Izbrauciens uz Bretaņu Ceturtā Diena
26. jūnijs (San Malo – Mont Saint-Michel)
Šodien beidzot ir pienākusi tā diena, kuras dēļ es vispār esmu te atkūlies – dosimies uz Mont Saint-Michel. Lai to iespētu, tūlīt pēc brokastīm mums ir jādodas uz autobusu. Tā kā šajā ceļojumā izmantojam kājas un sabiedrisko, tad viss jau ir izplānots. Maija ir nopirkusi biļetes, jo autobusā primāri salaiž iekšā biļešu turētājus un pēc tam, ja paliek brīvas vietas, uzņem entuziastus, kuri nav nopirkuši biļetes iepriekš. Autobuss nav tālu – tepat aiz mūriem pie karuseļa, biļetes derīgas, rāpjamies iekšā un braucam.
Brauciens mūs neveda gar skaistām ārēm. Lielākoties te ir iespējams ievērtēt lielveikalu sortimentu un šosejas pievedceļus. Pašā brauciena beigām jau varēja pamanīt pašu slaveno pili, bet tur jau mēs tāpat nonāksim, tā ka nav ko iespringt. Autobuss apstājas galapieturā un šoferis mums nosaka, ka viņš mūs gaidīšot tepat tādos un tādos pulksteņa laikos, ja kāds nepaspēs atgriezties, var iet ar kājām. Pietura ir aizaugušā grāvmalā, bet nu vietu ielāgoju.
Tagad varam doties uz slaveno abatiju uz salas. Jā, tehniski laikos, kad tur uzcēla pirmo baznīcu, tur nebija nekāda sala, bet gan gruntīgs zemesrags un tur varēja tikt nesaslapinot kājas. Tagad nokļūšanai ir divas opcijas – vietējais autobuss un kājas.
Ejam uz autobusu, jo kurš tad jau no paša rīta tērēs kājas? Taču uz autobusiem ir tāda rinda ar līdzīgi domājošiem, ka tā ir bezmaz vai tikpat gara kā ceļš līdz baznīcai. Nolemjam iet. Vispār jau pareizs lēmums, sācies bēgums, ūdens atkāpjas un tāda lēna tuvošanās Mont Saint-Michel padara pasākumu iespaidīgāku. Laiku pa laikam mums garām pabrauc tie laimīgie, kas tikuši autobusā. Autobusi te ir interesanti, lai viņi ierobežotā platībā galapunktā nebūtu jāgriež riņķī, viņiem ir vadībā katrā busa galā. Šoferim atliek tik izkāpt un pārsēsties.
Objekts tiek pamatīgi apsargāts, pa to tusē gan žandarmi, gan militāristi, visi bruņuvestēs un bruņojušies ar automātiem. Nevienu gan nost uzreiz tā nešauj, dodamies iekšā. Mums jātiek uz baznīcu, jo tur mums jau ir iepriekš nopirktas biļetes uz pirmspusdienas apmeklējumu. Iekšā valda īsta tūristu apsēstas viduslaiku pilsētas gaisotne, kur knapi var izgrozīties. Ja vēlies atvilkt elpu, nākas iesprukt kādā suvenīru bodē un izvērtēt piedāvājumu. Ja ir pāris lieki simti, var nopirkt pat viduslaiku stilā ieturētu sviesta trauku. Es gan neko vairāk par magnētiņu nepērku.
Tā nu lēnām raušamies uz augšu, meklējam pareizo atrakciju, pie pašas baznīcas nošaujam greizi un aizvelkamies ne uz to muzeju, bet nu nekas, pārdesmit metri jau nav daudz. Muzejā uzrādām biļetes iepriekš nopirktās, es esmu pasūtījis arī audiogidu, nākas iet stāvēt rindā, lai to saņemtu, tad atkal uzrādām biļetes, tās vairs nestrādā, bet iekšā laidēja mūs atpazīst. Un ceļojums var sākties.
Staigāju un domāju: ro kā senos laikos gan mācēja būvēt, šitik brangi mūri un tā. Bet tad, lēnām klausoties, sapratu, ka šī vieta ir daudzas reizes dedzināta, tas, kas tagad ir smuks laukums, no kura vērot jūru, kādreiz bija pati baznīca un tās kapa plāksnes laukuma vidū reiz ir bijušas pie altāra, nevis kā es domāju, par kādiem noziegumiem ārā apglabātie.
Ja lien dziļāk, tad redz pārplānotās vietas vecās siju vietas nu ir stāva vidū, durvju ailes, kas nekur neved un tamlīdzīgi. Vietām ir izlikti dārgumi, karogi un banneri. Var apmeklēt seno ēdamzāli vai refektoriju, kur centrālais ir koka jumts. Defektorijs, gan, jāatzīst, ir visnotaļ pabriesmīgs, bet kā jau franču zemē ierasts, te vīriešos un sieviešos nevienu nešķiro.
Izstaigājušies un audiogidu noklausījušies, varam doties ārā, lai atgrieztos ļaužu masās. Ar atgriešanos ātri nevedas, jo trepes šauras un priekšā ejošie acīmredzot vēl nav izfotografējuši telefonā visu filmiņu un nadzīgi fotografē kaijas. Es pat nezinu, smieties vai raudāt, atbrauc uz vienu no šīkrasta populārākajiem objektiem, lai nofočētu kaiju, kas sēž uz trepju margām. Un te jau ir kā pie suņiem, ja viens pačurā, tad arī nākamais. Viens nofočē, tad nākošais – episki!
Nu nebija jau tā, ka mums dikti būtu jāskrien, jo buss mums ir tikai četros un ir knapi pusviens. Ir noticis tas, kas man ceļojumos diezgan nepatīk – ir jānodirn laiks. Par laimi te vieta ir laba un ir kur dirnēt. No sākuma nolemjam apskatīt tās bodes, kurās vēl neesam bijuši. Tad vienkārši tāpat pastaigāt. Pēc tam atrast vietu, kurā, iespējams, ēdīsim pusdienas. Tad izejam ārā un pastaigājamies gar jūru. Vienkārši pasēžam uz akmeņiem.
Tad man ienāk galvā brīnišķīga ideja, neskatoties uz to, ka pēc pusstundas paisums sasniegs savu maksimumu, apiet šai salai apkārt. Domāts, darīts, Maija atsakās, jo viņa šodien negrib peldēt. Es gan, izmantojot visas savas zināšanas par paisumiem un bēgumiem, esmu aplēsis, ka šodienas maksimums tāds nieks vien ir un, ja kas, mierīgi pusstundu varēšu uz kāda akmeņa nosēdēt. Visas tās lāmas trīs metru virs mums, tās ir senāka paisuma paliekas.
Eju apkārt, vispār jau biju iedomājies to iešanu nedaudz dramatiskāku, jā, jūra lēnām lien virsū, šur tur ir jāpalēkā pa akmeņiem, bet nu nekas tāds. Un redzot, ka līdzīgi klājas vēl pāris cilvēkiem, nospriežu, ka šis ir drošs pasākums. Un tāds tas arī bija, pēkšņs vilnis mani neierāva jūrā, pat sandales nepiesmēlu. Lielākās problēmas radīja cilvēki, kas nevarēja izvēlēties, uz kura akmens lēkt.
Labi izlēkājies, atgriežos sākuma punktā un gaidām maksimumu, lai mums nebūtu garlaicīgi, amerikāņu jaunieši, kas iet gar krastu iegāžas kādā izskalotā bedrē un var ierēkt par viņu neveiksmi. Ap diviem nospriežam, ka aiziesim paēst un vilksimies atpakaļ. Neteiksim, ka ēstuves te spiež uz kvalitāti, cilvēku te ir tik daudz, ka uz to var neiespringt. Šoreiz nolemju ievērtēt viņu galetes, kas te visur tiek piedāvātas, bet nekad neesmu nogaršojis. Teikšu uzreiz – paņēmu galeti ar sēnēm un sieru, izrādās, ka galete ir griķu pankūka, man jau vispār griķi garšo, tā kā nesūdzējos, ieēst varēju, bet otrreiz šajā iestādījumā diez vai atgrieztos.
Paēduši lēnā garā dodamies uz autobusu pieturu, no vienas puses žēl iet prom, bet darīt arī te vairs nav īsti ko. Apskatām vienas brangas slūžas, kas regulē apkārtnes ūdenslīmeni, izskatās, ka šepat blakus ciemā ar’ ir bijusi govju izstāde, tās te var redzēt uz katra stūra. Autobusa vietu esam atminējušies pareizi un braucam atpakaļ uz San Malo.
