Šodien mums ir tā diena, kad jādodas prom. Māja mums jāpamet līdz desmitiem un tādēļ no rīta nekur nesteidzamies. Apēdam visu, ko var apēst, atstājam to, ko nevaram paņemt līdzi. Nedaudz piekārtojam to, ko esam sarakuši. Busiņš no rīta mums paziņo, ka viņam beidzies AdBlue piedeva. Paskatāmies radītājos, izskatās, ka mums vēl pietiks. Līgumā par šo draņķi mums nekas nav rakstīts, bet kopumā busiņā esam vīlušies, knapi 40’000 km, bet jau nodzīts un visādi neremontēti sīkumi. Kristaps vēl no rīta no busiņa sāna notīra motociklista atstāto gumiju. Pārskaitām bērnus un somas un dodamies uz Ženēvu.
Taninges
Mūsu lielais plāns ir braukt uz Thonon-les-Baines, tur padirnēt Ženēvas ezera krastā. Braucam īpaši nesteidzoties. Man tā arī nav izdevies Ivara datu bāzē atrast mūsu mašīnas nodošanas vietu, gudri spiežam, ka tur jau tik viens ceļš uz Franciju lidostā bija un tādēļ problēmām nevajadzētu būt.
Montriond
Ceļš uz ezeru ir smuks, bet ilgs. Izskatās, ka Elza sevi ir pietaupījusi tieši šim ceļam. Viņai autobuss ir apnicis un apnikumu izpauž kā činkstēšanu par visu. Kad iebraucam Thonon atklājas, ka busiņu tur nekur nevar noparkot, jo parastās vietas jau ir aizņemtas, bet maksas stāvvietā iebraukt nevar, jo mēs pārsniedzam augstuma limitu. Bērnu gaudu pavadījumā mēs dodamies uz kādu iepirkšanās centru, kur gatavojamies pavadīt atlikušo dienas daļu. Pāris reizes nogriežamies ne tur un aizkavējam bodes apmeklējumu par kādām piecām minūtēm.
Ženēvas ezers
Pēc tam jau viss kārtībā, kuram bērnam tad nepatīk skraidīt pa veikalu, vārtīties pa zemi un darīt citas bērnu lietas. Pēc kādas ceturtās bodes nospriežam, ka pietiek un braucam uz lidostu. Ivars mums nav nekāds lielais palīgs. Ir ideja par google maps izmantošanu, bet es savā neizmērojamā gudrībā Francijā esmu uzlicis manuālo operatora izvēli un par to esmu laimīgi aizmirsis. Tādēļ tuvojoties Ženēvai esmu pārsteigts, ka man telefonam vairs nav zonas. Kamēr meklēju, kā uzlikt atpakaļ automātisko izvēli, esam tikuši pāri Ženēvas ezera tiltam un tuvojamies lidostai.
Skaidra lieta, ka ar pirmo reizi netrāpījām un gandrīz aizmaucām atpakaļ uz pilsētu, otrajā reizē tikām līdz lidostai, tikai līdz Šveices pusei, bet no turienes viegli tikām tur, kur vajadzīgs. Nodevām busiņu un gājām uz iečekošanos.
Tādu rindu kā Ženēvas lidostā, man ir gadījies redzēt tikai Dubajā, bet tur baltajiem ir priekšrocība. Mūsu reiss tuvojas, bet mēs stāvam rindā. Sīkajiem vispār stāvēt uz vietas ir visgarlaicīgākais pasākums mūžā, tādēļ sanāk arī pa konfliktam. Labi, ka kāda ķīniešu jaunkundze ar mugursomu un koferi aizlīda rindā priekšā visiem un bērni uzskatāmi varēja redzēt, kas notiek ar tiem kas lien priekšā un nemāk uzvesties.
Tikuši cauri drošības pārbaudei, jožam uz mūsu geitu un nekur nepiestājam. Tur atkal vēl viena rinda, uz kuru varējām nemaz tā neskriet, jo kad tad AirBaltic ir laikā izlidojis? Tikuši iekšā lidmašīnā, mēs tajā sēžam gandrīz stundu, līdz tā vispār izkustas. Vēlu vakarā visi savā starpā sakasījušies esam mājās.
Šodien, vismaz bērnuprāt, ir tā diena, kuras dēļ mēs braucām ceļojumā. Ir pienācis laiks apmeklēt akvaparku. Diena izvēlēta ļoti piemērota, sola tādu karstumu, ka tik turies! Paēdam brokastis, es uzzinu prieka vēsti, ka Apple Pay ir pieejams arī Latvijā, pievienoju šim pasākumam karti un dodamies ceļā.
Mēs nedosimies pa taisno uz galamērķi, kas saucas Vitam parc, tas jau tepat gandrīz blakus, iesākumā mēs izmetīsim loku pa kalniem. Loks sākas ar braucienu uz benzīntanku, jo busiņam dīzelis sāk iet uz beigām, tad braucam uz Praz-sur-Arly, tur ceļa malā varam vērot gatera darba nianses. Tad lienam kalnos uz Albervilas pusi, te Olimpiskās spēles ir bijušas gandrīz katrā miestā. Man nav ne mazākās nojausmas, kā tādu pasākumu var noorganizēt tik mazā miestā, ka pat busiņam ar fūri grūti izmainīties. Ceļš gan ir smuks un ir ko redzēt. Nu jau ceļojums ir iegājis fāzē, ka es vairs neko nefotografēju, lai cik interesanti tas neizskatītos. Uzlienam kalnos, Ivars mūs mēģina dabūt pāri kādam viduslaiku tiltam, pa to gan var braukt tikai velosipēdisti, bet viņš to nezina. Mums nākas nedaudz pabraukt atpakaļ un izvēlēties platākus ceļus.
Te arī uzzinu, ka mēs braucam skatīties Ansī ezeru, tā vieta man pēc skaņas šķiet pazīstama, droši vien, ka franču vēsturē tur kaut kas ir noticis, varbūt trīsdesmitgadu karā kas darījies. Neesmu drošs. Vieta nudien ir smuka. Tipisks kalnu ezers ar ciematiņiem krastā. Te notiek neliels dumpis, daži bērni nevar izšķirties – vajag viņiem uz tualeti vai nevajag. Joki mazi un neizlēmušo upuri ir visi līdzbraucēji. Saprotam, ka nu ir laiks doties uz akvaparku.
Izkāpjam akvaparka stāvlaukumā un jušana ir kā labā pirtī. Asfalts uzkrājis siltumu, cenšas to atdot, koku nav, teiktu, ka sajūtas ir uz visiem piecdesmit grādiem. Savācam mantas un dodamies uz iestādi. Izvēlamies iet pa lielveikalu, jo tur ir kondicionieris. Tiekam līdz biļešu pirkšanai un tur ir nedaudz jāpagaida, jo priekšā stāvošie nevar izlemt, kādu biļeti ņemt. Man nav ne jausmas, par ko tur tiek runāts, bet saruna ir minūtes piecas. Bērni, skaidra lieta, zaudē disciplīnu un sāk dauzīties. Maija kaut kā biļetes mums visiem dabū ļoti ātri un nu nākas uzlīmēt aprocītes. Es, mēģinot palīdzēt Ernestam, uzlieku aproci viņam uz rokas viņaprāt nepareizi. Ernests tādas lietas tāpat neatstāj un mēs kašķējoties dodamies uz ģērbtuvēm. Sīkajiem uzvelkam peldvestes un dodamies uz pašu akvaparku.
Iesākumā apmeklētājiem ļauts uzturēties vien iekštelpās, tad nu mirkstam baseinos, šļūcam pa trubām un uz maiņām pieskatām bērnus. Visi ir apmierināti, Ernests sev ir atradis publiku, kas viņa muļķības un izrādīšanos skatās ar apbrīnu. Viss kārtībā. Pēc kāda laika tiek atvērtas durvis uz āra atrakcijām, laikam nosprieduši, ka visus saule nespēs nogalēt un var doties uz ātrākām trubām. Ārā ir tā, ka uz betona ilgi nenostāvēsi, pēda pēc ceptas gaļas neož, bet deg gan. Tāpēc, lai neapceptu savas pēdas, ir tikai divas opcijas – vai nu kusties ātri, vai arī kusties tā, lai laiku pa laikam varētu kāju pēdas apslapināt. Es pieskatu Ernestu un mēs apmeklējam visu, ko sīka auguma sešgadnieks drīkst un ko nedrīkst. Laiku pa laikam satieku kādu no saviem dēliem, ar kuriem mums krustojas ceļi. Armands dzīvojas pa bērnu baseiniem, tie ir līdz potītēm, bet aprīkoti ar ūdens šaujamajiem. Matīss ir izmēģinājis pilnīgi visas trubas, sarunāju, lai šis aizved uz vislabāko. Ar manu dzīvsvaru truba ļauj attīstīt labu ātrumu un ja vēl atbalsties tikai uz viena pleca un viena papēža, tad var dabūt labu ātrumu. Protams, ka nācās aiziet arī kaut ko apēst vietēja kafūzī, tur cilvēkiem plēš deviņas ādas, jo kūciņas gabaliņu par sešiem eiro ne kurā katrā vietā varēsi atrast. Kopā parkā nodirnējām kādas četras stundas, saulē apdegu pamatīgi.
Beigās savācām pauniņas un devāmies atpakaļ mājās, pirms tam gan pēc tautas vēlēšanās apmeklējām maķīti, tas iekārtots stratēģiski pareizā vietā, lai nevarētu paiet garām. Paēduši gājām atpakaļ uz auto. Man acīmredzot ir piemeties vadātājs, jo es visus aizvedu uz ne to pusi un tas jau nebūtu nekas, ja vien ārā nebūtu ārprātīgs karstums. Lieki piebilst, ka par tādu manu izgājienu neviens nebija priecīgs.
Passy
Aizbraucot mājās nācās veldzēties ar dzērieniem no ledusskapja, ir pienācis arī laiks sākt vākt mantas jo rīt jābrauc mājās.
Šorīt mums ir plānā startēt agri, jo vajadzētu piebraukt tuvāk Monblānam un augstāk kalnos ir vēsāks nekā ielejā. Skaidra lieta, ka nekas no agrāk nesanāk, un izbraucam kā vienmēr. Šodien mums ir pastaiga kalnos, tas gan neliedz Armandam paņemt līdzi savu Dipdapu. Ideja bija atbraukt uz Les Houches agrāk, lai varētu noparkot mikriņu turpat blakus trošu vagoniņam. Skaidra lieta, ka piebraucot tur vietu vairs nav un lēnā garā savā starpā kašķējoties, meklējam parkošanās vietu citur. Tas nemaz nav tik vienkārši, tā kā pilsētiņa ir celta uz nogāzes ar brīvām vietām ir kā ir. Beigu beigās pašā pilsētiņas centrā atrodas viena vieta mūsu busiņam, atpakaļ ar kājām nākas slāt ap kilometru.
Lai visiem būtu interesantāk, Armands nolemj neklausīt un dragā ar savu ričuku neskatīdamies, Elza ir ar mieru kaut kur iet tikai, ja viņu nes viņas mamma, pārējie gan turas diezgan braši. Ejot uz vagoniņu mūsu rinda ir izstiepusies uz divsimts metriem. Tikuši galā, es pie kases saprotu, ka neko nesaprotu, un Maijai nākas uzskaitīt cik un kādas biļetes mums vajag. Tagad atliek gaidīt pašu agregātu. Sākumā stāvam uz kāpnēm blakus kasei. Mums priekšā ir indiešu grupiņa, kas apspriež savus nākošos varoņdarbus. Tagad arī pamanu, ka nemaz neesam piemēroti sagatavojušies, mums nevienam nav līdzi striķi un leduscirtņi. Nu labi, vismaz mugursomas mums ir. Dirnam rindā subjektīvi veselu mūžību, bet objektīvi padsmit minūtes. Tad tiekam iekšā vagoniņā un tur pagaidām arī tur vēl minūtes desmit. Uz indiešu jautājumiem, kas noticis, mūsu vagoniņa operatore atbild, ka, lai mēs brauktu, vajag, lai arī no augšas kāds brauktu lejā. Loģiski!
Les Houches
Brauciens augšā ne ar ko īpaši neizceļas, smuks skats un vagonu neviens nešūpo. Tikuši kalnos līdz Bellevue stacijai tagad sākam domāt, kur iet tālāk, pareizāk sakot, jautāju Maijai, viņa te galu galā visu ir izplānojusi. Mums esot jāaiziet uz kalnu tramvaja staciju (ar to nebraucam) un tad pāri sliedēm mežā iekšā. Pieejot pie meža takas sākuma, izskatās, ka te ir drausmīgi stāvs kāpiens uz leju. Es kā vienmēr pats neko nezinādams, sāku apšaubīt to, vai šī taka maz ir īstā un vai mums te vispār ir jāiet. Labi, ka Matīss ar Kristiānu nolien lejā un saka, ka viss kārtībā – tālāk ceļš ir normāls.
Bellevue
Vispār jau šī taka izrādās ļoti skaista un jauka. Spīd saulīte, mežs dod ēnu, lido taurentiņi, zied puķītes un virs tā visa paceļas Monblāns. Taču diemžēl šo taku ar bērniem laikam nav ieteicams iet. Mēs sadalāmies pa grupām. Maija pieskata Ernestu, jo tas baidās no taureņiem. Es skatos, lai Armands ar riteni nenomauc lejā no kādas šaurākas takas vietas, lejā ielejā. Jo te ja noveļas, tad apstāsies tik pēc puskilometra. Matīss ar Kristianu dzīvo savu dzīvi, par viņiem es īpaši nesatraucos, Aija stiepj Elzu, jo viņa pati neies.
Taka
Nogājuši kādu kilometru saprotam, ka nebūs aršana, es paņemu Ernestu un varonīgi cīnoties pret taureņiem atgriežamies takas sākumā. Pēc kāda laika atskrien Matīss un paziņo, ka viņš esot aizdomājies un gandrīz novēlies lejā, tāpēc nospriedis nākt atpakaļ. Aija ar Elzu ar ir atpakaļ pēc kāda laika. Maija ar Armandu pienāk pēdējie, tur vairs tālāk nav varējuši tikt. Nu nedaudz piesēžam un domājam ko darīt tālāk, taka jau ar bērnu puņķiem un asarām ir apslacīta diezgan brangi, bet sperties atpakaļ mājās ar uzreiz negribas.
Taka
Beigās tiek nolemts, ka es varot iet viens pats un pārējie iešot atpakaļ uz vilcieniņu un pasēdēšot tur. Cik es noprotu, šī taka beidzas Monblāna galā, bet tā kā man nav līdz ne striķis, ne cirvis es nolemju paieties trīs kilometrus turp un tad fiksi atpakaļ. Lai nu kā tas nebūtu, bez bērniem iešana ir dikti raita. Man sākotnējais mērķis ir tikt līdz upītei, kas iztek tepat no ledāja un tad iet atpakaļ.
Taka
Skati jau smuki un uz takas esmu viens, tie kas atbrauca kopā ar mums, jau sen ir gabalā un tie, kas pēc – vēl mani nav panākuši. Nav arī nekas grūts, vietām ir nedaudz jāparāpjas uz augšu, bet lielākoties iet uz leju. Pie trošu tiltiņa satieku bariņu ar tūristiem, tie tur pavēnī čillo. Man kā reiz piezvana kurjers un prasa, pa kurām durvīm var tikt iekšā manā ofisā, pēc kāda laika piezvana kurjers, kurš prasa, vai esmu mājās. Pie reizes uzzvanu savējiem, neviens neceļ telefonu – cerams, ka nav novēlušies no takas. Tad zvanu Kristapam, šis seko manam piemēram, pametis ģimeni likteņa varā un dodas pa taku uz priekšu.
Taka
Pēc tiltiņa sākas neliels kāpums, es visu laiku mēģinu turēt vienmērīgu tempu, jo uzkāpšu tik augšā apskatīšos un tad maukšu atpakaļ. Te jau sanāk panākt citus gājējus, viņi ir prātīgāki un taupa spēkus, jo šis noteikti nebūs viņu vienīgais pretkalns.
Taka
Pēc kāda laika esmu augšā pļavā, pastāvu, pafotogrāfēju ainavu, un ko tu domājies, tur satieku arī to pašu indiešu brigādi, ar kuru kopā braucām augšā. Parunājos ar tiem, palīdzu uztaisīt grupas fotogrāfiju, šie, skatot mani pēc cepures, nospriež, ka esmu amerikānis un saka, ka man jau redzams, kalni nekas īpašs nav, jo mums jau Jūtā tie ir pa pilnam. Nākas viņu apbēdināt, bet šie ir bijuši pat Rīgā. Nu malači!
Dodos lejā, sarunāju ar Kristapu tikties pie tilta. Pie tilta viņu neredzu un dodos tālāk. Te man nedaudz sāk mākt šaubas, vai esmu pareizā vietā uz takas nogriezies. Kaut kā nemaz neatpazīstu vietu, pa kuru eju. Un arī kāpiens liekas tā kā pa garu. Tomēr brīdī, kad sāku jau domāt par atpakaļiešanu, pamanu aitu žoga vārtiņus un ir skaidrs, ka taka ir īstā. Turpat netālu satieku arī Kristapu un dodamies uz gaisa vagoniņu staciju.
Stacijā visi čillo sēž ar kolas bundžiņām rokās restorānā ar episku skatu uz apkārtējām virsotnēm un aiz gara laika nezina, ko darīt. Esmu nedaudz saguris un no ledus aukstas kolas neatsakos. Nospriežam, ka visus taureņus nepievārēsim un brauksim atpakaļ lejā. Arī šī vieta man ir jāieraksta sarakstā, uz kurām atbraukt vēlreiz un paiet pa taku tālāk. Bez striķiem un cirvjiem, bet nu tā saprātīgi.
Tikuši lejā secinām, ka karstuma vilnis nudien ir klāt, saulē ir pāri par četrdesmit un ēnā tuvu ķermeņa temperatūrai. Kristaps aiziet pēc mikriņa, mēs meklējam ēnu un gaidām transportu. Pēc šī varoņdarba visi ir nopelnījuši veikala apmeklējumu, un izvēlēties vienu mantu piemājas SuperU. Tas paceļ morāli un un varam doties uz māju pusi. Uzreiz bez Ivara SuperU mums atrast neizdodas un pēc piecu minūšu riņķošanas, nākas mest kaunu pie malas un uzlikt norādes. Iepērkamies un līdz vakaram nebāžam ārā degunus no mājas.
Zaļais ezers
Vakara pusē plānā ir apmeklēt zaļo ezeru, tas ir tepat netālu augstāk kalnā. Tā kā Elza visu dienu dresē savu mammu un mēģina pabāzt to zem savas tupeles, nolemjam, ka Aiju atstāsim mājās atpūsties, bet Elzu ņemsim līdzi. Nu ezers patiešām ir zaļš, bet ko var gaidīt no ūdens, ja viņā atstarojas zaļi koki!? Viņš ir arī pietiekoši kompakts, lai tam varētu apiet apkārt. Pakāpaļājam pa akmeņiem un braucam atpakaļ mājās.
Monblāns
Pa ceļam vēl piestājam pie paraplānistu ostas, kas te uzriktēta uz kalna kores Plateau d’Assy, paganāmies pa mākslīgo zālāju, paraplānistus neredzējām, jo ir jau tumšs un tad dodamies atpakaļ mājās.
Šodien man padomā ir pabeigt dažas iesāktas, bet nepabeigtas lietas. Izskatās, ka ir pienācis īstais laiks. Pabrokastojam, sasienam pauniņas un lecam iekšā mikriņā. Beidzot uz šo pusi ir atnācis solītais karstuma vilnis un tādēļ mēs dosimies augšā kalnos.
Kā jau ierasts, braucam uz Šamonī, liktos, ja jau tā uz turieni visu laiku brauc, ko tad neņēmāt dzīvesvietu tur? Mēs esam deviņi cilvēki un par saprātīgām naudām tādam baram labu vietu nemaz nav tik viegli atrast, savukārt mazam miestam arī ir savs šarms. Nestāstu no pieredzes, jo ceļojuma plānošanā piedalījos tik vien kā nopirku kartes. Šoreiz Šamonī nemaz nepiestājam, bet dodamies tālāk uz Šveices pusi. Te paliek arvien mežonīgāks apvidus, ciemi kļūst mazāki un kalnos esam uzrāpušies augstāk.
Martigny-Croix
Mūsu pirmā pieturvieta ir Martigny-Croix, no turienes paveras episks skats uz ieleju lejā un Martiņī miestu. Te izkāpjam ārā izstaipīt kājas un pabaudīt skatu. Kamēr baudām skatu, tikmēr skatu laukumā piestāj vēl viena mašīna. Un cilvēki, kas no tās izraušas, runā tīrā latviešu valodā. Es jau būtu paklusējis, bet Kristaps nenoturas un sāk ar viņiem runāt. Sasveicināmies un dodamies tālāk.
Lejā braucot, mikriņam sāk nelāgi smirdēt bremži, kā jau minēju, viņi jau no sākta gala nebija nekādi izcilie, tagad nākas ielejā stāvlaukumā nedaudz padzesēt pirms došanās uz Sanbernāras pāreju. Tālajā 2014. gada 13. jūnijā es te jau biju atbraucis un neizgāju vienu episku taku. Nu es esmu nobriedis kļūdu izlabot, dzīve jau nav diez ko gara un tās lietas, kuras tu atliec uz vēlāku laiku, labāk ir sākt laicīgi pildīt. Šis pārbrauciens man ļautu beidzot atķeksēt šo.
Braukšana atkal ir uz augšu pa serpentīnu. Viss ir smuki un jauki, kalni, siera bodes un citas Šveicei raksturīgas lietas. Šeit ir jāuzmanās, lai nepašauj garām pareizajam pagriezienam un neiebrauc Sanbernāra tunelī. Pāris kilometrus pirms klostera kādā serpentīna līkumā apbraucot velosipēdistu, vietā kur apdzīt aizliegts, izdzirdam busiņa sānā būkšķi. Kā tad – kāds vācu mototūrists nav nocieties un meties apdzīt līkumā. Skaidra lieta, kā mopēdistam piedienīgi, viņš tā vietā, lai piestātu, ņem un aizlaižas. Pēc tam Sanbernāras pārejā viņš no mums visu laiku slapstījās. Busam jau nekādu skādi nodarījis nebija, tik cik sava moča bagāžnieka gumiju bija gar sānu novilcis.
Mēs dodamies pastaigā. Te sanāk kārtējais aplauziens, man noskatītā taka, ir aizsnigusi, sniegs vēl nav nokusis un tādēļ priekšā novilkta lentīte. Te nu bija labie nodomi! Nākamreiz braukšu te augustā.
Lac du Grand Saint-Bernard
Tā vietā aizejam gar aizsaluša ezera (Lac du Grand Saint-Bernard) krastu uz skata punktu, lai pavērotu ieleju. Bērni priecājas par sniegu, mums jau šogad Latvijā tas bija tāds pašvaks. Tur nedaudz pakāpalējam, papikojamies un uzrīkojam pikniku. Diemžēl mūsu neveiksmīgajam motobraucējam šis prieks gāja secen, jo ieraudzījis mūs tur, viņš atminējās, ka viņam ir citas skatu vietas padomā. Gad māga pilna, dodamies atpakaļ. Pa ceļam gan sanāk iegriezties suvenīru bodēs un tikt pie dažādiem štruntiem, kuri bērniem ir ļoti vajadzīgi. Ernestam atkal vajag košļenes, zinu jau, ka te nekur nebūs, bet nu nopietni izstaigājam visu miestu košļeņu kvestā. Pārējie pa to laiku aiziet paskatīties svēto kaulus. Mēs košļenes nedabūjuši, viņiem pievienojamies vēlāk. Īstā krusta fragmenti joprojām vietā, baznīcā ar nekas pa gadiem nav mainījies. Ernests tagad no tumsas nebaidās un diezgan kulturāli apmeklējam šo iestādi.
Grand Saint-Bernard
Maija izsaka vēlmi apskatīt suņu muzeju, man nav nekas pretī, bet kā jau iepriekšējo reizi, es pasaku, ka pie tādiem izcenojumiem es tur iekšā neiešu. Nav jau tā, ka es būtu skops, bet nu skatīties suņus mani, lauku bērnu, ir grūti piedabūt.
Saint-Rhemy
Domājam, ja jau te esam atkūlušies, tad nav ko bremzēt, aizbrauksim arī uz Aostas ieleju, parādīsim tiem, kas te vēl nav bijuši, kas un kā. Braucam lejā un te vienā līkumā netālu no Saint-Rhemy mēs atminamies par kādu ļoti jauku pastaigu taku. Piestājam un pošamies ekspedīcijā. Šoreiz Ernests neiztur pat pusstundu, kā toreiz, kad bija sīks knēvelis. Viņš jau pirmajos metros, ieraudzījis taurenīti, sāk nelabi bļaut un atsakās kāpt no mikriņa ārā. Man nav ne jausmas, kur šis ir dabūjis fobju no taureņiem, bet nu kādus divus gadus viņam tāda ir.
Saint-Rhemy
Nekas, sēžu busiņā kopā ar viņu un gaidām, kad pārējie atgriezīsies no pastaigas. Es bumbulēju laiku tviterī un mēģinu no Ernesta saprast, kas tur īsti ir ar tiem taureņiem. Saprotu, ka baltie ir labi, bet tie ar acīm, ir sliktie.
Takā nekas neesot mainījies, šoreiz gan viņiem bonusā esot priekšā izlēkusi stirna. Braucam tālāk uz Aostu, te vairāk tik tā pa šoseju. Man nākas secināt, ka pa šiem gadiem es esmu aizmirsis daudzas skaistas vietas. Un ne jau tā ka pavisam, bet līdz ko ieraugi kādu miestu vai pilsdrupas, tev uzreiz kāds parauj vaļā atmiņu slūžas. Varbūt ideja šad tad aizbraukt uz jau zināmām vietām nemaz nav tik slikta.
Tunnel du Mont-Blanc
Mūsu nākamais apskates objekts ir Tunnel du Mont-Blanc, inženiertehnikas brīnums, kur par saprātīgu samaksu var izbraukt cauri katrs. Tas ir uz divpadsmit kilometriem, bet ietaupīs mājupceļam pāris stundas, jo kalnam otrā pusē iznāk pie Šamonī. Maija jau plānojot ceļojumu, šo tuneli bija ielikusi obligāti apskatāmo sarakstā un es teiktu, ka varbūt speciāli rauties uz turieni nav vērts, bet ja gadās pa ceļam, tad kādēļ gan ne?
Šodien ir svētdiena un tas nozīmē, ka neviena bode nestrādās, ja neskaita benzīntankus. Rīts sākas kā ierasts – ar brokastīm. Kad visi ir paēduši un apskatījušies, kas labs ekrānos, kravājam somas dienas ekskursijai. Laika ziņās var uzzināt, ka vēsais periods nu ir beidzies un tūlīt, tūlīt sākšoties karstuma vilnis. Bet nu līdz tam vēl dažas dienas un mums mājai ir slēģi. Pirms došanās prom aizveram tos, lai māja nepiesilst un braucam uz Šamonī.
Šamonī vilciena stacija
Ceļš jau ir labi zināms un mēs pat bez priekšā teikšanas jau zinām, kur noparkot busiņu. Šodien gan auto ir vairāk nekā nedēļas vidū, bet mums vieta atrodas. Mūsu šodienas galamērķis ir Mer De La Glace. Līdz tam var nokļūt divos veidos – ejot ar kājām pa taku vai braucot ar vilcieniņu. Es jau labprāt būtu gājis ar kājām, taču mūsu situācijā tas ir nereāli un tādēļ braucam ar vilcienu.
No sākuma ir jātiek pie biļetēm un pagaidām pie kases nemaz nav liela rinda, un gaidīt nenākas ilgi. Pēc tam gan nākas bumbulēt uzgaidāmajā telpā. Kā vienmēr, iepriekšējais vilciens nupat ir aizgājis, bet līdz nākamajam vēl pārdesmit minūtes. Pieskatot piecus bērnus, šis process nav garlaicīgs nevienam. Beigās tiek atvērti vārti un visi var doties uz peronu, pirms tam noskenējot biļeti. Mēs ar savām deviņām biļetēm radām nelielu sastrēgumu, bet tiekam galā visnotaļ veiksmīgi (neviens neraudāja) un nu varam gaidīt vilcienu uz perona. Labi, ka te ir nojume, kas met ēnu.
Katrs, kurš kaut reizi ir braucis ar vilcienu, zina, cik svarīgi ir iekāpt vagonā pirmajam. Es katru rītu redzu cilvēkus, kuriem būt pirmajam ir dzīvības un nāves jautājums. Bet ja visu labi saplāno, tad pirmais vilcienā var tikt arī neradot iespaidu, ka tev kaut kur jāpaspēj. Arī te papētu infrastruktūras nolietojumu un redzu, ka nobīde no iekāpšanas zonām, kas uzzīmētas uz betona, ir aptuveni pusmetrs un tur ar nostājos. Pirmais iekšā netiku, bet vietas visiem pietika.
Mer De La Glace
Augšā braukšana notiek ar īpašu vagona tipu, kurš uz augšu rāpjas pa tādu kā zobstieni. Brauciens ir patīkams, un lai bērni neceltu trobeli, tiem mutes tiek aizbāztas ar našķiem. Par laimi cilvēkiem vēl no zivju laikiem ir saglabājusies iezīme, ka viņš nevar vienlaikus ēst un runāt. Pa ceļam var tikai sūkstīties, ka neeju ar kājām, jo skats aiz loga ir vienkārši fantastisks. Gan jau kaut kad aizkulšos uz turieni un vēl pastaigāšu.
Mer De La Glace
Gala stacijā bez stacijas vēl ir restorāns, suvenīru bode un minerālu muzejs. Bet mūsu plāns ir doties lejā uz šļūdoni, tādēļ saraušamais gondolā, mēs esam tik daudz, ka mums vieniem ir piešķirta atsevišķa gondola. Braucam lejā, klausāmies Baby Shark. Apakšējā gondolu stacijā mums ir atlicis vien piecsimts pakāpienu lejā līdz šļūdonim.
Mer De La Glace
Trepes te ir uztaisītas no tērauda sieta, tām spīd cauri un var redzēt zemi, tādēļ Ernests nedaudz sabijies un viņš tā vietā, lai skrietu kā traks, nāk pie rokas. Kāpjot lejā pa trepēm var uzskatāmi novērot klimata pārmaiņu rezultātu, deviņdesmitajos kāpiens nebūtu ne uz pusi tik garš, un pat divtūsktošajos nebūtu nekas traks, bet nu tagad šļūdonis ir pavisam sarucis. Tas gan man šogad nav nekāds brīnums, jo arī Jaunzēlandē novēroju šādu pašu ledāju atkāpšanos. Kamēr par to lasīt avīzēs ir viena lieta, bet kad apskati dabā, tas tomēr aizķer.
Mer De La Glace
Kad esam tikuši lejā, sagaidām pārējos, savelkam jakas un dodamies ledus alās. Tā kā šļūdonis ir dinamisks, tad arī alas te visu laiku tiek atjaunotas, bet mēs jau te esam tikai uz pārdesmit minūtēm un tādēļ viss izskatās statisks. Izstaigājamies pa ledus tuneļiem un zālēm, pavērojam ledājā iesalušos akmeņus. Uztaisām pāris bildes un dodamies ārā, tagad būs kāpiens augšā.
Mer De La Glace
Uz augšu iet lēnāk nekā uz leju, ir saradušies arī vēlāki tūristi un vietām pretplūsmas dēļ it pat jāpastāv un jāpalaiž garām pretī kāpjošā masa. Nedaudz pirms gondolām skatu laukumiņā papiknikojam. Ernestam pēkšņi savajagas košļenes, skaidra lieta, ka nevienam to nav. Viņam nekad nevajag tās lietas, kuras ir. Braucam atpakaļ uz vilciena staciju.
Mer De La Glace
Kamēr mēs ar Ernestu suvenīru bodēm meklējam košļenes, pārējie apskata minerālu muzeju, košļeņu nav, toties ir viens niķīgs puišelis. Aizeju es ar’ apskatīties tos minerālus, nekas īpašs standarta kalnu minerāli. Vienīgais man viens tūrists piesienas un apgalvo, ka es ejot pa to tuneli uz nepareizo pusi. Tā kā uz durvīm puses nav norādītas un visi staigā kā pagadās, es viņu pasūtu vienu māju tālāk. Viņš saprot, ka esmu diezgan īgns tips un klusi notinas.
Šamonī Maķītis
Beidzot esam gatavi doties lejā, bērneļi jau ir paguruši un to tik gaida, lai varētu paškandalēties. Tikuši lejā, mēs dodamies meklēt košļenes. Es gan Šamonī nezinu nevienu košļeņu veikalu, bet Ernests prot visus motivēt. Nekas, vismaz apskatījām miesta centru. Panācām kompromisu un apmeklējām maķīti. Vienīgais pozitīvais šajā lietā bija ātrā apkalpošana.
Pēc tam devāmies uz jau ierasto atrakciju parku braukalēt ar rodeļiem. Šoreiz bremzes priekšā negadījās un varējām izklaidēties uz nebēdu.
Vakara pusē aizbraucam uz ezeru, Maijai ir ideja, ka Matīss ar Kristianu vēlēsies paskriet pa piepūšamo trasīti, kas tur peld ezera vidū. Mēs ar Armandu aizejam uz piepūšamo trasi, atrodama turpat parkā. Katrs caurskrējiens maksā septiņdesmit eirocentus. Paņēmu uz atlaidi desmit, cerībā, ka bērns noskriesies un būs mierīgs. Ar to nepietiek, aizvedu viņu uz bērnu laukumu, lai iztērē enerģiju tur.
Minigolfs
Matīsam ar Kristianu pasākums nav diez ko paticis, esot baigi slidens un diezgan dziļš, viņš esot pāris reizes gandrīz noslīcis, lai gan mugurā glābšanas veste. Es apeju apkārt ezeram paskatīties, kā vietējie sagatavojušies Līgo vakaram. Vietām papardes zieda meklēšana jau iet pilnā sparā, bet ar alu un šašliku ir pavisam traki, tikai divās vietās gaļa tika durta uz iesma. Bet vēl jau nav vakars.
Šorīt beidzot varam sākt ar īstām brokastīm. Tas nozīmē, ka man jācep omletes visiem tiem, kuri vēlas un kas var ēst. Vispār jau man tā štelle tīri labi patīk. Pirms brokastīm arī tiek veikta ekspedīcija uz vietējo bagešu veikalu, mums vajag kārtīgi sagatavoties piknikam.
Mūsu šīsdienas apskates objekts ir Cirque Du Fer A Cheval. Tas atrodas aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no mūsu bāzes. Man gan nav ne jausmas, kas slēpjas zem šī nosaukuma, man pietiek ar to, ka zinu, ka tur ir taka. Šodien ir sestdiena un sagaidāms, ka uz ceļiem būs lielāka rosībā nekā iepriekšējās dienās.
Līdz cirkam nokļūstam bez problēmām. Ivars, protams, ka veda mūs pa nomaļiem lauku ceļiem, kas noteikti kopā deva nedaudz īsāku ceļa gabalu, bet tādēļ Cluses pilsētai cauri braucām gar garāžu kooperatīviem nevis cauri centram. Vēl vienā vietā Ivars bija atradis šorkatu, kas piedāvāja parasto stāvo serpentīnu nomainīt pret šaurāku un vēl stāvāku, mēs uz to neparakstāmies un nobraucam to lieko puskilometru. Ceļa galā pēc ieejas maksas nomaksāšanas mūsu skatam paveras autostāvvieta un šķūņa tipa tualete.
Sākumā ejam cauri mežam, Armands brauc ar ričuku, te beidzot ir, kur braukt. Taču viņa entuziasms diezgan ātri pāriet, jo braukšana pret kalnu ar skrejriteni nav diez ko aizraujoša. Tādēļ nākas nest gan viņu, gan skrejriteni. Kad esam tikuši pļavā, paveras iespaidīgs skats – es nudien nebiju iedomājies, ka Eiropas Alpos vēl kaut kas tik iespaidīgs palicis un es to vēl neesmu redzējis! Vakardienas lietusgāzes ir nākušas par labu ūdenskritumiem. Apkārt ielejai kalni un ūdenskritumi veido tādu kā apli un izskatās pa pirmo. Pastāvam, paskatāmies un dodamies tālāk, mūsu pārgājiena galapunkts atrodams ielejas galā.
Cirque Du Fer A Cheval
Gribētos jau teikt, ka visi priecīgi devāmies pa taku uz priekšu, bet tā tas nebija. Armands atteicās no sava ričuka un nācās to nest. Protams, ka nest abus var tikai mamma, es savukārt gāju pa priekšu vaktējot, lai lielākie bērni neieveļas kādās krācēs vai nepazūd mežā. Mūsu deviņu cilvēku rinda izstiepās uz puskilometru. Elzai ar’ bija niķis un arī viņu varēja nest tikai viņas mamma. Episki!
Cirque Du Fer A Cheval
Taka gan bija forša, diezgan labi uzturēta, smuki nograntēta, upītēm pāri tiltiņi un vietām pa smukai pļaviņai, kur bonusā klāt soliņi, lai var piesēst un paskatīties. Vienā tādā vietā mēs visi beidzot atkal esam kopā, pietiekoši motivēti, lai dotos tālāk. Tā nu ir ar tiem bērniem, nekad nevar zināt, kad viņiem kaut kas sāks nepatikt vai patikt.
Pēc nelielās piesēdēšanas visiem atkal viss ir labi, jo atkal ejam cauri mežam un laiku pa laikam jālec pāri kādam strautiņam. No sākuma tās ir nelielas tērcītes, bet ar laiku ir pat jāpiestāj un jāpadomā, kā visi tiksim pāri. Tas ir diezgan jautri, tad atkal esam no meža ārā un var redzēt, kā kūst pērnais ledus, vietām upe ir izgrauzusi lielas alas, pie kurām var pieiet un palūrēt. Un te atkal viss saiet grīstē.
Cirque Du Fer A Cheval
Aizas īpašnieki ir praktiski ļaudis un bez tūristiem te ganās arī aitas, un tās jau podiņa skolā nav gājušas, tāpēc taka, lai ar smuka, ar katru nākamo soli kļūst arvien nodirstāka. Ja vēl tās būtu standarta spiras tad vēl tā, bet te zāles treknāka un mitrāka, tad uz spirām nav ko cerēt. Man jau kā lauku puikam no bērnu dienām ir attīstījusies spēja neiekāpt, bet maniem bērniem, kas auguši pilsētā, ar to ir grūtāk. Ar laiku viņi saprot situācijas traģiskumu un atsakās iet tālāk. Ernests ir jānes, Armands gan vēl dragā ar ričuku. Matīss ir totāli neapmierināts, bet vēl iet uz priekšu. Kad noieti četri ar pus kilometri, mums priekšā ir nepārvarams šķērslis. Riktīga upīte, kurai stiept bērnus pāri ir iespējams, bet nekāds prieks no tā nebūtu. Pārējie tūristi iet tai pāri pa sniegu, kas vēl ir virs upītes. Taču es neesmu ar saviem sīkajiem gatavs riskēt un pēc nelielas viedokļu apmaiņas reidžkvitojam un dodamies atpakaļ.
Kad esam puslīdz tikuši ārā no sūdu posma, mēs ar Armandu nomazgājam apavus, lieku viņu plecos un ejam tālāk. Šādos pārgājienos uz 10 km vienmēr nāks rēķināties ar to, ka kāds būs jānes, nevarēs paiet, nodauzīs kājas vai vienkārši niķosies. Kad esam tikuši atpakaļ sākumā, visi ir nopelnījuši saldējumu.
Kā nu sagadījies, kā ne, bet vietējais ēdināšanas iestādījums šādu opciju piedāvā. Cenas gan nenosauksi par draudzīgām, bet tā jau kalnos vienmēr ir bijis, toties īsts mājas saldējums! Toties tualetes iekārtotas pagrabā, blakus zirgu stallim. Zirgi pagrabā vien jau ir kas nebijis.
Passy ezers
Dodamies mājās cerībā, ka visi būs noguruši un arī lielie varēs atpūsties. Taču pēc pāris stundām bērni jau gāž riņķī māju un tiek nolemts vest tos uz vietējo izklaides vietu Lac de Passy. Tur esot izklaides bērniem un vispār vietējo vidū tā esot top atpūtas vieta.
Ezers kā jau ezers, bet ņemot vērā, ka ap to grozās puse pilsētiņas, tad es pieņemu, ka te stafilokoku daudzums uz kubikmetru varētu būt ļoti tuvs normai. Par to liecina arī vietumis peldošie pamperi un higēniskās paketes.
Monblāns
Kamēr bērni izklaidējas rotaļlaukumā, es apeju apkārt ezeram – divi ar pus kilometri. Tā kā ir jau vakars, tad minigolfs jau ir ciet un piepūšamās atrakcijas jau bez gaisa, labi, ka betona un tērauda konstrukcijas vēl vietā. Kamēr mazie izklaidējas, es sēžu uz soliņa un vēroju Monblānu saulrietā.
No rīta konstatēju, ka pat Francijā rūķīši pa nakti ledusskapi ar ēdienu nepiepilda un tas ir tikpat tukšs kā vakarā. Maija par visu ir padomājusi, tepat no mājas balkona var redzēt bagešu bodi. Tagad jau var moderni – nofotografē ar telefonu, piezūmo klāt, apskaties, vai kāds pie kases stāv un tikai tad auj kājas un dodies nopirkt kādus maizes izstrādājumus. Tālu jau nav jāiet – pāri baznīclaukumam un tad jau esam pie durvīm.
Tā kā miests ir mazs, tad neviens te angļu mēli nesaprot, labi, ka Maija līdzi – viņa vismaz franču mēlē runā. Es tikai atpazīstu ciparus. Priecē, ka nekur netiek piesaukti četrreiz pa divdesmit, kas nozīmē, ka nebūs dikti dārgi. Iepirkuši zapti, kruasānus un bagetes varam doties atpakaļ. Pabrokastojuši, nolemjam doties uz vietējo bodi Super U. Tā te nav tālu, jānobrauc lejā un tur kaut kur ir, vismaz tā domā Ivars. Mēs no sākuma pagriežamies ne tur, tad atkal ne tur, bet beigu beigās esam pie bodes un varam sapirkt nepieciešamos produktus. Ar tiem vajadzētu pietikt pāris dienām. Neteikšu, ka šis process gāja ļoti ātri, jo franciski ir grūti saprast pat, kurš piens ir īstais, un ja uz bundžas nav bilde, bet tikai burti, tad vispār reizēm jūtos kā analfabēts. Nav gan tik traki kā Ķīnā.
Diosāzas aiza
Pēc tādas iepirkšanās mūsu pirmais apskates objekts ir Diosāzas aiza tepat blakus miestā, te tu tā nevari iet un blandīties pa aizu kā pagadās. Iesākumā ir jānopērk biļete, es gan neizpētīju vai ir iespējams noslapstīties pa žogmali bez biļetes, bet pirmajā acu uzmetienā nešķita reāli. Pirms biļetes pirkšanas gan ir paskaidrots, ka nav tā, ka taka ir tur pati par sevi, te cilvēki raujas viņu uzturot, stiprinot un pucējot. Netiek arī aizrādīts, ka stiepjam līdzi Armanda dipdapu. Vispār jau loģiski, jo to aparātu mēs vairāk stiepām, nekā viņš tika braukts.
Diosāzas aiza
Pati aiza kā jau aiza. Mums gadījās tāda nomākusies diena un tādēļ pastaigu var saukt pat par patīkamu. Taciņa tiešām tiek uzturēta, sākums gan sanāk tāda kāpšana uz augšu, bet ir ok. Laiku pa laikam gadās pa ūdenskritumam. Vispār jau taka te ir populāra no 1857. gada, kad zemes īpašnieks, bija izštukojis, ka tās skaistums ir jāparāda visiem. Noalgoja strādniekus, tie sadzina klintīs balstus un, skat, tūrisma objekts gatavs. Nemāku teikt, vai pasākums bija ar peļņu un vai tagadējie takas balsti ir no tā laika.
Man pastaiga pa taku vairāk ir bērnu ganīšana, jāskatās, lai tie uzvestos uz takas pieklājīgi un kaut kur nenojauktos lejā. Lēnā garā esam tikuši līdz takas galam. Un te ir tas, par ko sākumā tev nestāsta. Taka jau pāris gadus neiet tik tālu kā sākotnēji. Augšā esot nestabilas klintis un tādēļ daļa ir demontēta. Izskatās, ka uz visiem laikiem, jo nu jau ir pielikta pat šiltīte, kas līdz galam tikušajiem pavēsta šo bēdu stāstu.
Diosāzas aiza
Te var nofotografēt pēdējo ūdenskritumiņu un doties atpakaļ. Mēs gan vēl uzrīkojam eksprespikniku ar cepumiem un kruasāniem un tikai tad velkamies lejā. Turpat pie ieejas aizā ir vēl viens apskates objekts – vecs pulvera pagrabs ar bagātu vēsturi, tas gan nav diez ko liels, bet ir gadījies, ka tur pat esot reiz dzīvojuši vietējie nabagi.
Pēc pārgājiena atgriežamies mājās. Tā ir sen pārbaudīta patiesība, ka sīkos nevar ilgi mocīt un ir jādod iespēja atelsties. Ar viņiem krāmēties ir tas pats, kas ložņāt ap bumbu ar laika degli. Kādu laiku viss ir kārtībā un tad vienā brīdī tev pēkšņi ir brēcošs bērns meža vidū, kas vairs nekur negrib iet, un kad tu viņu aiz rokas velc, vai stiep pa taku uz izeju, tad no malas var izskatīties, ka tu viņu nupat esi nozadzis vecākiem. Tāpēc iesaku ik pa četrām stundām dot viņiem lielo iespēju atpūsties. Mūsu gadījumā tas nozīmē pasēdēt pie ekrāniem, uzlādēt sev baterijas un tikai tad doties tālākos piedzīvojumos.
Kamēr pusdienojam un atpūšamies, pār mūsu miestu savelkas negaisa mākoņi. Tiek izlemts doties uz Šamonī – vietu, kur notika pirmās ziemas olimpiskās spēles. Mūsu plānā gan nav nekāds sports paredzēts, mums ir doma pabraukāties ar rodeļiem.
Līdz Šamonī tiekam bez problēmām, atrodam pat vietu, kur pieparkoties. Aizejam līdz izklaides parkam un tur pirmā sajūta ir, ka viss ir ciet. Taču nedaudz pablandoties un papētot saprotam, ka esam bezmaz vienīgie apmeklētāji. Sapērkam biļetes rodeļu braucieniem, žetonus batutiem un dodamies izklaidēties. Man personīgi tie rodeļi tā ne visai, pirmās piecas reizes vēl ir okei, bet pēc tam nedaudz piegriežas, bet ko lai dara, kas tad cits manus bērnus vizinās? Nākas saņemties un dragāt lejā.
Šamonī
Pirmo braucienu mums sagandēja priekšā braucošā kundzīte, nez kas viņu bija uzdzinis uz tā agregāta, bet lejā brauca tik lēni! Bijām spiesti viņai atgādināt, ka te cilvēki maksā naudu, ne mazu, lai izklaidētos, nevis ripinātu aiz kāda, kurš visiem nozog prieku. Un ko tu domājies, aizejot uz nākamo braucienu tas sievišķis atkal mums ir priekšā! Sarunājām ar apkalpojošo personālu, lai nesteidzas ar mūsu dzīšanu augšā, jo tas cilvēks, kas nupat aizbrauca, ir liels bremze. Nākamie braucieni jau bija izcili, kā jau visi rodeļi te ar var nemaz nebremzēt, fizika neļaus tev nosisties. Armandam gan šis ātrais nobrauciens nepatika un šis aizgāja uz karuseļiem, mēs pārējie braukalējām uz velna paraušanu.
Ja tu cilvēks brauc ar rodeļiem un tu vizini bērnus, ir viena lieta, par kuru ir īpaši jāuztraucas – cepures! Tās iet pa pašizmaksu, ja nenopūtīs no galvas, tad atstāsi rateļos. Šoreiz atstājām vienu rateļos, tā gan par laimi atradās un viss beidzās laimīgi. Atstāšana rateļos viennozīmīgi ir labāka situācija nekā meklēt trases malā, man Vācijā vienreiz tā gadījās. No parka mūs aizdzen tas pats negaiss, no kura mēs aizbēgām. Kad sāk dārdēt pērkons un pilināt lietus, vācam mantas un jožam uz busiņu. Knapi esam tikuši iekšā, kad sākas nopietns gāziens.
Lietus
Daļu no vakara pavadu sēžot uz balkona un vērojot negaisu. Tad nedaudz relaksējamies un uzspēlējam Wingspan, es zaudēju!
Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.
Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.
Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.
Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.
Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.
Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.
Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.
Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.
Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.
Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.
Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.
Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.
Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.
Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.
No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.
Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.
Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.
Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.
Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.
Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.
Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.
Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.
No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.
Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.
Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.
Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.
Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.
Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.
Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.
Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.
Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.
No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.
Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.
Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.
Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.
Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.
Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.
Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.
Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.
Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.
Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.
Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.
Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.
Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.
Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.
Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.
Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.
Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.
Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.
Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.
Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.
