No rīta pabrokastojam, izčekojamies un dodamies uz vietējo mākslas muzeju. Tas gan vēl nav atvēries un mēs nolemjam paklaiņot pa vecpilsētu. Izskatās, ka franču nemieri ir nonākuši arī šajā miestā, vienā laukumā ir atrodamas nodedzinātas miskastes atliekas, tirgus gan šodien ir beidzies un visas ielas ir tukšas, var pat pa ietvi paiet. Pastaigājam pa autentisku viduslaiku ieliņu, daža ēka te jau ir no 1505. gada. Lielākā daļa ir ar šķībām sienām. Atliek vien cerēt, ka šodien viņas nesabruks. Arī smaka ir autentiska.
Laiks lēnā gaitā samaitājas, sāk pilināt un beigās pat līt. Somas mums ir viesnīcā un muzeja atvēršanu nākas sagaidīt stāvot pažobelē. Bijām nolēmuši laiku līdz vilciena atiešanai pavadīt muzejā, taču jau pie kases mums saka, draudziņi, jums gan nav noveicies, galvenā ekspozīcija mums šodien ir ciet. Vaļā tikai pirmais stāvs islamam veltītā ekspozīcija un Cabinet of curiosities. Un tad vēl izstāde, par kuru jāmaksā. Laiks jānosit, nospriežam, ka maksāsim, bet pie kases neviens neparādās.
Islāma kultūrai veltītā izstāde bija pāris dunči un kaut kādas mošeju bildes. Brīnumu kabinetā savākti visādi krājējam interesanti loriņi, mumificētas galvas, porcelāna nieki un miniatūras gleznas. Lieki sacīt, knapi pusstundu bija ko darīt. Savācam viesnīcā savas somas un ejam dirnēt uz dzelzceļa staciju.
Līdz Parīzei nācās braukt divas stundas. Izkāpjam ārā Montparnasas stacijā un lemjam, ko darīt. Laiks mums atliku likām un ejam uz Eifeļa torni. Ceļu atrast visnotaļ viegli, jo to torni var redzēt pa gabalu, pēc pusstundas esam klāt. Maija uzstāj, ka tagad esot jāpapusdieno un mēģinām noēst to kausēto sieru, nesanāk. Mani jau tā Eifeļa konstrukcija diez ko neuzrunā, bet izskatās diezgan populāra vieta Daži uzņēmīgi tirgotāji pat ir sadomājuši, ka cilvēki varētu gribēt sev aizvest līdzi uz mājām miniatūru torņa kopiju un pārdod tādus tepat parka malā.
Mūsu plāns ir gar Sēnas upi aiziet līdz Luvrai un tad ar vilcienu aizbraukt līdz lidostai. Iešana ir diezgan besīga, jo pēkšņi sāk spīdēt saule, gaiss kļūst sutīgs un no iešanas vairs nav nekāda prieka. Tā nu klimstam gar Sēnmalu, vērojam vietas, kurās esam bijuši agrāk un vietas, kurās neesam bijuši un nemaz netaisāmies iet. Pa gabalu var redzēt pat Parīzes Dievmātes katedrāli, kuru mēs apskatījām vēl nedegušu. Ir arī bomžu izveidoti telšu ciematiņi tepat zaļajā zonā. Kultūra, vienu vārdu sakot. Es gan esmu nedaudz piebesījies un sāku burkšķēt, ka vajadzēja braukt ar metro nevis te slāt ar kājām, sevišķi ņemot vērā vietējās pašvaldības attieksmi pret kājāmgājējiem. Ko vispār nozīmē Passerelle Debilly? Pēc pēdējā vārda ir skaidrs, ka neko labu!
Pie Luvras dzelzceļa staciju atrodam pateicoties tikai tam, ka Maija jau te ir bijusi un zina, kur jāpagriežas un pa kuru eskalatoru jābrauc lejā. Šoreiz dzelzceļa biļetes nopērkam bez aizķeršanās, sagaidām vilcienu uz spraucamies iekšā. Karsts kā peklē un vietas ar īsti nav, mēs ielīdām vieni no pirmajiem un bija kur piesēst, bet turpmākajās stacijās cilvēki sāka spēlēt konservu bundžās. Sēžu priecīgs, jo nemaz nenojaušu, ka Parīzes vilcienos ir reāla blakšu problēma.
Tiekam līdz lidostai, izejam drošības kontroli un jau vakarā esam mājās.
Šorīt ir mūsu pēdējās brokastis San-Malo viesnīcā, uz atvadām izēdu divus jogurta trauciņus un apēdu papildus kruasānu. Atvadāmies no nama tēva un dodamies lielajā pasaulē. Mums jātiek uz dzelzceļa staciju, un no turienes brauksim ar vilcienu uz Rennes pilsētu (Bretaņas galvaspilsētu).
Bet pirms aizbraukt, mums ir jāatgūst iekavētais. Vienīgais neapskatītais objekts ir palicis vietējais tirgus. Katrs jau zina, ja tu neesi bijis tirgū, tad tu neesi bijis pilsētā. Aizejam līdz tirgus ēkai un tavu neražu, kā reiz šodien ir tā nedēļas diena, kad šis tirgus ir vaļā, bet ne tieši šī diena. Tā ka varam doties uz vilcienu pašu tirgu neredzējuši.
Vilciens pienāk laicīgi un līdz Rennes tiekam bez problēmām (vietām gan nokrita mobilais internets un nācās skatīties ārā pa logu). Rennes dzelzceļa staciju šeit ir būvējuši kaut kādi Elder Things no Lovkrafta stāstiem, visur ir slīpas uzejas un noejas un pati stacija vairāk atgādina pakalnu nekā ēku. Redzu arī, ka ne mani vienīgo tas mulsina, kāds ap gadu vecs bērns pilnīgi izlec no mātes stumtajiem ratiņiem.
Mūsu hotelis Garden Hotel Rennes ir tepat netālu no stacijas, iečekoties vēl nevaram, bet somas atstājam. Sākumā iečekojam tuvīno baznīcu, baznīca kā baznīca, tad es aizšauju uz galda spēļu veikalu un pavadu kādu pusstundu pētot vietējo piedāvājumu. Nu var doties arī izzinošos pasākumos, ejam uz vietējo novadpētniecības muzeju.
Tas te ir apvienots kopā ar bibliotēku. Te, izskatās, bibliotēkas grāmatas var vienkārši iemest kastē neatrādot bibliotekāram, un kā tādam aizrādīs par saburzītu lapu? Mums gan jādodas uz otro stāvu, kur atrodama novadpētniecība. Šajā pagastā cilvēki ir bijuši no paša laika krāvuši kapavietas no akmeņiem, urbuši akmens cirvjus un, vienu vārdu sakot, attīstījuši kultūru. Mēs esam paņēmuši audiogidu un tādēļ varu klausīties stāstus cik lien – gan par agrīnajiem bruņukrekliem, gan vienkoču grebšanas tradīcijām.
Muzejā nopietna ekspozīcija ir veltīta lāžu priekšējo fasāžu izstādei. Te var novērtēt kokgrebumu amatniecības attīstību gadsimtu garumā. Kādreiz jau tāda pūralāde bija televizora vietā, ko ciemiņiem apskatīt un pašam acis pamielot. Ekspozīcijai tuvojoties uz beigām tā sāk pārvērsties lauksaimniecības izstādē, var ievērtēt vietējās “Imantas” prototipus un John Deer agrīnos traktorus. Ir vēl ekspozīcija veltīta Otrajam pasaules karam un tur var redzēt hronikas, kā San-Malo ir nolīdzināta līdz ar zemi.
Pēc muzeja aizejam iekost tuvīnajā maķītī un tad nolemjam izbraukt ar vietējo metro. Vecpilsētā jau var aizvilkties visur ar kājām, bet es cenšos katrā pilsētā ko apmeklēju, ja tur ir metro, ar to izbraukt. Metro ir visnotaļ moderns un nepopulārs. Moderns tādēļ, ka te nav vadītāja, nepopulārs, jo tu vari tikt pie priekšējā loga un iedomāties, ka tu viņu vadi. Izkāpjam ārā pie kaut kādas baznīcas, kura mums, protams, jāapskata. Te notiek arī kaut kās jakobīņu tuss un no tā mēs turamies pa gabalu.
Šodien, izskatās, Rennes ir tirgus diena, nezinu, kā te ir citās dienās, bet šodien visur ir pārdevēji un pircēji, ielās skan mūzika un cilvēku tik daudz, ka ne izspraukties. Tā mēs klīstam no baznīcas uz baznīcu gar lupatu, zeķu, kokgriezumu, somiņu un konfekšu pārdevējiem. Burzma tāda, ka jāsāk piedomāt par kabatzagļu esamību.
Lai no tā visa tiktu prom, ejam uz vietējo parku, kas ir arī botāniskais dārzs. Jau dārza sākumā gribētāji var spēlēt populāru spēli – Beigts vai piedzēries. Parka zālienā guļ cilvēks un spēlētājam ir uzdevums pēc iespējas ātrāk saprast, vai cilvēks ir beigts, vai vienkārši piedzēries un noplīsis. Man kā cilvēkam ar pašvaku redzi tā ir papildus grūtības pakāpe. Spēlējot spēli ievērtējam topiārijus, grantēto celiņu kvalitāti un puķu dobju izkārtojumu. Vispār gaumīgi. Tad ievērtējam dārza dāliju kolekciju. Beidzot ir pienācis laiks un varēsim tikt savā viesnīcas numurā.
Ejam atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam pamanu vietējo anarhistu komūnas grāmatnīcu, tiem diemžēl ir pusdienas laiks, kuru viņi neanarhiski ievēro. Viesnīca sevi pozicionē kā dārzu, iekšpagalma sienas nokārtas ar puķupodiem un vecas vannas ir pārtaisītas par zivju dīķiem. Man no sākuma šķita, nu gan ļauj lietus ūdeņiem sakrāties un tad šitāda žampa saaugusi! Atpūtinājuši kājas, nolemjam iziet vakariņās, jo neko darīt jau negribas.
Paēduši mēģinām apmeklēt vēl vienu baznīcu, bet to diemžēl slēdz jau ciet un nākas vien iet atpakaļ uz viesnīcu.
Šodien jau astoņos esam pie brokastu galda, jāpaēd kārtīgi, jo dosimies uz blakus pilsētiņu Dinan, un tur jau nevar zināt, vai maz būs iespējas paēst. Šoreiz nepietiks iziet tikai no Mūriem un iekāpt autobusā, mums ir jādodas uz autoostu! Tas nozīmē divus kilometrus garu rīta pastaigu. Jahtu osta palīdz pamosties, jo nāsīs iecērtas puvušu jūras velšu aromāts. Es domāju no autenes uz San Malo vecpilsētu (vispār tā nemaz nav vecpilsēta, otrajā Pasaules karā tur visu nobumboja tā, ka palika vien krāsmatas un vēlāk uzbūvēja pa jaunu) var pēc smakas vien aiziet. Ejot palasu ielu nosaukumus un atrodu Astrolaba ielu (katrs, kas ir lasījis Marku Tvenu zinās, ka astrolabs ir kaut kas dikti skaists).
Autobusu atrodam, iekāpjam un braucam uz Dinan, ceļš daļēji jau redzēts, šķiet, jau vakar pa šo braucām. Vislielāko izbrīnu rada tas, ka Dinan centrā mūs izlaiž vietā, kura nav apzīmēta ar autobusa pieturas zīmi! Tas rada jautājumus, kur ir pietura atpakaļ ceļam? Veicot pamatīgu dedukciju ar izlēgšanas metodi, nonākam pie secinājuma, ka atpakaļceļam mums ir jāatrodas šai pašā vietā un noteiktā laikā. Mani šī atbilde diez ko nemierina, bet nu kā ir, tā ir. Dodamies pastaigā.
Pastaiga ir tāda pa nopietno, Maija kaut kur ir izrakusi maršrutu, kurš novedīs mūs gar visām pilsētā apskatāmajām vietām. Uzlieku maršrutu savā telefonā un sākam iet. Ceļš mūs ved gar vecpilsētas mūriem, savulaik te nocietinātu pilsētu būvēšana ir bijusi galvenā nodarbe, mūris izskatās nedaudz pielabots, bet joprojām iespaidīgs. Man visvairāk nepatīk grantētais celiņš, jo tā akmeņi kā reiz ir tieši tādi, lai saķertos manu kurpju zoļu protektoru starpās.
Ejam – pa kreisi – mūris, pa labi – koki un vietām automašīnu stāvvietas. Vietā, kur mums būtu jānogriežas un jāsperas iekšā vecpilsētā, mūs uzrunā plāksnīte ar nosaukumu Château de Dinan muzejs. Tā kā tā apmeklējums mums dotu iespēju paraudzīties uz pilsētu no augšas, speramies vien iekšā. Bez skata no augšas muzejā īsti nekā nav, daži pagrabiņi, šaujamlūkas un modeļi, kas attēlo pili vecajos labajos laikos. Pie tiem gan nav iespējams tikt klāt, jo tos ir apsēdusi kaut kāda vietējā novadpētnieku grupa, kas diezgan skaļi pārspriež modeļa īpatnības. Gan jau ka kādi Napoleona atbalstītāji, izmantojam iespēju un aizlienam garām, lai nebūtu jāvelkas aiz viņiem. Kā jau domājām, pašos torņos iekārtotas banketu zāles, kuras ir pamestas tādā pussakoptā veidā un ar čīkstošām grīdām, laikam, lai nindzjas pa nakti nespētu pielavīties klāt.
Kad pils apskatīta, dodamies iekšā pilsētiņā, smuka jau atstāta viduslaiku manierē (vismaz šķietamu), te redzam arī visšaurāko pilsētiņas ielu, kas netālu no pulksteņtorņa ved uz tirgus laukumu. Tirdziņš ir nu tā, bet pati šaurā iela, šķiet, arī konkurē par visapčurātāko sienu statusu. Tad dodamies uz upes pusi, pa smuku ieliņu no kalna lejā. Iela saucas Rue du Jeruzal, Maija man apgalvo, ka šī esot viena no Eiropas top smukākajām viduslaiku ielām. Es teiktu, ka nav jau ne vainas, bet vai tiešām tik smuka, ka tiktu topā – diez vai!
Lieki piebilst, ka par pilsētas ģeogrāfiju man šīs pastaigas laikā ir visnotaļ maza sajēga, tagad rakstot iečekoju un noorientējos. Tiekam pie upes, aizejam uz maršruta norādīto starta vietu, jo mēs sākām no vidus, kamēr blandāmies gar krastmalu, pie vecā tilta ir sākušās aktivitātes. Ar sirēnām piebrauc ugunsdzēsēji, tad glābēji un nirēji. Lēnām virzamies atpakaļ, skatos, vai neķeksēs kādu slīkoni ārā vai pārķers kādu zemūdeni ar kontrabandas kruasāniem. Izskatās, ka tās ir tik mācības, jo neviens nekur nesteidzas. Lai gan izskatās smuki uz lielā arku tilta fona. Mēs gan uzreiz prom neejam, pastāvam uz tilta un pavērojam. Nekas nenotiek.
Turpmākā pastaigas daļa mūs ved pa upes malu, te iestādīta neliela aleja, kas šur tur met līkumu. Šai takai mūs būtu jāaizved līdz Abbaye de Léhon. Pati abatija, ka jau pierasts, ir nostāk no pilsētiņas, iekšpagalmā atrodams smuks dārzs, gar eju sienām izlikti fotoatēli, kas rāda dabas daudzveidību. Iekšā baznīca kā jau baznīca. Pasēžam, atpūšamies un dodamies atpakaļ uz pilsētu. Tagad nākas kāpt visu laiku kalnā, bet līdz autobusam vēl ir laiks, tā ka varam pārāk nesteigties. Pēc pāris kilometriem jau parādās pazīstamas ielas, Harija Potera tematikai veltītais veikals ir slēgts, pastaigājam vēl pa galveno ielu un dodamies gaidīt autobusu.
Kā par brīnumu mūsu secinājumi bija izrādījušies pareizi, un autobuss atnāk noteiktajā laikā mūsu izvēlētajā vietā. Atgriezušies San Malo nolemjam nedaudz iekost. Šodien mums ir pankūku diena, jo šajā apvidū galvenie ēdieni ir jūras veltes (ēdām), galetes (ēdām), atlikušas vien pankūkas. Vispār jau viss bija labi, tikai no kaimiņu galda pie manis pienāca viens suns un nolēma, ka ir laba ideja man laizīt kāju. Palūdzu saimniekam pievākt suni un nodrošināt tam diētā sāli.
Mums rīt jādodas prom no San Malo, tādēļ ir jāpaspēj apskatīt viss atliktais. Jūrā kā reiz ir bēgums un tas nozīmē, ka mums ir perfekta iespēja. Uz Fort National tagad var tikt nesaslapinot kājas, tur arī dodamies, diemžēl darba laiks fortam ir beidzies, bet var pakāpalēt pa akmeņiem un nofotografēt dzelzs vārtus. San Malo no šejienes arī izskatās tīri smuki.
Tad pāris kilometrus pastaigājamies gar San Malo pludmali, aizejam no viena gala līdz otram. Atpakaļ gan nākam pa ielu, jo tā vieglāk. Tad paklaiņojam pa pašiem mūriem, ieraugu vēl vienu ielu ar izcilu nosaukumu Rue du Chat Qui Danse. Pēdējais apskates objekts ir Grand-Bé, tur bez laivas var tikt tikai bēguma laikā. Pie ceļa, kas tur ved, ir vesela instrukcija, cik jūrai jābūt tālu, lai droši varētu iet. Šis izrādās vēl nav īsti drošais laiks, bet, tā kā esmu apskatījies paisumu un bēgumu laikus, zinu, ka paliks arvien labāk. Nekā jau tur nav – mazs zemesrags, kur ierīkota piemiņas vieta bojā gājušajiem jūrniekiem. Nu un jūras putnu ligzdas, tos laikam te neviens neapdraud, jo mazuļi čiepst visās malās. Uz Fort du Petit Bé nolemjam neiet, būtu vēl pusstunda jāgaida bēguma atkāpšanās. Ejam uz viesnīcu gulēt.
Šodien beidzot ir pienākusi tā diena, kuras dēļ es vispār esmu te atkūlies – dosimies uz Mont Saint-Michel. Lai to iespētu, tūlīt pēc brokastīm mums ir jādodas uz autobusu. Tā kā šajā ceļojumā izmantojam kājas un sabiedrisko, tad viss jau ir izplānots. Maija ir nopirkusi biļetes, jo autobusā primāri salaiž iekšā biļešu turētājus un pēc tam, ja paliek brīvas vietas, uzņem entuziastus, kuri nav nopirkuši biļetes iepriekš. Autobuss nav tālu – tepat aiz mūriem pie karuseļa, biļetes derīgas, rāpjamies iekšā un braucam.
Brauciens mūs neveda gar skaistām ārēm. Lielākoties te ir iespējams ievērtēt lielveikalu sortimentu un šosejas pievedceļus. Pašā brauciena beigām jau varēja pamanīt pašu slaveno pili, bet tur jau mēs tāpat nonāksim, tā ka nav ko iespringt. Autobuss apstājas galapieturā un šoferis mums nosaka, ka viņš mūs gaidīšot tepat tādos un tādos pulksteņa laikos, ja kāds nepaspēs atgriezties, var iet ar kājām. Pietura ir aizaugušā grāvmalā, bet nu vietu ielāgoju.
Tagad varam doties uz slaveno abatiju uz salas. Jā, tehniski laikos, kad tur uzcēla pirmo baznīcu, tur nebija nekāda sala, bet gan gruntīgs zemesrags un tur varēja tikt nesaslapinot kājas. Tagad nokļūšanai ir divas opcijas – vietējais autobuss un kājas.
Ejam uz autobusu, jo kurš tad jau no paša rīta tērēs kājas? Taču uz autobusiem ir tāda rinda ar līdzīgi domājošiem, ka tā ir bezmaz vai tikpat gara kā ceļš līdz baznīcai. Nolemjam iet. Vispār jau pareizs lēmums, sācies bēgums, ūdens atkāpjas un tāda lēna tuvošanās Mont Saint-Michel padara pasākumu iespaidīgāku. Laiku pa laikam mums garām pabrauc tie laimīgie, kas tikuši autobusā. Autobusi te ir interesanti, lai viņi ierobežotā platībā galapunktā nebūtu jāgriež riņķī, viņiem ir vadībā katrā busa galā. Šoferim atliek tik izkāpt un pārsēsties.
Objekts tiek pamatīgi apsargāts, pa to tusē gan žandarmi, gan militāristi, visi bruņuvestēs un bruņojušies ar automātiem. Nevienu gan nost uzreiz tā nešauj, dodamies iekšā. Mums jātiek uz baznīcu, jo tur mums jau ir iepriekš nopirktas biļetes uz pirmspusdienas apmeklējumu. Iekšā valda īsta tūristu apsēstas viduslaiku pilsētas gaisotne, kur knapi var izgrozīties. Ja vēlies atvilkt elpu, nākas iesprukt kādā suvenīru bodē un izvērtēt piedāvājumu. Ja ir pāris lieki simti, var nopirkt pat viduslaiku stilā ieturētu sviesta trauku. Es gan neko vairāk par magnētiņu nepērku.
Tā nu lēnām raušamies uz augšu, meklējam pareizo atrakciju, pie pašas baznīcas nošaujam greizi un aizvelkamies ne uz to muzeju, bet nu nekas, pārdesmit metri jau nav daudz. Muzejā uzrādām biļetes iepriekš nopirktās, es esmu pasūtījis arī audiogidu, nākas iet stāvēt rindā, lai to saņemtu, tad atkal uzrādām biļetes, tās vairs nestrādā, bet iekšā laidēja mūs atpazīst. Un ceļojums var sākties.
Staigāju un domāju: ro kā senos laikos gan mācēja būvēt, šitik brangi mūri un tā. Bet tad, lēnām klausoties, sapratu, ka šī vieta ir daudzas reizes dedzināta, tas, kas tagad ir smuks laukums, no kura vērot jūru, kādreiz bija pati baznīca un tās kapa plāksnes laukuma vidū reiz ir bijušas pie altāra, nevis kā es domāju, par kādiem noziegumiem ārā apglabātie.
Ja lien dziļāk, tad redz pārplānotās vietas vecās siju vietas nu ir stāva vidū, durvju ailes, kas nekur neved un tamlīdzīgi. Vietām ir izlikti dārgumi, karogi un banneri. Var apmeklēt seno ēdamzāli vai refektoriju, kur centrālais ir koka jumts. Defektorijs, gan, jāatzīst, ir visnotaļ pabriesmīgs, bet kā jau franču zemē ierasts, te vīriešos un sieviešos nevienu nešķiro.
Izstaigājušies un audiogidu noklausījušies, varam doties ārā, lai atgrieztos ļaužu masās. Ar atgriešanos ātri nevedas, jo trepes šauras un priekšā ejošie acīmredzot vēl nav izfotografējuši telefonā visu filmiņu un nadzīgi fotografē kaijas. Es pat nezinu, smieties vai raudāt, atbrauc uz vienu no šīkrasta populārākajiem objektiem, lai nofočētu kaiju, kas sēž uz trepju margām. Un te jau ir kā pie suņiem, ja viens pačurā, tad arī nākamais. Viens nofočē, tad nākošais – episki!
Nu nebija jau tā, ka mums dikti būtu jāskrien, jo buss mums ir tikai četros un ir knapi pusviens. Ir noticis tas, kas man ceļojumos diezgan nepatīk – ir jānodirn laiks. Par laimi te vieta ir laba un ir kur dirnēt. No sākuma nolemjam apskatīt tās bodes, kurās vēl neesam bijuši. Tad vienkārši tāpat pastaigāt. Pēc tam atrast vietu, kurā, iespējams, ēdīsim pusdienas. Tad izejam ārā un pastaigājamies gar jūru. Vienkārši pasēžam uz akmeņiem.
Tad man ienāk galvā brīnišķīga ideja, neskatoties uz to, ka pēc pusstundas paisums sasniegs savu maksimumu, apiet šai salai apkārt. Domāts, darīts, Maija atsakās, jo viņa šodien negrib peldēt. Es gan, izmantojot visas savas zināšanas par paisumiem un bēgumiem, esmu aplēsis, ka šodienas maksimums tāds nieks vien ir un, ja kas, mierīgi pusstundu varēšu uz kāda akmeņa nosēdēt. Visas tās lāmas trīs metru virs mums, tās ir senāka paisuma paliekas.
Eju apkārt, vispār jau biju iedomājies to iešanu nedaudz dramatiskāku, jā, jūra lēnām lien virsū, šur tur ir jāpalēkā pa akmeņiem, bet nu nekas tāds. Un redzot, ka līdzīgi klājas vēl pāris cilvēkiem, nospriežu, ka šis ir drošs pasākums. Un tāds tas arī bija, pēkšņs vilnis mani neierāva jūrā, pat sandales nepiesmēlu. Lielākās problēmas radīja cilvēki, kas nevarēja izvēlēties, uz kura akmens lēkt.
Labi izlēkājies, atgriežos sākuma punktā un gaidām maksimumu, lai mums nebūtu garlaicīgi, amerikāņu jaunieši, kas iet gar krastu iegāžas kādā izskalotā bedrē un var ierēkt par viņu neveiksmi. Ap diviem nospriežam, ka aiziesim paēst un vilksimies atpakaļ. Neteiksim, ka ēstuves te spiež uz kvalitāti, cilvēku te ir tik daudz, ka uz to var neiespringt. Šoreiz nolemju ievērtēt viņu galetes, kas te visur tiek piedāvātas, bet nekad neesmu nogaršojis. Teikšu uzreiz – paņēmu galeti ar sēnēm un sieru, izrādās, ka galete ir griķu pankūka, man jau vispār griķi garšo, tā kā nesūdzējos, ieēst varēju, bet otrreiz šajā iestādījumā diez vai atgrieztos.
Paēduši lēnā garā dodamies uz autobusu pieturu, no vienas puses žēl iet prom, bet darīt arī te vairs nav īsti ko. Apskatām vienas brangas slūžas, kas regulē apkārtnes ūdenslīmeni, izskatās, ka šepat blakus ciemā ar’ ir bijusi govju izstāde, tās te var redzēt uz katra stūra. Autobusa vietu esam atminējušies pareizi un braucam atpakaļ uz San Malo.
Šodien mums lieli pastaigu plāni un tādēļ brokastīs esam jau laicīgi – ap astoņiem. Izskatās, ka piedāvājums te nemainās un katru rītu ir viens un tas pats. Manuprāt, tas ir pat labi. Iekoduši sasienam pauniņas un dodamies Cancale virzienā.
Gabals solās būt labs uz kādiem trīsdesmit kilometriem, no kuriem lielāko daļu iesim pa un gar pludmalēm. Sākumā, izejot no Mūriem, esmu nedaudz pārsteigts par Maijas ceļa izvēli, viņa speras uz jahtu ostas pusi, esmu šokā, jo tur jau nekā nav. Es visu esmu redzējis no Panorāmas riteņa. Īsumā, man laikam ir švaki ar acīm.
Tepat netālu ir megapludmale uz pāris kilometriem, no kuras pilsēta aizsargājas ne vien ar izbūvētu piekrasti, bet arī ar stāvus smiltīs sadzītiem koka pāļiem. Skaidra lieta, ka man tūdaļ vajadzēja nokāpt lejā un apskatīt, vai labi turās, cik nopietni viņus apskādējuši jūras radības utt. Tad nu pāris kilometrus ejam pa pludmali, laiku izmantoju lietderīgi klausoties podkāstus un audiogrāmatu. Ejam līdz nonākam pie klints izvirzījuma, pirmā doma ir pārrāpties pāri un iet tālāk. Tomēr vieglāk ir domāt nekā izdarīt, nākas rausties augšā pa trepēm uz pilsētu.
Atrodam īstās trepes, tādas, kuras neved pie aizslēgtiem vārtiņiem un speramies augšā. Par to, ka viss tiek darīts pareizi, liecina mūsu izvēlētās takas apzīmējumi, kas mūs ved cauri privātmāju rajonam. Vakardienas trauma mani vēl nav atstājusi un piefiksēju pāris autobusa pieturas. Beidzot atkal varam atgriezties pie jūras, bet tavu neražu, tur uz trepēm kāda ģimenīte nolēmusi rīkot fotosesiju! Šodien esmu laipns, ļauju uzņemt trīs bildes un tikai tad speros viņiem garām, sabojājot visu fonu un tukšo pludmali.
Pludmale te ir ar mīkstajām smiltīm tu, cilvēks, ej un skaties, ka nepiesmel botas! Klusībā priecājos, iespējams, tieši tagad noderēs visas tās zināšanas par plūstošajām smiltīm, kuras esmu uzņēmis bērnībā. Diemžēl šīs ir švaki plūstošas un dziļāk kā pāris centimetrus negrimst. Plage du pont beidzas un mēs pa betona trepītēm lienam augšā uz taciņu, kas mūs ar nelielu līkumu aizvedīs uz Pointe de la Varde.
Sacīšu uzreiz, tur nekādu varžu nebija. Smuks skats uz jūru, ja dikti samiedz acis, tad, iespējams, var redzēt mūsu plānoto galapunktu. Bija patīkami pastaigāt pa akmeņainu taciņu pēc smiltīm. Diena, izskatās, būs karsta, jo jau tagad ir ap 25 grādiem. Svīstu kā cūka. Labi, ka tālredzīgi mana soma ir piepakota ar dzērieniem, kuru cukura saturs variē. Tad nu šeit raga galā piebeidzu pirmo ūdens pudeli. Pagaidu Maiju, pārgrupējamies un dodamies tālāk.
Vardes pludmali nolemjam izlaist un nākamo arī, neredzam jēgu rausties lejā uz smiltīm, lai tūlīt spertos atpakaļ augšā. Tā vietā ejam pa pilsētu. Pilsētā nolemju uztankoties un iepērku vietējo cukurūdeni, kas saucas Breizh Cola. Pie reizes stāvot rindā veikalā ar kondicionieru nedaudz atvēsinos.
Ceļa atrašana atpakaļ uz pludmali sagādāja vairāk problēmas nekā varētu domāt, beidzot izlienam vienā, bet tur jau atkal jālien pāri klintīm lai tiktu uz nākamo. Nākamā Plage du Havre du Lupin vairāk ir osta, no kuras izskrējis viss ūdens. Vietējiem te notiek sporta spēles, tiek vilkta virve un izskatās, ka aktivitātes nemaz daudz neatšķiras no Tēvzemē piekoptajām. Mēs ejam gar krastu, taču ar laiku krasts kļūst aizvien šaurāks un pārvēršas pa dubļainu taciņu. Mans navigators telefonā ir optimisma pilns un piedāvā mums šķērsot nelielu ap 10 metrus platu upi, laikam jau peldus. Nolemjam neniekoties un iet upei apkārt.
Lai to izdarītu no sākuma jāuzrāpjas atpakaļ mežā, patiesībā jau tas nav nekāds mežs, bet vien pāris koki. Kāpums ir uz padsmit metriem, bet turoties pie koku saknēm mums tas izdodas. Augšā mūs sveic daži koki un kartupeļu lauks. Virzāmies pa izbrauktām risēm līdz nonākam līdz vietai, kur upīti iespējams šķērsot cilvēcīgi. Pēc upes šķērsošanas nospriežam, ka laikam visas pludmales mums nemaz nevajag apmeklēt un nolemjam aizšaut pa taisno uzreiz līdz Naturist Beach Chevrets un no tās uz Pointe du Meiga.
Taka sākas ar paparžu audzi, kurai pa lielam brienam cauri lielāko daļu līdz ragam. Skati jau smuki, zila jūra, klintis, pludmales. Diena gan pārāk saulaina, ir karsti un laiku pa laikam vajag iedzert. Man jau uz beigām šķita, ka to Meiga ragu ar varējām mierīgi izlaist, jo pēc stundas gājiena esam tikuši turpat kur sākām. Toties izkāpaļāšanās bija pamatīga, visu laiku augšā lejā. Kādā mežā atvelkam elpu pažāvēju sasvīdušos apavus, un vispār ēnā ir forši.
Tagad esam nedaudz noguruši un vairs uz katru pludmali speciāli lejā nekāpjam, ja ir pa ceļam – labi, ja ne – iet garām. Pavēnī iešana sokas raitāk, tiek izlemts izlaist arī pāris zemesragu apskati. Plage du Guesclin vispār nelīdām iekšām, nogājām gar šosejas malu. Pie Chapelle Notre-Dame du Verger, gan mums piesitās vadātājs un apgājām tai divas reizes uz riņķi līdz atradām pareizo ceļu. Beigās jau atradām pareizo ceļu, kurš mūs aizvedīs garām dīķiem.
Finālā jau vienkārši gājām, lai aizvilktos beidzot uz to zemesragu paskatītos Mont Saint-Michel no tāluma un brauktu mājās. Pēdējo pārgājiena posmu uz Pointe du Grouin es raksturotu kā vējainu. Lai kāda nebūtu saule, vējš visus sviedrus izžāvēja, un tu pārklājies ar izžuvušu sviedru un smilšu maisījumu. Pats rags ir dikti populārs, tur pat ir sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kas piedāvā atspirdzinājumus un uzkodas. Cilvēki ar ir braši gājēji, un cik tālu tu tai ragā uzkāpsi ir atkarīgs no katra paša spējām un pārgalvības. Šodien laiks ir skaidrs un tiešām var saskatīt Mont Saint-Michel, uz to mēs brauksim rīt.
Kad visa jūra apskatīta, dodamies uz autobusu pieturu un kādas divdesmit minūtes gaidām autobusu. Kopā esam pieveikuši 35 km! Pieturā beņķu nav, nākas stāvēt kājās. Tikuši mājās nomazgājamies un dodamies pastaigā pa pilsētu, jo jāapskata tak vietējā katedrāle. Vitrāžas bija smukas.
Šeit, šķiet, šodien ir praktikantu diena, jo ēdiena pasūtīšana un apkalpošana ir tāda interesanta. Sākumā pasūtam siera plati, un sidru. Maija tiek pie mīdijām ar krējuma mērci, es izvēlos fish and chips. Nudien izskatās, ka te labs kartupeļu frī izskatās ir tāds riktīgi eļļā novārīts, ka ne sakost. Apkalpotāji ar, šķiet, te strādā pirmo dienu, bezmaz vai aizstiepj pusisdzerto sidra pudeli!
Pa nakti guļu švaki, un tam ir daudz iemeslu. Pirmais – sveša vieta, nekad neesmu varējis aizmigt svešā vietā. Otrais – mūsu istaba ir jumtistaba un karstajā dienā istabiņa ir labi uzkarsusi. Trešais – ja attaisa logu uz balkonu, tad klāt ir kaija (kaut kādi slimi prāti tai ir devuši ēst un šo radību piebarojuši) un prasa ēst. Tur nu pasaulei būtu jāapmetas otrādi, lai es barotu kaijas. Ceturtais, Krievzemē notiek interesanti notikumi un visu nakti nosēžu lasot redditu.
Vispār jau, cik nu es noprotu, šī viesnīca ir izvēlēta brokastu dēļ, par to liktas labas atsauksmes. Tādēļ uz pirmajām brokastīm dodos cerību pilns. Jāsaka, kā ir, nebija sliktas, paēst varēja un, ja vajadzēja, mierīgi varēja dabūt papildporciju. Viņiem te bija dikti garšīgs siers un to es ēdu īpaši nekautrēdamies. Bijām pieklājīgi, neko līdzi uz istabu nestiepām. Vispār jau brokastlaiks bija nedaudz sasteigts, jo mums bija jāpaspēj uz pirmo kuģīti, kurš mūs vestu uz Dinard.
Paēduši fiksi sasienam pauniņas, sapakojam līdzi uzkožamo un ejam uz piestātni. Jāatzīst, ka man ir radies priekšstats (maldīgs), ka no pilsētas ārā ved tikai divi vārti. Tādēļ ejam uz tiem, ko zinām un tad gar mūru maliņu uz piestātni. Liels bija mans pārsteigums, kad pretī kuģītim redzēju vēl vienus vārtus, no kuriem, ja zina kur un kā skatīties, var redzēt objektus, kuri atrodas blakus mūsu viesnīcai. Epic feil.
Biļešu pirkšananu uzticu Maijai, jo manas franču valodas zināšanas gadu gaitā nav progresējušas un tālāk par “As-tu des cuisses de grenouille?” nesniedzas. Bet nu ar visu to uz kuģa uzkāpjam pirmie. Kuģītis jau ir sīkaļa, salīdzinot ar ostas prāmi, bet mums jau tālu nevajag, tikai pāri līcītim un tur jau varēsim sākt ceļu pa tās puses pludmalēm. Kuģim pirmais reiss un rīta rasa no sēdekļiem vēl nav nožuvusi. Vislabākās vietas, protams, ir ar visvairāk kondensātu. Īsta neraža. Beigās atrodu kaut ko puslīdz sausu un kur kaut ko var arī redzēt. Kad pienāk laiks, kuģītis piešķiļ motoru un brauciens sākas. Cilvēku praktiski nav vispār, tā ka nav īsti ko vērot, var apskatīties dižprāmi no tuvāka attāluma un tad skatīties, cik smuka San-Malo izskatās no jūras puses.
Dinard piestātnē savācam pekeles un dodamies ceļā, ceļš nebūs neko liels – nieka sešpadsmit kilomteri līdz St-Briac-sur-Mer. Atrodam pareizo kājāmgājēju taku un sākam iešanu, sākumā tā mūs apved ap mazu ragu tepat Dinard ostas rajonā un ir diezgan interesanti noiet kilometru un atgriezties bezmaz vai sākuma punktā, bet bija tā vērts. Man pie plakanās jūras pieradušam ir interesanti vērot jūras līmeņa izmaiņas visa pārgājiena garumā. Te paisumam un bēgumam ir lielāks svars nekā Rīgas jūras līcī. Un tas, kas vienubrīd ir labu gabalu virs ūdens, pēc kāda laika jau ir zem ūdens.
Sākums takai ir daudzsološs – betonēts celiņš, kas aizved mūs līdz pirmajai pludmalei. Entuziasma pilni nolemjam iet pa pludmali, nedaudz smilšaina, cilvēku maz, var palasīt gliemežvākus. Pludmales galā ir jāatrod trepītes, lai uzraustos atpakaļ uz takas, šoreiz tas ir visnotaļ viegli. Tad taka ved gar klintsmalu, kur augšā ir privātmājas. Es te skatos uz dažādās sabrukšanas fāzēs esošajām trepītēm un domāju. Nez kā bija tai dienā, kad tās trepes uztaisīja, kāds bija to mērķis, kāpēc tagad viņas neviens neizmanto. Kamdēļ visi tie aizslēgtie žogi, kuri, kā izskatās, nav slēgti vaļā no Otrā pasaules kara.
Taciņa lēnām sāk vest pa piekrastes krūmājiem un te jau takas pagriezienu var sajust ar degunu, ja sāk stipri ost pēc urīna, tad skaidrs – būs straujš takas pagrieziens, gandrīz kā Vācijā. Ejot pa krūmiem ceru, ka te nav ērces. Bieži vien ir jāpiestāj un jāpalaiž garām skrejēji, tie te bizo kā aptrakušas mušas. Mums skriešana nav cieņā, bet tempu turam labi.
Saint Lunaire pludmalē mēs no sākuma nolemjam noskipot vienu zemesragu, neskatoties uz to, ka tur viena vieta pat nosaukta Napoleona vārdā. Paeejam cauri pilsētai, un tur sev par brīnumu ieraugu gandrīz savas mašīnas kopiju. Tad dodamies uz promenādi un tur ieturam pusdienas. Vakar nopirkām Agrumes limpeni, to jau dzeram visu ceļu, tomātiņus garšīgi, krekeri ēdami, kausēta siera kubiņi pretīgi (toties tik ātri neplok). Tad pa promenādi sākam virzīties tālāk. Vispār jau skaists skats.
Tad atkal neliela pastaiga pa apaugušu krastmalu, tā mūs ved uz St-Briac-sur-Mer. Vispār jau te ir vienlaidus ciemi un tikai pats velns un vietējais mērnieks vien zina, kur viens sākas un otrs beidzas. Beigās esam klāt pie pilsētiņas golfa kluba un pie autobusu pieturas. No šejienes mēs teorētiski varētu braukt atpakaļ. Maija paziņo, ka šī nav īstā jo autobuss te piestājot tikai trešajā svētdienā pēc Jurģiem. Es jau franciski lasīt nemāku un ejam tālāk.
Nonākam nosacītajā pilsētas centrā pie pasta un autobusu pieturu tur neatrodam. Iztaujāšanas rezultātā uzzinu, ka Maija ar nemaz pati nezin, kur tā atrodas. Piedāvāju doties uz pieturu kuru mēs zinām, saņemu noraidījumu. Vārds pa vārdam un izrādās, ka viņai te viss vienai jādarot (jāpaprasa ceļš) mans aizrādījums, ka es varžēdāju mēlē ne visai daudz, nestrādā. Beidzot sekojot norādēm lielveikals, tad desmit soļi pa labi, atrodam “pareizo” pieturu. Taču tur izlikts paziņojums, ka remonta dēļ tā pārnesta uz kaut kādu krustojumu. Nu ok, ejam uz tām krustcelēm, taču tajās nekas neliecina par pagaidu autobusa pieturas esamību. Bet nu es uz savu dzīvesbiedri esmu nedaudz ieļaunojies. Neesmu jau nekāds komandas spēlētājs. Piedāvāju, ja jau autobusu nevaram atrast, iet atpakaļ ar kājām tos štrunta sešpadsmit kilometrus. Nekādu atsaucību šis ierosinājums neraisa un es vienkārši eju atpakaļ uz to autobusa pieturu, kuras lokācija man skaidri zināma. Pie kaut kāda bāra atrodas vēl viena un nolemjam tomēr gaidīt tur.
Visa tā ganīšanās pa pilsētu nozīmē, ka nu četrdesmit minūtes varam mierīgi nolīst kāda līcīša paēnā un skatīties, kā bēgums dara savu darbu. Autobuss atbrauc laicīgi un aizved mūs atpakaļ uz San-Malo. Pa ceļam uz viesnīcu launagā iekožam saldējumu. Lai tiktu pie saldējuma, te ir jāizstāv divas rindas no sākuma, lai dabūtu žetonu un tad izstāvot rindu un nododot žetonu dabūt saldējumu. Nezinu, laikam saldējuma izsniedzējs ir dikti zaglīgs, bet finālā mums par tiem žetoniem iedeva ne to saldējumu ko prasījām. Bet to atklājām tikai, kad bijām notinušies no saldējuma kioska.
Tad nedaudz atpūtāmies viesnīcā un devāmies ēdināšanas iestādes meklējumos. Sākotnēji internetā noskatīto atzinu par nepiemērotu, jo nāktos sēdēt saulē un saule man šodien jau bija pietiekošā apjomā. Klimstam atkal pa mūru iekšpusi līdz ieejam tādā Maison Hector. Maija pasūta sev mīdijas vīna mērcē, es izvēlos mīdijas krējuma mērcē. Kartupeļu frī viņiem te ir tādi dīvaini, diezgan pārcepti un visur tādi, laikam vietējais kolorīts. Klāt piedzeram sidru.
Pēc vakariņām izejam pastaigā pa molu, pa ceļam izlasu, ka Krievzemē viss beidzies. Mols jau ir tīri infrastruktūras konstrukcija, bez nekādām arhitektoniskām pērlēm. Tur pastāvam un pavērojam, kā cilvēki no jahtām tiek uz krastu. Maza piepūšamā laiviņa ar motoru, kuru pēc tam piestātnē sapako un aizvelk uz mašīnu. Mēs ejam uz viesnīcu, pa ceļa iesperamies vienā veikaliņā un iepērkam Panache krājumus.
Rīts sākas agri, jo septiņos jau jābūt lidmašīnā uz Parīzi. Ap pieciem jau esam pabrokastojuši un dodamies uz lidostu. Šodien priekšā gara diena, kā jau katra ceļojuma sākumā. Tikšana līdz lidmašīnai problēmas nerada, esam ieradušies ar rezervi, un tas man ļauj atrast laiku savai ikrīta Diablo Immortal sesijai.
Lidmašīna šoreiz kā par brīnumu ir Air Baltic, par rokas bagāžu neviens nepiesienas. Ceļojam ļoti viegli, katram līdzi viena mugursoma, teorētiski vajadzētu pietikt, jo tā lielā mantu vilkšana līdzi nekad nav rezultējusies ar acīmredzamu ieguvumu. Šarla de Gola lidostā, šķiet, pēdējo reiz biju divdesmit pirmā gada sākumā, kad visus interesēja, vai tev ir noteikta aplikācija un kaut kāds sertifikāts. Šoreiz nekas no tā vairs nav atlicis – izkāp un ej.
Mums ir plāns tikt uz pašu Parīzi, kā transporta līdzekli izvēlamies vilcienu. Kā pieredzējis Jūrmala-Rīga maršruta braucējs, es jūtos tam gatavs. No sākuma mums ir jānopērk biļetes, tās pārdod automātos. Pieprasījums liels, un ir izveidojusies rinda. To, šķiet, menedžē kāds dzelzceļa darbinieks. Biļešu automātu ir izgudrojis kāds ļaunais ģēnijs. Gan jau ka simto reizi pērkot biļeti viss ir skaidrs kā dienā, šeit ar’ tiekam līdz maksāšanai, bet karti neņem pretī. Pārlecam uz citu automātu, tur tā pati vaina, un tikai pie trešā atklājam, ka šis ir tāds, kur karšu terminālim strādā ekrāns un viss kļūst vienkārši.
Aizsperamies uz dzelzceļa staciju, turpat pa trepēm stāvu zemāk. Tur stāv vilciens. Uz vilciena perona novietotie ekrāni skaidrā franču mēlē vēsta iekšā nekāpt, vilciens brauks uz depo. Cilvēki kāpj iekšā un beigās es nolemju, ka nebūsim jau nekādi muļķi un kāpsim arī mēs. Ej tu sazin’, kādas te ir paražas un visam rakstītajam jau nevar ticēt. Šis bija tas gadījums, kad rakstītajam vajadzēja ticēt. Esam tā labi ieriktējušies, kad vagonam cauri sāk jozt vilciena darbinieks un dzīt visus ārā. Tā nu simtiem pasažieru gariem ģīmjiem raušas ārā un pāriet uz perona otru pusi.
Beidzot atbrauc vilciens un var kāpt iekšā. Teikšu, kā ir, vilcienā pilnīga Jūrmalas vilciena vasaras atmosfēra. Nekas neventilējas, visi nosvīduši un saspiesti kā siļķes mucā. Par laimi es pie šādām lietām esmu pieradis, un līdz stacijai Denfert-Rochereau aizbraucam bez problēmām. Nu labi, soma bija jātur klēpī.
Tur izkāpjam ārā un mēģinām tikt cauri automātiskajiem vārtiem. Kaut kādu iemeslu dēļ mūsu biļetes tiek atgrieztas atpakaļ, vārtus neatverot. Izmēģinu visas trīs iespējas, bez rezultātiem. Man apnīk un vienkārši apeju viņiem apkārt. Beidzot varam baudīt Parīzes kultūru.
Pirmais apskates objekts būs Parīzes katakombas. Bērnu dienās, kad lasīju dažādas piedzīvojumu grāmatas, tās tur figurēja. Tagad ir iespēja viņās tikt iekšā. Te gan ir problēma, ka ar mugursomām iekšā nelaidīs, jo katakombu darbiniekiem ir slinkums čekot, vai kāds atkal nenes ārā kādu liela kaulu vai galvaskausu. Maija ir atradusi, ka mugursomas varot atstāt kaut kādos mugursomu atstāšanas punktos – Bounce. No sākuma nevaram atrast to punktu, beigās tas atrodas kafejnīcā. Tad izrādās, ka vajag izveidot profilu un apmaksāt un tikai tad var nodot, uz vietas piķi neņem. Nočakarējos ar to kādas piecas minūtes. Bārmenis saka, ka viņš ir gatavs pa piečuku pieskatīt. Bet nu tādam es par piečuku tukšu rimi maisiņu neatstātu pieskatīt, kur nu vēl savu mugursomu ar apenēm un zeķēm! Beigās viss izdodas un ejam uz katakombām.
Tā kā esam 10 minūtes pa ātru, mums piedāvā iet prom un nākt laikā. Nolemjam apskatīties tuvīnos parkus. Jāatzīst, ka parku kultūra viņiem te ir līmenī, ja salīdzina ar Latviju. Apmeklējam vien vienu un mazu, bet te ir gan uz soliem guļoši dīkdieņi, gan uz skulptūras sēdošs pliks vīrietis, kas kaut ko skaļi stāsta savam iedomu draugam/-iem (neesmu tik stiprs franču mēlē). Tip top!
Protams, kad ierodamies pie Katakombām, tur jau ir pārdesmit cilvēku rinda, kas nav klausījuši iekšā laidējam un stāvējuši pie ieejas. Uzrādām biļetes un speramies iekšā. Tiek piedāvāta iespēja ņemt audiogidu, bet es atsakos, jo kurš gan nezina Parīzes Katakombu stāstu?! Četrpadsmitajā gadsimtā, kad cītīgi būvēja Parīzi, tika daudz akmeņu izvilkts no Parīzes apakšas. Gāja laiks, cilvēki par to aizmirsa (šaubos par šo daļu). Līdz beidzot astoņpadsmitajā gadsimtā sāka iebrukt mājas. Visums tukšumu nemīl un nolēma reorganizēt kapus sabāžot kaulus katakombās.
Lai tiktu līdz apskatāmajai daļai, no sākuma pa spirālveida kāpnēm nākas kāpt lejā un tad pa garu eju doties pie pašiem kauliem. Tie, kuriem ir audogidi, laiku pa laikam apstājas un kaut ko klausās, mēs tik slājam tālāk, līdz tiekam līdz kauliem. Tik daudz kaulus es līdz šim biju redzējis tikai kaulu miltu veidolā, bet te kāds rūpīgs cilvēks tos smuki sazortējis. Stilba kauli sakrauti kā malka strēķī. Strēķis vietām izdekorēts ar galvaskausiem. Viss negabarīts sasviests aizmugurē, lai nebojā skatu.
Vienā vietā krāvējs bijis romantiski noskaņots un no galvaskausiem izlicis sirsniņu. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm gan tā skatīšanās uz kauliem ir piegriezusies un saproti, ka nekur sāņus nenolīdīsi, jo visur priekšā dzelzs durvis. Ja paspīdina ar lukturi, tad var redzēt, ka arī tur pilns ar kauliem. Ejam uz izeju, pie tās mums pārbauda rokassomas, jo var gadīties, ka esam nočiepuši kādu pirksta falangu.
Tā kā līdz vilcienam uz St Malo vēl labs laiks, nospriežam iekost tai pašā kafejnīcā, kur tiek glabātas mūsu somas. Maija paņem salātus, es – picu. Klāt piedzeru svaigi spiestu koka kolu. Pavēroju vietējo paradumus, uzpīpot pie galda te joprojām ir ok. Tāpat kā velokurjeriem laiku pa laikam pieskriet pie letes un izraut vienu mazo, lai vieglāks miniens. Ēšanas laikā nospriežam nebūt nūģiem un doties uz Montparansas staciju ar kājām. Ja kāds nezina, tad tā ir viena no Parīzes lielajām TGV (ātrvilcienu) stacijām, no kurienes var aizbraukt jebkur, kur iet vilciens.
Pa ceļam iesperamies kapsētā Cimetière du Montparnasse, bet tā kā no pazīstamajiem neviens te nav pierakts, tad vienkārši izejam tai cauri. Montparnasas staciju atrodam bez problēmām, Maija man izstāsta, ka stacija atrodas pretī Montparnasas tornim un tad jau līdz turienei aiziet nav nekāda māksla.
Stacijā nedaudz uzgaidām mūsu vilcienu, iepērku uzdzeramos saldos dzērienus, izrādās, ka Schweppes Agrumes karstā laikā dikti labi iet iekšā un to dzeršu pie katras iespējas. Apmeklēju vietējo maksas tualeti, maksas automāts nestrādā, bet ir darbinieks, kas pieņem naudu. Te vēl nav modernā franču tualete, kur sievietes un vīrieši netiek atdalīti.
Uz vilcienu baigā rinda, cik var noprast biļetes šai nedēļas nogalē esot izpirktas, ka brīvu vietu nav. Mums problēmas sagādā vagona atrašana. Mums ir astoņpadsmitais vagons un tas jau atrodas puskilometru ārpus stacijas. Un, ja no sākuma vagonu numuri priecīgi mirdz ekrānos, tad uz astes galu nākas skaitīt līdzi uz pirkstiem, jo ekrānos ne velna neredz. Beigās atrodam mūsu vagonu un ieņemam vietas. Mani gan moka nemiers un izmantojot matemātiku secinu, ka esam iekāpuši nepareizajā un šis ir divdesmitais, atskaitām divus vagonus un atkal ieņemam vietas, nu jau pareizās.
Nekad mūžā vēl neesmu vēl braucis ar TGV, bija tā vērts! Divarpus stundu laikā esam jau San Malo vairāk kā 400 km no Parīzes. Šī nu būs mūsu bāze šonedēļ. Hotelis mums ir pāris kilometru no stacijas. Vispār man šī vieta patīk no pirmā acu uzmetiena. Tāda kā ar mūri apjozta viduslaiku pilsēta (jā, zinu kara laikā nobumboja līdz ar zemi un viss ir uzcelts no jauna) jūras krastā. No sākuma gan nav nekas interesanta, nedaudz pilsētas, tad ostas ēkas, vietām puvušu zivju smaka. Ieraugu panorāmas riteni un saku, ka mums vajadzētu izbraukt. Ja godīgi, patiesībā man vajadzētu iet uz tualeti, jo vismaz litrs Agrumes dzēriena jau ir izfiltrēti.
Maija piekrīt, nopērkam biļeti un sākam braucienu. Ir divu veidu panorāmas riteņi, viens kur laiž ārā pēc apļa, otrs – brauc kamēr apnīk. Šis ir no otrajiem, sēdi savā caurspīdīgajā kapsulā un brauc tik uz riņķi. Bet mēs jau to nezinām un tādēļ pirmā pabraukšana garām zemei šķiet neliels pārpratums. Otrais liek domāt, ka par mums aizmirsuši. Trešais jau rada apātiju, bet tad mums garām braucot uzsauc, vēl trīs reizes un var izbaudīt skatu. Skats ir San Malo 10 no 10, jahtu osta un ostas teritorija, jūra, bet bija tā vērts.
Nu gan vairs nestiepjam gumiju un dodamies uz hoteli. Tam ir tāds smalks nosaukums Maison Vauban. Recepcijā samaksājam par nākotnes brokastīm, saņemam istabas atslēgas un pievēršamies pašam svarīgākajam. Viesnīcas saimnieks uz kartes mums atzīmē restorānus, kuros ir vērts ēst un kuriem iet ar līkumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies pilsētas izpētē. Es paspēju apmeklēt galda spēļu veikalu, tikai paskatīties. Un ir klāt vakars, varam doties ēst.
Sākumā aizejam uz vienu rekomendēto vietu, bet tā izskatās ir slēgta un jau pasen. Tad nu lēnām ejam līdz pašiem ieejas vārtiem un nospriežam neskatoties uz visiem tiem, pie vārtiem būs dārgāk, jo tur maksā par vietu, piemetamies vienā no tiem. Sen nebiju tā pa Jāņiem ēdis langustus un garneles. Visam pa virsu uzstrebju zivju zupu un izdzeru puslitru sidra.
Tad veicam nelielu pastaigu pa mūriem, apejam pa tiem pilsētai riņķī. Vairāk lai iepazītos ar ģeogrāfiju, apskatām vietu, kur rīt kāpsim uz kuģīša. Molu nolemjam izlaist, tāpat kā fortu salas. Vienkārši apejam visam apkārt, ieejam vietējā pārtikas bodē, nopērkam uzkodas un dzērienus rītdienas pārgājienam un dodamies mājās.
