Navigate / search

Lūška by Татьяна Толстая

Šo grāmatu pirmoreiz izlasīju pirms diviem gadiem, pirms pašas pandēmijas – patika, ļoti patika. Vēl nodomāju, žēl, ka tā lasāma tikai krieviski un diez vai tulkotājam izdotos pārnest visu tās kolorītu mūsu mēlē. Tas būtu tikpat kā mēģināt pēc neīstu ugurķēnu saēšanās mēģināt saprast koceni. Tādēļ biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju par izdevniecības Prometejs (Lai slava viņiem!) plāniem izdot šo grāmatu latviski. Nācās izlasīt vēlreiz latviski, pat neskatoties uz to, ka man vēl mājās ir palikušas nelasītas grāmatas un Benedikta izmisums man vēl nedraud.

Reizēm naktī tu pamodies klusumā un satraukts uzdod sev jautājumu: “Kāpēc nevar dzirdēt peles?”. To, ka tu esi sācis dzīvot garīgu dzīvi tādā pusnomodā nemaz uzreiz nevar apjēgt, jo cilvēku jau velk atpakaļ pie saknēm. Šī grāmata pilnībā ataino mīlīša dzīvi no apsviedīga Fjodrkuzmičas iedzīvotāja Benedikta līdz patiesam garīgās dzīves dzīvotājam. Benedikts ir cilvēks ar gaišu galvu un arī Seku viņam nav. Māmuļa piedzimusi pirms Sprādziena un šai saulē nodzīvoja 233 gadus. Par laimi viņa tēvs bija jau pēcsprādziena bērns un izaudzināja Benediktu par kārtīgu vīru. Nu tādu, kurš zina, ka sabiedrības pamatā ir pele. No tās gan zupu var izvārīt, kažoku uzšūt un peļu tauku sveces gaismā kādu tāšu gāmatiņu izlasīt.

Pasaule ir mainījusies – ir noticis Sprādziens, un viss iepriekšējais ir aizslaucīts mēslainē. Fjodrkuzmiča ir patiess jaunās civilizācijas šūpulis, kurā valda Fjodrs Kuzmičs, lai slava viņam! Mīlīši dara savas ikdienas lietas un rātni izpilda virspavēlniecibas Ukazus, jo kurš gan vēlas, lai pēc viņa atbrauktu Sanitāri? Sanitāri ir vajadzīgi, viņi cīnās pret tautas atpalicību un neizglītotību. Vai tirgus dienā mīlīši nevar no murzām pa pāris pelēm nopirkt uz tāšu grāmatiņas, kuras sacerējis pats Fjodrs Kuzmičš, lai ilgs viņa mūžs, vai Fjodrs Kuzmičš , lai slava viņam, nerūpējas lai tautas prāti kļūtu gaišāki? Rūpējas – grāmatas galvenais varonis Benedikts ir viens no šiem pārrakstītājiem. Bet ko dara mīlīši? Viņi grāmatas, kas nāk no pirmSprādziena laikiem, pūdē zem lāvas, ierok mitrā bedrē, plēš ārā lapas tin papirosus un izmanto kā vāciņus cibām. Grāmatu vairs nebūs, autori ir miruši un nekad vairs neviens neuzrakstīts “Armēnijas zvīņspārņu” piekto izdevumu. Atpalikušajai tautai to nekad nesaprast, un tādēļ ir ukazi un Sanitāri.

Grāmata ir distopija un, manuprāt, tā zināmā mērā sasaucas ar apjukumu, kas tautā valdīja pēc PSRS sabrukuma, kad cilvēki bija uz īsu brīdi atstāti bez ukaziem un Sanitāriem, varēja uzreiz manīt, ka mīlīši paši par sevi nemaz dzīvot nemāk. Cilvēkiem tika dota iespēja lasīt visu, ko vien viņi vēlas, un atklājās brīnumu lietas. Mums visiem kaut kādā mērā piemīt Benedikta kaite, caur kuru izlasītais tiek uztvers burtiski un teksta interpretācija nemaz nav tik biežs viesis lasīšanas procesā, pa lielam ir viss viens, vai lasa Ziemeļu vēstnesi vai Pinumus, nenotiek nekādas sistematizācijas un jauno zināšanu ielikšanu kādā lielākā pasaules uztveres kopainā. Es padsmit gadu vecumā noteikti biju īsts Benedikts, kuram galvenais bija, lasāmais nevis tā kvalitāte. Tādēļ labi sapratu viņa sāpi, brīdī, kad lasāmais aptrūkās, arī man dzīvē ir nācies vērsties uz nosacīto “stepi”, kur bez čečeniem ir atrodamas arī jaunas grāmatu krātuves.

Ja no lasīšanas viedokļa tad otro reizi pārlasot, man tāpat kā pirmajā reizē, pirmā grāmatas puse izrāvās vienā paņēmienā, jo tur jau viss tā idilliski ar humoru, mīlīši jautrojas, dzīvo savu dzīvi un tu tāds pāri visiem smejies par viņu aprobežotību, viegli lasīt. Pēc kāzām gan, kad autore sāk ķerties klāt nopietnām tēmām un tu kā lasītājs sāc apjaust, ka arī pats nemaz neesi tāds murza kā sevi saskati, tad kļūst nedaudz grūtāk. Jo kuram gan ir viegli sevi pārlauzt un iedomāties tādu ķecerību, ka pele varbūt nemaz nav sabiedrības pamats.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, teicams lasāmais. Liels paldies jāsaka arī tās tulkotājam Arvim Kolmanim, kurš ir izdarījis visu iespējamo, lai to lasītājs varētu uztvert tāpat kā oriģinālu!

Un ja gribas izlasīt pavisam profesionālu recenziju par šo grāmatu iesaku to meklēt šeit.

Stāsti by Hovards Filipss Lavkrafts

Sākšu uzreiz ar atrunu, ka ne vien šīs grāmatas izdevniecība pieder vienam manam labam draugam, bet arī es pats esmu bijis nedaudz iesaistīts grāmatas tukošanas procesā, tādēļ visu rakstīto uztveriet, ņemot vērā iepriekšminēto informāciju.

Vai kādreiz veroties Mēnesī tā pilnajā spozmē, tu esi sajutis, cik ļauni tas lūkojas pretī, un kā šī sajūta tevi nelaiž vaļā dienām? Un tad tu nododies šaubām, kurš Senais tas bija, kas pievērsa savu šaušalīgo uzmanību tavai niecīgajai radībai … Kā piemēram, kādēļ Ziemasvētku eglīšu mantiņas reizēm pašas no sevis sāk izdot skaņas, kas skan kā stabulēšana un ieklausoties dzirdi “Tekeli-li! Tekel-li!”? Kādēļ jūras ciema krastā zivis tirgojošās tantiņas vienmēr pat karstākajā vasaras dienā nēsā ap kaklu šalli un jo tālāk no pilsētas tu atrodies, jo mazāk tu saproti viņu valodu? Kādēļ veco mājvietu vietā visilgāk saglabājas ābeļdārzi un aizaugušas akas? Tikai apgāda “Prometejs” izdotais Lavkrafta stāstu krājums spēs tev sniegt atbildi uz šo un uz daudziem citiem jautājumiem, ko tu savā prātā nemaz nespēj pats noformulēt un uzdot.

Šajā stāstu krājumā ir apkopoti daži un, iespējams, labākie no Lavkrafta stāstiem – Dagons, Ktulu aicinājums, Krāsa no kosmosa, Danvičas šausmas, Čukstētājs tumsā, Ārprāta kalnos un Ēna pār Insmūtu. Lvakrafta daiļrades pazinējs pamanīs, ka te nav neviena Sapņu cikla stāsta, bet, būsim godīgi, ar tiem var piepildīt atsevišķu stāstu krājumu.
Pats ar Lavkraftu iepazinos deviņdesmito gadu vidū izlasot stāstu “Krāsa no kosmosa” krievu valodā. Neteikšu, ka tas mani baigi pārsteidza, jo viss jau šķita kut kur lasīts un redzēts. Tajos tālajos laikos, kad lasīju visu, kam virsū uzrakstīti burti, es vēl nebiju nonācis līdz atziņai, ka rakstnieki mēdz aizņemties idejas no saviem priekštečiem, un šausmu literatūrā Lavkrafts ir gan pats aizņēmies, bet vēl vairāk ir aizņēmušies no viņa. Pilnībā visus viņa stāstus izlasīju tikai divtūkstošo sākumā un tad jau es spēju ar pirkstu parādīt, kurš autors ko no viņa ir aizlienējis. Lavkrafta stāsti nav zaudējuši ietekmi arī šodien, laiku pa laikam parādās pa antoloģijai, kurās apkopoti mūsdienu autoru stāsti, kuri norit Lavkrafta mitosa pasaulē, tomēr nekas nevar aizstāt arī paša oriģināla lasīšanu. Un nu par dažiem krājuma stāstiem:

Šajā krājumā mans favorīts ir “Ārprāta kalni”. Šai stāstā autors ir noslēpis visas šausmas vienā no pēdējiem baltajiem plankumiem , kas vēl atlicis uz Zemes Antarktīdā. Zinātnieku ekspedīcija tur atrod ne tikai senu civilizāciju paliekas, bet arī vēl senākus šausmīgus notikumus, kas nav zaudējuši savu spēku un to vien gaida, lai apdraudētu mūsu civilizāciju. Jebkura jauna zinātnes nozare paver durvis atklājumiem un šajā stāstā gods atvērt Pandoras lādi tiek uzticēts arheoloģijai un polārpētniecībai. Neliela, bet labi finansēta ekspedīcija piedzīvo patiesu ārprātu vēl neatklātajā kontinentā, un izdzīvojušie vēlas, lai par viņu atklājumiem neviens nekad neuzzinātu. Episks stāsts, kurš ietekmēs literatūru, kinematogrāfiju un datorspēles vēl ilgi. 10 no 10 ballēm.

Čukstētājs tumsā” – Karkosa un Hastūrs te ir pieminēti tikai kā vārdi šausmonīgos rituālos, par kuru patieso dabu mēs varam nojaust tikai no trakā arāba Nekronomikona un Pnekotiskajiem manuskriptiem. Bet stāsts ir labs, pa Senajiem, kas mums līdzās dzīvo jau no senseniem laikiem. Par to, kā cilvēces izplešanās ASV mežonīgajos apgabalos ir radījusi sadursmi starp Senajiem un cilvēkiem. Zinātnieki kā vienmēr ir apbrīnojami naivi un lētticīgi, vietējais novadpētnieks izpilda episku last stand pret citdimensiju ordām, viņa liktenis paliek neskaidrs. Viņa līdzinātājs paliek, lai pastāstītu stāstu. Plutona atklāšana ir liela kļūda. 10 no 10 ballēm.

Ktulu aicinājums”– interesants vecmeistara stāsts, kas radīja Ktulu, un šeit ir par viņa atgriešanos. Kaut kur Jaunzēlandes krastu tuvumā parādās ne vairāk ne mazāk R’ljē pilsēta, tas viss sapīts kopā ar sapņiem un dīvainiem kultiem, stāsts ir pa pirmo. 9 no 10 ballēm. Jābrīdina, ka šis stāsts pēc mūsdienu standartiem ir ļoti rasistisks un autors nudien neslēpj savus uzskatus par kanakiem un citiem jaukteņiem. Neatkarīgi no stāsta novēroju, ka Jaunzēlandes cilvēkiem Kutulu nav svešs un mans t-krekls ar uzrakstu Obey Cthulhu zinātāju vidū tika uzņemts ar atzinību gan lielveikalā, gan vulkānu piekājē. “Ktulu fhtagn”, “Ktulu fhtagn

Šis nu ir stāstu krājums, kuru es noteikti ieteiktu izlasīt katram šausmu stāstu cienītājam, jā, iespējams viņi ir nedaudz atšālējušies, jo grūti jau stāstam noturēties pretī gandrīz simts atklājumu gadiem. Ja godīgi ir arī nedaudz dīvaini, ka vajadzēja gaidīt tik ilgu laiku, lai kāds tik apjomīgu Lavkrafta darbu krājumu izdotu latviešu valodā.

Čapajevs un Tukšums by Viktors Peļevins

Šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu izlasījis covid-19 mājās sēdēšanas laikā. Varētu likties, ka mājās sēžot var izlasīt daudz vairāk nekā ikdienā un, iespējams, ka kādam tā arī ir, bet ne man. Dienā vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt bez grāmatu lasīšanas. Un nākas vien secināt, ka vilcienam grāmatu lasīšanā ir daudz lielāka nozīme nekā es to biju iedomājies. Šo grāmatu man izlasīšanai piešķīra Andris un, domājams, tikai tādēļ es viņai vispār pieķēros.

Pjotrs Tukšums no vienas puses ir tāds kā dzejnieks, kas ir šo to savā dzīvē sasniedzis, taču Oktobra revolūcija viņam ir piespēlējusi iespēju kļūt par krievu lielākā mistiķa Čapajeva līdzgaitnieku. Tai pat laikā eksistē arī kāds cits Pjotrs Tukšums, kas atrodas trako mājā un gudri cilvēki izmanto viņu savos pētījumos. Kurš tad ir reālais Pjotrs un vai vispār ir iespējams būt reālam pasaulē? Stāstā autors ir pamanījies ievietot dažādas realitātes, te ir Pjotrs ar savām revolūcijām, Marija, kuru smagi ietekmējusi Baltā nama apšaude, Serdjuks ar savu īpatnējo skatījumu uz japāņu kultūru un Volodins, kurš zina ceļu uz mūžīgo kaifu. Katrs no viņiem bēg no realitātes kā nu māk.

Ja man šī grāmata būtu īsi jānoraksturo, tad:

“Biedri strādnieki! … Šodien, Biedri, Es redzēju Ļeņinu! Urrā!”

Kā cilvēkam, kas bērnu dienās zināja simtiem anekdošu par “Peķku un Čapajevu”, mani uzrunāja grāmatas nosaukums vien. Nevar teikt, ka šī bija pirmā reize, kad lasu darbu par realitātes pamatu šķietamību un veco labo ideju, ka pasaule ir tikai tas, kā mēs to uztveram, un mūsu pašu uztveres interpretācija ir katra paša iekšējās pasaules iekšējā lieta. Bet šī noteikti bija pirmā reize, kad es to lasīju kontekstā ar Oktobra revolūciju un PSRS pēc-sabrukuma gadiem. Nav jau nekāds brīnums, ka Pjotram nākas bēgt no revolūcijas, protams, nekad nav skaidrs, no kuras uz kuru viņš ir īsti aizbēdzis. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi, cilvēks pats izvēlas laiku un vietu, kurā viņš dzīvo, grāmata ir tikai veids kā to lasītājam un Pjotram to pavēstīt.

Ja godīgi, tad es samelotos, ja apgalvotu, ka izpratu grāmatu pilnībā visos slāņos, vēl vairāk – diez vai es viņus visus pat spēju identificēt. Lielākā daļa atsauču uz klasisko literatūru droši vien man pagāja garām, toties par Iekšējo Mongoliju gan es šo to biju dzirdējis. Vispār man šķita, ka visa šī grāmata ir tāds sajaukums no  “Gödel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter”, “Lielo patiesību meklējumi by Edgars Imants Siliņš” un Lobsang Rampa darbu idejām. Šī nav no tām grāmatām, kuru es skrietu ieteikt visiem. 9 no 10 ballēm.

Strange Weather by Joe Hill

Šo grāmatu man pērnā gada (2017) blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Andris. Viņš jau zina, ka es esmu liels Stīvena Kinga cienītājs, un Kinga dēla darbs nudien ir laba ideja. Diemžēl grāmatai bija jāgaida vesels gads līdz izlasīšanai. Varētu jau runāt par taupīšanu un citiem štruntiem, bet, godīgi sakot, šogad man lasīšana nudien nevedas.

Nebiju ieskatījies satura rādītājā un nemaz nenojautu, ka te ir četri stāsti  nevis viena novele. Kam negadās? Tādēļ sākot lasīt pirmo stāstu Snapshot domāju, ka uz šāda materiāla izstiept tēmu kā Kinga Tommyknockers diez vai izdosies. Stāsts ir žanra standarta risinājums, kurā bērnības atmiņas tiek sajauktas ar tagadni, un viss pēc būtības ir par atmiņu. Jā, ir Feniķietis ar savu kameru, kas nozog cilvēku atmiņas, bet patiesībā jau nav kamerā, bet pašā cilvēkā. Tāds interesants skats uz to, kas mēs esam, ko mēs atceramies un vai maz ir vajadzīgs pārdabisks radījums, lai no mūsu prātiem izgaistu būtiskas atmiņas. Par to, kā mūsdienās tas viss ir mainījies, par to, kā datori mums ļauj atcerēties un saglabāt praktiski visu. Izcils stāsts, kas liek aizdomāties. 10 no 10 ballēm.

Loaded – par amerikāņu apsēstību ar ieročiem. Es teiktu, ka tā ir vairāk tāda iekšēja tēma, ko man īsti līdz galam nekad nesaprast. Tēli ir sarakstīti labi, tādi, kas iespiežas atmiņā. Taču es neteiktu, ka stāsts man patiktu. Tehniski nav kur piesieties. 8 no 10 ballēm.

Aloft – par mākoņiem un mīlestību, par to, kā reizēm ir sajūtas, kuras vajag palaist prom. Daudz alegoriju un alūziju visnotaļ interesantā situācijā. Īsumā – galvenais varonis, lecot ar izpletni savas nesen mirušās draudzenes piemiņai, nonāk uz dīvaina mākoņa, kurš nelaiž viņu prom. Ir standarta bailes no augstuma un izdzīvošana, bet mākonis nav parasts, tas izpilda pilnīgi visas vēlmes. Ir tikai problēma tikt no viņa prom. Nu un pārējais ir atkarīgs no katra lasītāja iztēles. Galvenā doma ir par to, ka dzīvē ir lietas, no kurām labāk laisties prom un nedzīvot fantāzijās. Ir izcili pasniegta – 9 no 10 ballēm.

Rain – atspoguļo mūsdienu pasaules bailes, teroristi ir izstrādājuši ieroci, kas liek līt stikla lietum. Tipiska pēcapokalipses pasaule mums pavēsta par pirmo stikla lietu un pēdējo īsto lietu. Par pasauli, kas izmainās pāris dienu laikā, par to, kas patiesībā satur kopā sabiedrību. Nedaudz mājienu par terorisma finansētājiem, par bezatbildīgām korporācijām un humoram pastardienas kults, kurš nevēlas kārtējo reizi kļūdīties. Spilgti galvenie varoņi, labs settings un arī pastaiga pa pēclietus pasauli bija laba. 9 no 10 ballēm.

Ja gribas ko dikti līdzīgu Stīvenam Kingam, bet ne tik brutālu tad šī grāmata būs pašā laikā. Priecājos, ka neapstājos pēc otrā stāsta, jo pēdējie atbilda manai gaumei.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari

Sapiens

Kā nu gadījās, kā ne, reiz iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā ieraudzīju šo grāmatu. Nopriecājos, domāju kaut kas populārzinātnisks. Viņa par brīnumu nebija nonākusi manā redzeslokā, paskatījos goodreads tur pāri pa simts tūkstoš cilvēkiem bija uzskatījuši par vajadzīgu atstāt vērtējumu par šo grāmatu. Nevar jau tik daudz kļūdīties. Pirku nost un pēc kāda laika sāku lasīt.

Pirms 100’000 gadiem zemi apdzīvoja vismaz sešas cilvēku sugas, šodien palikusi tikai viena mūsu Homo Sapiens. Kā mums izdevās uzvarēt? Kādēļ mūsu senči sanāca kopā un izveidoja pilsētas, karaļvalstis? Kādēļ mēs ticam dieviem, nacionālismam un cilvēktiesībām, naudai, grāmatām un likumiem, bet tai pat laikā esam birokrātisma, patērētāju kultūras un sarakstu vergi? Ko mums nesīs nākošā tūkstošgade? Šai grāmatā autors apskatīs visus šos jautājumus un sniegs savu versiju par tām.

Sākumā biju dikti nopietns un grāmatai piegāju nopietni, galu galā nevajag jau uzreiz mest stūrī visu, kam pats nepiekrīti. Sākums bija diezgan aizraujošs, protams, vietām gribējās pajautāt autoram, vecīt, kā tu to zini, ko mūsu senči domāja? Es interesējos par arheoloģijas aktualitātēm un nemaz nebiju tik drošs, ka autora versija ir patiesība. Bet neskatoties uz to, stāsts par cilvēku izsišanos barības piramīdas virsotnē bija aizraujošs. Tad sākās nodaļa par Lauksaimniecības revolūciju, posmu, kad cilvēki no klimšanas pa mežu apmetās, lai sētu miežus.

Brīdī, kad autors sāka runāt par to, kā lauksaimniecība padarīja laimīgo meža mednieku dzīvi par murgu, es sapratu, ka mūsu ceļi šķiras. Pilnā nopietnībā runāt par miežu ļauno plānu, kas lai saglabātu savu genomu un uzlabotu to, ir ar viltu licis cilvēkiem ziedot brīvo klejošanu un ļauties īsākai, slimību pilnai dzīvei, neiztur nekādu kritiku. Vēl ļaunāk, viņi ir nodarījuši pāri cāļiem, tiem laimīgā 20 gadu dzīve mežos un pļavās aizstāta ar murgu pāris gadu garumā! Par teliņiem nemaz nerunāsim, negribu jūs saraudināt! Pēc šīm atklāsmēm es autoru vairs nespēju uztvert nopietni. Sāku lasīt šo grāmatu kā virtuves filozofa atklāsmi, kurā viņš dalās ar visu to, kas ienāk prātā. Pats konstruē apgalvojumus un tos entuziastiski pats arī apgāž, neskatoties cik vienam vai otram apgalvojumam vispār ir saistības ar realitāti. Ciest nevaru, ja lasītājus uzskata par aunu baru.

Līdz ar katru nākamo nodaļu grāmata kļūst garlaicīgāka, izlasīju par dzimumnevienlīdzību, naudu un globalizāciju. Bija stāsts par impērijām un tautu unifikāciju. Lasot nav sajūtas, ka autors būtu iedziļinājies tēmā, vairāk tādi personīgi pārspriedumi. Ja kā piemērs par cilvēka izaugsmes iespējām, tiek piesaukts Harijs Poters, tad tas tomēr ir zināms argumentu “kvalitātes” rādītājs.

Pirmajā mirklī pēc izlasīšanas gribējās ielikt 2 no 10 un likties mierā, taču nedaudz padomājis sapratu, ka vispār jau to vēsturisko aspektu autors bija izklāstījis tīri interesanti un ja atmet viņa personīgo viedokli, kurš te tiek pasniegts kā vienīgais, nemaz jau tik slikti nav. Izlēmu ielikt 5 no 10 ballēm. Ja esi mitis zem akmens un vēlies uzticēties svešam viedoklim bez kritikas un pārdomām, šī grāmata te to pilnībā sniegs. Taču ja būsi dzīvē ko lasījis citu, agri vai vēlu nonāksi konfliktā ar autora uzskatiem un uzdosi sev jautājumu – stāsts ir labs, bet kur ir pierādījumi, atsauces un fakti, ka autora teiktais ir patiesība?

PS. Cik noprotu, šo grāmatu izdos arī latviski, es esmu jūs brīdinājis. Otro grāmatu par cilvēces nākotni es nemaz netaisos lasīt, ja autors tā raksta par jau notikušo, tad viņa futuroloģija diez vai izvilks līdz matricas fanfikam.

Hazāru vārdnīca by Milorad Pavić, Milorads Pavičs

Hazāru vārdnīca

Šo grāmatu man grāmatblogeru ZIemassvētkos iedāvināja Sibilla ar vārdiem:

“Asmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sākuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija, un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).”

Šī bija viena no tām grāmatām, par kurām es nemaz nebiju dzirdējis. Jau pēc pāris dienām es devos šīs vārdnīcas meklējumos. Latviski viņu atrast ir tikpat nereāli kā Daubmana 1691. gadā izdoto oriģinālu. Apstaigāju visas zināmās lietoto grāmatu pārdotuves. Pārdevējas saprata, par ko es runāju, bet šādas grāmatas uz vietas nebija. Nolēmu padoties un nopirkt krievu mēlē, ar to nebija nekādas problēmas. Pēc šādas ņemšanās biju tā nosvīdis, ka varēju padusēs sālīt zivi, un grāmatas lasīšana atlikās līdz augustam

Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, reiz nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas ticības priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamās versijas par hazāru pievēršanos jaunajai reliģijai ir pretrunīgas. Ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Arī Hazāru vārdnīcas lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

Lasīju paralēli citām grāmatām un, citējot hazāru vārdnīcu “šāda lasīšana robežojas ar daudzsievību”. Es gan nelasīju kājās stāvot pie loga grāmatu zemē nolicis, kā to būtu vislabāk darīt. Līdz ar to izlasot grāmatu krievu valodā es sapratu, ka neko nesaprotu. Mana nesapratne bija tik liela, ka baidījos, ka paša kamielis man neiespļauj acīs, redzot tādu stulbumu. Tādēļ nolēmu izlasīt vēlreiz un latviski. Šoreiz grāmata atradās uzreiz (acīmredzot viņu ir grūti atrast tam, kurš to gatavojas lasīt pirmo reizi) un pārlasīju atkal.

Lasīju kā grāmatu no viena vāka līdz otram. Jā, labāk būtu laiku pa laikam apgriezt to otrādi un lasīt tā, vai vēl labāk iedot kādam, lai tas skaļā balsī lasot ietu no tevis projām, tā uztverot tikai svarīgāko. Taču esmu pārāk slinks, lai būtu tik apņēmīgs lasītājs. Izlasot otru reizi un dzimtajā valodā, man daudzas lietas salikās pa plauktiņiem.

Šeit nav lineāra stāstījuma, te stāstu ir daudz, un visi viņi ir juku jukām. Ne velti grāmata saucas vārdnīca. Teorētiski no medicīnas terminu vārdnīcas var iegūt kopainu par cilvēka ķermeni, bet tas būs dikti piņķerīgs darbs. Šeit ir tas pats centrālās sižeta līnijas ir hazāru polemika, nāve, sapņu mednieki, tautu izzušana, demokrātijas kritika, nelabā darbi pasaules vēsturē, kabalas nianses un daudzas citas tikpat aizraujošas lietas. Šeit viss notiekošais ir maģiskais reālisms, caur kuru autors pauž savus uzskatus, kuri nenoliedzami ir ļoti nacionālistiski.

Хазарский словарь

Centrālais jautājums ir tautu izzušanu, grozies kā gribi, hazāri reiz bija vareni, bet kur viņi ir tagad? Viņus pazudinājusi vēlme pielīst pārējai pasaulei, nevēlēšanās palikt ārpus visām trīs lielo reliģiju ellēm, zaudējot savu identitāti un izkūstot apkārtējās tautās. Tagad hazāru dzejas vārsmas zina vien papagaiļi Kaspijas jūras krastos. Grāmatas pielikumā ne velti viens no velniem jautā, kas ir demokrātija? Stiprākas tautas pakļaušanās vājākajām? Iespējams, ka esmu vienkārši ieciklējies uz nacionālisma tēmu, taču šķiet, ka katrs ieraksts to atbalso.

Taču ir vēl pāris stāsta līmeņi. Pirmkārt šī ir vārdnīca, kas sastāv no trijām vārdnīcām – kristiešu, arābu un ebreju. Katrai no tām ir savs skatījums uz hazāru polemiku. Un ne uzreiz ir redzams, ka diezgan daudz no teksta tiek veltīts kādas citas daudz lielākas vārdnīcas sastādīšanai. Tās mērķis ir aprakstīt Ādamu, radību no kuras cēlies cilvēks un kurš beigās nomirs savu bērnu nāvē. Šis process kaut kādu iemeslu dēļ nav pieņemams nevienai no ellēm, un to sūtņi dara visu, lai Hazāru vārdnīca, atslēga uz pirmo Ādamu, nekad netiktu sastādīta.

Papildus te ir vēl daudz labu stāstu, kas skar tādas nopietnas lietas, kā golemi un nāve, krūkas bez dibena, mīlestību, garos un īsos gadus, ebreju kopienas nianses septiņpadsmitajā gadsimtā. Fascinēja sīkumi, kas pieminēti vienkārši tāpat garāmejot, bet nez kādēļ radot autentiskuma sajūtu.

Man pat nav īsti kur piesieties, jo tas tikai lieku reizi parādītu manu neaptēstību un, iespējams, to, ka man labāk grāmatas lapas būtu bijis izmantot, lai nosusinātu zupai tauku plēvi. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt, ja patīk samezgloti daudzslāņaini darbi, kuri saliekas kopā tikai pēc izlasīšanas. Ja esi no tiem, tad šī grāmata būs no tām, kuru lasīsi un pārlasīsi visa mūža garumā.

Pieneņu Vīns by Ray Bradbury

Pieneņu vīns

Lēnā garā sāk tuvoties beigas manam Fantastikas pasaulē sērijas lasīšanas projektam. Šī grāmata patrāpījās uz beigām, īsti nevarēju atcerēties, vai viņa ir laba vai slikta, zināju vien to, ka te nav nekādas fantastikas, ja vien neskaita autora valodu. Palikušas bija vien divas grāmatas nelasītas, tādēļ izvēle bija viegla.

Duglass ir parasts divpadsmitgadīgs ASV mazpilsētas puika, kurš 1928. gada vasarā pēkšņi apzinās, ka ir dzīvs un nedaudz vēlāk saprot, ka var arī nomirt. Šīs lietas gan pārāk nesamaitā viņa vasaru, tas vienkārši ir no tiem atklājumiem, kas nedaudz pārvērš skatu uz dzīvi. Vasarā autors daudz spēlējas ar nāvi visdažādākajos tās viedos, bet tā lielākoties tiek aiztaupīta sirmgalvjiem. Duglasam tie ir kā laika mašīnas, kas spēj aiznest atpakaļ pagātnē un līdz ar tiem nomirst veseli laikmeti. Taču nāve ir tikai fonā, dzīve jau rit uz priekšu, un zēna vasarā ir daudz zāles smaržas, bišu sanoņas un vecmāmiņas gatavotie ēdieni.

Redzams, ka arī amerikāņu autors nav spējuši mierīgi paiet garām “Kalpa zēna vasaras” sindromam, šajā gadījumā tas ir paveikts kvalitatīvi. Piestrādājis ir arī tulks tulkotājs, un tādēļ teksts lasās tā, it kā būtu sarakstīts latviski jau no sākta gala. Neskatoties uz to, ka ir daudz tēlainu aprakstu un nav nekā no fantastikas, man darbs patika ar savu veiksmīgi parādīto bērnišķīgumu, kurā reizi pa reizēm iezogas nopietnas pārdomas par dzīvi vispār, ar visiem sirmgalvju dzīves iespraudumiem un viņu vēlmi atgriezties bērnībā. Ideja par to, ka mēs patiesībā nemaz nepieaugam, un bērns mūsos paliek uz visiem laikiem ieslēgts novecojošā čaulā. Par atmiņām, kuras cilvēkos sapildās tāpat kā pieneņu vīns pudelēs, tās lielākoties atgādina par aizgājušiem pavasariem un vasarām, taču ir sajūtams arī rūgtums.

Pāris stāsteļi krājuma beigās turpina autora nāves tēmu, šoreiz gan centrālie tēli ir sirmgalvji, kuri neparko negrib nomirt. Dažs labs visu dzīvi to vien dara, ka mēģina izvairīties no nāves (tā bieži vien ir personificēta kā jauneklis melnā uzvalkā) un nepamana, ka īsti tā nemaz nav dzīvojuši. Ir par mūzām jaunu puiku, kuram īsti pasaulē nav ko darīt, jo pēc pāris gadiem cilvēki viņu pamana un nākas pārcelties uz jaunu vietu. Tas laikam, lai ilustrētu to, cik ļoti sabiedrība ir pieķērusies novecošanai, lai nenovecošana skaitītos nepieņemama. Varbūt tas bija alegoriski par cilvēkiem, kuri nespēj dzīves laikā zaudēt bērnu sevī un tādēļ izskatās pēc dīvaiņiem “nopietno” vidū. Kas to lai zina, katrs var saprast pats, kā grib.

Ir arī “Palle viens pats pasaulē” remeiks, kur kāda ģimene ir palikusi viena pati visa pasaulē un dzīvo it kā laimīgu dzīvi. Tas gan varoņiem netraucē pārtikt no citu cilvēku atstātajiem darba augļiem un priecāties par fantastisko klusumu pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas kaut ko vienkāršu, nesamākslotu par bērnību, un “Balto grāmatu” vairs negribas pārlasīt, tad droši var ņemt šo, nenožēlosi!

Neredzamās pilsētas by Italo Kalvīno

Pilsētas

Pat nezinu, kam pateikties par šīs grāmatas izlasīšanu, ieraksts, uz kuru gatavojos atsaukties, acīmredzami ir lasīts kādā paralēlā realitātē, bet bez tā es šai grāmatai tā arī nekad nepieķertos. Kurš gan pirktu grāmatu ar kaut kādu džeku uz vāka, kuram rokās nav pat zobena, vai vismaz pusplika sievišķa? Speciāli aizgāju uz izdevniecības bodi, pāris minūtes meklēju, jo zināju tikai nosaukumu, un atradis neticēju, ka grāmatai par pilsētām var būt tāds vāks.

Pasaule ir brīnumu pilna, bet ne visiem ir lemts šos brīnumus skatīt savām acīm. Arī varenajam Hubilajam valsts lietas aizņem pārāk daudz laika, lai aplūkotu savu impēriju, tādēļ viņš klausās ievērojamā ceļotāja Marko Polo stāstus par tām vietām, kuras tas apmeklējis, par kurām dzirdējis, un iespējams, izdomājis. Šeit lasītājam ir iespēja iepazīties ar šīm Marko Polo aprakstītajām pilsētām, un kas zina, varbūt atrast ko pazīstamu.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzo slāņos, katram pēc vajadzībām un katram pēc spējām. To var lasīt kā fantastisku pilsētu tūrisma aprakstu. Sapņot arī pašam kādreiz aizbraukt uz pilsētu, kas atspulgā kopē pati sevi vai to, kura balstās uz zirnekļa pavedieniem. Autors šādiem lasītājiem palīdz, ļoti bieži aprakstā tiek pastāstīts, kā līdz konkrētai pilsētai nokļūt, trīs dienas pāri tuksnesim, vai ejot pret austrumu vēju. Tiek doti pat pilsētu nosaukumi ,un nekas nepadara pilsētu reālāku kā tās vārds.

Var aizdomāties par pilsētām kā tādām, jo katra cilvēka apziņā eksistē tikai viena vienīgā pilnīgā pilsēta. Tā, pret kuru tiek salīdzināts viss redzētais un sajustais. Visas pārējās pilsētas ir tikai šīs prātā konstruētās pilsētas atspulgi, jeb kā moderni būtu teikt, daudzdimensionāla objekta četrdimensiju ēnas. Man grāmata lika padomāt par saviem ceļojumiem un pilsētām, kuras esmu apmeklējis. Pēc kā es tās esmu vērtējis, ko no katras esmu paņēmis līdzi. No kuras man atmiņā palikuši baznīcu torņi, kura pamanījusies aizķerties ar vecpilsētas mūri, gadās jau arī pa kādai, no kuras atmiņā palikuši vien garāmejot noklausīti dialogi vai futūristiska tualete. Jo vairāk pilsētas tu apmeklē, jo vairāk vari tuvoties savas ideālās pilsētas rekonstrukcijai.

No otras puses, iespējams, nekur nemaz nevajag nedz braukt, nedz meklēt, viņa pilsētas jēdziens jau katram pašam ir galvā, un jauni iespaidi to var aizmālēt un pazudināt. Hubilajs ir varens vīrs, un viņam nemaz nebūtu iespējams apmeklēt kādu pilsētu, jo viņa paša svīta ir pilsēta par sevi. Šajā ziņā viņam nemaz nav iespējas redzēt citu perspektīvu un atliek vien paļauties uz citu stāstiem. Agrāk tas bija dikti modīgi, ja paskatāmies, kaut vai viduslaiku atlantus ar pilsētu ainavu grafikām un tās siluetiem. Pat sēžot uz vietas cilvēks, ja pacenšas var saprast un atrast vietu pasaulē. Galu galā, mēs katrs esam savas pasaules centrs, mērs un atskaites punkts. Arī pats Hubilajs, kad ir noklausījies pietiekoši daudz stāstus, apgūst stāstīšanas mākslu.

Urķīgākam prātam noteikti nepatiks visas šīs gaisīgās atsauces uz ideālo pilsētu un gribēsies saprast, kas tad ir autora pilsēta. Nevajag satraukties, atbildi uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem te mierīgi var atrast. Ja vien grāmata ir pietiekami bieza un pietiekami poētiski uzrakstīta, tajā var atrast visu, ko vien vēlies.

Šī ir no tām, kuru nebūtu ieteicams raut cauri no vāka līdz vākam. Citēšu Vili Kasimu: “Ideāla tualetes lasāmviela, jo citādi vari ievilkties un izšauties cauri visām nedaudzajām lappusēm, paliekot ar caurvēja sajūtu.” Pilnībā piekrītu viņa novērojumiem. Te ir vērts piebremzēt, izlasīt pa vienam vai diviem stāstiem. Var lasīt pēc kārtas, var arī atšķirt jebkuru uz laimi. Liela būs vilšanās tiem, kas sagaida no šīs grāmatas Marko Polo ceļojumu turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Stouners by Džons Viljamss

Stouners

Pērngad par šo grāmatu lasīju daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes. Taču, izlasot anotāciju, es tomēr noraustījos un nelasīju. Taču tā sagadījās, ka Andris man iedeva to papīra versijā, sak, būs brīvs vakars, izlasīsi! Apritēja gads, brīvi vakari bija, taču lasījās pavisam citas grāmatas. Beigu beigās saņēmos un izlasīju.

Viljams Stouners, fermera dēls, apņemas studēt lauksaimniecību, taču atklāj sevī kaislību pret literatūru un kļūst par literatūrzinātnieku un pasniedzēju universitātē. Gadiem ritot, Stouners piedzīvo daudz vilšanos: ieprecēšanās “smalkā” ģimenē atsvešina viņu no vecākiem, karjerai tiek likti šķēršļi, sieva un meita salti novēršas no viņa, un jaunu mīlestību iznīcina skandāla draudi. Arvien vairāk ieiedams sevī, Viljams Stouners iepazīst stoisku klusēšanu un sastopas ar dziļu vientulību.

Sākšu uzreiz ar pozitīvajām lietām. Autors ir talantīgs, to es nemaz necentīšos apšaubīt. Valoda ir bagāta, un pat visikdienišķākās lietas tiek aprakstītas meistarīgi atklājot varoņu emocijas, raksturu un situāciju. Vēl vairāk, autors šajā grāmatā pierāda, ka viņš spēj labi rakstīt pat par visnotaļ garlaicīgu galvenā varoņa dzīvi.

Galvenais varonis Viljams Stouners man absolūti nepatika, bet tik depresīvu tēlu es sen nebiju manījis galvenā varoņa lomā, ja nu vienīgi kā Īā no Vinnija Pūka. Viljams ir gatavs samierināties ar pilnīgi visu, ko dzīve viņam liek priekšā. Viņu nevar īsti saukt par bezmugurkaulnieku, jo būtiskos jautājumos viņš tomēr spēj rīkoties mērķtiecīgi. Taču viņam trūkst jebkādas iniciatīvas, vēlmes uzlabot savu dzīvi. Var teikt, ka viņu neinteresē nekas, ja vien tas nav saistīts ar angļu literatūru, un tas neietekmē viņa mācīšanas procesu. Taču tā kā universitātes sienās dzīve lielākoties ir miera osta, tad Stounera dzīve ir peldēšana pa straumi.

Grozies kā gribi, lasot visu laiku ir jušana, ka autora centrālais vēstījums ir: katra dzīve ir dzīve. Lielākoties tā var būt visnotaļ bezjēdzīga nodarbe, un iespējams, ka dažam pagadās to nodzīvot tā, ka neviens to pat lāgā nepamana.  Taču pat ja tev šķiet, ka kādam cilvēkam dzīvē nav nekādas jēgas, tas nebūt nenozīmē, ka tev ir taisnība. Dzīvei aizraujoši piedzīvojumi un brīnumainas lietas ir diezgan rets notikums, visbiežāk tā ir pelēcīgā ikdiena, ar kuru mums katram nākas sastapties. Un iespējams, ka būt literatūras doktoram nemaz nav tas sliktākais variants. Taču mani pilnībā atgrūda varoņa šaurais skatījums uz dzīvi vispār, tāda nišas dzīve, kurā dominē viena vienīga samierināšanās.

Pats lasīšanas process man sanāca visnotaļ saraustīts, sākums aizgāja gludi, gandrīz kā latviešu literatūras grāmatās centrālais tēls zemnieku puika, un tādas lietas nedaudz aizdzen atpakaļ bērnībā un lasās labi. Mācību gaitas nav nekāda Hogvarta, bet universitātē Stouneram ir draugi un sociālā dzīve. Pēc kāzām es sapratu, ka grāmatu var mierīgi likt nost, jo sekoja visnotaļ garlaicīgs grāmatas posms, kas īsti atspērās tikai pie varoņa pusmūža krīzes.

Iespējams, ka es grāmatu lasīju nepareizajā dzīves sprīdī. Iespējams, ka lasot brīdī, kad esmu nedaudz depresīvākā noskaņojumā man autora vēstījums šķistu daudz nopietnāks un dzīvei pietuvinātāks. Iespējams, ka es par daudz esmu aizrāvies ar dižpārdokļiem un gribot negribot no grāmatām esmu pasācis gaidīt piedzīvojumus, kaut ko tādu, kas manā dzīvē nenotiek, un tagad esmu vienkārši samulsis, nedabūjis gaidīto. Visādi var gadīties, bet grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Uzrakstīta jau smuki, un nav garlaicīga, bet nav arī diez ko interesanta. Fanu pulkam īsti neesmu gatavs pievienoties, lai gan apjaušu, par ko autors tiek slavēts.

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Rensoms Rigss

Dvēseļu krātuve

Reizēm pacietība atmaksājas, un šogad ir tas gads, kad  latviski iznākusi pēdējā grāmata, kura veltīta Miss Peregrīnes brīnumbērniem. Jāatzīst, ka man bija visnotaļ grūti noturēties un nepakampt grāmatas beigas oriģinālvalodā. Taču no tā mani atturēja fakts, ka pirmās divas man ir latviski. Šo grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem liels paldies!

Sešpadsmit gadus vecais Džeikobs atklāj sevī jaunas un varenas spējas un drīz vien ienirst gadsimtu dzīlēs, lai glābtu savus īpatnos draugus no pamatīgi apsargāta cietokšņa. Šajā ceļā Džeikobu pavada Emma Blūma – meitene ar liesmojošiem pirkstu galiem, un suns Edisons Makhenrijs, kura deguns spēj saost nolaupīto bērnu pēdas. No mūsdienu Londonas viņi nokļūst Velna aizas ielu labirintos – Viktorijas laikmeta Anglijas visbriesmīgākajā graustu rajonā. Tieši tur pasaules īpašo bērnu liktenis tiks izlemts uz visiem laikiem.

Šoreiz grāmatas anotācija ir labi uzrakstīta, tā atklāj grāmatas būtību un neko daudz nepasaka priekšā. Iepriekšējās grāmatas beigas bija traģiskas, tāpat kā pirmās. Tādēļ pirms lasīšanas sākšanas neliku lielas cerības uz šīs grāmatas beigām. Autors jau īsti savus varoņus nežēlo. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Džeikoba turpmākais liktenis mani interesēja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka autors man piegādāja visu, ko es no viņa sagaidīju.

Stāstījuma struktūra nav mainījusies, te ir tikai viens varonis, un tas ir Džekobs. Puisēns, kurš spēj sarunāties ar tukšpauriem un nebaidās no nebūtnēm. Viņa misija ir izglābt savus draugus un parādīt ļaunajiem, kur vēži ziemo. Viņam aiz muguras nestāv armija, viņi ir tikai trīs. Nav arī nekāda konkrēta plāna, taču tas nav nekāds šķērslis. Īpatņu pasaule iet uz galu, laika cilpas galvenā ļaundara Kola vadībā tiek izpostītas, īpatņi aizdzīti nebrīvē, kur ar viņiem tiek veikti šaušalīgi eksperimenti. Viduslaiku Londonas laika cilpa nav nekāda vieglā pastaiga, te visu teritoriju kontrolē ienaidnieks un bez sabiedrotajiem neiztikt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Nezinu, vai autors rakstot šo grāmatu jau domāja par kinematogrāfiju, bet šeit gandrīz katra lapaspuse ir piebāzta ar kolorītiem otrā plāna varoņiem un piedzīvojumiem. Pakaļdzīšanās un bēgšana no vajātājiem te ir galvenais pārvietošanās veids. Nodevība un pušu mainīšana ir tikpat populāra kā elpošana. Tas ļauj autoram uzturēt spriedzi gandrīz visas grāmatas garumā. Ēzelīša Īā vārdiem sakot: “Labs nekad nav uz ilgu”. Ja lasītājs pieturas pie šāda pieņēmuma, viņam nenāksies pievilt sevi ar nepamatotām cerībām.

Nav jau tā, ka autors visu uzmanību cenšas pievērst tikai piedzīvojumiem. Sava artava tiek arī viduslaiku sabiedrības problēmām – nabadzībai, nolemtībai un bezizejai. Tas viss tiek iekļauts īpatņu pasaules problēmu kontekstā. Taču nekādu sociālo zinātņu traktātus te nevajag sagaidīt. Maz tiek runāts par nabadzības cēloņiem un problēmām. Tas viss ir tikai dekorāciju daļa, lai pašausminātu lasītāju. Netiek aizmirstas arī tik triviālas lietas kā draudzība, mīlestība un piederības meklējumi.

Protama lieta, ka viskolorītākais personāžs šeit ir Kols, Džeikoba un visu īpatņu arhiienaidnieks. Viņš nudien ir maniaks ar labām plānošanas prasmēm. Beidzot ir pienācis laiks uzzināt viņa dzīves nerediģēto versiju. Īpatnis par nebūtni nekļūst vienkārši tāpat, uz to ir ejams garš ciešanu pilns ceļš, kuru nevar veikt bez mērķa. Neiztikt arī bez trakiem zinātniekiem un šaušalīgiem eksperimentiem. Izrādās, ka Kola mērķis ir Dvēseļu krātuve. Te nu beidzot lasītājs uzzina, kādēļ jālaupa imbrīnes, cik svarīgas ir brāļu un māsu attiecības, kurš ir notikumu vaininieks un kurš oportūnists. Tiek dots neliels ieskats īpatņu vēsturē, un tie nebūt nav bijuši miera un saticības laiki.

Tā kā no šīs grāmatas biju sagaidījis piedzīvojumus un jau apradis ar domu, ka autoram vienīgais varonis būs Džeikobs, tad spēju atrast pāris lietas, kurām piesieties. Proti, autoram būtu tomēr vajadzējis saņemties un nobeigt grāmatu divdesmit lapaspuses ātrāk. Tad, kad lasītājs ir vēl adrenalīna pārpilns, jūtot līdzi Džeikobam. Taču autors nav varējis apstāties un viņš ir pieķibinājis klāt “beigas”. Tad vēl tās fotogrāfijas. Ja iepriekšējās grāmatās tās ļoti organiski iekļāvās saturam un radīja sajūtu, ka viņas tik tiešām ir vajadzīgas, tad šajā tās tika izmantotas tikai garāmejošu epizožu ilustrācijai. Šķita, ka šīs epizodes ir uzrakstītas tikai tādēļ, lai autors varētu ievietot fotogrāfiju. Taču pretsvaram, autora risinājums žanra standartam – ļaundara monologam bija vienkārši burvīgs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, visa sērija kopumā godam ir nopelnījusi tikpat. Ja patīk aizraujoši piedzīvojumi, kuri noris gan mūsu pasaulē, gan pasaulē, kura atrodas mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, bet kurā ne visiem ir ļauts ieiet, tad šī ir tieši tāda grāmata. Varonis te ir tikai viens, un viņa ceļš ir grūtību un pārdzīvojumu pārpilns. Džeikobs ir kā tilts starp lasītāju un īpatņu pasauli, nodrošinot katram iespēju atrast kaut ko pazīstamu abās pasaulēs.

%d bloggers like this: