Šī grāmatiņa ir Hyperion cikla trešā grāmata. Darbība norisinās 274 gadus pēc Hyperion aprakstītajiem notikumiem. Galvenais varonis Raul Endymion nodarbojas ar medību organizēšanu uz planētas Hyperion. Pasaule pēc hipertelpas portālu krišanas ir mainījusies, Hegemonijas vietā ir nācis Ordenis jeb nākotnes Romas katoļu baznīcas tiešie pēcnācēji. Spēkus Ordenim dod krustaforma (Cruciform), kas ļauj jebkuram īsteni ticīgajam augšāmcelties pēc nāves burtiskā nozīmē. Galvenajam varonim sanāk saķerties ar kādu no jaunajiem ticīgajiem un, apstākļu vadīts, viņš nonāk situācijā, kad viņam jākļūst par jaunās mesijas vārdā Aenea pavadoni.
Grāmata sarakstīta vēstījuma formā, galvenais vēstītājs ir pats Raul Endymion (uzvārds starp citu grieķu mitoloģijā sakrīt ar kāda aitu gana vārdu, arī grāmatas varonis bērnībā bija gājis ganos), kurš kā tāds Jēzus māceklis stāsta par savu dzīvi kopā ar mesiju. Tomēr, atšķirībā no evaņģēlijiem, šī grāmata mums atklāj jaunizcepto mesiju kā cilvēku nevis kā Dieva sūtni. Patiesībā jau arī nav nemaz skaidrs, ko tad īsti Aenea pārstāv. Un lai grāmatai būtu arī filozofiskāka noskaņa, daudz un dikti tiek spriests par mīlestības būtību.
Šī grāmata man šķita vairāk kā kosmiskā opera. Ir liels ceļojums cauri visai galaktikai, viens cilvēks tiek nostādīts pret Galaktisko Impēriju, arī impērija šajā cilvēkā saskata ienaidnieku un mobilizē visus resursus viņa iznīcināšanā. Šis cilvēks ir meitene vārdā Aenea, kas ir kibrīda un cilvēka hibrīds. Viņai sevī nes vecās kārtības iznīcību. Tad nu šādā sliktie pret labajiem dekorācijā noris visa grāmatas darbība. Darbība mums tiek parādīta gan no labo puses, gan no ļauno Ordeņa vajātāju puses. Kā jau labā kosmiskā operā pienākas pat ļaunie (šajā gadījumā Tēvs de Soya) sāk apsvērt savu rīcības pamatotību un nosveras labo pusē. Lai arī sižets šķiet visai banāls, un varētu pat teikt nekas oriģināls, tomēr spilgtie personāži to atdzīvina un padara interesantu.
Grāmatu lasīju esot komandējumā Maskavā un izlasīju vienā piegājienā, tas ir, vakarā vakars gan ievilkās uz sešām stundām, tomēr miegam nozagto laiku nenožēloju. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku lasīt visiem.
Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.
Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.
Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.
Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.
Šis uzdevums būs pavisam vienkāršs. Paskatāmies uz bildi augšā un izdarām sekojošus novērojumus. Iesākumā uz riņķa līnijas atliekam vienu punktu. Apļa laukums paliek nedalīts – vienā gabalā. Tad atliekam uz riņķa līnijas otru punktu (tā lai tas nesakristu ar pirmo) un novelkam starp abiem punktiem līniju. Apļa laukums mums sadalās divās daļās (tālāk sektori). Tad atliekam uz riņķa līnijas trešo punktu un atkal savienojam visus punktus ar līnijām. Apļa laukums mums sadalās četros sektoros. Atliekam uz riņķa līnijas ceturto punktu savienojam to ar citiem punktiem. Apļa laukums mums sadalās astoņos sektoros. Tagad jautājums – cik sektoros sadalīsies aplis, ja uz riņķa līnijas atliksim piecus punktus? Un ja sešus?
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šī ir grāmatiņas Hyperion tiešs turpinājums. Darbība turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmatiņa beidzās, uz planētas ar nosaukumu Hyperion. Svētceļnieki ir nokļuvuši līdz savam mērķim –Laika kapenēm. Tagad atliek tikai noskaidrot, kura vēlmi Shrike izpildīs, un kurus viņš pievienos savai kolekcijai uz Sāpju koka. Ir pienācis arī Hegemonijas gals, Barbaru uzbrukuma rezultātā karš pārņem daudzas zvaigžņu sistēmas, tomēr centrālie notikumi norisinās tieši uz Hiperiona.
Manuprāt, šī grāmata autoram ir izdevusies nedaudz švakāka nekā iepriekšējā. Iespējams, ka iepriekšējā man labāk patika pats stāstījuma veids. Šī grāmata jau vairāk tiek balstīta uz action. Lasītājam tiek piedāvātas atbildes uz jautājumiem, kas radās lasot pirmo grāmatu. Mēs saņemam mājienus, ka Shriek patiesībā ir tāds kā Dievs no mašīnas, tomēr tā arī nesaprotam viņa motīvus un galveno, vai kāds viņu kontrolē. Autors joprojām bīda savas idejas par augstāko saprātu un diezgan ieslīgst teoloģiskos prātojumos, kas patiesībā bija Āabrama piedāvātais upuris Dievam. Kurš kuru pārbaudīja Dievs viņu vai viņš Dievu. Ideja patiesībā nebūs pievilcīga ortodoksāliem reliģijas uzskatu paudējiem. Bet ko lai dara -grāmatas centrālā tēma jau ir saprāta augstākās attīstības formas un tās mijiedarbība ar cilvēci.
Papildus patika kā tiek parādīta cilvēces attīstība, gadījumā, kad viņa zaudē kontroli pār lietām, kuras tā izmanto. Visa Hegemonija balstās uz neatkarīgajiem mākslīgajiem intelektiem (AI), kas apvienojušies veidojumā Technocore. Viņi laiku pa laikam cilvēcei piedāvā tehnoloģijas, kuras tā neizprot, bet tai pat laikā cilvēce zaudē jebkādu interesi virzīt progresu tālāk. Arī paši AI nav viennozīmīgi savā attieksmē pret cilvēci, ir frakcija, kas viņus labprāt gribētu iznīcināt, tomēr ir iemesli, kādēļ cilvēki viņiem ir vajadzīgi.
Jāatzīmē arī autora spēja savest kopā visas sižeta līnijas pie vienota kopsaucēja, radās iespaids, ka lasītājam netika pavēstīts nekas lieks, visa informācija sasaucās ar kādu notikumu, kas savukārt ietekmēja grāmatas noslēgumu. Ko es lāgā nesapratu, tas ir autoram mēģinājums visur iepīt dzejnieku, vārdā John Keats. (Grāmatu nosaukumi starp citu ņemti no viņa dzejoļu nosaukumiem. Iespējams, ka, ja es izlasītu arī šīs poēmas, man dažas lietas kļūtu skaidrākas. Tomēr tā nu ir sanācis, ka dzeju lasīt man nepatīk). Protams, šis dzejnieks kā AI un cilvēka hibrīds grāmatā ir nozīmīgs, varētu teikt ka viens no centrālajiem tēliem, bet tā arī nesapratu, kādēļ tieši dzejnieks, manuprāt pietika jau ar Silēnu.
Lai arī lasīju grāmatiņu jau otro reizi, iepriekšējā reize bija kādus gadus 5 atpakaļ, joprojām bija interesanti. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Painteresējos arī kāpēc Shriek tiek nosaukts tieši tā, izrādās tā sauc putneli, kas savus noķertos kukaiņus sasprauž uz dzelkšņiem.
Labu laiku nebiju lasījis neko nopietnu. Tad nu, nedaudz pablandījies gar grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt šo grāmatiņu. Izklausījās jau diezgan interesanti, neticamā, bet patiesā elektrības vēsture. Kurš gan negrib zināt, kā tad tur īsti bija ar to elektrību.
Tātad grāmatā mums tiek pastāstīts par telegrāfa, elektriskās spuldzes, telefona, radara, radio, datoru un pāris citu elektrisko ierīču izcelsmes vēsturi. Patiesībā vairāk mums tiek pastāstīts par pašiem izgudrotājiem un viņu dzīvi.
Tas viss jau būtu jauki, ja vien autors būtu kompetents jomā, par kuru viņš raksta. No vienas puses varētu teikt, ka grāmata domāta maziem bērniem un lielajiem te nav ko līst un meklēt informāciju par to, kā histerēzes cilpa var tikt cauri vadam, bet no otras nevajag jau arī stāstīt pekstiņus par elektriskās lampiņas uzbūvi, autoram spuldzes cokols nodrošina vakuumu, dīvaino telefona darbības konceptu un vēl dažus sīkumus. Nepatikās arī mūžīgā novirzīšanās no tēmas un reizēm ieslīgšana baumu atstāstīšanā. Autors arī uzskata, ka elektrība ir tikai līdzstrāva, maiņstrāva pieminēta praktiski netiek. Tas viss kopā rada šaubas par to, cik pārējie autora minētie fakti ir patiesi.
Bija jau arī dažas labas lietas, interesanti bija palasīt par universālā datora koncepta attīstītāju Turing, par nervu signālu nodošanas mehānismu smadzenēs, atmiņas glabāšanas koncepts un par patentu kariem ASV. Vairāk gan gribējās palasīties ar to, kāpēc maiņstrāva uzvarēja līdzstrāvu, žēl, ka netika pieminēts dīvainis Tesla. Vislabākā nodaļa, manuprāt, bija tā, kas veltīta Hercam, tā iemesla dēļ, ka tā visa sastāvēja no Herca dienasgrāmatas izvilkumiem. Reāli var redzēt izgudrotāja grūto darbu vai nu slimo vai eksperimentē.
Grāmatai kopumā liktu 6 no 10 ballēm – diezgan paknapa gan izklāstā, gan faktoloģiskajā materiālā. Autoram tiešām nevajadzēja gulēt uz grāmatas „E=mc2” lauriem, bet pacensties uzrakstīt nedaudz nopietnāk. Naudu par šo darbu tērēt neiesaku.
Ilgu laiku esmu lasījis diezgan paknapus zinātniskās fantastikas darbus, kuri patiesībā ir adaptētas meksikāņu seriālu versijas. Nav jau tā, ka es nespētu atšķirt labu grāmatu no sliktas, vienkārši labās jau esmu izlasījis sen, sen atpakaļ. Labām grāmatām tomēr ir viena jauka īpašība – viņas laiku pa laikam tiek pārlasītas. Arī šī grāmata man skaitās pie labajām, un pienāca arī viņas kārta tikt pārlasītai.
Darbība notiek 700 gadus tālā nākotnē. Cilvēce ir izpletusies pa visu galaktiku. Izveidojušās trīs grupas: Hegemonija, nedaudz dekadencē ieslīgusi impērija, kas atgādina Romas Impēriju neilgi pirms tās krišanas; Ousters – barbari un kosmosa klaidoņi, ģenētiski modificējušies dzīvei kosmosā un Techno-Core mākslīgā intelekta elementu apkopojums. Ilgu laiku Hegemonijā ir valdījis miers, tomēr tā sāk pamazām izirt. Outsters nez kādēļ grib uzbrukt planētai Hyperion, uz kuras atrodas Laika kapenes (Time Tombs) un pusmītiskais tēls Shrike. Tad nu šajos juku laikos septiņi svētceļnieki uzsāk savu ceļojumu uz Time Tombs, lai satiktu Shrike. Lai īsinātu ceļu viņi nolemj izstāstīt saviem ceļabiedriem katrs savu stāstu, kas viņus ir atvedis šeit. Stāsti savijas ar Hegemonijas pašreizējo situāciju un ļauj lasītājam saprast, kas ir noticis ar pasauli.
Katrs svētceļnieka stāsts pats par sevi ir atsevišķas grāmatas cienīgs. Autors pat nav paskopojies un devis katram savu nosaukumu. Stāstus mums stāsta Priesteris, Karavīrs, Dzejnieks, Profesors, Detektīvs un Konsuls. Katrs stāsts ir atšķirīgs, katrs ir pavadījis savu dzīvi uz citas planētas, citā subkultūrā tomēr viņus visus vieno Hyperion. Tieši šeit viņi cer atrast atbildes uz saviem jautājumiem un atrisinājumus savām problēmām.
Šī nu ir grāmatiņa kuru ieteiktu izlasīt katram. Nedaudz gan pretendē uz filozofisku autora redzējumu, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?
Šajā grāmatā darbība nenorit tikai darbības pēc vien, visam ir kaut kāda jēga. Arī klavieres no krūmiem netiek izstumtas, lai glābtu situāciju. Bieži vien situācija nemaz nav glābjama. Protams, autora paustajai filozofijai par augstāko saprātu (Dievu) var piekrist var nepiekrist. Mani, piemēram, viņa idejas nešķita pārāk argumentētas, bet tās vismaz bija interesantas. Protams, ir jau arī citas interesantas lietas – starpzvaigžņu portāli, kosmosa kuģi, kas pārvietojas ātrāk par gaismu, superdatori, dīvainas planētas, Shrike Sāpju koks, templiešu Yggdrasil utt. Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.
Kārtējais Ivanoviča šedevrs. Grāmata ir tieša Дочь – повелительница Зари sižeta līnijas ekstrapolācija. Tātad tēti Semjonu, kurš jau sakārtojis meitas dzīvi, sāk pārņemt bažas par sava dēla Aleksandra labklājību. Šis puisis tā vietā, lai lēni ar gudrību un naudu izvirzītos karalistes sauktas Mrak galvgalī, nolemj iesaistīties revolucionārā kustībā. Skaidra lieta, ka pie laba gala tas nenoved un nākas vien sēdēt cietumā. Kā jau karalistē, kurā varu sagrābuši uzurpatori, cietumā mūsu varonis sastop īstu grāfu vecā torņa mantinieku. Pa to laiku uz karalisti ir atkūlies arī Aleksandra tēvs Semjons, un pat muļķim ir skaidrs, ka revolūcija var sākties.
Ja runājam Diablo II analoģijās, grāmatas galvenajam varonim ir level up pēc level up. Autors saviem varoņiem superspējas nežēlo. Protama lieta, netiek aizmirstas arī laimīgas sakritības. Pati sižeta līnija ir viena vienīga laimīga sakritība. Tālāk spoileris. Tātad grāmatas varonim Aleksandram jākļūst par karali. Kā to panākt? Iesēdinām cietumā vienā kamerā ar īsto troņa mantinieku. Sadraudzējam viņus. Tālāk atvelkam uz karalisti Semjona tēvu, liekam viņam iegādāties īpašumu, kurā nejauši uzradīsies viņa dēls, bēgot no cietuma. Īpašumu naktīs kontrolē dīvaini akmens radījumi (skatāmies uz grāmatas vāka), tas nekas, laimīgas sagadīšanās dēļ atrodam artefaktu, ar kuru palīdzību tos var kontrolēt. Tad noskaidrojam, kas patiesībā pārvalda karalisti (ir tur tāds sindikāts) un traucē tikšanai pie troņa. Tālāk seko virkne ar laimīgām nejaušībām, un dēls Aleksandrs apprec tiešo troņa mantinieci aiz mīlestības. Domāju, ka reti kurš meksikāņu seriāls no šādas sižeta līnijas atteiktos. Pa starpam, lai interesantāk, karalis ir nēģeris – ķīlnieks, kuru kā marioneti vada sindikāts.
Grāmatas pluss, ja abstrahējamies no sižeta, ir visai labas dekorācijas. Par pašu saturu sajūsmā neesmu, tāda vilcienā lasāmā lubene nekas vairāk. Latvijā es šo grāmatu nekad nepirktu – žēl naudas, nopirku Krievijā tur viņas ir lētas. Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm. Ja nelasi ar ātrumu vismaz 100 lpp stundā, tad labāk laiku netērē.
„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas trešā daļa. Arthur Dent piedzīvojumi plašajā visumā turpinās. Iepriekšējā grāmatas daļā viņš no Zemes pagātnes vēl nebija ticis projām un pāris gadus pavadīja dzīvojot alā. Pēkšņi pateicoties laiktelpas svārstībām viņš nonāk uz Zemes tagadnē tieši divas dienas pirms tās iznīcināšanas, un nevis šur tur, bet kriketa laukumā. Un tas nebūt nenozīmē laimīgas beigas. Izrādās, ka senie Visuma ienaidnieki planētas Krikkit iedzīvotāji atkal ir nolēmuši iznīcināt visu Visumu, lai nebūtu jāsagrauj sava pasaules uztvere. Tā paredz, ka Visumā eksistē tikai planēta Krikkit un viņi. Planētu konstruktors Slartibartfast iesaista savā cīņā pret visuma iznīcināšanu Artūru, depresīvo robotu Marvin, galaktikas prezidentu Zaphod un ex-Zemes iemītnieci Trillian. Atrūram, izrādās, ir arī personīgais ienaidnieks, kuru viņš savā dzīvē ir nogalinājis tūkstošiem reižu pašam gan nezinot.
Grāmatiņa tipiski A.Douglas stilā, joki šoreiz biezā slānī par kriketu. Varētu pat teikt, ka grāmatu visu caurvij kriketa tēma. Krikkit karotāju ierocis atgādina kriketa vāli, planētas nosaukums atvasināts no kriketa, nelieli pārspriedumi par kriketa noteikumiem, arī kriketa kauss spēlē nebūt ne pēdējo lomu sižetā. Kā jau visos šīs triloģijas stāstiņos, autors cenšas pārāk neizplūst un vēstījums aprobežojas ~200 lapaspusēs. Pareizi jau vien ir, tā kā stāsts ir viegla ironija par mums pašiem, tad ir nedaudz jāuzmanās, lai tās nekļūtu par daudz.
Darbā dominē action, ironija un neliels haoss sižetā, lai interesantāk lasīt. Personīgi šķita viena no vājākajām triloģijas daļām. Bet tik un tā kopumā 8 no 10 ballēm stāstiņš ir pelnījis. Izlasīt ir vērts visu triloģiju, ja SF pasniegtu pamatenē kā mācību priekšmetu, tad šī būtu obligātās literatūras sarakstā.
Šīs nedēļas jautājums, manuprāt, ir tikpat vecs kā pasaule. Nebrīnītos, ja arī pērtiķiem tas skaitītos kā atjautības uzdevums. Tātad viesībās piedalās viens vecaistēvs, viena vecāmāte, divi tēvi, divas mātes, četri bērni, trīs mazbērni, divas māsas, divi dēli, divas meitas, viens sievastēvs, viena sievasmāte un viena vedekla. Tātad – kāds ir minimālais viesību dalībnieku skaits?
Ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar interesantām ziņām. Ar apbrīnojamu regularitāti tiek publicēts, ka pēc pārdesmit gadiem ar varbūtību 1:52’000 Zemē ieskries asteroīds iznīcinot visu dzīvo vai Visums, iespējams, ir pilns ar miniatūriem melnajiem caurumiem, vai Saule drīz (pēc 5 miljardiem gadu) kļūs par sarkano gigantu un aprīs zemi, vai Globālās sasilšanas sekas mūs iznīcinās, vai kārtējais supervulkāna izvirdums kavējas jau 50’000 gadus, vai mākslīgais intelekts būs cilvēkam naidīgs (Matrix tak visi redzējāt), vai CERN ar savu hadronu paātrinātāju atbrīvos vakuuma enerģiju. Nerunājot par teroristiem, nanotehnoloģijām un biotehnoloģijām. Cilvēks ir interesants kukainis, viņš pēc savas dabas nespēj izvērtēt riskus objektīvi. Viņa smadzenes papriekš uztver iespējamos zaudējumus un tikai tad varbūtības. Tā kā šajā jomā esmu diezgan parasts cilvēks un arī man reizēm patīk spekulēt ar dažādiem Armagedona scenārijiem, sākot ar Bībeles klasisko un beidzot ar supernovas sprādzienu Saules sistēmas apkaimē, tad es vienkārši nevarēju noturēties nenopircis šo grāmatu.
Grāmata pēc savas būtības ir eseju krājums, kas apskata visus augstāk minētos cilvēces bojāejas scenārijus un ne tikai tos. Grāmata ir rakstīta kā nopietns zinātnisks darbs, katru no esejām ir sarakstījis speciālists. Kā jau tādiem darbiem pienākas, iesākumā viss tiek skaidri definēts, noteikti rāmji ko un kā apskatīs, un tikai tad sāk apskatīt iespējamos cilvēces gala vaininiekus.
Otrā nodaļa lasītāju iesilda ar standarta katastrofām, kas notiks pēc miljardiem gadu, laikam lai nesatraucas (Saules sistēmas bojāeja, paātrināta visuma izplešanās, sadursme ar Andromēdas galaktiku, zvaigžņu evolūcijas apstāšanās un melno caurumu laikmets).
Tālāk, laikam lai atbiedētu lasītāju, pavisam tiek runāts par cilvēku kā sugas izzušanu evolūcijas procesā, lai šo eseju saprastu pilnībā lasītājam būtu vēlams būt ģenētiķim pēc amata.
Ceturtā nodaļa veltīta dažādām apokaliptisko ideju sludinātāju grupām, tās ir tikai trīs. Tādas, kas uzskata, ka pēdējās dienas jau ir bijušas, pēdējās cilvēces dienas ir tagad un pēdējās dienas vēl būs, bet drīz.
Piektā nodaļa mums pastāsta kā cilvēks novērtējot riskus, kas nav ikdienišķi, visu parasti salaiž dēlī, jo ir par slinku, lai analizētu katru situāciju, ekstrapolēt ir vieglāk, plus aizspriedumi, plus random skaitlis izsakot lietas cipariski.
Sestā nodaļa veltīta globālajām katastrofām no antropā skata punkta. Labākā sadaļa ir spriedumi par Fermi paradoksu „Kur viņi ir?”(ja eksistē augsti attīstīts civilizācijas, kādēļ mēs neuztveram viņu signālus, varbūt civilizācija nekad nepaspēj attīstīties tik tālu, lai sāktu Visuma apguvi?), to ir vērts izlasīt.
Septītā un astotā nodaļa domāta īstiem matemātiķiem un aktuāriem jeb „System based risk analysis” un „Catastrophes and insurance”, es viņas vienkārši pāršķirstīju.
Devītā nodaļa veltīta sabiedrībai un tam, kā tās uztver katastrofas. Jautājumi, cik jūs būtu gatavi maksāt papildus nodokli, lai glābtu, iespējams, 100’000 cilvēku dzīvības?
Desmitā nodaļa interesanta, esmu Discovery veselu čupu ar filmām par šo problēmu redzējis – supervulkāni. Apskatīti iepriekšējo supervulkānu izvirdumi, to sekas, noteikts iespējamais biežums un paspekulēts, kas notiktu ar cilvēci, ja teiksim Yellowstone dabas parks pēkšņi uzietu gaisā.
Vienpadsmitā nodaļa veltīta asteroīdu un komētu briesmām. Nekā jauna pateikts netiek, šo tēmu jau saprot pat pirmklasnieki, vienīgi nedaudz piezemētāk ar vidējiem forumu speciālistiem un ar statistiku pamatotāk.
Divpadsmitā nodaļa veltīta Saules izvirdumiem (Ja skatāmies uz filmu „Knowing”, tad saliekot visu formulās (tās tur ir), redzam, ka nekas traks nenotiktu, ja nu vienīgais Eurosportu vairs pa saķiku neredzētu). Kosmiskie stari no supernovas gan varētu iznīcināt visu civilizāciju mierīgi. Labs arguments šī riska pretiniekiem ir – „tas nekas, ka nav pagātnes novērojumu, jo notikuma iestāšanās gadījumā dzīvu novērotāju nepaliktu”.
Četrpadsmitā nodaļa veltīta modīgam tematam – epidēmijām un pandēmijām. Nodaļu lasīju tieši, kad BBC paziņoja par cūku gripas risku. Labs ieskats vēsturē – tuberkuloze, mēris, sifiliss, malārija, holēra, nedaudz par HIV un gripu. Un dažādi scenāriji par iespējamām nākotnes superslimībām. Sapratu, ka uztraukumam nav pamata, kad jaunā supergripa parādīsies, vienīgā cerība ir, ka tā ātrāk izbeigsies dēļ savas efektivitātes nekā spēs izplatīties.
Piecpadsmitā nodaļa veltīta AI (Artificial intelligence) – būs tas naidīgs cilvēkam vai nebūs. Tāds filozofisks aprakstiņš, kas norāda, ka cilvēkiem draudzīgums vai naidīgums tomēr būs pašiem jāuzprogrammē. Jautājums, kas ir naidīgs, kas ir apziņa, kas ir intelekts un inteliģence utt. Vērts palasīt.
Sešpadsmitā nodaļa veltīta dažādām mūsdienu tehnoloģijām jeb riskam, ka tikai neuzeksperimentējam paši savu galu. Te nu ir hadronu akselerators, pašreplicējošies roboti un Fermi paradokss.
Septiņpadsmitā nodaļa sociālais sabrukums, šis nu ir tas cilvēces bojāejas veids, kuru mīl zinātniskās fantastikas autori – anarhija pēc kodolkara utt.
Astoņpadsmitā nodaļa veltīta iespējamam kodolkaram, kodolziemai, pašreizējam kodolarsenālam un ko darīt, lai vienudien sevi paši neuzspertu gaisā.
Deviņpadsmitā nodaļa veltīta kodolterorismam, sasaucas ar iepriekšējo paragrāfu, bet terorisms jau cilvēcei pašai draudus nerada.
Divdesmitā nodaļa veltīta biotehnoloģijām – sintezēti vīrusi, patogēni, vakcīnu izstrāde pašu radītajām slimībām un kā tās kontrolēt, jo, ja būs iespēja kādam uzveidot slimību, kas potenciāli izpļaus visu cilvēci, kā šo iespēju ierobežot.
Divdesmit pirmā nodaļa mums stāsta par nanotehnoloģiju briesmām, kā apturēt nanorobotiņus no pasaules iznīcināšanas, kādi ir iespējamie ieroču veidi balstīti uz nanorobotiem utt. Interesanta lasāmviela.
Divdesmit otrā nodaļa veltīta totalitārismam, tas laikam tur iekļauts politkorektuma dēļ, vai lai nebūtu acīte – nezinu.
Grāmatai kopumā dodu 10 no 10 ballēm bez vārda runas. Domājams, ka tā nepaliks tikai kā vienreiz izlasīta un nolikta plauktā. Kad atkal kāds sāks vaimanāt par gripas pandēmiju, asteroīdiem – zemes iznīcinātājiem vai CERN projektiem, izvilkšu ārā un palasīšos par tēmu, lai atsvaidzinātu zināšanas.