Bēgšana no Čūsku valstības (Ceļš uz nezināmo zemi #2) by Aivars Kļavis

Martā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu “Melnais akmens”, ar autora darbiem biju jau pazīstams un tādēļ saņēmu tieši to, ko gaidīju. Noslēgums gan bija tāds nedaudz klifhangeris, jo Vardots jau nemaz līdz Baltijas jūrai netika, bet gribējās uzzināt autora versiju pilnībā. Nācās nedaudz pagaidīt.

Pagaidām nav zināms, ko nākamajām paaudzēm vēsta Melnais akmens, toties arheologi, šķiet, atklājuši kādu citu Uguns kraujas noslēpumu. Dāvis un Nauris strādā izrakumos, lai atrastu tam pierādījumu. Koru cilts pēc Vardota nāves necik tālu nav tikusi – tā iestrēgusi purvos šaipus Boreshenas upei. Vai jaunajam virsaitim Ardim izdosies atrast sabiedrotos un uzvarēt cilts vecākā savtīgumu un varaskāri? Vai tiks galā ar Ezerpilī valdošo apātiju un bailēm? Lai to panāktu, būs jāizcīna ne viena vien cīņa.

Grāmatas sākumā vecais Pēniķis ar Ardi aiz sevis purvā atstāj varžu ādas un izēstas putnu ligzdas. Ardi pēdējo no Vardota dzimtas ir izsaukuši uz Ezerpili. Pienācis laiks atrast Melno akmeni un doties tālāk uz Apsolīto zemi. Ja skatās Koru ceļu uz jūru, tad nevarētu teikt, ka tas būtu piedzīvojumiem pilns un tāds, visticamāk, tas bija arī īstenībā. Neviena tauta jau uz savu tagadējo mītnes vietu neskrēja ar kaujām pārraujot apkārtējo cilšu aizsardzību. Process bija pakāpenisks, bet nenovēršams. Protams, var strīdēties par autora pieņēmumu, ka Kori tiešām zināja, kur viņi vēlas nonākt, bet kas to vairs zina un jelkad uzzinās.

Es vēsturiskos piedzīvojumus lielākoties lasīju astoņdesmitajos gados un tādēļ neglābjami esmu spiests salīdzināt šo grāmatu ar tā laika veikumiem. No pieaugušā viedokļa, man gribētos, lai grāmata būtu nedaudz modernāka. Ar to es saprotu vairāk izvērst notiekošā cēloņsakarības. Piemēram , lielie notikumi, kādēļ viņi notiek pēkšņi un spontāni, pa lielam nekas jau nav mainījies pasaulē, tā jau bija un būs, kādēļ Ezerpils iemītnieki pēkšņi atminējās Ardi nevis kādu no saviem radiem? Citādi rodas priekšstats, ka Ardim tikšana par virsaiti nevedas, tādēļ viņš ir spiests uzmesties par tādu sievas ģimenei (galu galā daudzi viņa senči nāk no Vardota Vardota dēla dzimtas).

Mežā dzīve grūta, nākas nodarboties ar laupīšanu un bērnu taisīšanu. Vietām autors it kā pieķeras interesantiem stāsta pavērsiena punktiem, taču nez kādēļ viņus aizslauka prom – grieķis, dzelzs. Iespējams, ka apstājoties pie katra no tiem un radot jaunu stāstu latviešu priekšteči līdz jūrai tā arī nekad netiktu. Iespējams, ka skatoties no pusaudža viedokļa grāmata ir labu labā, tas jau arī ir galvenais, lai mērķauditorijai tā patiktu.

Ja salīdzina ar pirmo grāmatu, tad šī tomēr nedaudz iepaliek, tā gan ir sen zināma triloģiju otro grāmatu kaite. Jānostiprina pirmajā iegūtais, jāsagatavo bāze lielajam finālam. Šīs grāmatas beigas jau ir daudz konkrētākas un es jau diezgan droši varu prognozēt nākošās grāmatas centrālo tēmu – matriarhāts. Bet tad jau redzēs. Lieku 8 no 10 ballēm.

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

Aizbraucu atvaļinājumā un nolēmu palasīt ko vieglāku. Kickstarter nupat bija parādījusies galda spēle Solomon Kane, un tās centrālais tēls mani pietiekoši ieinteresēja, lai nopirktu veselu stāstu krājumu. Uz neko daudz necerēju, stāsti izdoti trīsdesmitajos gados, un piedzīvojumu stāsti tai laikā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Taču autors gan bija daudzsološs – Konans Barbars ir viņa iztēles auglis.

Solomons Keins ir cilvēks – mīkla, mēs par viņu neko daudz tā arī neuzzinām, neskatoties uz to, ka plecu pie pleca cīnāmies pret pirātiem, Āfrikas džungļu briesmoņiem un pat pārdabiskām būtnēm. Visi viņu sauc par puritāni, taču brīžos, kad jācīnās pret ļaunumu jebkādā no tās izpausmēm, viņš ir gatavs sadarboties gan ar šamaņiem, gan izmantot burvestības, lai sasniegtu savu mērķi. Skaidra lieta, ka bailes un šaubas nav šī cilvēka arsenālā. Nav tādas problēmas, kuras nevarētu atrisināt ar zobena palīdzību.

Mūsdienu kontekstā šiem stāstiem varētu atrast daudz vājās vietas. Galvenais varonis ir kā agrīns supervaronis, kuram nekas ļauns nevar notikt. Viņš vienmēr izkulsies sveikā un ja ar kāds no viņa nagiem izspruks, tad tas ir tikai laika jautājums līdz Puritānis viņa nožēlojamai dzīvei pieliks punktu. Galvenais varonis netic cilvēka spējām izmainīties un tādēļ stāsta kulminācija parasti ir letāls iznākums. Sievietes šeit ir tikai dekorācijas, izņemot vienu Āfrikas cilts karalieni, bet visas kā viens glābjamas un tēviem atpakaļ atdodamas. Es te nerunāšu par deģenerātu ciltīm un baltā cilvēka pārākumu, tad tas bija normāli.

Stāsta sarakstīšanas laikā balto plankumu uz Zemes vairs nebija diez ko daudz, tādēļ lielākā daļa fantastiskāko piedzīvojumu notiek Āfrikā, te var vēl noslēpt šumeru pēctečus, pēdējos atlantus, lemūrijas iedzīvotāju pilsētas, tīru ļaunumu, vampīrus un harpijas. Te Keinam ir spēcīgi sabiedrotie, kuru “ju-ju” ir izkopts paaudzēs, un viņa zizli kādreiz ir izmantojis gan Mozus, gan Zālamans.

Nenoliedzami stāsti ir spējīgi aizraut, tie ir piedzīvojumi tīrā veidā, viens vienīgs akšens, kas uztur spriedzi visa stāsta garumā. Noķer lasītāja prātu un nelaiž vaļā. Ja izdodas izrauties no apdulluma un paskatīties no malas, secinājumi būs visai bēdīgi, visvienkāršākais taisnvirziena stāstījums ar arhetipiskām dekorācijām. Morāle: ļaunais ir jānogalina un labais triumfē nepieļauj nekādas sižeta atkāpes. Pasaulē ir tikai viena kultūra, kuru vērts ņemt vērā viss pārējais ir arhaisms, kura izzušana nevienu neapbēdinās.

Es arī lasīju šo grāmatu pilnīgā aizgrābtībā, un ja ko tādu būtu dabūjis pusaudža gados, diez vai Ķēniņa Zālamana raktuves paliktu ārpus konkurences. Ja gribas ko vieglu, klasisku un pietiekoši aizraujošu, droši var ķerties klāt. 7 no 10 ballēm. Nekas no augstajiem plauktiem, taču piedzīvojums garantēts.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari

Kā nu gadījās, kā ne, reiz iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā ieraudzīju šo grāmatu. Nopriecājos, domāju kaut kas populārzinātnisks. Viņa par brīnumu nebija nonākusi manā redzeslokā, paskatījos goodreads tur pāri pa simts tūkstoš cilvēkiem bija uzskatījuši par vajadzīgu atstāt vērtējumu par šo grāmatu. Nevar jau tik daudz kļūdīties. Pirku nost un pēc kāda laika sāku lasīt.

Pirms 100’000 gadiem zemi apdzīvoja vismaz sešas cilvēku sugas, šodien palikusi tikai viena mūsu Homo Sapiens. Kā mums izdevās uzvarēt? Kādēļ mūsu senči sanāca kopā un izveidoja pilsētas, karaļvalstis? Kādēļ mēs ticam dieviem, nacionālismam un cilvēktiesībām, naudai, grāmatām un likumiem, bet tai pat laikā esam birokrātisma, patērētāju kultūras un sarakstu vergi? Ko mums nesīs nākošā tūkstošgade? Šai grāmatā autors apskatīs visus šos jautājumus un sniegs savu versiju par tām.

Sākumā biju dikti nopietns un grāmatai piegāju nopietni, galu galā nevajag jau uzreiz mest stūrī visu, kam pats nepiekrīti. Sākums bija diezgan aizraujošs, protams, vietām gribējās pajautāt autoram, vecīt, kā tu to zini, ko mūsu senči domāja? Es interesējos par arheoloģijas aktualitātēm un nemaz nebiju tik drošs, ka autora versija ir patiesība. Bet neskatoties uz to, stāsts par cilvēku izsišanos barības piramīdas virsotnē bija aizraujošs. Tad sākās nodaļa par Lauksaimniecības revolūciju, posmu, kad cilvēki no klimšanas pa mežu apmetās, lai sētu miežus.

Brīdī, kad autors sāka runāt par to, kā lauksaimniecība padarīja laimīgo meža mednieku dzīvi par murgu, es sapratu, ka mūsu ceļi šķiras. Pilnā nopietnībā runāt par miežu ļauno plānu, kas lai saglabātu savu genomu un uzlabotu to, ir ar viltu licis cilvēkiem ziedot brīvo klejošanu un ļauties īsākai, slimību pilnai dzīvei, neiztur nekādu kritiku. Vēl ļaunāk, viņi ir nodarījuši pāri cāļiem, tiem laimīgā 20 gadu dzīve mežos un pļavās aizstāta ar murgu pāris gadu garumā! Par teliņiem nemaz nerunāsim, negribu jūs saraudināt! Pēc šīm atklāsmēm es autoru vairs nespēju uztvert nopietni. Sāku lasīt šo grāmatu kā virtuves filozofa atklāsmi, kurā viņš dalās ar visu to, kas ienāk prātā. Pats konstruē apgalvojumus un tos entuziastiski pats arī apgāž, neskatoties cik vienam vai otram apgalvojumam vispār ir saistības ar realitāti. Ciest nevaru, ja lasītājus uzskata par aunu baru.

Līdz ar katru nākamo nodaļu grāmata kļūst garlaicīgāka, izlasīju par dzimumnevienlīdzību, naudu un globalizāciju. Bija stāsts par impērijām un tautu unifikāciju. Lasot nav sajūtas, ka autors būtu iedziļinājies tēmā, vairāk tādi personīgi pārspriedumi. Ja kā piemērs par cilvēka izaugsmes iespējām, tiek piesaukts Harijs Poters, tad tas tomēr ir zināms argumentu “kvalitātes” rādītājs.

Pirmajā mirklī pēc izlasīšanas gribējās ielikt 2 no 10 un likties mierā, taču nedaudz padomājis sapratu, ka vispār jau to vēsturisko aspektu autors bija izklāstījis tīri interesanti un ja atmet viņa personīgo viedokli, kurš te tiek pasniegts kā vienīgais, nemaz jau tik slikti nav. Izlēmu ielikt 5 no 10 ballēm. Ja esi mitis zem akmens un vēlies uzticēties svešam viedoklim bez kritikas un pārdomām, šī grāmata te to pilnībā sniegs. Taču ja būsi dzīvē ko lasījis citu, agri vai vēlu nonāksi konfliktā ar autora uzskatiem un uzdosi sev jautājumu – stāsts ir labs, bet kur ir pierādījumi, atsauces un fakti, ka autora teiktais ir patiesība?

PS. Cik noprotu, šo grāmatu izdos arī latviski, es esmu jūs brīdinājis. Otro grāmatu par cilvēces nākotni es nemaz netaisos lasīt, ja autors tā raksta par jau notikušo, tad viņa futuroloģija diez vai izvilks līdz matricas fanfikam.

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi #1 by Aivars Kļavis

Līdz šim autora daiļradi biju iepazinies viņa ciklā Viņpus vārtiem un biju diezgan priecīgs uzzinot, ka iznāks viņa sarakstīta bērnu grāmata. No iepriekš lasītā zināju, ka autoram ir visnotaļ interesants skats uz vēstures notikumiem. Liku cerības, ka arī bērnu grāmatas viņš neradīs supervaroņus un vienus vienīgus baltos tēlos.

“Meteorītu meklējot, Dāvis atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti. Ko melnais akmens var pastāstīt par mūsu tālajiem senčiem? Talkā nāk arheologi, vēsturnieki un… Kad mežonīgo klejotāju uzbrukuma laikā Vardots kļūst par bāreni bez savas cilts, puika ir nolemts nāvei. Taču Vardots ir noskaņots dzīvot un atriebties. Kopā ar citiem pusaudžiem – noslēpumaino Vilka Zobu, brašo Lēnu, karstgalvi Jaānu, nopietno Virgo un citiem – Vardots izveido jaunu cilti un kļūst par tās virsaiti… Jauniešiem dzīve vienos piedzīvojumos un cīņās šķiet lieliska, bet cilšu vecajie pūlas viņus apturēt visiem līdzekļiem…”

Mūsdienu Gregu un Normanu laikmetā tomēr gribētos arī kaut kādu alternatīvu, kas nedaudz bērnos ieaudzinātu vēstures izpratni un lielos vilcienos izstāstītu par notikumiem, kas noveduši līdz esošajai pasaules situācijai. Ļaut saprast, ka dzīve ne vienmēr ir bijusi ar brīvu WiFi ieeju no praktiski jebkura zemeslodes punkta, un youtube ir salīdzinoši jauns izgudrojums. Te gan atzīšos uzreiz, ka šis mans spriedelējums nav nekas jauns, varu derēt, ka akmens laikmetā ar’ bija paaudze, kas uzskatīja, ka sīkie kopš krama izgudrošanas ir palaidušies un nemaz vairs posu nenēsā līdzi! Lai vai kā nebūtu, tagad vairs nav jābalstās uz pirms pārdesmit gadiem uzrakstītajiem senstāstiem, ir iznācis arī kas jaunāks.

Bērni jau pareizi uz vāka raksta, šādām ir jābūt bērnu grāmatām par vēsturi, nevis sauss faktu apkopojums ar standarta bildēm, bet saistošs stāstījums, kur lasītājs var identificēties ar varoņiem. Autors baltu priekšteču dzīvi nav izskaistinājis ar pasaku elementiem, viņa varoņu dzīve ir nežēlīga un īsa. Vardots ir dzimis vēstures posmā, kad daudzas tautas labākas dzīves meklējumos ir spiestas mainīt savu atrašanās vietu. Te ir lopkopju un zemkopju konflikti, šur tur vēl aizķērušās pavisam primitīvas tautas, Vardotam ir plāns padarīt savu cilti varenu, un domājams, ka katrs lasītājs spēs saprast viņa motivāciju.

Asiņu te netrūkst, ienaidniekiem te nav īpašas tieksmes gari un ilgi aprakstīt savus ļaunos plānus, ar vāli pa galvu un problēma atrisināta. Šis ir tikai pirmais posms ceļā uz Baltijas jūru, un te jāatzīstas, ka viens pasaku tēls tomēr te ir – Melnais pareģis, tāpat kā Viņpus vārtiem Vecais vīrs kalpos par centrālo elementu grāmatu sērijā.

Izlasījās vienā piegājienā, arī mans astoņgadnieks atzina šo grāmatu par labu esam un izlasīja ātrāk par mani. Lieku 9 no 10 ballēm un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu.

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

Sen senos laikos es izlasīju pirmās divas šīs triloģijas grāmatas un biju patīkami pārsteigts par autora izvēlēto tēmu un izklāstu. Trešo grāmatu es dabūju tās iznākšanas dienā, taču lasīšana nevedās. Man jau bija aizdomas, kā tas viss beigsies, un nemaz negribējās tās salīdzināt ar realitāti.

Pulksteņmeistari melo, un nu viņu meliem ir pienācis gals. Klakeri beidzot ir atbrīvojušies no verdzības, taču ko viņi darīs ar savu iegūto brīvību. Iznīcinās cilvēci vai dzīvos savā nodabā? Izrādās, ka katrs klakeris savu brīvību uztver savādāk. Jax ir kļuvis par mesiju, viņu uzskata par klakeru atbrīvotāju, taču ir vēl kāds spēlētājs, kas visu laiku atradies aiz horizonta, un viņa iespējas jaunajā situācijā ir būtiski paplašinājušās.

Mani šajā grāmatā visvairāk intereseja holandiešu pulksteņmeistari, viņu pasaules kārtība ir sākusi grūt. Cerēju, ka iegūšu kaut kādus ieskatus viņu plānos un mērķos. Šeit autors mani patīkami pārsteidza, pulksteņmeistari izrādījās tādi paši cilvēki kā pārējie, kuru dzīves sastāv no sīkām ambīcijām un lielas varas, kas kopā ar vēlmi uzzināt vairāk rada nežēlīgus tirānus. Viņiem klakeri ir tikai varas noturēšanas instruments, viņus nemaz īsti neinteresē pašiem sava produkcija. Smēdes noslēpumi ir kaut kas līdzīgs rituālam, kurā iesvaidīti vien daži. Viņus vairāk interesē totāla vara pār cilvēkiem, nevis pār saviem mehānismiem. Pirmajās divās grāmatās mēs jau redzējām šo pētījumu rezultātus, bet nu tas paceļas jaunā līmenī. Anastasijai nākas izstrēbt putru, ko tā un viņas kolēģi ievārījuši.

Franču izlūkošanas priekšniecei Berenicei nākas doties ceļojumā, jo viņas tauta arī ir atguvusi brīvību, bet palikusi bez resursiem. Šķiet, ka brīvība ir tāds nosacīts jēdziens, kuru diezgan viegli var pazaudēt. Tādēļ ienaidnieki jāžmiedz jau šūpulī. Diemžēl te bērna vietā atradīsies klakeris ar plānu, kas lēnām tiek realizēts jau pāris gadsimtus.

Autors pēdējā grāmatā ir pievērsies Terminatora centrālajai tēmai, kas būtu, ja mākslīgs konstrukts, ieguvis saprātu, nolemtu vērst pret saviem izgudrotājiem. Cilvēkiem par laimi šis klakeris, kura vārds gadsimtiem bija saistīts ar klakeru leģendām un cerībām, ir nolēmis punktu pielikt pats. Rūdīts lasītājs zinās uz ko tas velk uz episku “boss battle” grāmatas beigās. Pēc kuras no pelniem dzims jauna valstība.

Grāmatas vēstījums ir skaidrs, nav ko darboties ar lietām, par kurām nav nekādas sajēgas. Ar robotiem un mākslīgiem intelektiem ir jābūt īpaši uzmanīgam. Varbūt tavs robots putekļsūcējs nemaz nav tik paklausīgs darba darītājs, kā tas no malas izliekas. Varbūt viņš aiz tā krēsla aizķeras speciāli, lai ar savu klabēšanu nodotu ziņu ledusskapim? Nekad nevar būt drošs. Uz šo grāmatu var raudzīties arī kā uz apspiesto un apspiedēju attiecību ekstrapolēšanu stīmpanka pasaulē. Pasaulē, kur kalpi dzīvo ilgāk par saimniekiem un kur viņiem beidzot izdodas sagaidīt brīdi piestādīt rēķinu.

Izcila triloģija, pēdējā grāmata gan vairs nespēja sagādāt īpašus pārsteigumus, un pats noslēgums bija nedaudz par cukurainu, bet visi ķeksīši stīmpanka bojevika žanra čeklistā bija salikti meistarīgi. 9 no 10 ballēm.

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile

Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.

Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.

Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.

Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris

Gads jau tuvojas beigām, bet vienu lielu apņemšanos vēl neesmu izpildījis. Gada sākumā man bija optimistisks plāns izlasīt visas iznākušās sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas. Citādi sanāk dīvaini – es viņas pērku, bet nelasu. Grāmatu izdevēji tak priecājas par to popularitāti, bet es pat nezinu, kas tur iekšā! Izlasīju Sarkano dzīvsudrabu un pēkšņi sapratu, ka varēšu vēl paspēt. Man patīk kārtība, un nolēmu vēl nelasītās sērijas grāmatas lasīt pēc kārtas. Bereļa un Jundzes grāmatas bija izcilas, kas gan varētu noiet greizi?

“Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirmais darbs — sakņots pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā, tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.”

Pēc citāta uz grāmatas aizmugures nekas neliecināja, ka autors būs izvēlējies Latvijas literatūrai raksturīgo vīrieša lupatas tēlu par galveno varoni. Ar Rūdolfu Reiznieku lasītājs sastopas pirmajās grāmatas lapaspusēs, viņš sāk ar vērienu nolaupot veselus trīs bērnus, kādiem nolūkiem, nav skaidrs, bet par laimi pedofilija tā nav. Rūdolfa dzīve, kā jau katram, iesākas saulainās bērnības mājās. Viņa labākais draugs Gaiļu kalna Arvīds dzīvo tur pat netālu kaimiņu mājās, viņu senči kaut kāda iemesla dēļ ir uz nažiem, bet tas jau nevienu nesatrauc. Abi izmācas par skolotājiem, Arvīds aiziet biznesā, bet Rūdolfs pa revolucionāru taku. Taču visa tā revolūcijas padarīšana nabaga skolotāja nenobriedušajam prātam liek aiziet pa pieskari. Īstos iemeslus lasītājs uzzinās izlasot grāmatu.

Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.

Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma – kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.

Zivju gripa Šmitostā by Jānis Valks

Šo grāmatu iepirku pirms veseliem trīs ar pus gadiem. Tikko biju izlasījis Rakstu vācēja ceļu un nodomāju iepazīties ar autora daiļradi pamatīgāk. Jau tad Lata romāni vairs nemaksāja tikai latu, bet daudz dārgāk. Taču visu laiku kaut kā nesanāca, zināju, ka grāmata ir no ironiski nenopietnajām, un visu laiku atliku uz brīdi, kad vajadzēs ko izklaidējošu, par Latviju ar vietējā kolorīta tematiku. Šī gada februārī es gandrīz pieķēros pie grāmatas, grāmatu izstādē redzēju, kā ļaudis gāž riņķī stendu, kur tirgoja Lata romānus, atcerējos man tak ar tāds ir! Sanāca kā sanāca, nomuļļāju lasīšanas sākšanu līdz oktobrim.

Pazudis kāds vietējais zvejnieks un kuģu mehāniķis, kurš līdz vēlai naktij labojis kuģa dzinēju. Darbnīcā ieradies no rīta, bet vakarā nav atgriezies…

Šmitostas pazemes bunkuri vecajam jūras vilkam ir ruma paradīze un iztikas avots gan padomju, gan brīvās Latvijas laikos. Ieeja zināma tikai viņam, taču, kad ostā ierodas izmeklētāji Gvido un Gustavs, vecais vilks saprot, ka taisnības vārdā ir jāsadarbojas.

Anotācija šoreiz ir izdevusies laba un patiešām atklāj visa stāsta būtību. Ja ķersies klāt pie grāmatas, gaidot kaut ko Ulissam līdzīgu, tad met krustu un liec grāmatu atpakaļ plauktā. Arī īsti Volless šis nebūs, jo sižets ar varoņiem ir izstrādāti daudz rūpīgāk. Šī grāmata ir domāta tam, lai, cilvēkam ļaujot izklaidēties no sirds patikas, pie reizes ļautu apsmadzeņot mūsu ikdienas slēptās puses.

Autors ir uzkonstruējis kādu ostas mazpilsētu Šmitostu, pilnīga miera osta, mērs, šķiet, ir saprātīgi korumpēts, cilvēki viens otra biznesu respektē, un tumšās šeptes, ja tādas gadās, nelec ārā no pieņemamā rāmjiem. Galvaspilsētas nomale, kurā vismaz ārēji nekas nenotiek. Tipiski mazpilsētai, arī šī izrādās īstas sūdu kaudzes analogs, jo vairāk biksta, jo vairāk smird. Katrs, kas dzīvojis mazpilsētiņā spēs atrast saskares punktu ar savu realitāti un tādēļ vien būs gatavs teikt labus vārdus par grāmatu.

Pēc sižeta īsts detektīvs ar bojevika elementiem, konstruēts kā kinematogrāfam domāts, ar nopietnu kauju pašās grāmatas beigās. Tīri vai nobrīnījos, ka netika izdzīti pļavā tanki. Autoram ir humora izjūta, tā šajā grāmatā tiek lietota ar apdomu, un stāsts netiek pārvērsts feļetonā. Vietām, iespējams, nedaudz parupji, bet kurš gan nekad nav lietojis parupjus jokus stresa situācijā?

Konspirācijas teorija ir šīs grāmatas kodols, lielākās sazvērestības literatūrā iekrīt nevis uz to, ka tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku, kuri mīl komunicēt ar sazvērestībā neiesaistītiem projektiem, bet ar to, ka novāc no ceļa kādu nevienam nezināmu cilvēku. Šeit ar viss sākas ar pazušanu, bet beigās atklājas īstena globāla konspirācija. Konspirācija ir absurda, kā jau tas īstenai konspirācijai pienākas, bet tai pat laikā tik vienkārša savā konstrukcijā, ka grūti nenoticēt. Tā sevī ietver bailes no globalizācijas, nezināšanu un iespēju tikt pie piķa.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labi uzrakstīta un, ja rodas vēlme pēc viegla izklaidējoša detektīva, kas nedaudz uzjundīs vēstures atmiņas, nešaubies ne mirkli, ņem šo ciet! Ja dzīvo zvejniekciemā vai ostas pilsētā un jau no bērna kājas esi klausījies vecu vīru stāstus, par to, ko krievu armija darījusi tepat pie šitās piestātnes, tad šis ir obligāta lasāmviela.

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

next posts 1 2 3 4 … 6 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …