Ar vilcienu pa Itāliju iV
25. septembris ( Rimini – Sanmarino – Rimini – Milāna – Bergamo)
Šorīt ceļamies agri, jo lielu daļu dienas mums paņems nokļūšana atpakaļ Milānā. Gribam arī tikt uz vienu no pirmajiem autobusiem, kas ies uz Sanmarino. Šodien sestdiena, un ej un sazini, kā te ir ar tūrismu plūsmu, ka nepaliekam uz garā beņķa. Tādēļ agri augšā un ejam ēst. Tā kā pie ieejas ēdamtelpā krievu valodā uzrakstīts, ka paiku līdzi ņemt nedrīkst, ir skaidrs, ka šeit ēdamais būs labs. Šī nu galīgi nav jau ierastā itāļu virtuve, ēst vari, ko vien vēlies un, ja plāni atļauj, var jau no rīta piedzerties un iet izgulēt dullumu pludmalē. Vienīgais – ar kafiju gan te bija pašvaki, pasūtījām Americana, mums atnesa kaut kādu cigoriņu dzērienu, pretīga susla. Tagad pilnīgi pats sevi nesaprotu, kāda velna pēc es to vispār dzēru, tā vietā, lai pasauktu viesmīli un palūgtu aizvākt to suslu.
Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz autobusu staciju. Nu jau ceļš ir zināms, un problēmas ar orientāciju vairs nepastāv. Atrodam Sanmarino ekspreša biļešu tirdzniecības vietu, nopērkam biļetes un dodamies uz pieturu. Pieturā dominē krievi un amerikāņi. Latviešus nudien neredz. Sākumā cilvēki satraucas, vai maz visiem pietiks vietas, bet viņi, šķiet, nav braukuši ar satiksmes autobusu, man kā rūdītām šādu autobusu izmantotājam, pametot acis uz pūli ir skaidrs, ka labi ja pusi busu piepildīsim, un tādēļ nekreņķējos, kad kādi ķīnieši varonīgi izlaužas priekšā, lai paspētu.
Braukšana uz Sanmarino ir salīdzināma ar jebkuru citu braukšanu autobusā. Sākumā tu nočeko, kā saregulēt ventilatorus, tad to kā regulējas krēsla atzveltne. Kad tas noskaidrots, tad vari sākt pukoties, ka nav kur likt kājas. Vēl labāk ir, ja priekšā sēdošais nolemj atgāzt sava krēsla atzveltni, tad vari nedaudz sapīkt, un atjaunojot pasaules taisnības smalko balansu, atlaist arī savu krēslu, padodot savu sāpi tālāk aizmugurē sēdošam. Vēl var nodarboties ar sporta veidu – fotogrāfēšana caur logu. Tā kā apvidus ir kalnains, tad laiku pa laikam paveras smuki skati, bet diemžēl logs ir nospeķots. Labi, logu vēl varētu pieciest, bet ceļmalas koki un krūmi vienmēr uzrodas brīdī, kad beidzot esi bildi iekadrējis un iefokusējis. Tad atliek vien visam atmest ar roku un lasīt grāmatu. Bet arī ar grāmatas lasīšanu nav viegli, jo autobusos, lai to darītu ir nepieciešams treniņš, lai cilvēks ar vārgāku māgu neapvemtos, vai arī nesāktu sāpēt galva.
Nenoliegšu, ka brauciens uz Sanmarino ir tikai un vienīgi ķeksīša pēc, uz turieni kā uz atsevišķu valsti pērties nav jēgas. Bet, ja sanāk pa ceļam, tad kādēļ gan ne. Mans minimālais plāns ir spert kāju šajā valstelē, nopirkt viņu eiro monētas (cerams, ka tās tur nav tik uzcenotas kā Latvijā) un ar nākamo autobusu braukt atpakaļ. Ja paliks laiks, tad izstaigāt slaveno pilsētiņu kalna galā. Autobusā gan nepārtraukti iet reklāmas, kuras aicina ceļotāju uz ekskluzīvu iespēju, kurā vilcieniņš novedīs viņus no kalna lejā uz pilsētu zem kalna, no kuras tad šie ar funikulieri varēšot pacelties uz Cietoksni un tad izstaigāt visu ar kājām. Es kaut kā uz to nepavelkos, nav jau tik daudz laika, lai pusi dienu kratītos bērnu vilcieniņā.
Izkāpjam no autobusa un sākam Sanmarino apskati. Nekā jau īpaša te nav – parasta viduslaiku pilsētiņa, kas uzstutēta kalna galā. Šauras ieliņas, smuki skati uz ielejām apakšā. Dominē suvenīru veikali, kas nodarbojas ar magnētiņu, pastmarku un monētu tirgošanu. Ir vēl pāri buķiki, kuros tevi mēģina ievilināt uzrunājot krievu valodā. Vispār pēc valodas uz ielām var spriest, ka te tomēr galvenā valoda ir krievu. Tā nu kādu pusstundu mierīgi klaiņojam pa Sanmarino, cenšamies izvairīties no vietām, kurās prasa ieejas biļeti, jo aplūkot šīs mazās valstiņas unikālo arbaletu vai kādu citu auksto ieroču kolekciju man nudien negribas.
No suvenīru bodēm vislabākā ir Ziemassvētku tēmai veltītā. Tur vismaz ir kas atšķirīgs, ko apskatīties. Te arī sastopam pirmos latviešus, kuri šķiet meklē F1 trasi. Man par kaunu jāatzīst, ka es par tādas eksistenci nemaz nebiju atminējies. Taču šķiet, ka kalna galā viņa noteikti nebūs. Pēc tam latvieši uz ielām sāk parādīties arvien vairāk. Ir jau, protams, interesanti klausīties savos tautiešos, kuri nemaz nenojauš, ka kāds vēl bez viņiem saprot latvju mēli. Vispār latvieti nodod arī tendence ceļot ar iepriekšējo gadu lielveikalu akciju somām, kuras godīgi iegādātas sakrājot uzlīmes. Bet ko nu es te ironizēju, mums pašiem ir kā reiz viena tāda līdzi.
Kad nu šķiet, ka viss ir apskatīts, kāpjam iekšā autobusā un dodamies atpakaļ uz Rimini. Pa ceļam vienīgā interesantā apskates vieta ir veca lidmašīnu kapsēta, varbūt aviomuzejs, kur var redzēt interesantus aparātus no aizgājušiem laikiem. Bet to jau tikai pa gabalu, jo agregāti izstādīti uz kalna nogāzes. Kad esam tikuši atpakaļ, man ir iestājusies fāze, kad viss jau ir piegriezies. Bet neko darīt, ir vēl jāapskatās pati pilsētiņa, kura ir slavena jau no Romas impērijas laikiem.
Lai cilvēkiem uz savu galvu nebūtu jāmeklē slavenās vietas, ir iespēja dabūt karti ar apskates objektiem. Jo nav trakākas lietas kā apbrīnot māju, kura nemaz neskaitās vēsturiska vērtība. Es uz šādiem grābekļiem nevēlos kāpt, un tādēļ izvēlos noteikti apmeklēt veco arku, centrālo laukumu, veco arku, strūklaku un veco tiltu. Lieki piebilst, ka neskatoties uz plānu, viss nebūt negāja tik gludi kā cerēts.
Pirmais, nejauši iekūlāmies vietējo tirdziņā, ņemama te nekā nebija, Ķīnas produkts ir Ķīnas produkts, un itāļu ādas izstrādājumi jau ar ir apnikuši. Pēc tam izrādās, ka lai tiktu uz veco arku vai vārtiem vislabāk ir iet caur centrālo laukumu, laukums liels, riņķī restorāniņi, pat sākām meklēt kur paēst. Bet tad es ieraudzīju grāmatu veikalu. Tas nekas, ka grāmatas tikai itāliski, tomēr tās ir grāmatas. Skaidra lieta, man tur bija jāiet iekšā. Vispār izskatījās, ka pilsētiņa gatavojas nekārtībām, jo laukumā dežurēja armija. Pēc vienas grāmatu bodes sekoja nākamā, un tā lēnām virzījāmies uz to arku.
Arku izrādās es jau biju redzējis braucot gan uz, gan no Sanmarino, tā sanāca pa ceļam. Tuvumā pat negāju – vecs mūris, ko tur redzēt. Tad devāmies meklēt nākamos pilsētas vārtus. Vispār jau pilsētiņa smuka, kārtīga un jūt, ka mūri ir veci. Nejauši iekūlāmies tādā kā vietējo tirgus laukumā, kas bija pārņēmis dažus kvartālus. Tad ieraudzījām ēstuvi un nolēmām nogaršot jauno makaronu ražu. Paēdām ļoti labi, makaroni ar sieru un garnelēm. Šogadējie makaroni tiešām bija tik labi, ka nemaz kečupu nevajadzēja. Paēdušiem mums bija slinkums vilkties uz vārtiem un nolēmām iet uzreiz uz tiltu.
Pa ceļam gan nopētīju vietējo tirgotāju tirdzniecības vietu standartizāciju. Centrālais elements ir mikroautobuss, no kura var izvilkt nojumi. Nojumi beigās ir viegli novākt un iepakot busiņā kā jumta bagāžnieku un mantas var vienkārši sabāzt autiņā un braukt mājās.
No tilta biju gaidījis ko vairāk, bet vienu gan var teikt, ja grib mūžīgu būvi, tad labāk ņemt akmens blokus. Vienīgā problēma, ka ejot atpakaļ uz centra pusi gar upes malu, tur nav īsti vietas gājējam, visu laiku jāuzmanās no mašīnām, sevišķi šaurākajās vietās. Ejot atpakaļ nākas visu laiku uzmanīties. Un tad tīri nejauši atrodam slaveno strūklaku. Pat negribu pieminēt, jo strūklaka nestrādā un izskatās visnotaļ noplukusi.
Saprotam, ka apskates objekti sevi ir izsmēluši, un dodamies uz Rimini pludmali, kur atpūsties līdz vilciena atiešanai. Pludmale forša – nedaudz vējaina, nav tik silts, lai gribētos peldēties, bet lai pagulētu saulītē – pašā laikā. Noslaistāmies te līdz brīdim, kad jāiet uz vilcienu.
Vilciens kavējas un diezgan ilgi, tas nozīmē, ka Milānā nonāksim ar nokavēšanos. Tā kā aiz loga satumst diezgan ātri, tad vienīgā izklaide ir grāmatas lasīšana. Vagonā nekas nenotiek. Ja izņemam kādu ģimenīti, kas nejēdz atrast savas sēdvietas, lai ar tās ir biļetē norādītas. Un kādu tieslietu studenti, kas šķiet brauc pa zaķi, jo visu laiku maina sēdvietas, līdz beidzot noparkojas kāda puiša klēpī.
Milānā mēs neko neskatīsimies, bet dosimies uzreiz uz autobusu, kas aizvedīs mūs līdz Bergamo lidostai. Tā kā lidmašīna lidos agri, tad esam paņēmuši viesnīcu netālu no lidostas. Galvenā sāpe ir par to, kā atradīsim ceļu pāri autostrādei. Viss izrādījās pavisam viegli, te cilvēki izlikuši zīmes un uz viesnīcu tikt bija viegli.
Šodien esmu noguris kā suns, paēdu un liekos gulēt.
26. septembris (Bergamo – Rīga)
No rīta ceļamies drausmīgi agri, viesnīca brokastis dod tādas pavisam vienkāršas, bet dikti jau ēst arī nemaz negribas. Paēdam un dodamies uz lidostu. Mājās tiekam bez nekādiem ievērības cienīgiem atgadījumiem.