Navigate / search

Adatas acs by Kens Folets

Adatas acs by Kens Folets

Sen nebiju lasījis spiegu romānu. Nē, nu ir jau nācies ar dažādiem fantastikas vai pat fantāzijas elementiem, bet tādu, kas piesaistīts mūsu pašu pasaulei un vēsturei, sen nebija nācies. Domāju, ka kādus septiņus gadus noteikti. Nolēmu laboties un izlasīt kādu klasisku spiegu gabalu par Otro pasaules karu. Tā nu manās rokās ar izdevniecības Zvaigzne gādību nonāca “Adatas acs“.

Tātad Otrais pasaules karš iet uz beigām. Vācija ir informēta, ka sekos angļu iebrukums kontinentālajā Eiropā, jautājums tikai kur – Kalē vai Normandijā. Arī vācu ģenerāļos nav vienprātības, tādēļ Hitlers nolemj nogaidīt līdz tiks saņemta pilnīga informācija no Adatas. Adata jau no kara sākuma Lielbritānijā strādā vācu izlūkošanas labā. Viņš nav nekāds amatieris, ne tāds kā vēlākie spiegi, viņš ir cēlies no aristokrātiem un savam darbam pieiet ar profesionalitāti. Viņš nekad neatstās nevienu liecinieku, kas varētu viņu atpazīt un diskreditēt. Tādēļ viņam tiek dots uzdevums noskaidrot, kāds ir iebrukumam Kalē gatavotās armijas stāvoklis. Par šo uzdevumu uzzina arī angļu pretizlūkošana un dara visu iespējamo, lai notvertu Adatu, pirms tiek nodota informācija.

Viss stāsts rit trijās paralēlās sižeta līnijās, centrālais ir Adatas stāsts, britu pretizlūkošanas aģentu stāsts. Un kādas ģimenes stāsts, kuri dzīvo nomaļā salā pie Skotijas krastiem. Vīrs ir invalīds, zaudējis cerības lidot un aizstāvēt savu valsti. Viņa sieva, kas jūtas pamesta viena ar bērnu. Tomēr te neviens nav lieks, un visam atradīsies vieta romāna beigās.

Romāna sižets būvēts pēc klasiskā principa, divu konkurējošu spēku cīņa. Likmes augstas un abas puses ir līdzvērtīgas, uzvarēt var ikviens. Tas notur lasītāju pie grāmatas no sākuma līdz beigām. Abu pušu darbības ir diezgan racionāli pamatotas, un nekādas klavieres no krūmiem sižeta gaitā netiek izstumtas. Pozitīvi, ka grāmatas autors diezgan veiksmīgi spēj noturēties reālās vēstures notikumu gaitas robežās, tas patiesībā ir uzdevums, ar kuru ne katrs rakstnieks tiek galā. Mēs jau visi zinām, ka Sabiedroto karaspēks izsēdās Normandijā, un ir skaidrs, ka Adata informāciju nepaspēs paziņot savai virspavēlniecībai. Bet šīs zināšanas rada interesi, kā tad to spiegu noķers, kas tad viņam samisēsies. šī neziņa par atrisinājumu liek izlasīt grāmatu līdz galam.

Grāmata ir visai interesanta un lieku 8 no 10 ballēm. Nav zemē metama, interesants un izklaidējošs lasāmgabals, lasās ātri un nepiespiesti. Ja patīk spiegu romāni, kuri norit uz vēsturiska fona, tad šis ir lasīšanas vērts.

Dodger by Terry Pratchett

dodger terry pratchett

Domāju, ka neesmu vienīgais, kas ar nepacietību gaida katru jauno Prečeta grāmatu. Nez kādēļ iesākumā biju iedomājies, ka šī būs jauna grāmata Diskzemes ciklā, bet izrādījās nekā. Grāmata ir veltīta Viktorijas laikmeta Londonai. No vienas puses jauki, ka kautkas cits, no otras žēl, ka nav Diskzeme.

Grāmatas galvenais tēls Dodger (turpmāk Dodžers) ir diezgan nemanāma personība Londonā, viņu it kā visi pazīst, bet, ja ir vēlme būt nemanāmam, viņš tāds var būt. Dzīvo viņš pie kāda ebreja vārdā Solomons, un galvenā nodarbe ir naudas un vērtīgu priekšmetu meklēšana Londonas kanalizācijā. Naudiņa, ja tā nokrīt uz ielas, jau tā vienkārši nepazūd, viņas ieskalo notekās, un tad tās aizķeras dažādās noteku bedrītēs. No šīm vietiņām tad uzņēmīgs jauns cilvēks izlasot vērtslietas var pelnīt iztikšanu.  Dodžers visticamāk tā arī nodzīvotu savu mūžu, ja vien kādā lietainā naktī viņš neizglābtu kādu jaunu sievieti, kurai uzbruka divi aizdomīgi vīri. Ar viņas izglābšanu pilnībā izmainās Dodžera dzīve. Viņš iepazīstas ar Čārliju Dikensu un uzsāk pats savu izmeklēšanu, kas pilnīgi negaidot viņu ieved Londonas augstākajās aprindās. Viņš kļūst par varoni un arī par slepkavu mērķi.

Ja kāds ir lasījis Dikensa darbus, kas veltīta maziem ielu bērniem un procesam, kā tie izsitās cilvēkos, tad šī grāmata ir pilnīgi atklāts pakaļdarinājums. Ieturot gan pamācošo toni, gan sarežģītas teikuma konstrukcijas. Ja nu vienīgais valoda tāda prastāka, un mēsli un apenes pieminētas biežāk. Diemžēl izdevies replicēt arī stāsta ritējuma gausumu, kas mani nedaudz tracināja. Ja tā padomā, tad arī paša Dodžera tēls ir ņemts no „Olivera Tvista”, tur gan viņam tik labi neveicās kā šajā stāstā.

Kopumā vispār tāds jauks stāsts par tā laika reālijām, gan par klaidoņiem un klaidonīšiem. Grūto bērnu dzīvi Londonā, gan cilvēkiem, kas viņiem cenšas palīdzēt, gan par tiem, kas cenšas izmantot. Sievietes loma sabiedrībā, preses ietekmi uz sabiedrisko domu un protams, cik labi var nostrādāt viens viltīgs plāns. Tiek piesaukti un iesaistītas daļa no tā laika slavenībām, vēsturiski gan tur sanāk rasols, bet sastopam Dikensu, Pīlu, Henry Mayhew, pat karaliene netiek piemirsta. Un kur nu vēl Solomona smirdīgais suns Onāns. Skaidra lieta, ka viss beidzas laimīgi, vismaz lielākajai personāžu daļai.

Nedaudz garlaicīgs, bet lasāms gabals, domāta cilvēkiem sākot no vienpadsmit gadiem. Man gan gāja ar lielu piespiešanos, nav no tām smejamajām grāmatām, vietām pat diezgan bēdīga. Lieku 8 no 10 ballēm. Laba ja patīk lēna notikumu izbaudīšana, kur visi ļoti daudz runā un novēro.

The Prisoner of Heaven by Carlos Ruiz Zafón

The Prisoner of Heaven by Carlos Ruiz Zafón

Nu ko, ja jau „Vēja ēnu” un „Eņģeļa spēli” esmu izlasījis, tad kādēļ gan  novērsties no sērijas jaunākā garadarba. Lai piedod man Safona daiļrades cienītāji, bet es nespēju viņa darbos saskatīt ģenialitāti. Normāli darbi, kas reizēm pavelk uz meksikāņu seriālu cienīgiem sižeta pavērsieniem. Toties lasās ļoti labi, grāmatas spēj aizraut līdzi lasītāju.

Kā jau to minējuši daudzi, šī grāmata nav lasāma atsevišķi no iepriekšējiem darbiem, jo tā sasaista kopā abas pirmās grāmatas. Galvenais varonis mums joprojām ir Daniels Sempere, grāmattirgotāja dēls un viņa draugs Fermīns. Lielākā daļa grāmatas tiek veltīta tieši Fermīnam. Mēs daudz ko uzzinām par viņa pagātni. Uzzinām arī nedaudz par to, kā gājusi bojā Daniela māte un, kas patiesībā notika ar rakstnieku, kurš pārdeva dvēseli velnam, Dāvidu Martinu.

Fermīna stāsts pēc būtības ir „Grāfa Monte Kristo” rimeiks. Cilvēks nonāk cietumā, laiku pa laikam viņu iekausta, cietuma vadība piespiež viņu sadarboties, kameras biedrs zaglis, kas noslēpis lielu laupījumu, blakus cellē traks rakstnieks ar saviem kukaiņiem galvā. Veiksmīga bēgšana pēc pārbaudītas metodes. Tas aizņem lielāko grāmatas daļu. Pagātnes grēciņi šajā grāmatā panāk Fermīnu, bet nekādu dižo iespaidu tas neatstāj. Vienīgais grāmatas devums lasītājam un fiktīvajai Barselonai ir jauna nelieša ieviešana – Mauricio Valls.

Es teiktu, ka šī ir visšvakākā no visām sērijas grāmatām. Grāmatai, kā jau tas ierasts, nav nobeiguma, noslēpumi paliek neatrisināti un nāksies vien skriet uz bodi pēc nākošās grāmatas. Arī Aizmirsto grāmatu Kapsēta izskatās ievilkta grāmatā ar varu. Vienkārši tā lai būtu, lai cilvēkiem būtu kas pazīstams un varētu atsaukties uz Markesa atmosfēru, nekas tagad var piesaukt arī Dimā, jo muka tak no cietuma.

Lai cik tas paradoksāli nebūtu, nenožēloju, ka grāmatu nopirku. Pieskaitītu šo pie vieglas un izklaidējošas literatūras, kas atmodina bērnības atmiņas, par spiegu stāstiem ar revolucionāriem un tirāniem. Ar noslēpumu šoreiz ir tā pašvaki, un arī Fermīna stāsts nav nekas īpaši jauns un pārāk lielu pienesumu sērijai nedod.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja nav izlepis, un lasītas abas iepriekšējās grāmatas. Ja neizlasīsi noteikti nāksies to darīt, kad iznāks ceturtā grāmata. Jācer, ka Safonam kvalitāte un sižeta pārdomātība uzlabosies, un vismaz nākamās grāmatas būs labākas par šo.

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals by Haruki Murakami

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Pēc triloģijas 1Q84 izlasīšanas biju nolēmis likt Murakami kādu laiku mieru. Tas bija jūlija vidus, un domājams, ka vesels mēnesis ir pietiekošs laiks, lai atpūtinātu sevi no autora darbiem. Šo grāmatu ieguvu savās rokās sadarbībā ar Zvaigzni ABC, un jāatzīst, ka tā bija pirmā Murakami grāmata, kuru lasīju latviešu valodā. Līdz šim bija sanācis autora darbus lasīt tikai angļu mēlē.

Kā jau ierasts, Murakami darbos mēs neuzzinām galveno varoņu vārdus, bet tādi šeit ir veseli divi. Katram ir veltīta sava sižeta līnija un tās, protams, grāmatu lasot savijas. Viens varonis dzīvo Japānā un nodarbojas ar skaitļošanu, kas cilvēku valodā nozīmētu informācijas kodēšanu. Šoreiz viņš ir nonācis pie viena ekscentriska zinātnieka, kas vēlas, lai viņa pētījums tiktu nokodēts. Vecais zinātnieks atstāj dīvainu iespaidu, bet darbs ir darbs. Galu galā Sistēma taču nosaka klientus. Skaitļotājs savu padara un atgriežas mājās. Tālāk jau seko pavisam dīvainas lietas, no kurām punduris ar savu milzu brālēnu ir tikai mazākā bēda. Varonis tiek ieauts Skaitļotāju, Šifrētāju un vēl Tumsas radījumu cīņā par informāciju. Neiztrūkst arī noslēpumainas sievietes, viena ir Zinātnieka mazmeita un kāda Bibliotekāre. Un vēl tas vienradža galvaskauss.

Otrs varonis dzīvo Pasaules galā – pilsētā, kas atrodas kaut kur, un kuru apjož Siena. Lai tiktu iekšā, Pilsētā nākas atvadīties no savas ēnas un pieņemt domu, ka ārā no tās vairs netiksi. Viņam Sargs uztic Veco sapņu lasītāja pienākumu. Darbs nav grūts, katru vakaru jānolasa vecie sapņi no Zvēru galvaskausiem un viss. Tomēr varonim gribas salabāt savu es un nepadoties Pilsētas spiedienam.

Grāmatu es ierindotu pie tādas filozofiskas zinātniskās fantastikas ar fantasy elementiem. Sižets mani aizrāva uzreiz no pirmajām lapaspusēm, varbūt īsteni Murakami fani par mani vīpsnās, bet šī, manuprāt, ir labākā no viņa grāmatām, ko līdz šim esmu lasījis. Un tad vēl tā leģenda par vienradža galvaskausa izcelsmi mani vienkārši parāva. Galu galā es jau ar šo to zinu par vienradžiem. Abus varoņus vieno tāds kā virspusējs fatālisms un spēja samierināties ar visu. Tā spēja samierināties man šķita visai nedabiska, cilvēki visu pieņem tādu kā tas ir un pat pārāk necenšas notikumus ietekmēt. Varbūt tie japāņi tādi ir?

Visādi citādi stāsts ir visai kompakts, kur paralēlie vēstījumi mijas viens ar otru. Viens ietver sevī nedaudz piedzīvojumu, alkoholu un seksu. Otrs mierīgas pārdomas par savādo Pilsētu un tās noslēpumiem, un dzīves jēgu vispār. Ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, būtu izlasījis grāmatu vienā piegājienā. Tiešām gribējās uzzināt, kā tā grāmata beigsies. Grāmata progresējot kļūst arvien dīvaināka, neskatoties uz to, ka viens no varoņiem dzīvo pavisam parastā pasaulē, kur brīnumzeme beidzas līdz ar iekāpšanu metro vai taksometrā. Otrs gan dzīvo tādā Utopijā, kur viss tiek stingri regulēts, un galvenais ir ko dot Pilsētai, tad arī saņemsi pretī, neuzdot liekus jautājumus. Iespējams, ka tā tāda ironija par japāņu izslavēto uzticību darbam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar šo darbu manas domas par autoru ir uzlabojušās. Un, iespējams, pēc kāda laika atradīšu laiku vēl kādai Murakami grāmatai. Grāmatu ieteiktu tiem, kuriem patīk savdabīga fantastika, kur galvenais ir varoņa domas un pārdzīvojumi nevis sižets, kas balstīts uz tikai uz notikumiem.

A Face in the Crowd by Stephen King, Stewart O’Nan

A Face in the Crowd by Stephen King, Stewart O'Nan

Kindle viennozīmīgi ir ļaunums, vismaz reizēm. Vai gan citādi es būtu nolocījis veselus piecus dolārus par vienu Kinga stāstu, ja vien tas nebūtu uzreiz pieejams. Pēc pusgada tas noteikti iznāks stāstu krājumā, kurš maksās desmit dolārus. Lai vai kā, jaunāko Kinga stāstu iepirku un izlasīju.

Dīns Evers, pensijā aizgājis loģistikas speciālists un lielas firmas īpašnieks, ir palicis viens. Viņš pēc būtības vairs vada laiku līdz savai nāvei. Viņa sieva ir nesen nomirusi, dēls aizdevies savā dzīvē, un viņš ir palicis viens. Ēst gatavošana viņam lāgā nevedas, draugi palikuši maz, un ar tiem viņš satiekas reti. Vienīgā daudzmaz  jēdzīgā izklaide, kas viņam palikusi, ir beisbola skatīšanās.  Tā nu viņš vada laiku pie televizora skatoties spēles, viss būtu labi, ja vien viņš reiz skatītāju pūlī neieraudzītu cilvēku, kas sen miris, savu bērnu dienu zobārstu.

Stāsts nav tikai par mirušajiem televizorā, tas ir par kāda cilvēka dzīvi, katrs šis mirušais atsauc Dīnam atmiņā pagātnes notikumus un mēs uzzinām, ka viņš nemaz nav bijis tāds paraugpilsonis, kāds iesākumā viņš šķiet, nekā īpaši slikta, bet ar daudziem šikiem grēciņiem, kurus viņš slēpis pat pats no sevis. Bet no mirušajiem jau neko nenoslēpsi, sevišķi, ja pats esi piedalījies dažu viņu aiziešanā.

Grāmatiņa ir visai īsa, vien nieka četrdesmit lapaspuses. Bet stāsts, neskatoties uz līdzautoru, ir Kinga labākajā līmenī. Īsi un konkrēti – mēs tiekam ierauti svešā dzīvē, apskatām citu sīkās negantības. Kas gan varētu būt vēl interesantāks ziņkārīgam cilvēkam? Izlasījuši stāstu mēs tiekam labi izklaidēti, uzzinām šo to par pēcnāves pasaules peripetijām, un tas viss bez šausmām un baidīšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi baisais Kinga fans, tad gan ieteiktu nedaudz paciesties un pagaidīt, kad grāmata iznāks kādā stāstu krājumā.

Hārūns un Stāstu Jūra by Salmans Rušdi

Hārūns un Stāstu Jūra by Salmans Rušdi

Šo grāmatu es saņēmu kā dzimšanas dienas dāvanu. Tas notika kādus septiņus vai astoņus gadus atpakaļ. Tā nu viņu piemeklēja tāds pats liktenis kā lielāko daļu no manām grāmatām – plaukts. Viņa tika ielikta plauktā un tur pavadīja visu šo laiku. Bet tad vienu dienu pienāca viņas kārta.

Hārūns dzīvo valstī, kurā visas pilsētas tiek sauktas alfabēta burtos. Tas rada zināmu sajukumu, bet cilvēki ir pie tā pieraduši. Hārūna pilsēta ir skumja, jo tās iedzīvotāji ir aizmirsuši tās nosaukumu. Tā nu viņi tur visi dzīvotu skumji jo skumji, ja vien Hārūna tēvs nebūtu slavenais stāstnieks Rašīds. Viņa stāsti vienmēr palīdz cilvēkiem un tos uzmundrina. Tomēr kad no Hārūna ģimenes aizbēg māte, dzīve kļūst pavisam slikti. Rašīdu piemeklē Hatam-Šuds un viņš vairs nespēj izstāstīt nevienu stāstu. Viņam ir atslēgts Stāstu jūras abonements. Hārūnam nekas cits neatliek kā doties kopā ar ūdens džinu uz Zemes neredzamo mēnesi, lai šo abonementu atjaunotu.

Nez kādēļ pirms lasīšanas biju domājis, ka grāmata ir domāta lieliem cilvēkiem. Nemaz nebiju pamanījis, ka tā ir pasaka bērniem. Un labi vien ir, būtu vēl iespītējies un grāmatu atlicis uz vēl pāris gadiem. Stāsts sarakstīts vienkāršā valodā un sevī ietver standarta situāciju. Lielie cilvēki paši vairs netiek galā, un bērnam nākas ķerties pie lietas, lai visu savestu kārtībā. Bērns par neko daudz nebrīnās, tikai vēlas, lai viss atkal būtu labi. Viņam uzrodas draugi un arī pasaule, kurā viņš nokļūst pēc būtības ir bērnam radīta. Viss sarakstīts ar gaišu optimismu un cerību, ka labais uzvarēs tik un tā, lai cik bezcerīgi viss neizskatītos.

Grāmatiņa izlasās vienā piegājienā, nav jau arī nemaz tik bieza, ka prasītu daudz laika. Nieka 180 lapaspuses, kopumā lasāmais divām stundām, toties interesants darbs ar austrumu piesitienu, bez rietumiem raksturīgajiem rūķiem un elfiem. Nav pat neviena vampīra. Smuki parādīts, ka nedrīkst visus šķirot labajos un ļaunajos vai vēl trakāk pasludināt kādus par ļaunajiem un iespundēt viņus savas zemes tumšākajā stūrī. Skaidra lieta, ka tas nāks atpakaļ.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pasakai varētu pārmest tās pārmēru vieglumu, ar kuru norisinās visi notikumi, bet ja tā ir domāta bērniem, tad kādēļ gan to lieki sarežģīt?

1Q84 by Haruki Murakami

1Q84

Uz šo grāmatu skatījos visai ilgi un domāju: lasīt vai nelasīt. Parasti es atturos no dižpārdokļu lasīšanas, jo parasti nekas dižs tur nav atrodams. Beigās tomēr padevos un izlasīju visu triloģiju vienā piegājienā. Arī rakstīšu par visām uzreiz, jo radās priekšstats, ka grāmatas sadalītas trīs sējumos vairāk mārketinga un peļņas maksimizācijas dēļ nevis dēļ satura.

Grāmatā notikumus mums vēsta no trīs dažādu varoņu skatupunktiem, te ir Aomame (vārds latviski nozīmētu zaļie zirnīši) fitnesa trenere un brīvajā laikā algota slepkava, kas nogalina vīriešus, kuri ir darījuši pāri sievietēm. Tengo – novelists iesācējs, pats neko lāga nav publicējis, bet ir dažos projektos piedalījies, kā cita autora darbu uzlabotājs. Ušikava – cilvēks ar visai nepatīkamu ārieni, kas strādā par privātdetektīvu, ļoti laba loģiskā domāšana, bet pavisam švakas socializācijas spējas.

Grāmatas centrālā lieta ir novele, kas nosaukta „Gaisa kūniņa”. To ir sarakstījusi kāda Fuka Eri, kas savulaik dzīvojusi noslēpumainā sektā. Stāsts ir visai primitīvas, taču ļoti aizraujošs un Tengo redaktors Komatsu nolemj šo grāmatu izdot, lai to paveiktu, Tengo grāmata ir nedaudz jāuzlabo. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā iesākumā liekas, stāsts sevī ierauj gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē visus personāžus, un pamazām viņu atsevišķie stāstījumi kļūst par vienu.

Grāmatas pluss nenoliedzami ir detalizētie varoņi, mēs par viņiem uzzinām praktiski visu, kas mums ir jāuzzina un pat vairāk. Notikumiem attīstoties, mums tiek pavēstīts par daudzām viņu biogrāfijas detaļām. Bet nu tas jau no Murakimi nav nekas neparasts.  Darbības norises vieta ir 1984. gada Japāna ar visām tās reālijām, no nereālās pasaules te ir tikai sekta un Mazie cilvēki ar savu Gaisa kūniņu/-ām. Ir arī paralēlā pasaule, kurai par godu tad grāmata ir nosaukta 1Q84. Paralēlā pasaule gan nav īsti paralēla, jo ir tikai viena realitāte.

Grāmatas mīnuss ir stāsta pārlieku lēnā attīstība, kas neizbēgami noved pie garlaicības lasītājā. Nu ir jau interesanti lasīt varoņu ikdienas rutīnas, sarunas ar citiem cilvēkiem, bet ne jau tūkstoš lapaspušu garumā. Bet to varētu pieciest, ja vien nebūtu atkārtošanās. Vieni un tie paši notikumi tiek pārstāstīti no tā paša varoņa, pilnīgi ar tādu pašu interpretāciju vairākas reizes. Šī lieta ir sastopama tik bieži, ka rodas jautājums, vai grāmatai maz ir bijis redaktors pirms publicēšanas. No šiem pārstāstiem nav absolūti nekādas jēgas un sižetam papildus, izņemot iestiepšanu viņi neko nedod.

Kopumā lasīt var un, ja esi pieradis pie grāmatām, kur notikumi risinās gliemeža ātrumā, tad nav ne vainas. Man gan gribējās nedaudz vairāk dinamisma, mazāk nevainīgu ieņemšanu un viltīgākus pretiniekus. No zinātnes viedokļa planētu sistēma, kurā figurē divi pavadoņi, mēness lielumā, rezultētos ar ~6 reizes stiprākiem paisumiem un bēgumiem, paaugstinātu vulkānismu, lēnāku zemes rotāciju un citām lietām, kas nemaz neļautu tai Japānai izskatīties kā mūsējai. Labi, varbūt divi mēneši ir tikai simbolisms un man nevajag visu uztvert tik burtiski. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad izlasi visas trīs daļas uzreiz.

Simts vientulības gadu by Gabriels Garsija Markess

Simts vientulības gadu

Aizgāju es pagājušajā nedēļā nejauši uz grāmatu veikalu. Ārā iznācu jau ar divām grāmatām, kuras nopircis biju tikai to lētās cenas dēļ. Par šo grāmatu iepriekš interesējies nebiju, tik cik reiz viņu atradis māsas grāmatu plauktā, apjautājos, par ko tā ir. Jā, redz cik neizglītots es esmu, neko nezinu par Dienvidamerikas izcilāko literatūras darbu un labāko Kolumbijas autoru. Aizlienēt piemirsās, tā kā nācās vien nopirkt.

Par ko tad ir šajā grāmatā, par Kolumbiju un tās vēsturi. Viņu var lasīt gan kā Buendiju dzimtas vēsturi septiņās paaudzēs un tās dzīvi Makondo pilsētiņā, kas ir tieši tāda kādu to vēlas redzēt paši pilsētiņas iedzīvotāji. Bet var lasīt arī kā pašas pilsētiņas vēsturi, kas no Dieva pamesta ciema džungļu vidū, kur ceļu zina vien čigāni, kļūst par industriālu pilsētu un laika gaitā atkal pārtop par nolaistu ciematiņu, kurā vairs nekas nav glābjams. Var lasīt kā apliecinājumu tam, ka vēsturē nav nekā jauna un ka tā ir cikliska no sākta gala. Tam spilgts apliecinājums ir Buendiju ģimenes tradīcija zēniem likt vārdus Arkādio vai Aureljāno un meitenēm Amaranta, Remediosa vai Ursula. Tas viss lasītājam lasīšanas gaitā galvā rada sajukumu, jo grūti saprast kurā brīdī kurš Arkadio tiek piesaukts. Varoņi bieži vien tiek piemirsti kādā rezidences istabā, lai pēc vajadzības kā tādi pagātnes rēgi atsāktu savu darbību.

Nu un, protams, vientulība tā caurvij visu šo stāstu, sākot no vientuļa ciema, kuru dibinājis Hosē Arkādio bēgdams no sava noslepkavotā kaimiņa rēga, beidzot ar gandrīz katra grāmatas varoņa iekšējo vientulību. Kāds ieslēdzas savā istabā un ne ar vienu nekontaktē, kāds nododas greznu dzīru organizēšanā, lai aizmirstu savu vientulību un nespēju mīlēt, kāds klejo pa pasauli kā jūrnieks, kāds visu laiku organizē revolūcijas. Buendiju klans ir lieli speciālisti tajā, lai novērstu uzmanību no savas vientulības. Skaidrs arī tas, ka tik vientuļam klanam ir aktuāls arī incesta temats. Galvenās raizes ir, lai bērns nepiedzimtu ar cūkas asti. Ja ieprecas kāds svešinieks, tad tam šajā mājā ir grūta dzīve, jo ierasto kārtību nav iespējams mainīt nevienam.

Skaidra lieta, ka šai grāmatai arī prasītos nopietns priekšvārds, kas lasītājam izskaidrotu pāris lietas. Kolumbijas un, iespējams, visas Latīņamerikas vēstures peripetijas. Sākot no daudzajām revolūcijām un to varoņiem un beidzot  ar ekonomiskās attīstības cikliem un galvenajām industrijām. Tad par sliktu nenāktu apskaidrot kas ir “maģiskais reālisms”. Cik nu es nopratu tas ir tā, brīnumainas lietas tiek uzdotas par ikdienišķām un reizēm pavisam parastas situācijas pasniegtas kā maģiskas. Ja kāds varonis nomirst, viņš tik un tā dzīvo vien tālāk un ietekmē stāsta notikumus.

Noteikti labi būtu, ja es prastu spāņu mēli un lasītu oriģinālā, domāju, ka stāstam ir daudz dziļāka nozīme gan varoņu vārdos, un tajā kā izskatās oriģināla struktūra. Grāmata lasās ļoti ātri, kam gan nepatīk parakņāties pa svešu cilvēku, lai ar izdomātu, netīro veļu. Viņa ir gan laba lubene, gan ironisks vēstures stāsts un katrs lasītājs tajā spēj atrast visu, ko vien viņš vēlas. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tagad tikai man jānoskaidro, ko nozīmēja tas atrastais spāņu galeonas vraks netālu no ciemata. To, ka viņi Kolumbijā ir iebraucēji, tikai par to aizmirsuši? Tauta, kas aizmirsusi savas saknes? Jebšu tādi, kam vēsture ikdienā diez ko neinteresē? Nezinu varbūt man ir pārāk vienkārši spriedumi.

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.

Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.

Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.

Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas.  Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.

Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.

Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.

Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.

Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.

Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.

The Dark Tower I: The Gunslinger by Stephen King

Pēc tam, kad biju izlasījis jaunāko Kinga noveli par Torni, nospriedu, ņemt un pārlasīt visas. Torņa cikls Kingam ir kaut kas tāds, ko viņš rakstījis visu savu rakstnieka mūžu. Kā viņš pats apgalvo pēcvārdā, ja nekas cits nav rakstījies, tad viņš sēdies pie Torņa cikla. To nevar nepamanīt, Torņa pasaule ir ietekmējusi, tieši vai netieši, daudzas viņa grāmatas. Ir sastopami gan Melnais vīrs, gan Sarkanais karalis. Torņa cikls ir autora mūža darbs.

Grāmata sākas pavisam vienkārši:

„ The man in black fled across the desert, and the gunslinger followed.”

Šis teikums pastāsta mums visu ko mēs šajā grāmatā izlasīsism. Strēlnieks Rolands dzenas pakaļ noslēpumainam vīram melnā apmetnī. Pakaļdzīšanās notiek vairāku iemeslu dēļ. Melnais vīrs ir pastrādājis daudz ļaunu lietu, kas novedušas pie pasaules kārtības sabrukšanas un Rolanda prāt ir pelnījis mirt, ir arī personīga atriebība un vēlme uzzināt par Torni.

Šī ir sērijas pirmā grāmata un pat autors vēl nav izstrādājis visus konceptus līdz galam, tādēļ pasaule sanāk tāda ieskicēta. Viņš pats atzīst, ka tad viņam nav bijusi pat nojausma, kas ir tie cilvēki uz kuriem Rolands atsaucas. Mēs saprotam, ka esošā pasaule ir pārpalikums no kādas senas civilizācijas, kas varbūt attīstības ziņā ir bijusi pārsimts gadus mums priekšā. Strēlnieki no visiem spēkiem cenšas saglabāt pasaulē civilizētu kārtību. Tai pat laikā Labā Cilvēka sludinātāji cenšas sagraut to pavisam. Viņi nesola neko, bet paņem visu. Tā nu Strēlnieks dzenas tuksnesī pakaļ Vīram melnā, uzduras sen aizmirstiem artefaktiem, dēmoniem , dīvainām pilsētām un atceras sen aizgājušus laikus .

Kā tēls viņš nav vēl pārāk attīstīts, viņam dominē tikai viens mērķis tikt līdz Tornim, lai tur tiktu ir jāpanāk šis cilvēks, burvis vai dēmons. Rolands nerēķinās  ne ar ko, viņš ir gatavs upurēt visu šā mērķa vārdā gan draugus, gan vienkāršus garāmgājējus. Viņam ir sava ideja par lietu kārtību un kā īsts strēlnieks viņš to cenšas ieviest visā pasaulē. Tikai vienu brīdi Rolands gandrīz novirzās no mērķa, sastopot Džeiku. Džeiks ir mazs puisēns, kas nonācis šeit no mūsu realitātes. Kadēļ un kā viņš nezina, viņš ir pārliecināts ka ir jau miris.

Man grāmata patika, ir viņa tāda savdabīga. Rolands vairāk atgādina biorobotu, kas iznīcina visus savā ceļā, bet viņa mērķis parauj līdz lasītāju. Grāmatas beigās arī lasītājam jau ir radušies jautājumi, kurus uzdot Vīram melnā un noskaidrot patiesību par Torni. Neteiksim, ka šī patiesība būtu liels izdomājums, viņa ir pat diezgan patiesa arī mūsu pasaulē. Tagad jautājums ir, kas Torņa pašā augstākajā stāvā atrodas aiz durvīm.

Grāmata ir izdota latviešu valodā, bet es šoreiz nolēmu izlasīt to oriģinālvalodā, līdz šim to biju lasījis krieviski. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm (te Torņa cikla grāmatas taps salīdzinātas savā starpā). Tik maz tādēļ, ka viss te ir tāds ieskicēts un nepabeigts.