiek izlemts, ka dosimies uz Fellhornbahn vidus staciju. Te ceļš lielākoties vedīs lejā un nekur (maldi) nebūs jākāpj.

Atpakaļceļš ir tīri foršs – kalnu pļavas, meži, jā ir nelieli un pat lieli kāpumi, bet nav ne pārāk karsts, ne pārāk auksts. Perfekti. Matīss aizskrien visiem pa priekšu, lai dabūtu pirmā statusu, mēs pārējie velkamies, kā nu protam. Beigās visi satiekamies stacijā, Armands nošļūca pa bērnu trubu un speramies uz funikulieri, lai tiktu lejā. Šoreiz rīkojamies kā Profesionāļi. Ielienam vagoniņā pirmie, aizsitam labākās vietas pie logiem un braucam lejā.

Atpakaļceļā mums ir maķītis. Katrs, kas braucis ceļojumā ar bērniem, zina, ka šis pasākums ir pārpildīts ar dažādu tagadnes un nākotnes darījuma slēgšanām, apsolījumiem un pēkšņas defaultēšanas uz tiem. Tiek uzkrāta labā griba un tā izrādītājs pēc tam to apmaina pret restorāniem, rotaļlietām vai izklaidēm. Maķītī viss bija labi, tik nejauši izlējās kola un nācās pārsēsties pie cita galdiņa un tēlot, ka nekas nav noticis.

Vakarpuse, protams, tiek pavadīta akvaparka zīmē, peldplēves man vēl neveidojas, bet nav vairs tālu. Vakarā visi noguruši liekas gulēt.

Ceļojums uz Vāciju Trešā diena

8. jūnijs (Legolande – Centerpark)

Pirmais darbs ir doties brokastīs, tās ir tepat Ritterburgā, blakus pilī, tā teikt. Ēstūzis iekārtots Lego stilā, puišiem patīk, arī ēdamais ir labs, var izvēlēties, ko sirds kāro. Pēc ēšanas dodamies uz numuriņu un sākam pauniņu siešanas procesu. Galvenais uztraukums ir, kā visu to sabāzīsim mašīnas bagāžniekā, neesmu ikdienā radis šeptēt ar tik maziem bagāžniekiem. Kā par brīnumu beigās viss bija sakrauts mašīnā un varējām atkal doties uz Legolandi.

Šodien sākam ar atrakcijām, kuras mums patika vakar. Armands pierunā mammu izbraukt ar Maximus. Ernests pabraukā ar vienkāršāku atrakciju un tad nolemj, ka viņš arī grib Maximus. Iestājamies rindā, pēc 10 minūtēm viņam ir apnicis un nākas doties ārā. Tad dodamies braukt ar laivu pa ūdenskritumiem, šorīt rinda ir īsa (cilvēki vēl nav atnākuši), un lai ar rindas sākumā rāda, ka jāgaida stunda, mēs tiekam pie braukšanas 10 minūtēs. Par laimi man šoreiz nav jāsēž priekšā.

Tagad, kad krējums nosmelts, dodamies uz teritoriju, ko vēl neesam izpētījuši. Pastāvam brangā rindā, kas ļauj apmīties apkārt Lego Duplo veltītajai sekcijai un apskatīt visu no trešā stāva augstuma (nebija tās rindas vērts). Izejam spoguļu labirintu, tie jau vienmēr ir forši, te gan pareizo ceļu varēja viegli noteikt pēc nobružātajām stenderēm. Te ar pamanījāmies nozaudēt Ernestu uz īsu brīdi. Aizsperamies uz Observation Tower, lai apskatītu visu no augšas, tur iekāpjam praktiski bez rindas. Smuki var visu izpētīt. Tad veltam laiku nelielai iekošanai un dodamies uz Fire Dragon amerikāņu kalniņiem, te nu gan dabūjām reāli izstāvēt rindu visas pils garumā. Teikšu, kā ir, man amerikāņu kalniņi nemaz nepatīk, visas tās braukšanas ar galvu uz leju ir kaut kas manam organismam nepieņemams, tīri tā filosofiski, puišiem gan patika. Labi, ka rinda bija gara un neviens nevēlējās stāvēt vēlreiz.

Tad mums ir brīvais laiks ar izklaidēm bērnu rotaļu parkā, tur lielākoties stāvu un dežūrēju, lai kādam nerastos sajūta, ka šis pamests. Armands uztaisa konfliktu ar citu sīko par kurpēm, viņam šķita, ka tās ir viņa. Nākamais pieturas punkts ir Lego veikaliņi, labi, ka Latvijā nav tādi Pick Your Brick izvēles. Puišiem tiek noteikts limits un viņi kā tādas žagatas izlemj, ka būvēs Treasure Cave un sapērk visas tai nepieciešamās lietas. Tad vēl aizsperamies u Lego klucīšu rūpnīcu, kurā tiekam iesvaidīti lego klucīšu tapšanas mistērijās. Tad gan visiem pietiek un dodamies prom uz mašīnu.

Tagad varam braukt uz Center Parcs Allgäu, kas kalpos mums par mājvietu veselas četras naktis. Atrodas tas netālu no Leutkirch, un lai līdz tam nokļūtu, ir tāds gabaliņš (stundiņa) jānobrauc. Nu jau pie mašīnas esmu puslīdz pieradis, sapratis, ka viņai nav uzrāviena, tādēļ cenšos braukt mierīgāk. Šodien visā valstī izejamā diena un fūres uz ceļa nav, toties viņas ir visos benzīntankos un ēstuvju vietās. Iebraucot vienā tādā iekošanas vietā nākas braukt caur fūru labirintu un ignorēt navigatora vēlīgos ieteikumus. Paēdam vietējas nozīmes burgerkingā un ir cerība, ka mums enerģija pietiks līdz pašam galam.

Center parcs mēs jau esam bijuši, tamdēļ kārtība ir visai skaidra, no sākuma savāc aproces, tad aizbrauc pie savas mājiņas, izkrāmē mantas un tad mašīnu aizdzen uz lielo stāvlaukumu. Braukšana uz māju ir pa vienvirziena ceļu, kas izlocās cauri praktiski visam parkam, kaut kur es nolohojos un pabraucu zem ķieģeļa, toties saīsinu ceļu līdz mājai vismaz uz pusi.

Mājiņa smuka – iekārtota govju stilā (visur fototapetes un abažūri ar teliņiem). Virtuves fototapetē uzsvars bija likts uz čurājošām govīm – vācieši, ko viņiem padarīsi! Ievācamies mājā, aizdzenam mašīnu uz stāvlaukumu. Šodienas galvenā atrakcija ir akvaparks! Tā kā te būsim daudzas dienas, man ir pamatotas aizdomas, vai mums starp pirkstiem nesāks augt peldplēve. Pirmajā reizē iepazīstamies ar visām piedāvātajām atrakcijām, tiek izvērtēts trubu ātrums, viļņu augstums, baseinu siltums. Par vislabāko atrakciju tiek atzīta kalnu upe, un peldēšana uz leju pa to ir mūsu visapmeklētākā izklaide. Iznākot no akvaparka, kas starp citu nes Aqua Mundo Allgäu nosaukumu, secinām, ka ir lijis lietus un ka tūlīt līs vēl. Nolemjam meklēt šortkatu uz mājām caur mežu, tas pārvēršas farsā un sabristās kājās. Jo vācieši ir tagad par bioloģisko daudzveidību, tamdēļ zālājus nopļauj tikai divu sprīžu platumā gar celiņu un pārējo atstāj, lai aug. Varētu jau iet atpakaļ uz to pašu ceļu pa kuru gājām uz akvaparku, bet tas būtu par vienkāršu.

Vakariņas nu jāgatavo pašiem, ēdam makaronus un šo to ko esam iepirkuši vietējā veikalā. Liekamies gulēt, jo rīt dosimies uz vietu, kur satiekas Vācijas un Austrijas robežas.

Ceļojums uz Vāciju Otrā diena

7. Jūnijs (Ulm – Legolande)

No rīta pieceļamies un dodamies brokastot. Piedāvājums ir viesnīcu standarta, paēst var, bet nekādas baigi lielās izvēles. Tad savācam savas mantas, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai nekas netiktu aizmirsts un dodamies uz Legolandi.

No sākuma gan piestājam vietējā Edeka, kur iepērkam nedaudz provīzijas, jo no Lego klucīšiem jau nepaēdīsi. Piebraucot klāt Legolandei uzreiz var redzēt, ka te viss ir pa nopietno. Meklējot pārkingu (mums vajadzēja to, kur ir hoteļi, nevis lielo apmeklētāju), redzam, ka te tiek spiests uz tēmu un varam novērtēt pirātu hoteli. Beigās atrodu brīvu vietu netālu no recepcijas un dodamies uz parku. Mēs zinām, ka mūsu istaba ir Bruņinieku hotelī, bet to nekādi nevaru ieraudzīt. Nekas, atstājam problēmu uz vēlāku laiku, jo īsziņa par to, ka istaba mums gatava, tāpat vēl nav pienākusi.

Diena padevusies visnotaļ karsta un tādēļ ir patīkami iet pa meža taku, kas sola mūs aizvest uz pašu atrakciju parku. Pie parka ieejas gan sanāk nedaudz noņemties līdz atrodam emailu, kur atsūtīti mūsu QR kodi. Kad esam tikuši iekšā, uzreiz rodas jautājums, kā visus noganīt, jo intereses ir dažādas, un bērns, līdz ko tu no viņa novērs acis, pazūd.

Ernests pieprasa, ka jāsāk ir ar Desert X-cursion, rinda nav liela un izskatās, ka atrakcija nav ļoti pieprasīta. Pavizināmies ar gaisa balonu un meklējam ko darīt tālāk. Armands ar Matīsu pa to laiku noskatījuši Maximus amerikāņu kalniņa paveida atrakciju. Man centrbēdzes aparāti patiesībā riebjas, bet neko darīt, ja jābrauc, tad jābrauc. Te arī iepazīstos ar Legolandes patieso un vienīgo atrakciju -stāvēšanu rindā. No sākuma tu stāvi ārā aiz pāris cilvēkiem un domā, cik tad te ir pēc piecām minūtēm būšu klāt pie agregāta. Bet nekā, rinda pagriežas un tu nonāc lielā zālē, kur rindā stāv jau 200 cilvēku. Pēc kāda laika tu jau esi tik daudz ieinvestējies rindā, ka izstāvēšana jau ir principa jautājums. Labi, ka te stāvot rindā nav īpaši garlaicīgi, jo ir taču telefoni un dažādas Lego skulptūras.

Kad esam tikuši līdz agregātam, saprotu, ka situācija ir nopietna, jo man pie kāpšanas iekšā noņem brillēs, mazāk redzēšu un varbūt tas arī ir labi. Pats brauciens mani pārliecina, ka nudien man amerikāņu kalniņi riebjas joprojām un, lai ar fizikas likumi nav ticības jautājums, man ar viņiem ir kognitīvā disonanse. Puiši gan ir iedvesmojušies, un nu ir laiks doties uz Temple X-pedition.

Šis jau ir mierīgs pasākums pa sliedēm brauc mašīnīte un tu ar pistoli, kā no vecā labā žilitona, šauj pa dažādiem Ēģiptes dārgumiem. Kaut kādā veidā dārgumu sašaušana tev pārvēršas punktos. Man pašam par šoku es sašauju megaskoru, tik labu, ka nolemju aiziet kā uzvarētājs un nekad vairs atrakcijā neatgriezties. Matīss ar Ernestu, ieraugot manu rezultātu, tūdaļ iestājas rindā ar mēŗķi pārspēt. Mēs ar Armandu dodamies uz nelielu bēbīšu atrakciju kas saucas Canoe X-pedition.

Te nu ir auguma ierobežojumi uz otru pusi un man kanoe neviens nedos, bet Armands atzīst to par labu esam. Atgriežas pārējie un dodamies uz Jungle X-pedition, kur galvenais fans ir krist lejā no mākslīga ūdenskrituma ar laivu. Te nu rinda ir branga un nostāvam kādas  40 minūtes. Gaidot paspējam gan iekost, iedzert un izkašķēties. Pašam braucienam nav ne vainas, bet laivas priekšā es kā cilvēks, kuram bail no augstuma vairāk nesēdīšos.

Pēc tam pienāk kārta bērnu laukumam, mēs ar Matīsu no tā esam izauguši un speramies uz Ninjago ciemu, tur iestājamies rindā kaut kādā templī. Šī nu bija visgarākā rinda līdz šim un nākas vien cerēt, ka tur būs kaut kas labs, jo tik daudz cilvēki taču nestāvētu uz kaut kādu štruntu! Pasākums, kā es te tagad skatos, saucās Lego Ninjago 4D ride. Ja godīgi, nebija tā vērts, varbūt esmu pa dumju, bet tā arī nesapratu kā čanelēt to enerģiju, lai varētu cīnīties ar ienaidniekiem.

Kad nākamo reizi visi salasāmies kopā, apskatām Lego pilsētiņu (visos bildos lietots Cragle!!!) un nolemjam doties kaut ko ieēst. Paēst te var, bet cenas ir kosmiskas, kā jau tas populāros apskates objektos piedienas. Paēduši vēlas pusdienas, aizejam uz Lego veikalu iepērkamies un dodamies uz viesnīcu, jo visi dikti noguruši. Pie vārtiem mūs apzīmogo, ja nu gadījumā vēlēsimies atnākt vēlreiz.

Bruņinieku hoteli atrodam pa ceļam uz recepciju, nudien ir jābūt aklam, lai to nepamanītu no rīta, ejot uz atrakciju parku. Izrādās, ka elektroniskā iečekošanās ir jāizdara recepcijā, kur pēc vairākiem mēģinājumiem noskanēt kodu man izdodas tikt pie istabas atslēgām.

Savācu savu mašīnu, nav vēl evakuēta, aizbraucu pārsimts metrus līdz hotelim, izkravājamies un var teikt, ka diena galā. Numuriņš ir foršs Lego stilā, kondicionieris nestrādā un midžina gaismu “izsauciet servisa meistaru”. Es viņu pārstartēju, bet šis kādu laiku padarbojies nosprāgst. Atmetu ar roku un taisu vaļā logu.

Ernests ir atradis kvestu, kuru izpildot var tikt pie dārgumiem. Sākam skaitīt lego figūras, atslēgas un zirgus, dabūjam kombināciju, bet seifs vaļā neveras. Pamēģinu brūtforsot, bet man nav īsti skaidrs, kā tā kombināciju atslēga strādā. Maijai pieriebjas mūsu ņemšanās un viņa ar Armandu un Ernestu aiziet uz recepciju paprasīt kodu (hakeri).

Man jau šķita, ka nu būs viss, varēs veldzēties ar kolu un gaidīt rītdienu, bet nekā – mums ir jāiet spēlēt boulings. Nu tā bija laba izklaide, kas visiem patika. Pēc tam turpat iekodām vakariņas, es gan paņēmu tikai alu, jo zināju, ka man būs jāpilda dežūrcūkas pienākums.

The Dangerous World of Butterflies: The Startling Subculture of Criminals, Collectors, and Conservationists by Peter Laufer

Butterflies

Man tauriņi parasti asociējas ar divām lietām. Pirmā – tauriņi ir noderīgi , lai noteiktu, kāda būs vasara. Otrā vairāk ir bērnības trauma, ka laiku pa laikam nācās lasīt nost no kāpostiem kāpostu balteņu kāpurus. Visādi citādi tauriņi ir bijuši visai nemanāmi radījumi. Jā, ir nācies apmeklēt tauriņu dārzu Singapūrā, bet nekādu pastiprinātu interesi par viņiem tas manī neizsauca. Tomēr, ieraugot šo grāmatu, nenoturējos un nopirku.

Autors, cik man zināms, parasti rakstīja nesliktas grāmatas par karu un cietumniekiem, tomēr šoreiz atslodzei viņš nolēmis sarakstīt grāmatu par tauriņiem. Par tauriņiem nevis kā insektiem, bet gan kā par vienu no sabiedrības subkultūras veidotājiem, cilvēkiem, kurus vieno tauriņi, tas var būt gan darbs, gan bizness, zaļā domāšana, mīlestība vai naids, māksla vai zinātne, visas šīs subkultūras izpausmes tiek atainotas šajā grāmatā.

Grāmatas izlasīšana man deva labu ieskatu nozarēm, par kuru vēl nebiju īpaši interesējies. Izrādās, ka tauriņu dārza uzturēšana nemaz nav vienkāršs pasākums, tauriņi mirst diezgan ātri un, lai dabūtu jaunus, tie vai nu jāaudzē pašiem vai jāpērk no tauriņu fermām. Arī mūsdienu kolekcionāri paši vairs pa mežu neskraida, lai saķertu savām kolekcijām tauriņus. Šādi tauriņu kā likums būs nobružātiem spārniem. Īstus A klases eksemplārus iegūst nosaldējot tikko izkūņojušos jauno tauriņu. Retākie un aizsargājamākie eksemplāri melnajā tirgū ir iegādājami pat par $8’500.

Arī tauriņu vērotāji ir iedalāmi divos paveidos, tradicionālie noķer, nogalē un izdur cauri adatu, naturālisti – uzvedās līdzīgi putnu vērotājiem, skatās pa gabalu. Interesanti aprakstītas arī tauriņu mīļotāju iekšējās ķildas, naturālisti izturas nosodoši pret tauriņu fermu īpašniekiem uzskatot tos par mantkārīgiem biznesmeņiem, kas neciena tauriņu brīvību un tiesības uz dzīvi savvaļā. Interesanta ir nodaļa, kas veltīta tauriņu sugas saglabāšanas projekta aprakstam. Izrādās, ka eksistē arī cilvēki, kuriem ir bail no tauriņiem viņu forumu var palasīties šeit, man kā cilvēkam, kas nebaidās no tauriņiem, bija interesanti palasīties viņu piedzīvojumus.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, aprakstīti interesanti cilvēki, interesanta subkultūra un galvenais, pēc grāmatas izlasīšanas es sāku pamanīt tauriņus. Līdz tam viņi bija kaut kur fonā, bet nepamanāmi, toties tagad es viņus redzu gandrīz visur, vajag tik skatīties, ceru, ka tas ir uz ilgu laiku.

The Rise of Endymion by Dan Simmons

Voshod Endimiona

Šī ir Hyperion cikla ceturtā un pēdējā grāmata. Rauls Endimions turpina savu vēstījumu par dzīvi kopā ar mesiju. Ordenis ir uzsācis neticīgo iznīcināšanu humānā veidā: neticīgos iemidzina, sasaldē un nogādā pagaidu glabātuvēs. Ordenis ir nolēmis atbrīvoties arī no Outster klātbūtnes Visumā uzsākot viņu metodisku iznīcināšanu, izmantojot Tehno-Core atbalstu. Lai labāk ieskicētu ģeopolitisko situāciju, galvenais varonis Rauls tiek sūtīts ceļojuma pa dažādām bijušās Hegemonijas planētām; tur viņš sastopas ar dažādām kultūrām, kuras vēlas pakļaut un iznīcināt Ordenis. Galu galā viņš atgriežas pie Aenea, kura atrodas uz planētas T’ien Shan, tāda kā Tibeta planetārā mērogā. Tur viņus arī panāk Ordenis.

Ja autors nesniegtu atbildes uz jautājumiem, tie radās lasot iepriekšējās sērijas grāmatas – kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?, diez vai es spētu nosaukt viņu par ļoti interesantu. Autora idejām var piekrist var nepiekrist, bet pasniegtas tās tiek interesantā veidā.

Jā, rosība notiek visas grāmatas garumā, tomēr visa autora filosofija, uz kuras Aenea balsta savus pravietojumus, par mīlestību un līdzcietību, man šķita nedaudz pievilkta aiz matiem. Kaut kas ļoti sāka atgādināt tekstus par pieslēgšanos Visuma informatīvajam laukam un, ja ilgi meditē, tad tu vari spēt visu. Labi, ka vismaz spēju radītājs bija uz nanotehnoloģijām balstīts produkts. Tomēr tā kā uzzināju, kur patiesībā atrodas Techno-Core, kas ir apakšā krustformu idejai, kas notika ar planētu Zeme utt., man lasīšana noritēja ļoti raiti.

Autors atkal parādīja spēju pārāk neiestiepjot stāstu novest visas sižeta līnijas līdz kopsaucējam. Varoņu darbībai joprojām ir kaut kāda jēga – viņi cīnās par ideju, saviem uzskatiem. Arī slikto tēlu (relatīvi slikto) rīcības pamatā ir ideja un vīzija, ko viņi vēlas sasniegt. Ļaunums nav abstrakcija un ir relatīvs, Ordeņa piekritēji cīnās par savu pasaules redzējuma ieviešanu visur, tikai no stiprākā pozīcijām. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un domāju, ka pēc kādiem desmit gadiem atkal veltīšu daļu no sava laika Hyperion cikla pārlasīšanai.

Intelektuāls jautājums LXXVIII jeb problēma ar septiņjūdžu zābakiem

IMG_3180

Šo jautājumu es izdomāju pats, lasot šo grāmatiņu. Tie, kas bērnībā ir veltījuši nedaudz laika pasaku lasīšanā, zina, ka septiņjūdžu zābaki ir tādi zābaki, kas to valkātājiem dod iespēju sperot vienu soli veikt veselas septiņās jūdzes. Lietderības koeficients šādai uzpariktei ir ļoti augsts, bet tas šoreiz mums nav jāaprēķina. Vienīgais mīnuss ir zābaka solis, precīzi septiņas jūdzes. Tagad pats jautājums:

Iedomāsimies, ka Tev ir septiņjūdžu zābaki un Tu esi nolēmis aizdoties uz pilsētu A. Tomēr sperot soļus un novērojot apkārtni Tu nonāc pie secinājuma, ka pēdējais solis Tevi ir panesis pilsētai A garām un tagad Tu no šīs pilsētas atrodies divu jūdžu attālumā. Kāds ir minimālais soļu skaits, kas jāsper, lai nonāktu un apstātos pilsētā A? Vienkāršības labad pieņemam, ka visas pārvietošanās notiek plaknē, zābaka un pilsētas lielums ir reprezentējams ar punktu.

Bring Me the Head of Prince Charming by Roger Zelazny & Robert Sheckley

Bring me the head of prince charming

Dēmons Azzie Elbub ir īsts ļauno spēku pārstāvis, viņš ir alkatīgs, azartisks, atkarīgs no azartspēlēm, vienmēr izmantos iespēju tikt pie kādas dvēseles. Tomēr tā nu ir sanācis, ka neveiksmīgas kāršu spēles rezultātā viņa pašreizējais darbs ir vadītāja amats kādā no Šķīstītavas nodaļām. Laimīgas sakritības dēļ Azzie tiek uzdots nogādāt atpakaļ uz zemi cilvēku, kuru Nāve savācis un nogādājis uz Šķīstītavu kļūdas pēc. Taču ar to Azzie piedzīvojumi nebeidzas, viņš tiek izvēlēts kā ļauno spēku pārstāvis Tūkstošgades sacensībās, kurās tiks nolemts, kas valdīs pār cilvēkiem nākamajā tūkstošgadē. Azzie plāns ir vienkāršs: iestudēt Guļošās skaistules un Apburošā prinča stāstu, taču ar pavisam jaunām beigām. Viņam ir izsniegta kredītkarte ar neierobežotu limitu, viņš ir atradis sev palīgu Frike. Lai viss noritētu godīgi, viņa plānu uzrauga labo spēku pārstāvis eņģelis Babriels.

Grāmata ir bagāta ar labu humoru, un notikumi tiek pasniegti no dēmona skata punkta. Azzie ir tipisks dēmons, mīl mielotie ar pūdētām kaķu galvām, ienīst eņģeļus, ir neapmierināts ar Ellē valdošo birokrātiju, kas, neskatoties uz viņa pilnvarām, mūžīgi aizkavē pasūtījumus vai vienkārši ignorē viņu. Arī rūķi vairs nav tie, tā vietā, lai pacietīgi gaidītu Azzie apsolītā investīciju projekta beigas un iespējamo peļņu, viņi ierodas izsist parādu un liek atstrādāt. Vispār daudz kas ir mainījies no senās Romas Impērijas laikiem.

Kopuma grāmatu vērtēju kā labu, tā kā rakstītāji ir divi, tad vietām ir jūtams tāds kā saraustīts sižets. Reizēm notiek mētāšanās no vienas sižeta līnijas uz otru. Daži otrā plāna tēli parādās, šķiet, ka viņi atstās uz sižetu iespaidu un viss, viņi tiek aizmirsti un tu nesaproti, kamdēļ tad mums par viņiem vispār stāstīja. Labākais grāmatas tēls aiz Azzie manuprāt ir Frike – īsts ļaunā ģēnija palīgs, izpilda visu ko liek, labs melnais humors un galvenais labi prot sašūt ķermeņa daļas. Nevar aizmirst arī Asmodeju, kas parādās kā Elles Šķīstītavas ziemeļu nodaļas vadītājs.

Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk melnais humors un nav svešs fantasy žanrs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Elvenbane by Andre Norton

proklatije elfov

Šī ir Halfblood Chronicles cikla pirmā grāmata. Zemi ir iekarojuši elfi, viņi dzīvo ilgi, pieprot maģiju un cilvēki nonākuši vergu lomā. Elfu vienīgie potenciālie ienaidnieki ir drakoni un jaukteņi (tie kas radušies no cilvēkiem un elfiem). Tā kā par drakoniem neviens nav informēts, tad galvenā elfu uzmanība tiek vērsta uz jaukteņu rašanās varbūtības samazināšanu. Bet nu sagadās tā, ka lorda Dyran konkubīne Serina kā reiz pie viena šāda jaukteņa ir tikusi. Meitenīte piedzimst tuksnesī, māte mirst, bērnu savāc drakons (drakone) un nolemj paturēt audzēšanai. Meitenītei tiek dots vārds Lashana, saīsināti Shana un tā nu viņa dzīvo drakonu vidū nemaz nenojauzdama, ka viņa nemaz pati nav drakons. Tomēr pienāk brīdis, kad viņa no drakonu vidus tiek izraidīta un viņai ir jāatgriežas elfu pasaulē.

Ja salīdzina ar standarta fantasy, ko lasu ikdienā, tad jāatzīst valodas ziņā tā ir daudz labāka, tēlu detalizācijā arī. Sižets gan man šķita tāds nedaudz melodramatisks. Patiesībā visam apakšā ir standarta stāsts par pravietojuma piepildīšanos. Drakoni ir izdomājuši leģendu, ka no elfu un cilvēku savienības piedzims cilvēks, kas gāzīs elfu varu uz Zemes. Tad nu triloģijas pirmajā daļā šis pravietojums lēnu garu sāk piepildīties.

Šī ir otrā manis lasītā grāmata, kurā elfi nav attēloti kā labie meža sargi. Šeit elfi ir egoistiski un labi tikai paši pret sevi. Viņiem vērtību nosaka tikai maģiskais potenciāls. Pēc Zemes iekarošanas viņi, lai gan cilvēkus tur īsā pavadā, paši ir ieslīguši dekadencē un stagnācijā. Viņu civilizācijas evolūcija ir apstājusies. Drakoni savukārt aizgājuši pašizolācijā, daži gan nodarbojas ar sīkām riebeklībām, lai pakaitinātu elfus, bet lielākā daļa tomēr ir izvēlējusies nelīst pārāk tālu no savām alām. Arī attieksme pret cilvēka bērnu Šanu viņiem ir dažāda no atklāti naidīgas līdz draudzīgai. Saprātīgākie drakoni atzīst, ka arī viņu civilizāciju ir iegājusi pašapmierinātā stagnācijā, un lielu pārmaiņu gadījumā drakoni tām vairs nebūs gatavi. Tad nu Šana ir tā, kura nes šīs pārmaiņas elfi par to vēl neko nezina, bet drakoni nojauš un mēģina to izmantot savā labā.

Manā skatījumā sižets bija nu nedaudz par melodramatisku, ar to gan es negribētu noniecināt tādas vērtības kā brīvība un ģimene, cīņa pret netaisnību utt. Bet kopumā grāmata ir lasāma un sagādā patīkamu pārmaiņu pēc ilgstošas krievu autoru viduvējas fantastikas lasīšanas. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

Symmetry: A Journey into the Patterns of Nature by Marcus Du Sautoy

Symmetry

Tāpat kā pagājušogad arī šogad nolēmu veltīt daļu no sava lasāmā laika matemātiskā koncepta –simetrija izpētei. Skaidra lieta, ka mana izpēte aprobežojas ar populārzinātniskas grāmatas izlasīšanu. Pērn tā bija „Why beauty is truth”, šogad šī.

Grāmatas autors Marcus Du Sautoy ir diezgan populārs matemātikas popularizētājs plašākām sabiedrības masām. Pats ziemā redzēju pāris raidījumus BBC, kuros viņš stāstīja par skaitļu izcelsmi un matemātikas vēsturi.

Šī grāmata sastāv it kā no divām daļām, viena mums stāsta par Simetrijas koncepta attīstību matemātikā un pēc būtības gandrīz pilnībā sakrīt ar Ian Stewart grāmatu, tiek piesaukti gan vienādmalu trijstūri, daudzstūri, kuru malu skaits ir pirmskaitlis, simetrijas grupas, piektās pakāpes vienādojuma atrisinājumam neeksistējoša universāla formula, Lie algebra, Galois revolucionārie atklājumi un dzīve, vienādojuma sakņu ģeometriskā interpretācija imagināro skaitļu plaknē.

Bija arī daudz dažādas interesantas atšķirības. Nodaļa par simetriju mūzikā, daži skaņdarbi tika dekompilēti un izanalizēti. Izrādās arī, ka informācijas kodēšana ar kodu, kas spēj atpazīt kļūdas datu pārraidē un koriģēt tās, var izteikt kā n-dimensionāla kuba rotāciju n-dimensionālā telpā. Šo to jaunu uzzināju par vīrusu formas noteikšanu izmantojot matemātiskas metodes. Un, protams, neiztika bez simetrijas grupa Monster, jeb objekts kuram piemīt 808017424794512875886459904961710757005754368000000000 simetrijas, bet minimālais dimensiju skaits, kurā to var uzkonstruēt, ir 196883.

Grāmatas otra daļa, kas risinās paralēli, tiek veltīta autora stāstam par savu darbu. Viņš mēģina lasītājam nodot to, kāda izskatās matemātiķa ikdiena. Stāsta par prieku, kas pārņem izdarot pēkšņu atklājumu un dažādiem mēģinājumiem iegūt iedvesmu, staigājot pa muzejiem, aplūkojot arhitektūru. Cenšas arī atbildēt uz jautājumu, ko tad īsti matemātiķi dara ikdienā, un kam ir vajadzīgi viņu abstraktie teorētiskie spriedumi par dīvainiem objektiem n-dimensiju telpās, kurus neviens nespēj pat iztēloties. Pastāsta arī nedaudz par hipijveidīgo kultūru matemātiķu aprindā, kur katrs izcils matemātiķis ir ar nelielām novirzēm – kāds spēj atcerēties pāris tūkstošus pi zīmes aiz komata, cits zina no galvas visu Lielbritānijas vilcienu kustības sarakstu, cits spēj galvā sadalīt skaitli pirmreizinātājos utt. Jebkurā gadījumā labs ieskats matemātiķu virtuvē garantēts.

Grāmatiņu viennozīmīgi ir vērts izlasīt tiem, kurus interesē matemātika un matemātikas vēsture, sarakstīta salīdzinoši vienkāršā valodā, pasniegtie fakti un informācija izklāstīta saistoša, daži koncepti gan skaidri nekļūst pat pārlasot rindkopu vai lapaspusi pāris reizes, bet visu jau ar nevar gribēt. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.