Navigate / search

Мир миров (Mitoświat #1) by Paweł Majka, Павел Майка

Par šo grāmatu uzzināju sekojot līdzi krievu izdevniecību jaunumiem. Kā par brīnumu, aizejot uz veikalu, šī grāmata bija pieejama, ja godīgi, tās apraksts mani bija visnotaļ ieintriģējis, jo tika solīts kaut kas tāds, ko es pirms tam savā lasītāja karjerā nebiju sastapis.

Pirmais pasaules karš beidzās pavisam citādi, Zemei uzbruka “marsieši. Uzbrukumu atsita, bet sekas palika. Lieta tāda, ka marsiešu pēdējais ierocis bija mītu bumbas, kas atbrīvoja ticības enerģiju. Pēc teorijas tai vajadzēja atdzīvināt visus cilvēces mītus un leģendas, tad tiktu izsēdināts marsiešu dievu desants, mūsu zemes leģendas tiku pakļautas to gribai, viss notika pēc plāna līdz bumbu nomešanai. Tagad katru pilsētu apsargā tās leģendārie varoņi, katru māju aizsargā maģiska barjera, militāristi savās laboratorijās rada savus dievu, cilvēki slēdz darījumus ar dēmoniem un dieviem.

Grāmatas galvenais varonis Mireks ir vārda tiešā nozīmē apsēsts ar atriebību. Viņa ģimene gāja bojā dzelzceļa katastrofā, bet viņš ir atradis vaininiekus un tiem ir lemta bojāeja. Pirmo nogalēt bija viegli, taču pārējie nojauš ko nelāgu un nākas pamatīgi piestrādāt, lai tiktu viņiem klāt. Šī grāmata ir par Mireka lielo plānu, kā tikt klāt atlikušajiem vainīgajiem, izvilināt tos no cietokšņiem un veikt gala norēķinu. Šajā jomā stāsts neatšķiras no standarta romānu par šādu tēmu. Galvenais varonis parasts cilvēks, apstākļu spiests atrod sevi no jauna, savāc blici un dodas pretī savam mērķim. Šis sižets īpaši neatšķiras no līdzīgajiem, es varu derēt, ka lielā atklāsme, kas nāks vēlāk visu apgriezīs ar kājām gaisā un parādīs visu no jaunas perspektīvas. Tāds kvests kvestā, kur prevalē atriebība, bet, lai sasniegtu savu mērķi, ir jāsasniedz daudzi sīki mērķīši.

No tāda filosofiskā viedokļa šīs ir tādas vieglas pārdomas par brīvo gribu. Vai Mirekam, kurā iemiesojies atriebes dēmons, vispār ir brīvā griba? Vai visi tie dievi un dēmoni, kuri ir spiesti dzīvot savā leģendā vispār ir brīvi savās izvēlēs un, ja ir, tad cik daudz? Katrs mīts pēc savas būtības ir noteikumu kopums, kā mītiskajam objektam rīkoties un kā uzvesties, noteikumus var mainīt, bet tas jau ir ticības jautājums. Mireks meklē kolīzijas šajos noteikumos un izmanto tās savā labā.

No pasaules uzbūves viedokļa, man šī grāmata ļoti patika, tāds dinamisks Mitago mežs pa visu pasauli. Mītu arhetipi te ir vienkārši episki. Mūžīgā revolūcija vien ir ko vērta, Revolucionāri Maskavā uzcēluši piramīdu, tajā apglabājuši savus vadoņus, pārvērtuši savu valsti milzīgā gulagā un cenšas nest laimi un atbrīvotību visai pasaulei. Mežs ir mežs ar saprātu, tāds bioms, kas kontrolē visus savus elementu, cīnās ar Revolūciju un mēģina iekarot arī Galīcijas dzelzceļa teritorijas, no lielajiem spēlētājiem vēl ir Tundra un Māte Taiga. Par seniem karaļiem vispār nav ko runāt. Tā kā notikumi ir centrēti Polijas teritorijā, tad par Amerikām un Āfrikām mēs neko nezinām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, noteikti izlasīšu turpinājumu, kad tas iznāks man saprotamā valodā. Ja patīk tehnomaģijas pasaules, kur pārdabiskas būtnes ir tikpat reālas kā cilvēki, tad droši var ķerties klāt – iesaku.

Skārda bungas (Die Danziger Trilogie #1) by Günter Grass, Ginters Grass

Šo grāmatu lasīšanai man iedāvināja Sibilla ikgadējā grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās akcijā, kurā var tikt pie grāmatām, kuras pats nekad neaizdomātos lasīt. Mani pašu Nobeļa prēmijas saņēmušie rakstnieki nedaudz baida, gudrām grāmatām parasti aiziet dikti daudz laika un tajās ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.

“Romāna galvenais varonis Oskars Macerats trīs gadu dzimšanas dienā saņem skārda bungas, kuras turpmāk pavada viņu ik solī, un līdz ar bungām viņš iegūst āksta brīvību. Līdzīgi saucēja balsij, viņš komentē 20. gadsimta briesmīgākos gadus, reizē būdams ļaunuma ģēnijs un sabiedrības nomalē mītošs viszinis. Oskara dzīvesstāsts, kuru viņš izpauž 30 gadu vecumā, būdams dziedniecības iestādes pacients, reizē ir teju vai fanātiski detalizēts, reālistiski un reizē fantastiski spilgts laikmeta atspoguļojums no 20. gadsimta sākuma līdz 50. gadiem.”

Šo grāmatu izlasīju samērā ātri, par aprakstīto laika posmu es biju diezgan labi informēts un tādēļ vismaz notikumu vēsturiskā sadaļa man nekādas problēmas neradīja, kas tad nezina par laiku, kad Hitlers nāca pie varas? Arī notikumu interpretācija bija visnotaļ saprotama, tāda no parastā pilsoņa redzespunkta, kas it kā visur ir piedalījies, bet īpaši nav iesprindzis par globālo kontekstu, vairāk mēģinot izdzīvot.

Vislielākās problēmas man sagādāja Oskars, tāds mazs mērglis, kurš labprāt stāsta par sevi, saviem noziegumiem un nevairās no brangas melošanas. Skaidrs, ka tas puišelis, lai ar’ punduris, patiesībā ir kaut kāda abstrakcija, tēls, kurš sevī iemieso laikmeta garu. Man tā ar līdz galam neizdevās atkost to fenomenu, kurš bija izvēlēts kā Oskars. Reizēm likās, ka visa vācu tauta, reizēm specifiski nacionālsociālisms, reizēm vienkārši mazs perverss punduris no kaut kādas mitoloģijas, kuram ir apsēstība ar medmāsām. Iespējams, ka tādēļ es esmu palaidis garām kādu ļoti nozīmīgu stāsta daļu, bet nekas, uzrakstīšu šo apskatu, izlasīšu kādu rakstu darbu par šo grāmatu un tapšu apskaidrots.

Tā kā Oskars visu stāsta no sava redzespunkta, reizēm gan runājot par sevi trešajā personā, tad sižets, neskatoties uz daudzajiem meliem un neskaidrībām, izlasījās kā piedzīvojumu romāns. Iespējams, ka tas tādēļ, ka katrā no mums ir iekšā tāds Oskars, kas visu pasauli pārkārto tā, ka skaties, kā gribi, bet tu vienmēr esi pasaules centrs un naba. Visi notikumi griežas ap tevi, tieši tu nosaki, kas ir svarīgs un kas ir nebūtisks. Visi esam neatzīti ģēniji un visa mūsu rīcība ir saplānota un pārdomāta. Taču katrs no mums zina, ka šo Oskaru labāk citiem nerādīt un tādēļ viņam ir lemts palikt pundurim, un tikai asākas pārmaiņas dzīvē ļauj viņam paaugties nedaudz lielākam.

Vispār man ir vēlme izlasīt visu triloģiju, bet ne uzreiz, jāsagremo tas, ko nupat izlasīju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja pārāk nebaida slepkavības un juku laiki, tad ir vērts izlasīt.

Slepkabota dienasgrāmatas 2. grāmata (The Murderbot Diaries #3-4) by Marta Velsa

Reizēm būt par grāmatu apskatnieku ir visnotaļ izdevīgi. Gadās brīži, kad kādu grāmatu gribas izlasīt pirms tā ir nodrukāta, tad vienmēr var palūgt izdevniecībai iespēju izlasīt grāmatu pirms tās iznākšanas. Vispār angļu mēlē šo grāmatu var lasīt jau vismaz gadu, bet kurš tad lasīs angliski, ja grāmata plānojas būt pieejama latviski un Ievas Melgalves tulkojumā? Paldies izdevniecībai Prometejs par iespēju. Maza piebilde – izdevniecības vadītājs ir man labs čoms, tā kā, iespējams, var apšaubīt manu objektivitāti.

Šī grāmata, lai ar saucas otrā, patiesībā sevī ietver trešo un ceturto Slepkabota grāmatu. Tā kā iepriekšējā grāmata nemaz tā pa īstam nebeidzās, tad šī turpina iesākto. Slepkabotam pašam sev neizskaidrojamu iemeslu dēļ joprojām nav miera. Racionāli būtu sēdēt kaut kur kādā stacijā un vadīt savu laiku, skatoties seriālus, bet, nē, tā vietā pašam sev par pārsteigumu Slepkabots aizvien vairāk iesaistās cilvēku lietās. Runa vairs nav tikai izlikšanās par drošības konsultantu, viss ir vēl trakāk! Lai apietu iekšējos algoritmus Slepkabots ir nolīdzis pat sevi, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri nemaz nenojauš, ka viņiem vajadzīga palīdzība.

Arī šajās grāmatās ir tikai viens un vienīgs galvenais varonis, kuram uz sava procesora ir jāiznes grūtais personības tapšanas ceļš. Slepkabotam atliek vien ar nostaļģiju atcerēties laikus, kad uz viņa negūlās nekāda atbildība, dari, ko liek, un miers. Tagad viņam jāpieņem lēmumi, kas skar ne tikai jautājumu: kuru seriālu skatīties? Trešo grāmatu var saukt par personības nobriešanas grāmatu, Slepkabots viens pats pēc savas iniciatīvas veic izmeklēšanu, atrodot gan pierādījumus, gan pat sevi. Ceturtā ir tāda kā starpfināls, noslēdzas viens dzīves posms ar solījumu uz jaunu turpmākajās grāmatās.

Godīgi sakot, grāmata balstās uz diviem vaļiem, viens ir visnotaļ interesantais Slepkabots kā galvenais varonis, kas lasītājam liek fantazēt par tēmu, kā tas būtu, ja reiz parādītos saprāts, kurš ir līdzīgs mūsējam, bet tai pat laikā tas nebūtu balstīts uz bioloģiskām smadzenēm. Un kā būtu pilna pasaule ar šādiem saprātiem, kurus mēs šķietami kontrolētu, bet kuriem tiešo pienākumu veikšana būtu tikai tāda neliela blakusnodarbe, kā, piemēram, kravas kuģiem. Kur tad būtu tā īstā pasaule – cilvēkos vai viņu konstruktos, kas viņus pārspēj visā?

Otrs valis ir piedzīvojumi, tie neļauj atraut acis no grāmatas, jo ir taču jāuzzina, kas tur notiks tai tālajā kosmosa stacijā, vai uzvarēs ļaunās korporācijas, vai triumfēs Slepkabots? Ziņkārība ir diezgan spēcīgs dzinulis, tik spēcīgs, ka lasītājs var pat nepamanīt, ka pasaules dziļums šajā grāmatā ir tikpat plāns kā grāmatas papīrs. Te ir tikai dekorācijas, kas mainās kā futūristisks kaleidoskops, bet patiesībā lasītājs uzzina tik vien kā lietu un vietu nosaukumus.

Grāmata ir izcila un gan jau noteikti kādam pusaudzim kalpos par vārtiņiem, kas atvērs viņam skatu uz plašo zinātniskās fantastikas pasauli. Man lasot radās stipras asociācijas ar “Sargasiem kosmosā”, tikai daudz dinamiskāku. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un tulkojums latviešu mēlē ir izcils!

PS. Latviski grāmata iznāks 04.10.2019

Black Leopard, Red Wolf (The Dark Star Trilogy, #1) by Marlon James

Man reti gadās grāmata, kuras lasīšana man aizņem veselu mēnesi, bet nu ar šo atgadījās tieši tā. Iemesls pavisam vienkāršs – grāmata nav pietiekoši interesanta, lai rastos vēlme palasīt to ārpus sabiedriskā transporta. Bet viss sākās tik labi!

Pēddzinis ir pazīstams visā Āfrikā kā izcils mednieks. “Viņam ir oža!” Šoreiz viņam tiek uzdots pavisam vienkāršs darbiņš, uzmeklēt kādu puiku, kas pazudis pirms trīs gadiem. Puika ir visnotaļ noslēpumains, un tā atrašanai tiek nolīgta vesela algotņu brigāde. Pēddzinis ir radis strādāt vienatnē, bet apstākļi spiež. Viņam nākas atrast jaunus draugus, pazaudēt tos, pārvērst tos par saviem ienaidniekiem un otrādi.

Un tad vēl tā mārketinga piešprice, ka autors iedvesmojies no afrikāņu mitoloģijas un Āfrikas vēstures, radījis ambiciozu stāstu un neaizmirstamus varoņus utt.

Labi, ja tev ikdienā patīk lasīt Kenijas ziņu portālus, kuros laiku pa laikam kāds balts taksometra vadītājs ar zelta gredzenu pirkstā saviem klientiem saīsina reproduktīvos orgānus vai burvji bēgot no policijas pārvēršas kazā, tad šī grāmata tevī atradīs lasītāju. Te netrūkst burvju, zinātņu vīru, raganu, zibensvampīru, cilvēkēdāju, dažādu viedu cilvēku, kuri pārvēršas leopardos, hiēnās un lauvās. Tāpat netrūkst arī homoseksuālisma, pedofilijas un masu slepkavību.

Sāksim ar pozitīvo, autors rakstīt māk, šķiet, ka viņš pats izbauda rakstīšanas procesu. Viņa varoņi ir kā īsti Koelju sekotāji, katrs viņu teksts ir citāts, par dzīves jēgu vai šaubīgām seksuālām nodarbēm. Līdz ar to ir diezgan grūti izsekot stāsta gaitai, kur nu vēl varoņu motivācijai un izaugsmei. Stāsta struktūra ir tāds saraustīts Omoluzu lēkājums pa griestiem. Jā, pašās grāmatas beigās viss beidzot ir nostājies savās vietās un visu var smuki sarindot kā pienākas. Taču nekādu prieku pēc sešsimt lappušu nomocīšanas man tas nesagādāja, aizvēru grāmatu ar domu – “Man pie kājas gan Pēddzinis, gan tas Puika”.

Es gan neizslēdzu domu, ka visā tajā bija kāda mega dziļā doma, ko es kā afrikāņu mitoloģijas nepārzinātājs esmu palaidis garām savas aprobežotības dēļ. Jo mitoloģiskās dekorācijas bija pārpārēm, dēmoni, kas izliekas par dieviem, dievi, kas izliekas par kokiem. Un tās durvis, kas ir īsta teleportu sistēma. Katra Āfrikas karaļvalsts ir pasaule pasaulē, ar savām intrigām, saviem karaļiem un savu kultūru. Fons ir ļoti labs un tikai tādēļ es grāmatu pievārēju līdz galam.

Par Pēddzini, kuram ir tēvs , kas nav viņa tēvs, bet tomēr ir tēvs. Kurš neatrieba sava tēva, kas nebija viņa tēvs nāvi un viņa mingi bērniem vispār ir grūti ko pastāstīt. Viņš dzīvo maģiskā reālisma pasaulē un tā viņu nepieviļ. Reizēm šķiet, ka viņš ir aprijies kaut kādas sēnes un patiesībā sēž savā tēvoča mājā uz lētā paklāja, kas uzklāts uz dārgā, lai sievas neredz un nekur nemaz nav aizgājis. Viņu jau var arī saprast, jo viņš uzauga pilsētā, viņa sievišķo daļu burvji laikus nenogrieza un tad nu viņš tāds, kuram patīk vīrieši klīst pa pasauli un piesaista sev visādas nelaimes.

Grāmatu es noteikti nevienam neieteikšu lasīt, lieku 5 no 10 ballēm. Skatoties labos vērtējumus gūdrīdos, nospriedu, ka te vairāk ir haips par autora iepriekšējiem darbiem un cerība, ka aiz visas tās vardarbības ir kaut kāda jēga. Daudzajiem salīdzinājumiem, ka šis ir afrikāņu Game of Thrones es nepiekritīšu, jo GoT vismaz bija skaidra stāsta struktūra un varoņiem kaut kādas cerības uz troni.

Oathbringer (The Stormlight Archive #3) by Brandon Sanderson

Šīs grāmatas izlasīšana man prasīja četrus piegājienus un pusotru gadu. Jāatzīst, ka pats biju pārsteigts par tik iestieptu lasīšanas procesu, pirmās divsimts lapaspuses es esmu lasījis vismaz trīs reizes. Ja ar pirmajām divām sērijas grāmatām es tiku galā pāris nedēļās, tad šo izlasīju tikai principa pēc.

Rošārā vairs nekas nav tāds kā bijis, Voidbringeri ir atgriezušies, Paršendi sacēlušies pret saviem saimniekiem. Dalinars ir uzņēmies misiju kļūt par cilvēces apvienotāju, viņam ir divas izvēles – diplomātija vai karš. Kaladins, ticis pie jaunām spējām, dodas izlūkos un pie reizes apraudzīt savus vecākus. Desmitiem citu jaunizcepto Knights Radiant izkopj savas lidošanas un kaujas spējas. Visiem ir skaidrs, ka civilizācijas gals ir tuvu.

Sandersona fantāzijas lidojums joprojām ir apskaužami plašs, Rošāras pasaule ir ieguvusi tik daudzas nianses, ka, balstoties vien uz sērijas pirmajām trīs grāmatām, var mierīgi izdot Lonely Planet ceļvedi. Galveno varoņu skaits sniedzas desmitos un tādēļ katru notikumu varam aplūkot vismaz no trīs dažādiem skatupunktiem. Autors ir izdarījis visu, lai ievilktu lasītāju savā pasaulē un nelaistu vairs ārā.

Neskatoties uz visu to, man nez kādēļ bija problēmas izlasīt grāmatu! Iespējams, ja sērija tiek rakstīta pietiekami ilgi, cilvēks, kas lasa trešo grāmatu vairs nav tas pats cilvēks, kas lasīja pirmo. Seši gadi tomēr ir paliels laika sprīdis. Iesākot lasīt grāmatu manas atmiņas par iepriekšējiem notikumiem bija tik miglainas, ka drīzāk bija nekādas. Lai ar varoņus pēc vārdiem atminējos, gribētos, lai autors katras grāmatas sākumā ieliktu mazu iepriekšējo notikumu atstāstu. Tā nu man nācās iepazīt viņus no jauna.

Vislielākā sāpe man bija par veidu, kā autors nolēma eskalēt situāciju. Pasaulē aptuveni 4’000 gadus valdījis miers un cilvēki jau sen aizmirsuši par Odiumu, Voidbringeriem un pat no Knights Radiant pāri ir palikuši tikai zobeni un bruņas. Taču vienu dien pēkšņi izrādās, ka plašajā pasaulē vairs nevari nospļauties, lai netrāpītu kādam pusdievam, tūkstošgadīgam pustrakam ordeņa bruņiniekam, vai pat pašam Odiumam. Ar tādu koncepciju viss ir iespējams un ir skaidrs, ka Kaladinam vajadzēs tikai nedaudz pacensties un visi viņa sapņi piepildīsies. Arī pēkšņā globālā teleportu tīkla atklāšana, bija brīnumaini veiksmīga, jo kā gan citādi ar minimālu karaspēku paspēsi uz visām kaujas vietām?

Vispār grāmatu izglāba fināla kauju apraksti un mazās pauzītes/iestarpinājumi starp nodaļām, kurās autors bija iestarpinājis Rošāras notikumus nesaistītus ar galvenajiem varoņiem, bet svarīgus kopējai sižeta līnijai. Bet ja man ir jāiebaksta pirksts brūcē, tad visvairāk mani piebeidza Dalinara stāsts, puse grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Par jaunību, dzīvi un lēnu sajukšanu prātā. Vistrakākais, ka tieši šis stāsts ir visas trešās grāmatas vēstījuma pamatā – lai ietu tālāk, cilvēkam ir jāpieņem sevi tāds kāds viņš ir, bez meliem, izskaistinājumiem un bēgšanas. Es pat dziļi sirdī saprotu, kādēļ un kāpēc, bet visa tā sevis pieņemšana un politika bija pārāk garlaicīgi. Iespējams, ka man vajadzēja izlaist tās nodaļas, bet es gribēju saprast visu!

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, subjektīvi šķiet, ka pusi no grāmatas varēja droši izmest un neviens neko nezaudētu. Uz beigām šķita, ka lasu kaut kādu izdomātas pasaules ģeopolitikas analīzi. Bet noteikti izlasīšu arī nākamo sērijas grāmatu, ja vien tā iznāks.

The Penguin History of New Zealand by Michael King

Kādu dienu staigājot pa Kvīnstaunu, man galvā ienāca ģeniāla doma – vajadzētu nopirkt kādu grāmatu par šīs valsts vēsturi. Es jau zināju, ka šī vēsture te nemaz nav tik gara, ja neskaita dinozaurus un moa putnus. Atradu grāmatu veikalu, iegāju iekšā, pataujāju par labāko Jaunzēlandes vēstures grāmatu, kuru te var dabūt. Man teica, ka šī būs īstā, nopirku un jau vakarā sāku lasīt. Palasīju vēl divus vakarus un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Ļai gan grāmatas nosaukumā ir piesaukti pingvīni, nevajag maldīties, par pingvīniem te tiek runāts tikai kā par diētas elementu. Šī ir cilvēku vēsture Jaunzēlandē. Un tā sākās ar maoru izsēšanos Ziemeļsalas krastos. Ap šo pasākumu ir savītas daudzas leģendas un neiztiek pat bez žurku DNS analīzēm. Bet viens ir skaidrs – tā bija mērķtiecīga maoru pārcelšanās uz dzīvi te, ar mājdzīvniekiem un kultūraugiem. Atbraukuši uz Jaunzēlandi, pirmos pārsimts gadus maori nodarbojās ar mērķtiecīgu floras un faunas iznicināšanu un tad atbrauca eiropieši un viss sākās pa īstam.

Kā jau vēstures grāmatai pienākas, te ir gan interesantāki posmi, gan tik garlaicīgi, ka lasot vari aizmigt. Pie interesantajām ir pieskaitāmas nodaļas par manu un tās sadalījumu starp ciltīm, pārmantojamību un iztērēšanu, tāds dikti interesants koncepts, pat interesantāks nekā mikroekonomikā utiļi. Kartupeļu un to ietekme uz maoru karadarbību, kaut ko tādu pat domādams neizdomāsi! Patiesībā, ja eiropieši kartupeļus neievazātu, tad mēs šodien maorus redzētu tikai muzejos. Taču viņi ieveda un maori izkopa savas kaujas spējas cilšu karos tik tālu, ka bija cienījami pretiniekiem britiem.

Jāatzīmē, ka līdz ar Muskešu karu beigām pa lielam arī pazuda interesantās nodaļas, mūsdienu vēstures nodaļas vairāk bija veltītas politiskajām partijām, daudz uzvārdi, kuri man personīgi neko neizteica un par maz vietu nosaukumi, pie kuriem es varētu piesaistīt konkrētu notikumu. Īsumā Jaunzēlandi no nabadzības izglāba ledusskapja izgudrojums. Nākošā interesantā lieta bija maoru integrācija balto sabiedrībā, viegli jau viņiem negāja un cik noprotu zināms rasisms varētu pastāvēt pat tagad un no abām pusēm. Bet nu kaut kā iepriekšējos pāridarījumus valdība cenšas noliegt. Cik var noprast, tagad viņiem pabērnu jomā ir ķīnieši. Izlasot grāmatu es beidzot sapratu jaunzēlandiešu apsēstību ar Gallipoli kauju pirmā pasaules kara laikā.

Grāmata ir izglītojoša un šķirkļu rādītājs tās beigās ļaus nākotnē to pielietot kā uzziņu literatūru, lai gan godīgi sakot vikipēdiju izmantot ir daudz vieglāk. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņiem tur daudz kas interesants noticies. Noteikti iesaku izlasīt pirmās divsimts lapaspuses.

Oskars un lietas by Andruss Kivirehks

Šo grāmatu nopirku pērngad, gāju pa veikalu, ieraudzīju un nopirku. Reizēm tā gadās. Pirkumam bija pāris motīvi. Pirmais – man patīk autora darbi. “Vīrs, kas zināja čūskvārdus” vien ir ko vērts! Otrkārt, bērniem skolās tagad katru mēnesi ir jāizlasa pa grāmatai un nopirku rezervei. Bet nu par pašu grāmatu, kuru es izlasīju tikai tāpēc, ka izejot no mājas man pa rokai negadījās neviena cita.

Oskars nonācis laukos pie vecmāmiņas bez telefona, no stresa un vientulības lēnām sajūk prātā. Kādu dienu viņš nokrāso koka pagali, lai tā izskatītos pēc telefona un piezvana gludeklim …

Labi, es pajokoju, šī taču ir Bērnu grāmata un tajās, kā labi zināms, var notikt nekas, tāpat kā īstajā dzīvē. Oskara piedzīvojumi virspusēji nav nekas īpašs, viņš dzīvojot savā uzkonstruētajā realitātē nodarbojas ar savdabīgu fen šui, pārbīda lietas, paklausot to vēlmēm. Cukurtrauks grib būt blakus krējumtraukam un kanna bez vāciņa nemaz nav īsta kanna. Bet stāsts tāds šķiet tikai pirmajā acu uzmetienā. Un zinot autoru, ir skaidrs, ka autors noteikti ir vēlējies pateikt ko vairāk.

Tas, ko vairāk arī ir visnotaļ acīmredzams, ja paskatās uz pašu un jaunās paaudzes socializēšanās paradumiem. Tagad cilvēks nerunā tieši viens ar otru, vajag izmantot starpnieku – telefonu. Oskara pasaulē nekas nenotiek, kamēr viņš nav izgatavojis telefonu, ir nomācoša garlaicība un draudoša iespēja spēlēt futbolu ar kaimiņu bērniem. Telefons (lai ar neīsts) ir katalizators un atslēga, kas atkal padara pasauli krāsainu. Ja tev ir telefons, tu vari izdarīt visu ko – pat piezvanīt gludeklim!

Telefons viņam arī ļauj zināmā mērā kļūt par tādu kā lietu pusdievu, jo viņam ir rokas un kājas. Viņš ir tāds kā sengrieķu filosofu Pirmkustinātājs. Viņš uzklausa un palīdz. Esi aiz skapja nokritis skrūvgriezis, Oskars tevi uzliks atpakaļ uz plaukta. Esi gludeklis, kuram nogurusi pēcpuse, Oskars tevi noguldīs uz vēdera. Taču katrā pasaulē ir savi ierobežojumi, ne visas lietas grib, lai viņām palīdz, un ir tādas, kurām vairs nevar palīdzēt. Antropomorfizācija, biomorfizācija šajā grāmatā tiek izmantota uz nebēdu. Piemēram, mūsu galvenais varonis ieķeras sarkanā baloniņā. Visas birstes ir radinieces un vecmāmiņa šķiet visu laiku šeptē tik pa dārzu un četrdesmit gadu laikā nav izdevies iztīrīt virtuves skapjapakšu! Bet ja tā padomā, kurš gan tīra skapjapakšas?

Tā kā manī no bērna ir pāri palicis tāds nieks vien, protams, ja atņem niķošanos, tad grāmata manī lielākoties radīja pārdomas. Piemēram, ja es lasītu šo grāmatu sešu gadu vecumā, kā es viņu uztvertu? Cik nu man spējas atļauj emulēt bērna prātu, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, kā bērnu grāmata viņa ir vienkārši izcila, apraksta maza puišeļa ikdienu un vientulību, kas izprotama katram bērnam, kurš uz kādu laiku palicis bez ekrāniem. Jebkurš mūsdienu bērns būs spējīgs identificēties ar Oskaru. Vecākiem, tas ir labs gabals, lai pavingrinātu pašiem savu prātu un nedaudz atgrieztos bērnībā.

The Grey Bastards (The Lot Lands #1) by Jonathan French

Šo grāmatu man Andris iedāvināja pērnajos grāmatblogeru Ziemassvētkos. Es kā apzinīgs dāvanas saņēmējs grāmatu nobāzu plauktā un izlasīt atminējos tikai pēc atgādinājuma. Grāmatu kā labu bija cildinājis pats Marks Lorenss un tas jau parasti sviestu neiesaka.

Dzīvo sedlos un mirsti uz vepra. Tas ir pusorku sauklis. Pusorku dzīve nav viegla, dienas viņi vada Lot Lands (pēc konteksta sanāktu izložu zemēs), jo tieši tās viņu rase izvilka izlozē pēc lielā orku un cilvēku kara. Tad nu, kā jaukteņiem pienākas, vienā pusē orki, otrā cilvēki, pa malām elfi un centauri.

Mūsu stāsta varonis Šakālis ir Pelēko Bastardu ciltī, pavisam tādas ir astoņas. Jauns, viltīgs un ar ambīcijām viņš kādu dienu saprot, ka viņa cilts nav nekāds šakāļu bars, bet vienkārši cāļdirsas. Ir pienācis laiks nomainīt cilts vadību un aizsūtīt pašreizējo vadoni Claymaster mūža pensijā.

Autors stāstu nemaz nesteidz attīstīt – viss sākas prieka mājā ar nelielu slepkavību. Pirmās simts lapaspuses man šķita, ka prieka māja ir centrālā grāmatas lokācija, lai kādus brīnumus savā tēvzemē Šakālis neapskatītu, uz turieni viņš vienmēr bija nasks doties atpakaļ. Tad nu nācās pilnībā iepazīties ar ievadu pusorku seksa dzīvē un sievietes lomu viņu pasaules uztverē, kuru pat latviešu valodā var izteikt vienā vārdā – šķirba.

Ar pasauli ir tā, kā ir, standarta rases – elfi, orki, cilvēki un hāflingi (labi, ka ne hobiti). Kā viņi te visi radušies, mēs neuzzinām, taču orki ar elfiem karo jau sen un cilvēki salīdzinoši nesen. Oriģināli. Dažiem indivīdiem piemīt maģiskās spējas un dažas būtnes ir pilnībā maģiskas. Skaidra lieta, ka tādā pasaulē zem katra akmens slēpjas pa klavierēm, kuras negaidīti izstumt varonim ceļā. Taču Šakālis klavieres nepamanītu pat, ja viņam tās uzkristu uz galvas.

Šakālis ir varonis ar izteiktu Danninga Krūgera efektu, viņš ir tik stulbs, ka pats to nemaz nenojauš. Tā kā šajā jomā par varoņa izaugsmi var runāt pilnā nopietnībā. Ja ir jāizdara kāds pārsteidzīgs secinājums – Šakālis. Nepamatoti jāriskē ar savu vai citu dzīvībām – Šakālis nepievils. Neredzēt acīmredzamo – Šakālis te ir lielmeisters. Noteikti jau tas tā bija iecerēts, ka autors ļāva Sakālim kopā ar lasītāju izbaudīt drūmo pasauli, palēnām atklājot visas tās smalkās nianses. Šakālim ir viena laba īpašība (bez iespaidīga dzimumorgāna) – viņam mūždien veicas. Tāds iekritis ar roku sūdā, to izvilcis konstatēs, ka pie pirksta pielipis zelta gabals. Paldies autoram, veiksme Šakāli nekad nepamet. Ir skaidrs, ka lai ar kādas ziepes ar viņu nenotiktu, vienmēr kāds viņu atradīs un izglābs. Iespējams, tas būs kāds no cilts aizdzītais, iespējams, vēja brāzma, iespējams, palaistuve. Liktenis tāds.

Varbūt es esmu kļuvis par vecu un vairs tai grimdārk fiškā (ja viņa tur vispār ir) nespēju iebraukt, lai gan vairāk lieku, uz to, ka šeit zem rupjībām, seksa un zarnu šķaidīšanas nekāda īpašā stāsta nemaz nav. Autors ir pārcenties savu seksuālo fantāziju aprakstos un lasītājs var pat nepamanīt, ka Šakālim ir laba sirds, viņš ir lojāls savam klanam un, ja burvestība piespiedīs, viņš pat izpildīs savu zvērestu. Iespējams, ka tur bija pat ironija par prinčiem baltā zirgā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs standarta stāsts noslēpts aiz seksa, vardarbības un abiem kopā. Nenoliegšu, autoram ir talants kauju aprakstos.

Children of Ruin (Children of Time #2) by Adrian Tchaikovsky

Pirms trīs gadiem izlasīju šīs sērijas pirmo daļu Laika bērni un biju ļoti labās domās gan par autoru , gan par grāmatu. Pērngad šī grāmata iznāca arī latviešu valodā un es to izlasīju vēlreiz. Taču šai man kaut kā nesanāca laiks.

‘We’re going on an adventure.’

Tā ir Noda Bērnu Konglomerāta iecienīta fāze, jo tā sola jaunas pasaules visā to daudzveidībā. Noda bērniem gan ir viena problēma viņi īsti neatšķir apkārtējo pasauli no sevis un tādēļ piedzīvojums nesanāk kā iecerēts.

Ar moluskiem viss ir pavisam vienkārši viņu Dievs/Tēvs Disra Senkovi viņus ir izmitinājis uz Damaskas. Planēta ir terraformēta un pilnībā pielāgota astoņkāju vajadzībām. Astoņkāji ar nanovīrusa palīdzību ir padarīti par saprātīgiem, taču viņu radītājs nav īpaši aizrāvies ar viņu kontrolēšanu un tādēļ tie ir saprātīgi savā īpašā veidā.

Cilvēku un zirnekļu alianse šajā planētu sistēmā ierodas pēc gadu tūkstošiem un tiek nostādīti diezgan sarežģītu jautājumu priekšā, kontaktēt vai mukt? Kā sazināties ar būtnēm kuras pašas nekontrolē savas emocijas, kā sazināties ar būtnēm, kuras nespēj atšķirt sevi kā indivīdu no pārējās pasaules?

Autors lasītājam piedāvā nudien brangu piedzīvojumu, vecās labās zinātniskās fantastikas stilā. Nu jau ir veselas trīs saprātīgas civilizācijas, kuras atšķiras no cilvēkiem gan sabiedrības struktūras, gan domāšanas veidā. Autors ir rāvies vaiga sviedros, lai padarītu stāstu ne tikai lasāmu bet arī ticamu. Protams, var apskaust viņa optimismu, ka katra būtne ja vien tā ir pietiekoši saprātīga atradīs veidu kā sadzīvot ar pārējiem. Sak labs piemērs ir lipīgs.

Manuprāt visinteresantākās šajā stāstā bija autora idejas par starpsugu komunikāciju, kā saprast vienam otru. Kā saprast Citādo un aptver tā vietu pasaulē, kā vispār definēt pasauli un indivīdu no sveša skatu punkta. Ja stāstā par zirnekļiem autors vēl centās pieturēties pie ierastiem konceptiem, tad te viņš ir devis fantāzijai vaļu. Tie paši astoņkāji ar savām autonomajām smadzenēm, kuru centrālās smadzenes nemaz neapjauš ko dara viņa perifērija. Tā ir tāda dīvaina simbioze, kur centrs pieņem lēmumu, bet taustekļu (kāju) smadzenes veic analītiskās procedūras, kurām lai būtu efektīvām ir jānodrošina saskare ar citu indivīdu taustekļiem. Un protams visa saziņa notiek krāsās. Par Noda bērniem es nestāstīšu, tā ir pārāk laba ideja, lai dzirdētu to no pārstāsta.

Neteikšu, ka grāmatas sižets ir kaut kas īpaši oriģināls, tas diezgan pieturas pie kosmosa ceļojumu standartstāsta. Grupa pētnieku, atrod savu priekšteču darbus un to sekas. Tālāk seko piedzīvojumi, kontakta meklēšana un jaunās gaišās nākotnes būvēšana. Ja ir lasīti autora iepriekšējie darbi, tad grāmatas beigas būs skaidras jau no paša sākuma un tas nedaudz var nosist lasītprieku.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidīšu turpmākos darbus par šo pasauli, jo kā jau atmināmies no Laika bērniem arī šai pēdējā nodaļa ir jaunu piedzīvojumu solījums.

The Big Ones: How Natural Disasters Have Shaped Us and What We Can Do about Them by Lucy Jones

Šo grāmatu noklausījos audioformātā, iesāku martā un pabeidzu jūlijā. Iesāku es viņu klausīties stāvot uz kāda Jaunzēlandes supervulkāna, likās diezgan piemērots temats. Lai ar nebija nekādu cerību, ka supervulkāns ies gaisā, jo to jau viņš bija veiksmīgi izdarījis pirms pāris gadus tūkstošiem. Taču, aizbraucis no vulkāna, es piemirsu arī par grāmatu.

Grāmatas autore ir nolēmusi lasītājam/klausītājiem pavēstīt vispār zināmas lietas. Kaut kad kaut kur notiks liela dabas katastrofa, un cilvēki kā vienmēr nebūs tam gatavi. Iespējams, daudzi mirs, miljardiem sēdēs pie ekrāniem to noskatoties un tad, nomainoties paaudzei, pat tajā vietā, kur šī katastrofa notika, neviens par to nemaz neatcerēsies un dzīvos vien tālāk līdz nākošajai. Autore, pēc amata seismologs, grāmatā mēģina rast atbildi, kā salāgot cilvēku īso atmiņu un risku nenovērtēšanu ar dabas katastrofām.

Kā jau kārtīgam pētījumam pienākas, viņa meklē atbildes vēsturē. Varam uzzināt par Pompeju likteni, te autore mēģina klāt pielīmēt reliģijas attīstību pirmajā gadsimtā, Fukušimas nelaimi, kur viss tiek pasniegts caur sieviešu lomu  Japānas kultūrā, Lisabonas lielo zemestrīci, kur seku novēršanas efektivitāte tiek piedēvēta kādam karaļa administrācijas augstmanim, vulkāna izvirdumu Islandē, kur vietējie saglabāja sabiedrisko kārtību tikai pateicoties vietējam mācītājam.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katastrofu apraksti neaprobežojas tikai ar katastrofu aprakstiem vien, bet cenšas to ielikt vēsturiskajā kontekstā, identificējot pagrieziena punktus sabiedrības uztverē, attieksmē pret katastrofām un identificēt instrumentus, kas mums ļautu pārdzīvot nākamās katastrofas. Atbilde ir visnotaļ vienkārša un acīmredzama – jāizstrādā rīcības plāns, jānodrošina attiecīgās institūcijas ar resursiem un tad, ja negadīsies kaut kas īpašs, viss būs labi. Patīk arī grāmatas autores entuziasms uzskatot, ka ja pacenšas ar visu tikt galā un ja pacenšas domājot par nākotni, tad ir iespējams samazināt pat vislielāko katastrofu radītos zaudējumus.

Grāmata gan ir tāda ASV centriska, sevišķi runājot par katastrofu seku likvidēšanu, daudzas lapaspuses ir veltītas ASV atbildīgajiem dienestiem, to struktūrai un politiķu ietekmei uz tām. Arī no piesauktajiem piemēriem visizvērstākās katastrofu seku analīzes bija veltītas ASV teritorijai. Tas protams ir loģiski, jo mērķauditorijai ir ASV iedzīvotāji.

Iespējams, ka šī grāmata sagādās vilšanos tiem lasītājiem, kuri pavilksies uz nosaukumu cerībā izlasīt sirdi plosošus katastrofu aprakstus, aculiecinieku piedzīvojumus un citus interesantus faktus. Te lielās likstas ir lielākoties ieskicētas un seku novēršanas organizācijai ir veltīta lielāka uzmanība nekā pašam notikumam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, sniedz tieši to ko no tās sagaidīju, nespiež uz sensācijām, bet uz rūpīgu faktu izvērtēšanu nenovirzoties no centrālās tēmas.

%d bloggers like this: