Prologs

Kaut kad oktobrī bija dzimusi ideja aizceļot uz valsti, kurā es neesmu bijis. Izskatot lidsabiedrību piedāvājumus, sākotnējo ideju – Lisabonu noraidīju un izvēlējos Barselonu. Tagad atlikās tikai atrast līdzbraucējus. Tie man atradās veseli trīs Atvars, Aija un Edijs. Edijs vēlāk uzstāja, ka līdzi jāņem arī Ivars. Ivars Spānijā esot bijis, lai ar pasen, bet toties esot to izbraukājis krustām šķērsām, zinot katru sētas suni. Spiedienam padevos un ņēmām līdzi arī Ivaru. Laiks speciāli tika izvelēts februārī, lai nav karstuma un citu tūristu. Savas nolaidības dēļ „aizmirsu” pasūtīt viesnīcu Barselonā, kad janvārī attapos, tad atklājās, ka Barselonā notiek kaut kāds mobilo telefonu lietām veltīts kongress un viesnīcas iespējams dabūt tikai pirmajām divām ceļojuma dienām, pārējās trīs maksātu jau astronomiskas summas. Tad nu savā plānā iekļāvu Žironu (Girona) un Andoru. Garu stiprinot izlasīju grāmatu par Barselonas vēsturi un no paša Onkuļa saņēmu vērtīgu padomu apmeklēt Cosmocaixa muzeju.

7. februāris

Izlidošana notika pēcpusdienā, satikties bijām norunājuši lidostā. Tad nu nobumbulējis rīta daļu, sakārtoju mugursomu, salasu rezervācijas vaučerus un dodos turp. Protams, ka noliktajā laikā visi neierodas, bet kamēr rinda nokļūst pie iečekošanās kases, visi esam salasījušies. Dabūjuši biļetes, ejam uz drošības kontroli. Atvaram tiek konfiscētas bārdas dzenamās putas pārējo bagāža tiek atzīta par labu esam. Latvijas metāla detektori jostas sprādzi nedetektē. Ediju, par aizdomīgu uzvešanos, pasauc malā un apčamda, kā viņš pats izsakās.

Nedaudz uzgaidot ~ 30 minūtes, varam kāpt iekšā lidmašīnā. Protams, kā jau pierasts citi pasažieri ir sabijušies, ka kādam nepietiks sēdvietas un izveido megarindu. Kā nekā, bet beigās izrādās, ka lidmašīnā iekšā tiek visi, un arī vietas visiem pietiek. Te nu sākas štelle, kuru es nekad nespēju izprast. Kāpēc izlidojot no Rīgas latvieši uzreiz sāk dzert? Ar stipro alkoholisko dzērienu lietošanu nodarbojās, šķiet vai viss lidmašīnas sektors, kurā man bija gods sēdēt. Jāatzīst, ka lidojums izvērtās jautrs, vismaz cītīgiem iedzērājiem.

Pats lidojuma laikā ar dūšas uzpravīšanu nenodarbojos, bet mēģināju no Ivara izspiest, viesnīcas adreses lokācijas vietu. Zināju, ka hotelis saucas La Ramblas un atrodas uz tās pašas ielas Ramblas (ramblas laikam arī nozīmē iela). Ivars savukārt man spītīgi apgalvoja, ka La Rmblas esot veselas trīs daļas un nezinot kuru vajag, viņš nespēs man palīdzēt. Liku Ivaru mierā un atlikušo lidojuma daļu lasīju par grāmatiņu par gripu.

Ielidojam Barselonā precīzi pēc grafika. Tā kā bagāžas mums nav tūlīt varam doties pasaulē. Sākotnējais plāns mums paredz mašīnas īres rezervāciju. Mašīna nepieciešama, lai trešajā vakarā varētu tikt uz Žironu, kur mums ir jaunās naktsmājs. Rezervāciju nokārtojam visai raiti, ja vien neskaita to, ka spāņi (katalonieši) diez ko nesaprot angļu valodu. Arī mans brālis Edijs atzīsatas, ka spāniski šis protot tikai: „muchas gracias Enriko Iglesias”.

Pēc mašīnas rezervācijas dodamies nopirkt Barcelona Visitors Card uz divām dienām. Arī te nākas saprasties ar zīmēm, pirksta bakstīšanas tabulā un tiekot pie kartēm teikt: „Gracias”. Vēlāk gan izrādīsies, ka ar tā kartēm sanāks reāls aplauziens un tikai pastiprinās manu ziemeļnieka aizdomu, ka vietējie tevi visu laiku mēģina piešmaukt.

Tikuši ārā no lidostas dodamies uz autobusu, kas mūs aizvizina uz dzelzceļa staciju, kur mums iedod dzelzceļa biļetes, lai nokļūtu pilsētā. Dzelzceļa biļetes nez kāpēc dod par brīvu, tas ir aizdomīgi uzreiz. Vilcieniņu nākas gaidīt pārdemit minūtes un centīgi tiek veikti apkārtnes fotografēšanas mēģinājumi, lai gan nekā jau tāda nav, perons un ļautiņi. Tālumā riet saule. Ticis vilcienā mēģinu izfunktierēt, kurā stacijā kāpt ārā un kā tikt uz hoteli. Staciju identificēju, izkāpjam arī pareizi un varam doties uz metro.

Pilsētas, kurās ir metro, es respektēju, patīk man ar viņiem vizināties. Godīgi gan jāsaka, ka pirmais metro vilcieniņš mani nošokēja tādu grabažu nekur vēl nebiju redzējis. Toties visur ir turniketi un neviens pa zaķi teorētiski braukt nevar.

Taču metro mani nomāc dzirdētais par metro kabatu un mantas zagļiem. Tad nu tipiski latviski uzpasējot savas kabatas vizinos uz staciju, kura mūs izvedīs uz pašu La Ramblu. Prognozes piepildās un arī mājas numurētas, hoteli atrodam ātri. Uzrādījuši savas rezervācijas dodamies uz savām istabiņām. Mums ar Ediju paveicies, mūsu istabelei ir terase, kas ļauj no devītā stāva augstumiem ievērtēt Barselonas panorāmu, vismaz, visas fīčas ieskaitot.

Esam sarunājuši aiziet kaut kur paēst, atrast bankomātu un aiziet līdz Katedrālei. Izejot ārā no viesnīcas man gandrīz uzreiz piesienas vietējais bomārs un prasa uzpīpēt, pasūtu šo tālāk. Pati La Rambla, tipiska gājēju iela, pilan ar cilvēkiem, tirgotāju kioskiem un protams cilvēkiem skulptūrām. Arhitektūra jau smuka un nepierasta. Mēs nogriežamies sānielā uz gotiskā kvartāla pusi un sākam meklēt piemērotu ēstūzi. Loģiski secinot, ka jo tālāk no galvenās ielas, jo draudzīgākas cenas.

Beidzot vienu atrodam ejam iekšā un sēžam nost. Protama lieta viss ir tikai spāniski, īsti saprast, kas ēdienkartē domāts nevar, ņemu to kam blakus bilde kā izskatās. Beigās nonāku pie secinājuma, ka Aija tomēr ir pasūtījusi vissakarīgāko ēdienu bez bildes. Paēdiens ir okei, alutiņš gan standarta.

Paēduši dodamies uz Katedrāli. Ceļu rādīt uzticam Ivaram, šis tiešām aizved līdz Katedrālei diezgan ātri. Vecpilsēta reāli rullē, pilnīgi ir jūtams tās relatīvais senums. Ieliņas šauras, knapi var māju jumtus redzēt, varu tikai iedomāties kā te bijis laikos, kad galvenais transports bija zirgi un ēzelīši. Smaka gan palikusi, jo kā jau visās vecpilsētās te darbojas princips: „tur pat ēd un turpat ķēzī”. Te Ivars apjūk un sāk maldīties.

Izejam uz vietējo rātslaukumu, tur notiek deminstrācija, pret islāma integrāciju, paskatamies un dodamies tālāk.

Katedrāle arī naktī ir iespaidīga, bet patumša, mums ar Atvaru izraisās neliels strīds vai pamats ir makanāks par Stephansdom vai nav. Vienojamies, ka tornis gan ir zemāks. Iekšā tikt nevar pa vēlu nākuši. Nekas apejam riņķī un dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam ieejam bodē un iepērkam kolu un rijamo, ja uznāk bads. Tikuši uz La Ramblas konstatējam, ka ļautiņi kļuvuši vairāk, smēķus vairs nestreļī, bet piedāvā iepirkt.

Ticis viesnīcā nočekoju TV, tikai spāņu kanāli. Izeju uz terases nopētu pilsētu un dodos gulēt. Durvis uz terasi gan atstāju vaļā, lai vēsāks gaiss.

8. februāris

No rīta ceļamies agri, ne jau tādēļ, ka baigi gribētos ēst, bet lai varētu visu paspēt. Pirmais, ko izdaru, izlienu uz terases un safotografēju Barselonu no devītā stāva augstumiem saullēktā. Pie reizes arī vizuāli identificēju objektus līdz kuriem šodien jānokļūst. Tad nedaudz pasmejamies par spāņu balkoniņiem, kuri apvienoti ar tajos samesto priekšmetu kopu izskatās pēc izgāztuves. Tad protams ejam brokastīs. Brokastis ir okei, nekas izcils, bet paēst var. Vislielākās aizdomas izsauc omlete, kurai ir zaļgana nokrāsa. Edijs izsaka aizdomas, ka tas tādēļ, ka omlete cepta izmantojot veca suņa taukus. Ja jau suņa tauki, tad veselīgi, pagaršoju, nē – garša ar nav laba.

Paēduši un saorganizējušies dodamies ārā no viesnīcas un slājam uz Kolumba statujas un/vai kolonas pusi. Pirmais šodienas apmeklējuma objekts ir bankomāts, lai atjaunotu eiro resursus savos maciņos. Tā apmeklējums ieplānots pa ceļam uz baznīcu Santa Maria Del Mar, arhitektūrā esot izmantotas viena no platākajām arkām Eiropā. Tad nu to es arī dodos ievērtēt. Ceļš līdz baznīcai ir tik elementārs, ka Ivaram nemaz neprasām, kur jāiet. Tikuši līdz jūrai pagriežamies uz citadeles parka pusi un ejam tik taisni. Pagājuši kādu gabaliņu atrodam arī bankomātus. Šķērsojot dažus laukumus, kuri izskatās nosaukti dažādu meksikāņu seriālu varoņu vārdos, nogriežamies šķērsielā un klāt esam.

Jāatzīst, ka no ārpuses nekas izcils nav -parasta liela mūra ēka, toties iekšpusē gan pavisam cita lieta, arkas tiešām platas. Iekšējās dekorācijas, gan neizskatās pārāks iespaidīgas, standarta atribūtika un viss. Pie durvīm stāv ubagotājs gandrīz kā Rīgā.

Nākamais mūsu pieturas punkts ir Museu Marítim de Barcelona, kas atrodas vecajās Barselonas kuģubūvētavas telpās. Muzeju atrodam veiksmīgi, uz to norāda arī spāņu pirmās zemūdenes makets, kas atrodas muzeja pagalmā. Zemūdene no dēļiem un ar cilvēka spēka dzītu dzenskrūvi izskatās interesanti, taču diez vai būtu gatavs ar tādu vizināties. Tās izdomātājs Narcís Monturiol i Estarriol nosaucis o veikumu par Ictineu I (tulkojas laikam zivs I), otrais projekts ar tvaika dzinēju noveda viņu bankrotā. Jau pie pašas kases sanāk neliels aplauziens esam sajaukuši durvis un ienākuši kaut kādā anatomijas muzejā. Atrodam pareizās durvis un dodamies pie kases. Arī te sanāk aplauziens, jo Kolumba statuja slēgta apmeklējumiem un jāiztiek tikai ar pašu muzeju.

Muzejā apskatām Kolumba Amerikas atklāšanas ekspedīcijas kuģu maketiņus. Nav aizmirsts arī Magelāna kuģis. Muzeja lepnums ir kādreizējas flagmanis karaliskā galera Juan de Austria, replika 1:1. Kuģa ekipāža ~400 cilvēki, no kuriem 200 katordznieki pie airiem. Drošības pēc šamos piekala pie soliem. Novērtējot airus un solus, sapratu, ka tajos laikos pat pie labas paikas, 10 gadi uz galerām, jau ir nāvessods.

Muzejā vēl aplūkojām iespaidīgu navigācijas instrumentu, kuģubūves rīku un tvaikoņu modeļu kolekciju. Bija arī sekcija par Barselonas ostas attīstību, bet tā kā tā nāca otrās apmeklējuma stundas laikā, tad entuziasms visu aplūkot jau bija zudis.

Izgājuši no muzeja nolemjam uzrāpties Montjuïc kalnā, kas gan tāds pakalns vien ir. Shēma pavisam vienkārša apskatās uz kuru pusi kalns un dodās tik augšā. Vienu reizi gan pētīju karti, lai noteiktu azimutu, tad klāt man pienāca izpalīdzīgs spānis, kas prata arī angliski un pateica: „Redzi kur iela beidzas, tur būs trepes un kāp vien augšā”. Tad nu arī lēnā garā līdām augšā.

Kāpjot augšā pa serpentīnu ievērtējam skatu uz pilsētu tas ir superīgs. Izskatās ļoti jau nu saspiesti. Ievērtējam arī spāņu mākslu parkoties, bamperis pie bampera, lai tiktu ārā izskatās, šamie acīmredzot brauc līdz atdurei un tad griež stūri. Vēlāk par nelielu sportu kļuva mēģinājumi atrast nesabuktētu auto, atrastie lielākoties bija taksometri.

Uzrāpušies augstā redzam ka funikulieris tiek remontēts un labi, ka kāpām nevis braucām ar to. Jāatzīst ka karstums pamatīgs tuvu pie 20 grādiem. Tā nu stundas laikā aizkļuvām līdz nelielam fortam, kas uzbūvēts pašā Montjuïc kalna galā. Tur iepērkam kolu atspirdzināmies, ievērtējam lielgabalus, fortu un skatu uz ostu.

Osta izskatās iespaidīga un apskatot konteineru termināla lielumu uzreiz ir skaidrs, kāds piķis te apgrozās. Forta iekšpusē atrodas militārais muzejs, to gan nolēmām neapmeklēt, zobeni un musketes, varbūt kāda mortīra.

Nospraužam nākošo galamērķi Museu Nacional d’Art de Catalunya, tam jāatrodas kaut kur tepat kalna pakājē. Iešana notiek pa serpentīnu, liekas reāli stulbi piecas reizes iet garām, kamēr nonākt pie muzeja. Pa taisno nav iespējams priekšā žogs. Pa ceļam gan vēl iemaldāmies Barselonas Olimpiskajā stadionā. Ja godīgi mani tas pārāk neaizrāva, stadions kā stadions.

Beidzot esam tikuši līdz muzejam, uz muzeju no pilsētas ved foršas trepes, kuras gan tagad pilnībā nevar novērtēt, jo laukumā zem muzeja sarosījušies mobilo industriju pārstāvji un viņu nolīgtie strādnieki cītīgi būvē savas suņubūdas, kurās rīkot megaprezentācijas. Pie muzeja esošajām bronzas sieviešu skulptūru bistēm krūšu rajons reāli nopulēts, laikam viņi te trenējas.

Muzejā paspēju nobildēt tikai Jēziņu, kas rāda peace, kad mani gandrīz izdzen ārā. Izrādās te fočēt nedrīkst. Tas mani nedaudz saskumdina, jo ja jau mākslu neļauj fočēt, tad jau laikam nekā prātīga nav sanācis. Sākam ar gotiskā sektora apmeklējumu, Šamais izvēršas ļoti interesants, daudz esmu lasījis par reliģijas simboliku ir arī audioguide, tad nu var uzzināt visādas labas lietas. Bet vienu lietu ko tur nestāstīja, bet kuru es zināju, kas ir dīvainie lāči dažās bildēs? Patiesībā problēmas atrisinājums ir vienkāršs, Bībeles sižetos bieži figurē lauvas, bet kur lai nabaga kataloņu mākslinieks būtu redzējis lauvu, tad nu džeki izpaudās ar krēpainiem lāčiem utml.

Muzejā nedaudz piebesīja, ka katrā nākošā izstādes ekspozīcijā baroks, numinismātika, mēbeles, tev prasa uzrādīt biļeti. Biļeti es pamanījos iegrūst kādā no neskaitāmajām kabatām un atrašana bieži vien vilkās pāris minūtes. Galu galā muzejs bija izstaigāts, vislabāk man patika kāda glezna, kurā attainota zvejnieku laiva krastā, taču no attāluma izskatījā pēc gleznas, kurā attainots notriekts helikopters „Black Hawk Down”.

Izkļuvuši no muzeja, nolemjam doties apskatīt Gaudi arhitektoniskos veikumus. Pirmais punkts plānā ir slavenās Casa Mila apskate. Aizbraucam ar metro, nedaudz pablandāmies un esam klāt. Māja savdabīga, tieši tāda pati kā uz bildēm, rindā nestāvam, iekšā neejam, jo mums vēl jāpaspēj uz Sagrada Família.

Ceļu uz turieni uzticam rādīt Ivaram, kādu laiku ejot saprotam, ka Ivars ceļu tomēr nezin un nākas vadīties pēc kartes. Man personīgi visu laiku likās, ka ejam totāli nepareizi, taču galu galā pie mūžam celtās baznīcas nonācām (izskatās, ka ar Z-torņiem būs tas pats). Iespaids ir grandiozs, tik interesantu baznīcu nekad mūžā neesmu redzējis.

Pērkam biļetes, izrādās ar kājām kāpt torņos nevienam neļauj, laikam trepes bez margām, bet lifta rinda jau stāvot līdz vakaram. Nekas pētām baznīcu tāpat no ārpuses, Jēziņam kā vienmēr nav noveicies uzlikt uz krusta, interesants liekas maģiskais kvadrāts, kas skaiti kā grib dod 33. Iekšpusē sagaida vilšanās, zināju jau, ka vēl ceļ, bet fakts, ka arī iekšā nekas nav pabeigts šokēja.

Tāpat izrādās, ka visi griestu dekori, tā vietā lai būtu kalti akmenī, patiesībā ir ģipsis apšūts ar reģipsi.
Pablandījušies stroikā dodamies uz muzeju. Tas sniedz ieskatu Gaudi daiļradē, ļauj saprast dažādas asprātīgas tehnikas, kā noteikt spēku sadalījumu celtnē, bildes no pirmsākumiem utt. Ir vērts apmeklēt. Apmeklējam suvenīru bodīti un dodamies prom.

Iekožam Maķītī blakus baznīcai un ar metro dodamies uz viesnīcu. Viesnīcā atpūtinām kājas un dodamies vakara pastaigā pa la Rambla. Sākam vērienīgi ķemmēt suvenīru un citas bodes. 50% bodēs pārdoto sortimentu var nopirkt arī origo sīkumbodēs. Atvars vienā bodē aizvaino turku tirgoņa jūtas, paceļot krūzīti un sakot man: „Made in China”, pārdevējs gandrīz noģībst no tādas nekaunības un cenšas ieskaidrot, ka nav gan tā. Citā bodē Atvara izvēlētais krekls laikam no 7 eiro, kamēr nokļūst līdz kasei, jau maksā 9 eiro, kopumā beigās bodeles sāka izraisīt riebumu.

Pēc pastaigas nolēmām uzēst vakariņas, iegājām kaut kādā ielmalas restorānā. Ēdieniņš tur bija tāds nekāds, ceņņiks labs, bet kvalitāte zema. Pie tam tev uz galda saliek visādas uzkodas, kuras tu neesi pasūtījis, bet par kurām tev jāmaksā. Tas mani nedaudz sakaitina un oficiantam reāli lieku atreferēt katru pozīciju par ko kas jāmaksā. Lieku arī paskaidrot, kāpēc viņš mums stiepis to ko neesam sūtījuši. Šamais saka dāvana no īpašnieka, reāli rupji uzbraucu, ka pirmo reizi dzirdu, ka pa dāvanām jāmaksā. Zinu, ka riebīgi, bet, lai tad savu naudiņu ar atpelna. Dodos atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam papētu cilvēkus skulptūras, uzskatu to par advancētu ubagošanu, un protams arī tradicionālā ubagošana netiek pamesta novārtā.

Teļukā joprojām tikai spāņu programmas un nākas vien likties uz auss.

9. februāris

No rīta paēduši brokastis, omlete joprojām nebija mainījusi savu krāsu, izčekojāmies no viesnīcas un devāmies uz Park Guel. Man no rīta jau bija ienākusi galvā doma, ka ar to Barcelona Card mums būs problēmas. Nopirkuši mēs bijām 2 dienu, uz kartes uzrakstīts datums, tātad arī agregāti identificē pēc datuma, kas nozīmē ka kartes “useful life” priekš mums bija tikai vienu reālo dienu. Nonākuši metro par to arī pārliecināmies. Nekas nākas pirkt parasto biļeti. Biļešu automāti gandrīz tādi paši kā Singapūrā un pie reizes tiekam vaļā arī no smagās sīknaudas.

Aizbraukuši vajadzīgajā stacijā izejam virszemē un sakām Ivaram: “Ved”. Ivars arī ved, vešana gan notiek kalnā, kas agrā rīkā neliekas īpaši pievilcīgi, bet kā ir tā jādzīvo. Bišķi traucē arī mugursoma, kas jāvazā līdz un saulīte ar silda labi. Lai nu kā tiekam līdz augšai.

Atkal esam ievilkušies parkā pa sētas durvīm un tādēļ īsti nevaru saprast, kas te tik kruts, ja vien neskaita skatu uz pilsētu. Uzlienam pašā kalna galā, tur uzstādīts krusts līdz kuram var uzkāpt pa trepēm, kuras tradicionāli ir bez margām. Skats uz pilsētu ir jauks, tikai diemžēl jāskatās pret sauli un tas nedaudz traucē. Tad nu dodamies meklēt slaveno kolonādi, kura gan diemžēl paredzētos izbūves apjomus tā arī neesot sasniegusi. Pa ceļam atrod pakalnā noslēptas slepenas durvis, kuru funkcija nav īsti izprotama.

Tā kā kāpjam no augšas tad sākumā apmeklējam placīti, kuru slavenā kolonāde balsta. Ļaužu vēl nav daudz, skats uz pilsētu skaists, palmas un arhitektūra iespaidīga. Laukumā viens trompetists, kurš spēlē reti švaki, pat švakāk nekā onkulis Vērmanes parkā, mēģina pelnīt naudiņu.

Visu nopētījis kāpju zemāk ievērtēt kolonas. Tas, kas uzbūvēts izskatās iespaidīgi, var pat atrast skata punktu, kur kolonas izskatās kā siena. Tagad jau arī tūristi saradušies, pārsvarā japāņi, kas ierastie skanē visu apkārtni ar saviem fotoaparātiem. Ja gribi nofotografēties pie ķirzakiem, tad jāpastāv rindiņā.

Pie galvenās ieejas stāv kārtējais advancētais ubags, nosmērējies bronzas krāsā un par nelielu samaksu ļauj fočēties ar sevi, izbrīna, ka ir arī gribētāji. Te es aizdomājos, kad šamais iet uz tualeti.

Tālāk mūsu ceļi ved uz Cosmocaixa muzeju, zinātne ir jārespektē. Nolemjam turp doties ar kājām tāpat nekur jāskrien nav. Pa ceļam Ivars dažas reizes apmaldās un mēs zaudējuši viņam uzticību ejam izmantojot karti. Redzam arī vecu žiguļa prototipu, kuru rotā Fiat zīme. Uz beigām jau biju zaudējis cerību atrast muzeju, taču beigās klāt biju.

Pirmais, kas mani izbrīna muzejā ir tas, ka tajā laiž iekšā bez maksas, laikam sestdienās tā ir pieņemta prakse. Otrs ir muzeja plašums, tik plašā muzejā ar tik augstiem griestiem nekad vēl neesmu bijis. Galvenā tēma, kas burtiski caurvij muzeju, kristiešiem tālāk nelasīt, ir evolūcija. Velkas cauri tāda plastmasas truba ar gadu tūkstošiem un pie katra pretī kāds skeletiņš vai fosilija. Visi jau zin, ka pirmie 1.5 miljardi gadu bija pa tukšo un tādēļ pa lielu spirālveida “nokāptuvi” veicot 1.5 miljardus gadu nonākam pie pirmās baktēriju fosilijas.

Tālāk evolūcija turpinās, bet to pilnībā nomāc fizikālo eksperimentu modeļi. Pirmais ir tardicionālais fuko svārsts, kas lēnā garā gāž metāla stabiņus. Zinot fiziku un ir skaidrs, ka zem svārsta ir magnētiskais lauks, citādi šamais nespētu saglabāt frekvenci. Tālāk apmeklēju veselu kaudzi ar atrakcijām, izprovēju viļņu radīšanu, dzenāja gaisa burbuļus eļļā, apmeklēju amazones mūžameža siltumnīcu, pētu trilobītu atstātās pēdas, spēku pārdali arhitektūrā, mūzikas instrumentu uzbūvi un daudzas citas lietas. Kopumā muzejā pavadām pāris stundas tā ir lieta, kas Barselonā jāapmeklē obligāti.

Tālāk es noklīstu viens, un miskomunikācijā ar bračku, saprotu, ka šie ir pie izejas. Ieju ārā no muzeja arī es, nevienu neredzu, sēžu saules pulkstenī un gaidu. Pēc kādām desmit minūtēm piegriezās un zvanu vēl, izrādās šamie blandās pa suvenīru bodi. Velkos uz turieni arī es nekā interesanta, nopērku grāmatiņu par H2O, ko palasīties.

Tālāk ceļš ved uz metro staciju. Pa ceļam Edija ar Atvaru nolemj novērtēt pilsētā augošos mandarīnus. Atrod un plūc nost. Es gan iebilstu, ka šajos mandarīnos svins noteikti ir vairāk, nekā kronas bačenē, bet kas tad gudrus padomus klausa. Noprovējuši, mandarīni tiek atzīti par negaršīgiem un skābiem. Pa ceļam ieejam bodē, nopērkam kaut kādas karstmaizes un kolu, uzņemdami veselīgus ogļhidrātus dodamies tālāk. Nonākuši pie metro braucam uz centrālo dzelzceļa staciju, dodamies uz lidostu, kur mūs gaida rezervēta mašīna.

Nonākuši lidostā pie Eurocar rezervācijas, mums tiek Volkwagen Polo, Hammeri beigušies. Atklājas arī, ka beibe, kas reģistrējusi rezervāciju salaidusi šo to grīstē un atslēgu izsniedzējs, paris minūtes, mēģina tikt gudrs, kas un kā. Lai vai kā, tikuši pie atslēgām dodamies uz plača pēc mašīnītes. Pirmais nočekojam bojājumu sarakstu, atrodam pāris neminētas buktes, papildinām sarakstu un braucam prom.

Mūsu nākošā pieturas vieta ir Novotel , četru zvaigžņu vieznīca autostrādes malā netālu no Girona (turpmāk Žirona). Ivars rāda mums ceļu un līdz viesnīca nokļūstam visai ātri, no maksas ceļiem nevairāmies un kapājam normālā ātrumā.

Pats hotelītis man personīgi labu iespaidu neatstāj. Viss tād kaut kāds dīvains, vannas istaba appelējusi un arī ļočenes dzirdamas pie starta, 15 kilometru attālajā lidlaukā. Nometuši mantas nolemjam doties uz Žironu paēst vakariņas. Arī uz Žironu mums ceļu rāda Ivars, lai gan vietām sabūvēti jauni ceļi kuros, šamais neorientējas. Pašā Žironā problēmas sagādā autostāvvietu atrašana, nobraukalējam pāris kilometrus, kamēr atrodam brīvu vietu, kur nomest mašīnu.

Mašīnu noparkojuši aunam kājas un dodamies ievērtēt labāko Žironas apskates objektu, māju fasādes, upītes malā. Diemžēl ir jau nedaudz satumsis, lai smukumu spētu novērtēt pilnībā, tomēr arī pustumsā izskatās tā neko.

Nākošais objekts ir Žironas katedrāle, kas pārsteidz ar savām mega trepēm. Nezinu, kā pavecāki tantuki tur uz mesu var tikt, jo lifta tur nav. Pati vecpilsēta atstāj tādu pašu iespaidu kā datorspēlīte “Thief I”. Šauras tumšas ieliņas, vitām spīd blāvas lampiņas, kaltas metāla durvis utt. Kopumā iespaids izcili, Edijs ar Atvaru ierēc, ka bruģis likts ievērojot Leskavnieka Kārļa skolas tradīcijas.

Tālāk norisinās pieklājīgas ēstuves meklējumi, lielākā daļa jau/vēl slēgtas, beidzot atrodam vienu jauku krodziņu, kur pa 12 eirām var dabūt pirmo, otro un vēl desertu, plus vinčuks bonusā. Vīnu gan nosmādēju un ņemu alu, kopumā paēdam reti labi un nu jau paēduši varam pablandīties pa vecpilsētu. Ziņkāri apmierinājuši dodamies atpakaļ uz hoteli, pa ceļam sajaucam ceļus un izmetam liekus 10 kilometrus. Noskaidrojam, ka brokastis sākas 6:00 ejam gulēt.

10. februāris

No rīta ceļamies diezgan agri un ejam brokastīs. Man šķita, ka tik knapas brokastis vēl nevienā viesnīcā neesmu redzējis. Paēst jau varēja, bet laikam esmu izvēlīgs. Tad vēl man brokastīs lika parakstīties uz kaut kādas lapeles. Izrādās, ka šajā viesnīcā standartā brokastis nav iekļautas, bet ja vēlies ēst, tas tev maksā 30 eiro. Mums par laimi brokastis jau bija cenā, to gan es noskaidroju tikai vakarā.

Paēduši dodamies uz Andoras pusi. Nolemjam braukt pa ceļiem parastajiem. Pirmais pieturas punkts ir pilsētiņa Vic. Ja godīgi tur piestājām kļūdas pēc, bilžu grāmatiņā Cardobas cietoksnis bija, virs paragrāfa Vic un loģiski, ka domāju, ka tas ir tur. Un ja jau pa ceļam tad jābrauc tik skatīties. Tā nu sanāca neliels aplauziens. Iesākumā Ivars mūs iedzina kaut kur vecpilsētā, un lika braukalēt pa stāvām vienvirziena ieliņām. Tad atstājām mašīnu un devāmies pastaigā pa vecpilsētu. Bija jau smuki tikai nedaudz auksti. Tā nu pablandījušies kādu pusstundu un nekādus cietokšņus neatraduši nolemjam doties tālāk. Ticis mašīnā atklāju savu kļūdu un nokaunos.

Tālākie ceļi mūs ved pa visnotaļ kalnainu apvidu, braucam cauri tuneļiem pētām kalnu nogāzes. Ar Ediju spriežam, kuras no mājām kalna galā varētu Peļu ķēniņa pils (personāžs no Riekstkoža). Skaidrībā protams netikām, lai gan dažas potenciālās vietas tika identificētas. Piestājam arī benzīntankā, lai ar Polo ēd maz, bet kaut ko jau lieto. Atverot durvis pretī uzvēdī aromāts, kas liecina, ka tuvumā ir pamatīga cūku kūts. Vispār šī ceļa daļa liekas ar tādiem iestādījumiem bagāta. Nopērkam benzīnu un protams kolu.

Tālākais mūsu ceļš kādus 50 km ved pa serpentīniem. Atvars nekad pa tādiem nav braucis un iesākumā mūsu ātrums ir 40 km/h. Man kā cilvēkam, kas sēž kraujas pusē, tas liekas pat ļoti pieņemami. Vietējie jau gan māk izspiest lielākus ātrumus, bet viņi jau zina, kas sekos aiz katra līkuma. Mums jau arī Ivars nedaudz palīdz, saprast jau var cik ass nākamais pagrieziens. Šur tur pa ceļam apstājamies paskatāmies kalnus, dažos pat redzams sniegs.

Tā nu stundas divas noblandījušies pa kalnu ceļiem, izbraucam vietā kur ceļi ir salīdzinoši taisni.

Tā nu arī braucot par šiem ceļiem nonākam Andorā, robežpunktos mūs neviens neapstādina un mēs dodamies un Andorra la Vella. Vis šis pasākums ir tikai ķeksīša pēc, tāpat apskatīties kāda izskatās pundurvalsts. Tā arī uzzinu, valstiņa atrodas kalnu ielejā, kurai pa vidu tek upe, visas vietas, kuras ir kaut cik plakanas ir apbūvētas ar mājām. Ivaram kaut, kas uznācis un grib aizvest mūs uz vecās pilsētas pašu centru, viņam 40 un vairāk grādu slīpumi neliekas šķērslis, Atvaram gan liekas un mašīna tiek atstāta pilsētiņas nomalē.

Tālākais plāns ir pavisam vienkāršs, aiziet paēst, nopirkt pāris suvenīrus un doties atpakaļ. Dodamies ar pa iespējams galveno ielu no malas uz centru. Iesākumā mērķis ir atrast Maķīti, lai uzņemtu taukskābes un ogļhidrātus, pa ceļam ieraugu šrotu. Un ne jau šādu tādu, bet zāles pļāvēju šrotu, kas arī ir loģiski, ja jau viņiem te zeme akmeņaina.

Citādi ko lai saka pilsēta, kas pilsēta. Mājas ielas bodītēs. Dažas dīvainā stilā izpildītas skulptūras. Kādā bankas skatlogā ievērtējam dzīvokļu cenas, bez pusmiljona eiro nemaz nav ko pasākt. Bet tā kā te dzīvot negrasos tad tas mani neuztrauc. Līdz Maķītim neizturam un iegriežamies KFC un paēdam tur. Sākam meklēt suvenīru bodes, bet neveicas, vienīgā atrastā ir slēgtā, pārējās ir smaržu bodes, alkohola un cigarešu bodes. Pie viņiem tak ir tax free zona, šnabi tik lētu no bērna dienām neatceros redzējis, un pats galvenais plauktā gozējas pat Moskovskasja Latvijas Balzama produkts.

Tā kā uz dzeršanu prāts nevelk un arī pīpēt negribu sākt mācīties brienam atpakaļ uz mašīnu. Ierausušies mašīnā nospriežam noparkoties centrā un kādu laiciņu pablandīties pa veikaliem. Tā nu arī es blandoties tiku, mirkļa vājuma vadīts, pie sava iPoda, sanāca ~30% lētāk nekā pērkot Latvijā, skidka un viss pārējais. Bodē prasu pārdevējam, vai šiem mošk ir arī kādi suvenīri pārdošanā? Sāmais saka, nē mums tikai elektronika, dzeramie un smēķi. Vēl nedaudz paganījušies ejam atpakaļ uz mašīnu un braucam atpakaļ uz Spāniju. Arī izbraucot robežsargi mūs pat neaptur.

Atpakaļ ceļā nekādu izmaiņu, vienīgais braukšana jau notiek ātrāk. Pa ceļam aijai ienāk galvā ideja ka obligāti jāapmeklē pilsēta Figueres, īsti gan nesapratu, ko mēs tur skatīsimies svētdienas vakarā, bet Atvars bija ar mieru braukt, tad arī braucām. Braukšana ievilkās ilgi un palika jau tumšs, beigās, kad bijām tikuši līdz tām Figueres, nevienam tā vairs nebija vajadzīga, izbraucām cauri centram un devāmies uz viesnīcas pusi.

Pie viesnīcas pagrieziena atkal sajaucām nobrauktuves un nu jau pierasti nobraucām vajadzīgos pāris kilometrus, lai apgrieztos un ar otro piegājienu trāpām pareizi.

11. februāris

Ceļamies visai agri ap 7:00 un ejam brokastīs, mums atkal tiek noprasīts, no kuras istabas esam, un liek uz lapeles parakstīties. Ēdiens tieši tāds pats kā iepriekšējā rītā, īpaši negaršo, bet paēst var. Tad nu paēduši dodamies ceļā.

Rīts izskatās reti draņķīgs migla, nomācies, drēgns. Teikuši Ivaram, lai rāda ceļu un braucam uz pirmo pieturas punktu – Cardonas pili. Braukšanas laikā mašīnā sāk reāli svīst ciet logi, manā pusē. Protams sākas vecie joki par nespēju noturēties neiedzerot. Liekot roku uz sirds varu apgalvot, ka visi apvainojumi bija nepatiesi, stiprākais dzēriens, ko biju dzēris saucās Coca-cola. Braucot pa ceļu ievērojam, ka parādījies ievērojams fūru daudzums, ar kuru apdzīšana ir Atvara galvenā izklaide. Procesā nedaudz tiek aplikts arī nabaga Polo, kura rāviens neesot tik labs kā Passat utt. un utjp.

Nonākot Cardonas pils tuvumā, laiks nav uzlabojies, tā pati migla un drēgnums. Sagaidot Spānijā sauli un siltumu, nemaz nebiju neko siltu paņēmis līdz, labi ka uzkrāti nedaudz tauki, kas pasargā dzīvībai svarīgus orgānus. Palūkojušies no lejas uz cietoksni, nolemjam braukt vien augšā. Ivars gan saka, ka tur ceļa nav, nekur mēs netikšot, lai griež riņķī. Neviens viņu neklausa un iebraucam pašā pils pagalmā. Noliekam auto un sākam izpētīt apkārtni.

Pirmais izlūkgājiens liek saprast, ka te ir arī muzejs, kurš diemžēl ir ciet, un nekāda ieejas, apskates maksa nav jāmaksā. Tad nu sākam apskatīt, Pirmā ideja ir uzrāpties visaugstākajā tornī un novērtēt, to cik cietoksnis bijis nodrošināts pret uzbrukumiem. Torni atrodam un tiekam arī augšā. Paveras skats uz apkārtni, vienā pusē apakšā pati Cardonas pilsēta, otrā pusē tiek būvēta jauna automaģistrāle un varbūt pat kāds trīs līmeņu krustojums.

Nokāpuši no torņa dodamies uz iekšpagalmu, tur tāds kā baseiniņš, bet citādi nekas izcils. Pārējo laiku veltām fortifikāciju izpētei. Tornīši kur sēdējuši puikas ar arbaletiem vai lokiem, liek domāt, ka šamie augumā bijuši ap 1.5 m, kas arī loģiski, jo tajos laikos cilvēki bērnībā ēda maz un bija augumā sīkāki. Tad nu visu kas aplūkojams aplūkojuši sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Montseratu.

Par Montseratas abatiju zinu tikai to, ka tā ir „must see” lieta, un ka atrodas kaut kur kalnos. Piebraucot tuvāk pilsētiņai redzam iespaidīgus kalnus, man rodas nojauta, ka tur mums būs jāperas tur augšā. Ivars to apstiprina un vienā šķērsielā sākas serpentīns 10 kilometru garumā, kas paceļ mūs gandrīz kilometra augstumā. Braukšana sevišķi, ja sēdi aizas pusē liekas pabaisa, bet ar laiku pierod. Augšā atrodas maksas stāvvieta, tur arī atstājam savu mašīnu.

Montseratas kalnā atrodas Bendiktīniešu abatija. Pāri visai apbūvei paceļas klints gabals, kas izskatās kaut kad atdalīsies no kalna un iespējams visu sagraus, varbūt viņi tur būvējušies, lai tas atgādinātu par pasaulīgā iznīcīgumu, vai vienkārši laba vieta, labs skats. Mēs iesākumā dodamies uz funikuliera (cable car nezinu, kā pareizi saukt) staciju, jo no šejienes var uzbraukt augšā vēl kādus 300 metrus, lai tiktu uz vecā klostera vietu, Mount Jerom un citām tūrisma takām. Pa ceļam sastopamies ar vietējiem spekulantiem, šie tirgo sieru un olīves izstrādājumus, mūs tas pārāk neinteresē.

Funikuliera biļeti pērkam tikai uz augšu, jo lejā ir plāns nokāpt ar kājām. Līdz izbraukšanai jāpagaida kādas padsmit minūtes, kuru laikā nedaudz pablandāmies apmeklējam labierīcības (tiešām labas). Pienākot noliktajam laikam kāpjam iekšā vagoniņā un debesbraukšana var sākties.

Braucēji daudz neesam un vagoniņš mierīgi tiek augšā. Izgājuši no stacijas, ieraugām ceļa rādītāju trijos virzienos, ņemam ar uzrakstu Montserata. Kalni jau smuki izskatās un ieleja lejā ar jauka. Iesākumā biju domājis, ka šī taciņa mūs uzvedīs, kaut kāda kalna virsotnē, kas ļaus no augšas skatīties uz pasauli. Taču brītiņu pagājuši, Edijs jau paspēja noklīst no takas un neko labu neatradis, norausties atpakaļ, taka sāka iet lejup. Ejot uz leju pēc kāda laika pat man pieleca, ka ejam uz pilsēteli lejā. Jā, pa ceļam ir klosteris, bet mani kaut kā negribējās līdz tam iet. Tad nu apgriezāmies un gājām atpakaļ uz staciju.

Pa ceļam man ienāca galvā ideja nofočēt Montseratas abatiju no augšas. Tad nu pa visādām kazu takām pielīdu pie kādas pārsimt metrīgas kraujas malas un vienu stūri nofočēju ar. Tad nu gan metu mieru un devāmies atpakaļ. Pie stacijas tika nolemts nopirkt ūdeni. Pats labākais no stacijas terases skats uz baznīceli no augšas, bez līšanas un riskēšanas. Ūdeni nopirkt izdodas, bet kolas automāts (ja pareizi atceros) apšņāc Atvaru kā mazu bērnu, pievāc naudu a kolu nedod. Atvars nedaudz paklopē automātu un samierinās ar likteni. Papētām kalnu maketiņu un nolemjam doties uz veco Montseratas klosteri (vismaz man tā liekas, ka tas ir vecais).

Kārtējie smukie dabasskati, kurus diemžēl sava dzejiskuma trūkuma dēļ aprakstīt nevaru, redzam pat dažus „bembijus” (tā sauc visus kaz un stirnveidīgos radījumus). Pēc kādām 20 minūtēm pa grantētu celiņu esam klāt. Pāri no visa pasākuma ir palikuši tikai mūra fragmenti un bazilika ar bleķa durvīm. Tad nu pa kāpnēm raušamies ārā uz mūriem, izskatās, ka savā laikā te ir bijis ekstrēmā mūkošana. Istabas, ja tādas bijušas starp mūriem un klinti, maksimums ir nišas 3 metru dziļumā, kur var ielīst saliecies.

Izejot cauri mūriem, taka dodas tālāk. Es jau arī nolemju, kamēr nebeigsies, ies tik uz priekšu. Rāpjamies tikai uz augšu ir koku skanes kur pieķerties utt. Mieru metam tikai tad, kad man, lai tiktu tālāk, būti jāuzraušas divmetrīgā klints sienā. Nospriežu, ka pietiek un dodos atpakaļ. Lejā kājām pa kaut kādām vecām trepēm. Iesākumā likās nereāli, bet kad pa tām sāka kāpt māmiņa ar sīko, tad kāpām arī mēs.

Nokāpuši uz takas, dodamies atpakaļ uz staciju. Pa ceļam Edijs grib lai viņu nofočē rāpjoties augšā pa kalnu un uzlien uz kraujas malas , kur līdz krūmam kur ieķerties ir kādi 100 metri, nofočēju, bet visai neveiksmīgi.

Nākamā taka mūs vedīs uz Sant Jeroni virsotni. Līdz turienei jāvelkas divas stundas. Esmu optimistisks, jo pārvietojamies ātrāk par vidēju kalnos gājēju. Tad nu arī ejam baudām dabu. Spriežam par to cik ilgi cilvēks noturētos, tās klints galā un tās. Tikuši līdz skatu laukumam, ievērojam vienā virsotnē kaut ko līdzīgu cilvēkam. Taču nofotografējot un iezūmējot, izrādās ka tas ir krusts. Varbūt kādu tur kalna galā zibens nospēris.

Pa ceļam tiek ievērtēts, kur tikai cilvēki nav sacēluši būceņus, nav pat idejas – kā tur augšā var akmeni uzstiept. Arī šī taka ir no tipa – ej, ej un nebeidzas. Es nedaudz atraujos no ceļabiedriem un blandos viens. Nonāku līdz ceļa rādītājam, no kurienes viens virziens ir uz Montserratas abatiju. Pagaidījis ceļabiedrus, nolemjam izmantot šo taku, lai ietu lejā.
Domāts darīt, iešana uz pilsētu izvēršas, iešanā pa meža taku. Mēģinot saprast, kas ir taka, kas ir upes gultne. Labi, ka mani neviens neklausīja, citādi varbūt kultos pa turieni joprojām. Taka lēnām pārvēršas trepēs bez margām, kas piedāvā kāpienus no trīsstāvu mājas augstuma un kaut kā nav pat bail.

Beigu beigās esam lejā, kājas nedaudz piegurušas un nolemjam aiziet uz Benediktīniešu abatiju. Tur fočēt nedrīkst, bet iekšā ir smuki izdekorēts un visas regālijas, altāri utt, labi nostrādāti un ievieš cieņu pret cilvēkiem, kas to visu dabūjuši gatavu. Pasēžam baznīcā un dodamies uz muzeju. Patiesībā tikai uz suvenīru bodi, tur viss made in china un overpriced. Dodamies uz mašīnu, nākamā pieturas vieta Tossa de Mar.

Lai līdz turienei tiktu, jākapā pamatīgs gabals. Nospriežam braukt pa lauku ceļiem, vietām reāli ceļa malās prasās margas, bet ceļu kvalitāte ir laba. Lai tiktu līdz pilsētelei, tur esot baigi labais krasts, atkal jābrauc pa serpentīnu. Tas gan ir tikai kādus padsmit kilometrus garš, toties Ivars mūs aizved līdz pašam krastam.

Pilsētiņa tipiski domāta tūristiem. Tagad kad nav sezonas viss ir tukšs, kluss un slēgts. Dodamies uz nelielu cietoksnīti uzrāpjamies, kalna galā, paskatāmies slaveno krastu.

Smuki jau ir, jauki izgaismots. Ēstuves meklēšana panākumiem nevainagojas un nākas vien bodē iepirkt ogļhidrātus pašiem.

Atgriezušies viesnīcā, mēs ar Ediju tomēr nolemjam, aiziet uzdzīvot viesnīcas restorānā. He, he Atvar, ēdamais jau tā neko, ja vien varētu saprast, ko tu pasūti. Lai vai kā vakariņas paēdām un devāmies gulēt. No rīta tak jādodas uz lidostu.

12. februāris

Šodien izlidošana uz māju pusi, jāceļas visai agri ap kādiem sešiem pēc viņu laika. Pamodušies, dodamies uzēst brokastis, tad savācam mantas un kāpjam iekšā mašīnā. Lai tiktu līdz lidostai jābrauc nedaudz pāri pa simts kilometri. Sākums pa maģistrāli iet visai raiti, taču, kad Ivara vadīti iekuļamies Barselonas nomalē, tad sākas sastrēgumi, ne švakāki kā Rīgā. Tā nu viss process sabremzējas un pēdējos padsmit kilometrus līdz lidostai veicam stundas laikā. Pa ceļam gan uzpildījām degvielu, lai nebūtu sodi jāmaksā.

Pie lidostas atklājās, ka Ivars nezin kur var braukt un kur nevar. Iekuļamies maksas stāvvietā, tad kādas 10 minūtes meklējam, kur var samaksāt, lai tiktu ārā. Beigu beigās pakāsuši 20 minūtes un 20 eirocentus, esam iznomātāju stāvvietā. Noliekam mašīnu un dodamies uz lidostas pusi. Atvars paliek nokārtot formalitātes ar mašīnas izīrētājiem. Izrādās, ka esam pārsnieguši atļauto kilometru normu.

Lidostā slaistāmies kādas divas stundas. Pie vienas no check-in kases noskaidroju, kur mums jāiet. Todien biju īpaši dumjš un pats nekā nevarēju saprast, ka Terminal B var būt lielāks nekā es domāju. Iečekojamies un dodamies uz norādītiem izlidošanas “vārtiem”. Pa ceļam iepērku šādus tādus suvenīrus. Ticis lidmašīnā, atklāju, ka man vienam pašam ir visa sēdrinda, forši!

Lidmašīnai paceļoties Ivars veic mērījumus un mums paziņo, ka Airbuss paceļas pie ātruma 260-270 km/h. Lidojums noris interesanti, lai arī ļočenē ir latvieši neviens nedzer un nebļaustās, neraksturīgi. Visu lidojumu lasu grāmatu par H2O ķīmiskajām īpašībām.

Ielidojot Kopenhāgenā redzam, ka debesis ir nomākušās un pelēkas. Lidostā jāpavada 2 stundas, laiku nositu iepērkot dzeramos un dažādus niekus. Nonākot pie vajadzīgajiem izlidošanas vārtiem, latviešu populācija kļūst blīvāka, daži jau ieņēmuši rindu.

Tikuši lidmašīnā ieņemam savas vietas un lidojam uz Rīgu. Boings atraujas no zemes jau pie 230 km/h, skaidra lieta, spārnu virsmas laukums šim ir lielāks. Lidmašīnā iekūlies arī kāds dīvains čalītis, ļočenei ceļoties gaisā, šis mierīgi runā pa mobilo, lieto daudz mātes vārdus. Stjuarte aizrāda, puika pāriet uz īsziņu sūtīšanu, nu riktīgs makans, laikam atgriežas no zivju vēršanas. Lidmašinai nolaižoties, puika pāriet uz zvanīšanu.

Gaidot autobusu, lai tiktu uz centru, saprotu, ka esmu saģērbies pa plānu un reāli salst.

PS. Ivars – Tomtom OneXL.