Navigate / search

The Wind Through the Keyhole: A Dark Tower Novel by Stephen King

The Wind Through the Keyhole

Nu ko, vakar iznāca jaunā Stīvena Kinga grāmata, kas veltīta Dark Tower ciklam. Lieki būtu piebilst, ka es to jau biju pasūtījis pērngad, un bija patiess prieks saņemt to savā Kindlē vakar no rīta. Domāju, ka ar pašreizējiem tempiem Kinga grāmatu izdošanā latviski, Dark Tower cikls, iespējams, nekad pilnībā pie mums neiznāks. Laikam jau tirgus būs par mazu, lai būtu vērts ieguldīt resursus šī darba tulkošanā, cik noprotams, tad “ Gunslinger”  ar nemaz tik pieprasīts nav bijis.

Šīs grāmatas notikumi risinās starp “Wizard and Glass” un “Wolves of the Calla” stāstiem. Sanāk tāds kā 4.5 sējums. Te mēs varam izlasīt veselus trīs savstarpēji saistītus stāstus. Pirmais ir pavisam vienkāršs, tas vēsta par strēlnieka Roland Deschain un viņa draugu ceļu no Ludas uz Kallu. Ceļā viņus pārsteidz atmosfēras fenomens “starkblast” un viņiem jāmeklē patvērums kādā pamestā ciemā. Starkblast ir pēkšņa apkārtējās temperatūras pazemināšanās kombinēta ar vētru. Cik var noprast sistēma, kas satur pasauli to izmanto, lai attīrītu ceļu zem stariem. Kamēr tiek pārlaista vētra, Rolands saviem ceļabiedriem stāsta notikumu no savas jaunības, kad vēl pasaule nebija izkustējusies un vismaz daļā no tās valdīja kārtība.

Kā viņš pats saka: „A person is never too old for stories, Bill. Man and boy, girl and woman, never too old. We live for them.”

Šie notikumi ir saistīti ar kādu Rolanda uzdevumu, kurā viņam bija jāatrod un jānogalina vietējais vilkatis jeb cilvēks ar daudzām ādām(skin-man). Šamais pastrādājis briesmu darbus, un viņa upuru skaits jau ir vairāki desmiti. Tas mums dod lielāku ieskatu Rolanda iepriekšējā dzīvē, kad viņa vienīgais mērķis vēl nebija sasniegt Tumšo torni. Te viņš vēl ir jauns puišelis, kuram tēvs uzticējis svarīgu uzdevumu. Izmeklēšanas laikā viņš sastop kādu puisēnu, kurš izdzīvojis vilkača uzbrukumā un, lai uzmundrinātu viņu izstāsta Rolands izstāsta Trešo stāstu. Pasaku no savas bērnības ” The Wind Through the Keyhole”, par kādu zēnu vārdā Tims, kurš pazudēja tēvu agrā bērnība un ko viņš izdarīja, lai palīdzētu savai mātei. Šī pasaka aizņem lielāko daļu no grāmatas, un arī te parādās Vīrs Melnajā, Sarkanais Karalis, Merlins un strēlnieki. No vienas puses tas parāda, ka Rolanda pasaule ir bijusi lemta iznīcībai jau sen atpakaļ, no otras puses kāda maza puisēna lielo ceļojumu, kas ļauj mums šo pasauli iepazīt.

Visi šie stāsti diez ko daudz nenozīmēs cilvēkiem, kas no Kinga darbiem ir lasījuši tikai pāris grāmatas. Ir grūti ielēkt pa vidu sērijai, kas jau sastāv no astoņām grāmatām un tad cerēt, ka kaut ko sapratīsi. Šie stāsti ļauj paskatīties uz Tumšā torņa cikla notikumiem nedaudz detalizētāk. Mēs vairāk uzzinām par Rolanda pasauli pirms tās iziršanas. Mēs pat uzzinām, kā cilvēki dzīvoja laikos, kad viss vēl bija labi un stari vēl daudzmaz turēja pasauli kopā. Šo grāmatu var lasīt gan kā detektīvu, gan kā pasaku un te ir burvji, drakoni, noslēpumaini meži un tumši purvi. Ir cilvēku alkatība un mīlestība, atriebība un piedošana. Grāmata nekonfliktē ar pārējām sērijas grāmatām un to papildina.

Lieku 10 no 10 ballēm un ceru, ka autors sarakstīs vēl kādu grāmatu veltītu Tumšajam tornim. Man personīgi vislabāk patika stāsta pasakas daļa, tā tiešām bija laba. Šī grāmata mani pamudināja arī pārlasīt visu sēriju, tā ka esat informēti tuvākajā laikā te būs daudz Stīvena Kinga grāmatu aprakstu.

UR by Stephen King

UR by Stephen King

Tā kā visi (Lasītāja, Doronike, Ilze un Dainis) sasparojušies uz Kinga darbu lasīšanu, es kā īsts latvietis nevarēju palikt malā un arī izlasīju vienu grāmatiņu, kuru biju glabājis neaizskaramajā rezervē. Šo stāstiņu Kings sarakstījis tikai un vienīgi Kindle grāmatu veikalam. Bija nācies par to lasīt gan ļoti labas, gan sliktas atsauksmes, un sliktās mani atturēja no stāsta lasīšanas.

Tātad tipiskais Kinga varonis, angļu literatūras pasniedzējs ap gadiem nedaudz pāri trīsdesmit, nesen izšķīries ar savu draudzeni. Šķiršanās iemesls visai triviāls, tā vietā, lai šamais uzklausītu savas draudzenes problēmas, viņš lasa grāmatu un tikai nosaka – aha. Sākas vārdu pārmaiņa, kur viens tiek nosaukts par analfabētisku kuci un otrs par dauni, kas lasa papīra grāmatas. Tad nu pārdzīvojot šķiršanos, galvenais varonis nolemj iespītēt un pasūta Kindle lasītāju. Kindle pienāk vienas dienas laikā un dīvainā kārtā ir ar rozā korpusu un kaut kādu UR funkciju. Spēlējoties ar to tiek atklāts, ka UR nozīmē paralēlās pasaules un tā piedāvā pasūtīt grāmatas arī no citām realitātēm, kur rakstnieki ir miruši vēlāk un uzrakstījuši vairāk. No sākuma tas viss šķiet pēc kāda datorika joka, līdz kļūst skaidrs, ka tas nav nekāds joks.

Man šī grāmata atgādināja vienu no Šeklija stāstiem “Šis tas par velti” , tur ar galvenais varonis dabūja savos nagos sev neadresētu sūtījumu. Stāsta koncepts ir vienkārši izcils, vismaz man Kindle īpašniekam un cītīgam grāmatu lasītājam iespēja lasīt paralēlo visumu autoru darbus norautu jumtu. Grāmatas varonim notiek tas pats, viņš atklāj, ka Hemingvejs ir sarakstījis grāmatu par suņiem (neesmu Hemingveja speciālists, bet tas laikam ir viņu cienītāju slapjais sapnis), Šekspīram atrodas nelasītas lugas. Vispār dzīve ir par īsu, lai izpētītu viena autora daiļradi paralēlajās pasaulēs, kuras ir pāri par desmit miljoniem. Pasākumā tiek iesaistīti draugi un līdz šai vietai stāsts ir foršs un jauks. Tad viņi atklāj iespēju lasīt arī paralēlo pasauļu avīzes, tas arī vēl nav nekas slikts, ir interesanti uzzināt dažādas lietas, kas notikušas savādāk citās pasaulēs, pat ja dažas pazūd pēc Kubas krīzes. Te man radās iespaids, ka Kings ir ielicis pamatu savai grāmatai “11/22/63”. Galvenais lietošanas nosacījums ir nepārkāpt Paradoksa likumus. Iesākumā tas izdodas viegli, līdz varonis atklāj iespēju uzzināt pašam sava apvidus lokālo nākotni.

Šo stāstiņu varētu droši pielikt pie “Dark Tower” cikla, arī te dominē Tornis un Roze, kurus rausta izmaiņas notikumu secībā, stari ir salauzti un realitātes turas kopā uz puņķiem. Tomēr beigas varēja būt labākas, atrisinājums bija tik prasts un atmazka tik vienkārša, ka zinot realitātes sargus no citām Kinga grāmatām, man nolaidās rokas. Kopumā, ja neskaita nobeigumu, stāsts bija labs lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka otrreiz nepārlasīšu, bet iztērēto sešu dolāru arī nav žēl.

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Domāju, ja jau reiz esmu sācis to Safonu lasīt, tad izlasīšu visu, kas viņam ir, un miers. Neteikšu, ka viņa iepriekšējā grāmata „Vēja ēnā” būtu atstājusi uz mani graujošu efektu, bet nolēmu savas smadzenes ar nekādu nopietno lasāmvielu nenoslogot.

Darbība tāpat kā iepriekšējā grāmatā noris Barselonā, notikumi rit no divdesmitā gadsimta sākuma līdz četrdesmit piektajam gadam. Grāmatas galvenais varonis Davids Martins, lielāko daļu savas bērnības ir bijis bārenis, un viņa ģimeni ir aizstājusi kādas Barselonas avīzes darbinieki. Sāk viņš kā izsūtāmais zēns, un beigās viņam jau ļauj publicēt savus stāstus turpinājumos. Pamazām viņš kļūst par rakstnieku, kurš publicējas zem pseidonīma, un ir visai populārs mistisko lubeņu žanrā. Tā nu tas turpinās līdz vienu dienu kāds svešinieks palūdz Davidu noslēgt līgumu ar viņa izdevniecību un sarakstīt grāmatu, kas izmainīs visu pasauli, radīt jaunu reliģiju.

Nevaru teikt, ka grāmatas sižets būtu kaut kas oriģināls. Lasot es domāju, labi, atkal kārtējais rakstnieks pārdod savu dvēseli velnam par simttūkstoš frankiem. Tēma ir tik nodrāzta, ka patiesi vēlējos, lai tad autors pastāsta to stāstu tā, kā vēl neviens nav stāstījis. Ir pozitīvas lietas no pārdabisku spēku iepīšanas stāstā, tas ļauj sižetā iepīt neloģiskas un neracionālas lietas bez jebkāda pamatojuma. Un autors pie šī paņēmiena atgriežas visai bieži.

Pārējais teksts ir piepildīts ar autora kvēlo mīlestību pret sievieti, kura viņu neprec. Ikdienu un sena noslēpuma risināšanu. Ir iekļauti pāris meksikāņu seriāla cienīgi pagātnes atgadījumi. Sižeta uzbūve līdzīga autora iepriekšējam darbam. Pamatā notikumi risinās tagadnē, un paralēli autors pamazām atklāj notikumus, kas notikuši netālā pagātnē un tieši ietekmē galvenā varoņa dzīvi. Tad vēl tiek iekļauti spriedelējumi par teoloģiju un cilvēku attieksmi pret jaunām reliģijām. Ko reliģijā meklē cilvēki un kā ar tās palīdzību manipulēt ar sabiedrību. Ko tad jaunais rakstnieks savā grāmatā tur saraksta mēs tā arī neuzzinām, pasūtītājam rakstītais patīk autors no tā baidās. Man gan visas šīs pamācības un kritika vairāk izskatījās kā Ostapa Bendera izveidotais „ТОРЖЕСТВЕННЫЙ КОМПЛЕКТ. НЕЗАМЕНИМОЕ ПОСОБИЕ ДЛЯ СОЧИНЕНИЯ ЮБИЛЕЙНЫХ СТАТЕЙ, ТАБЕЛЬНЫХ ФЕЛЬЕТОНОВ, А ТАКЖЕ ПАРАДНЫХ СТИХОТВОРЕНИЙ. ОД И ТРОПАРЕЙ” no „Zelta teļa”.

Grāmatas beigas man lika vilties vēl vairāk. Kā jau tas pienākas, beigās galvenais varonis nokārto visus rēķinus gan ar labvēļiem, gan ar pāridarītājiem. Tomēr radās priekšstats, ka autors grāmatu ir rakstījis pašam īsti nezinot, kā šo grāmatu jēdzīgi pabeigt. Acīmredzot noteiktais lapaspušu limits jau sasniegts, bet visi vēl dzīvi skraida riņķī. Tad ar steigu tiek ieviesta līķu sliede, kur cilvēki tiek nogalēti vai padara sev galu bez nekādas īpašās motivācijas, beigts un autoram par vienu personāžu mazāk. Nobeigums ir haotisks un dīvains. Tas, ka autors neko neizskaidro vēl būtu nieks, cilvēkiem ir galva lai paši domā. Trakākais ir tas, ka viss ir tik sasteigts.

Nu, bet epilogs, tas ir kronis visam, negribu te rakstīt spoilerus. Kādam romantiskāk noskaņotam lasītājam vai lasītājai, tas, iespējams, liktu noraust asaru, man tas lika šaubīties par cilvēces antagonista garīgo stāvokli.

Kopumā grāmatas sižets ir paredzams un rada tāda liela farsa iespaidu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, laba smadzeņu košļene. Joprojām nav nekas manāms ne no Eko, ne Kinga, ne Borhesa. Tāda action grāmatiņa ar mistikas piešprici un daudz personāžiem, kuri viens no otra kaut ko slēpj.

Te var izlasīt, ko par šo grāmatu domā citi grāmatu aprakstnieki Spīgana un Dainis.

 

Vēja ēna by Ruiss Safons Karloss

Vēja ēna by Ruiss Safons Karloss

Bija pienācis kārtējais brīdis, kad nevarēju izlemt, ko lasīt tālāk. Nejauši uzdūros Daiņa aprakstam, kurā bija cildināta kāda šī autora grāmata. Autors tika salīdzināts pat ar Stīvenu Kingu. Skaidra lieta, ka ko tādu nevarēju palaist garām. Parakājos internetā un secināju, ka “Eņģeļu spēle” nebūt nav tas labākais darbs, un šī esot galvas tiesu pārāka. Parasti jau gan cenšos izvairīties no darbiem, kas satur tik romantiskus nosaukumus (uzraujoties uz neromantiskiem un tikpat dumjiem), pārkāpu pāri savam lepnumam un sāku lasīt. Jāpiezīmē gan, ka spāņu valodu neprotu un lasīju to krievu valodā.

Grāmata ir par kādu puisēnu vārdā Daniēls Sempere, kuru tēvs aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš kā respektabla grāmattirgotāja dēls varēja izvēlēties vienu savu grāmatu, kuru lasīt un sargāt. Puisēns izvēlas sev grāmatu “Vēja ēnā”, kuru sarakstījis Hulians Karaks (Julián Carax). Izlasot grāmatu puisēns vēlas uzzināt kaut ko nedaudz vairāk par šīs grāmatas autoru, tomēr tas nav tik viegli. Viņa dzīvē uzrodas noslēpumains svešinieks, kas ir gatavs maksāt par grāmatu lielu naudu. Grāmatā ris divi paralēli sižeti: viena ir paša Daniēla dzīve ar viņa mīlestībām, ikdienu un draugiem. Otra ir noslēpumainā autora dzīve – tāda, kādu to Daniēlam izdodas atklāt savā izmeklēšanā. Pamazām tajā tiek iesaistīti visi Daniela draugi un parādās arī nopietni ienaidnieki. Visa darbība noris Barselonā Franko valdīšanas laikā.

Biju lasījis, ka grāmatas autors ir pielīdzināms Borhesam un Eko. Diemžēl nācās vilties, ja pietiek vien ar to, lai aprakstot grāmatu labirintu tevi pielīdzinātu Borhesam, tad man nav ne jausmas, kas tie ir par kritiķiem un vai viņi maz lasa vairāk par pirmo un pēdējo nodaļu. No Eko te arī nebija ne vēsts, nekādas īpašās viltīgās vēsturisko notikumu interpretācijas vai sazvērestības. Grāmata mani vairāk mudināja atminēties bērnu dienā skatītos meksikāņu seriālus ar nebeidzamajām mīlas dēkām, mīlas trijstūriem, likteņa ironijām un sižeta dublēšanos katrā no paralēlajām līnijām.

Neredzēju grāmatā neko šausmīgu vai mistisku, grūta dzīve pēc pilsoņu kara un viena indivīda maniakālas novirzes es par tādām neuzskatu. Nenoliegšu sākums bija daudzsološs. Tā kā esmu pabijis Barselonā, tad bija interesanti palasīties, kā tur viss izskatījās četrdesmitajos gados. Kopumā grāmata ir lasāma – tāds viegls gabals un patīkama pārmaiņa pēc zinātniskās fantastikas, biju cerējis uz nedaudz lielāku misticisma devu, leģenda par pamesto villu man deva viltus cerības, ka pirmā grāmatas puse ir tikai tāds ievads un ka es vēl nebūt neesmu uzminējis vīra maskā identitāti. Diemžēl tā nebija un tas radīja vilšanos.

Kopā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Ir jau arī interesanti personāži, sevišķi patika optimistiskais izbijušais špiks Fermīns ar savām dzīves gudrībām. Bet tā grāmatā vairāk ir uzsvars likts uz dažādām mīlestības izpausmēm (platoniskā, aklā, ilgstošā, vecāku, aizliegtā).

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

Joka pēc nolēmu arī es izlasīt šo darbu. Galvenais iemesls, doronike diezgan interesanti to bija aprakstījusi savā blogā. Un galu galā no tā vienu ideju esot nospēris pats Stīvens Kings. Nolēmu lasīt oriģinālvalodā, jo tā var iemācīties pāris jaunas idiomas angļu valodā. Gribējās arī uzzināt, ar ko tad tas Vo ir tik slavens, ka viņu piemin pat krustvārdu mīklās. Nerunāsim par to, kādu šoku man izraisīja autora uzvārda rakstība angļu mēlē. Atradu, uzliku uz sava elasīkļa un sāku lasīt.

Grāmata apraksta pērnā gadsimta divdesmitos – trīsdesmitos gadus. Iepriekšējo gadsimtu aristokrātija ir sabūvējusi sev lepnas muižas, bet viņu pēcnācējiem nav lāga naudas, lai šos īpašumus uzturētu. Grāmatas galvenais varonis ir viņš šādas muižas īpašnieks. Lai arī uz papīra bagātnieks, patiesībā viņam knapi pietiek naudas, lai izmaksātu mantojuma nodokli. Viņam ir sieva Brenda un tai savukārt grāmatas gaitā uzrodas mīļākais Misters Bīvers. Bīvers tā arī nav spējis atrast sev citu nodarbošanos kā vien strādāt savai mātei par dēlu. Skaidra lieta, ka izveidojas mīlas trijstūris, un visi sāk skaidrot savas attiecības. Man jau gan šķita, ka te ir tikai divi divstūri Tonijs un viņa muiža un Brenda ar Bīveru.

Parasti jau es šādas grāmatas nelasu (vispār jau lasu, bet tās saucas bojevaja fantasķika). Tad nu cītīgi gaidīju, kad beidzot kaut vienu cilvēku nogalēs, tas notika tikai, kad no grāmatas bija izlasīti kādi 46 procenti. Un arī tā bija nelaimīga sagadīšanās, kas tomēr bija nepieciešama, lai pārtrauktu sižeta rimto plūsmu. Sieva krāpj vīru, bet vīrs domā par renovācijas darbiem. Vakaros, ja darbojošās personas atrodas Londonā, tiek apmeklēti klubi un saviesīgi pasākumi, daudz baumots un sūtītas telegrammas. Ja laukos, tad sēdēšana pie liela vakariņu galda un baumošana.

Tomēr, kas man patika šajā grāmatā, kaut kādā veidā esmu pamanījies citur salasīt informāciju par britu vēsturi, tradīcijām un dzīves stilu šajā laika posmā. Es sapratu gandrīz visu, gan kāpēc aristokrātijā bija novērojams tāds pagrimums, kāpēc cilvēks ar lielu īpašumu nespēja maksāt mantojuma nodokļus, kas tos nodokļus ieviesa (tāds William Harcourt, kurš pēctam uz šī nodokļa arī uzrāvās, jo viņa vecākais brālis nomira, un vecāku mantojums pienācās viņam) un kāpēc aizceļoja uz Brazīliju (tas ir spoileris). Par Brazīliju ir pavisam vienkārši, visi ap to laiku sekoja līdzi ažiotāžai, kuru bija sacēlis Fosets un viņa ekspedīcijas pazušana meklējot zudušo Z pilsētu.  Tas vienkārši bija modīgi aizsūtīt savu galveno varoni līdzīgā piedzīvojumā.

Grāmatai ir divi nobeigumi, es lasīju to, kur beigās īpašumu manto Tonija radinieki. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma, sākumā interesanti, kamēr iepazīsties ar visu notiekošo, tad vidusdaļa, kurā autors īsti nezina ko rakstīt. Diemžēl viņa smalko ironiju bija visai grūti uztvert, beigas varētu teikt interesantas, bet tikai ar to cik klišejiski tajos laikos cilvēki attēloja ceļojumus pa Amazones baseinu. Mistiskas pilsētas, leģendas par nezināmām ciltīm un balto cilvēku, kas tur dzīvo. Bet ja esi īstens vieglu mīlas stāstu cienītājs, tad šī grāmata būs pašā laikā, kaut vai ar tā laika šķiršanās procedūru.

A Wild Sheep Chase by Haruki Murakami

A Wild Sheep Chase

Šo grāmatu izvēlējos visai triviāla iemesla dēļ. Man Amazonē ilgu laiku piedāvā iepirkt Murakami grāmatu, kas saucas 1Q84, un šajā blogā es izlasīju atzinīgus vārdus par Murakami vispār, un šajā uzzināju vēl nedaudz papildus informāciju. Noskaidroju, ar kuru grāmatu būtu vērts sākt rakstnieka daiļrades iepazīšanu, un ķēros klāt pie šīs.

Kā jau var noprast, grāmata ir par aitām, pareizāk gan būtu teikt, par kādas konkrētas Aitas meklējumiem. Bet tas tā būtu, ja mēs uz sarakstīto skatītos tā virspusēji un meklētu action elementus tajā. Vairāk jau mums tiek vēstīts par galvenā varoņa dzīvi un pasaules uzskatu. Kāds ir galvenā varoņa vārds, to mēs nekad neuzzinām, tāpat kā citu personāžu vārdus. Labākā gadījumā tās ir tikai iesaukas, te pat kaķim nav vārda. (Kaut kur biju salasījies, ka Murakami patīkot stāstā pieminēt seksu, smēķēšanu, džezu un kaķus. Šī grāmata, izņemot smēķēšanas aspektu, neteiktu, ka pārāk ar to izceltos. Domāju, ka pie vainas ir tas, ka grāmata sarakstīta gandrīz trīsdesmit gadus atpakaļ). Stāsts ir tāds kā neliels detektīvs, kur galvenajam varonim ir mērķis atrast kādu jau sen neredzētu aitu. Lai to sasniegtu viņam ir dota palīgos sieviete ar ļoti skaistām ausīm, un viņu skubina Bosa palīgi, kuriem Japānā acīmredzot ir liela teikšana.

Sākot lasīt man bija grūti saprast, uz kuru pusi tad stāsts vispār velk. Sākumā autors atceras savas vecās brūtes, dzīvi ar sievu, darbu utt. Liekas, ka tāda muļļāšanās vien būs ar pāris domugraudiem, bet nekā – lēnu garu visas stāsta daļiņas smuki sakrita savās vietiņās un nevarētu teikt, ka autors kaut kur būtu lieki burtus rakstījis. Visa iegūtā infa noderēja, ar to viņš nopelnīja manās acīs plus punktu. Arī pati ideja par Aitu, un dažu varoņu enciklopēdiskās zināšanas par aitām Japānā mani apbūra. Vienmēr ir patikuši stāsti par šauri specifiskām jomām (ne tikai ar zootehniku saistītām). Protams, nevaru teikt cik autors te ir bijis precīzs, bet pārliecība, ar kādu viss tika vēstīts, man patika. Un skaidra lieta, ka ar aitām viss nebūt nav tik vienkārši kā izskatās, tām ir sava iekšējā hierarhija, tāpat kā cūkām sava lietu kārtība.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nav īsti mana tradicionālā (fantasy un populārzinātniskā literatūra) lasāmā zonā, bet šad tad vajag kādas pārmaiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā labprāt izlasīšu vēl kādu šī autora darbu.

Mile 81 by Stephen King

Mile 81 by Stephen King

Šis izrādījās viens no Stīvena Kinga īsajiem stāstiem nevis vesela grāmata. Stāstelis satur sevī labi ja simts lapaspuses un izlasās ātrāk nekā to varētu vēlēties. Lai vai kā, man viņš palīdzēja īsināt laiku kādā no Milānas lidostām, kur miglas dēļ tika atcelti pāris reisi, tajā skaitā arī manējais.

Kas tad īsti notiek tai 81. jūdzē? Tur atrodas pamests izklaides parks, kuru dodas izpētīt viens no galvenajiem stāsta varoņiem. Viņa vecāki mīl iedzert, viņa brālim ir citi rotaļu biedri un, lai paceltos savu vienaudžu acīs, zēns dodas izpētīt pamesto vietu. Katram, kurš ir lasījis S.Kinga darbus, jau ir skaidrs, ka pamestas vietas nemaz īsti pamestas nemēdz būt, tur mīt vampīri, ļauni spoki vai vismaz atrodas vārti uz paralēlo realitāti. Puika gan neko tādu neatrod, tik vien kā iespēju noprovēt šņabi un izgulēties uz pieputējuša matrača. Vismaz sākumā.

Kopumā grāmata reducējas uz scenāriju, kurā lieta, kas līdzīga automašīnai, ēd cilvēkus. Tas Stīvena Kinga daiļradē nav nekas jauns kaut vai „ From a Buick 8”, tur arī mašīna bija vārti uz citu pasauli vai pat kas vairāk, „Christine” stāsts, kas patiktu katram automīlim, par mašīnu, kas pati salabojas, bet ir greizsirdīga. Pāris varoņu iekšējās pārdomas bija jau dzirdētas iepriekšējos stāstos. Piemēram, puikas iekšējais dialogs ar sevi bija gandrīz tas pats kā „Salems Lot” stāstā. Tā, ka ja esi izlasījis gandrīz visus viņa darbus, tad ķeksīša pēc neiztikt arī bez šī.

Neteiktu, ka stāsts būtu dikti izdevies – lieku 7 no 10 ballēm. Nav slikts, bet priekš Kinga nedaudz pa švaku uzrakstīts. No otras puses stāsts nebūt nav zemē metams, ir jau tas Kings pēdējos laikos meties uz misticismu, bet katrs stāsta dalībnieks tiek iezīmēts ļoti labi un neskatoties uz to, ka pazīsti viņu labi ja pāris lapaspuses, tu jau sāc just viņam līdzi.

Reamde by Neal Stephenson

Reamde

Šī autora darbus līdz šim man vēl nebija nācies lasīt. Labi, vienu grāmatu iesāku lasīt, bet tālāk par trīs lapaspusēm netiku, nomainījās prioritātes. Tā nu iztiku ar citu lasītāju iespaidiem, autors tiek slavēts kā ļoti erudīts rakstnieks ar matemātisku domāšanu. Viņa darbi esot pārdomāti un sniedz baudījumu gan cilvēkiem, kas rubī matemātiku, gan arī tiem, kas tālāk par naudas skaitīšanu nav tikuši.

Tad nu ķēros pie autora jaunākā darba, kas pieskaitāms pie trilleriem. Grāmatas notikumi sākas ASV, kur bagāta miljardiera radinieci Zulu un viņas piedzīvotāju Pīteru nolaupa krievu mafija. Iemesls ir pavisam triviāls, Pīters nedaudz nodarbojas ar zagtu kredītkaršu informācijas tirgošanu, bet šoreiz ar informāciju nejauši tiek nodots datorvīruss, kas nokriptē visu datora informāciju un piedāvā to atgūt, aiznesot 1000 zelta gabalus trollim Reamde. Trollis dzīvo spēļu pasaulē T’rain, kas ir kaut kas līdzīgs WoW, un to onlainā spēlē bezmaz visi Zemes iedzīvotāji. Tā nu Zulai nākas doties uz Ķīnu, lai atrastu troļļa reālo īpašnieku, jo Ivanovam nepatīk būt piečakarētam, ceļo viņa kā ķīlniece, krievu algotņu pavadībā.

Vienu var teikt droši – grāmata ir sarakstīta ļoti labi, autors māk noturēt lasītāja uzmanību. Visu laiku kāds kādam dzenas pakaļ, un līķu sliede aiz galvenajiem grāmatas varoņiem ir patiešām pamatīga. Kamēr tu, cilvēks, lasi un dzīvo līdzi notikumiem, tas viss šķiet ļoti jauki un interesanti. Nav nekādas mistērijas, Zula ir nolaupīta un grib izglābties, Sokolovs bijušais specnazs grib tikt ārā no putras, kuru savārījis viņa saimnieks. Motīvi galvenajiem varoņiem ir vienkārši, sasniegt savu mērķi un palikt dzīviem. Tā kā darbā ir daudz šaudīšanās, pakaļdzīšanās un spiegu, tad autors daudz nav aizrāvies ar varoņu tēlu izkopšanu, mēs par tiem uzzinām pāris agrākās dzīves epizodes, ģimenes stāvokli, dzimumu un vārdu.

Bet par to visu tu attopies tikai pabeidzis lasīt grāmatu. Kad pēc tam tu to sāc nedaudz paanalizēt, tad rodas jautājums, vai tikai autors nav smagi iesmējis par trilleriem vispār vai arī tiešām viņš raksta tik švaki.

Grāmata ir bieza – ap tūkstoš lapaspusēm, bet ap vidu rodas iespaids, ka tūlīt viss beigsies, dzīvi palikušie dosies mājās un dzīvos laimīgi. Šajā vietā autors noteikti ir pārskaitījis sarakstīto lapu apjomu un nācis pie secinājuma, ka jāuzdrukā vēl kas, jo viņa standarta grāmata vienmēr ir bijusi ap tūkstoš lapaspusēm. Tiek ieviesti jauni spēlētāji, un viss sākas no sākuma. Lieki piebilst, ka te klavieres no krūmiem tiek stumtas ārā katrā ceļa līkumā un lasītājam atsit visu vēlmi domāt kaut ko uz priekšu, jo jebkurā brīdī parādīsies jauns spēlētājs, kas pavērsīs sižeta līniju (tos uz kuriem šauj tagad) citā virzienā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā viduvēju. Jā, lasīt viņu ir tīrais prieks. Interesanti pastāstīts kā veidojies T’Rain online datorspēles projekts, kā ar to tiek atmazgāta nauda. Bet action daļa gan ir visai klišejiska un ģenerē milzīgas līķu kaudzes Ķīnā, Filipīnās, Kanādā un ASV. Labi, beigās jau Zula saņēma psihologa konsultāciju. Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Before I Go To Sleep by S. J. Watson

Before I Go To Sleep

Kārtējā novele, kuras biezums ir ap piecsimt lapaspusēm. Skatījos Amazonē 2011. gada dižpārdokļus un nolēmu paņemt šo izlasīšanai. Komentāros bija diezgan labi saslavēta un vidējais vērtējuma ar bija diezgan labs.

Grāmatas galvenā varonei Kristīnei ikrīta pamošanās katru reizi sākas ar šoku. Viņa neatceras, kur atrodas, un kas ir noticis ar viņu pirms tam. Kristīnei ir dīvaina veida amnēzija, viņa aizmiegot aizmirst visu ko iepriekšējā dienā piedzīvojusi, un tā tas jau ir vairāk kā desmit gadus. Tad nu viņas vīram Benam katru rītu nākas izskaidrot Kristīnei viņas dzīvi, kas ir noticis. Viss ir forši, līdz Kristīne vienu dienu nesaņem zvanu, kas pavēsta viņai, kur atrast viņas dienasgrāmatu, kas tiekot rakstīta katru dienu. Dienasgrāmata sākas ar vārdiem „netici Benam”.

No vienas puses standarta grāmata par cilvēku, kas cīnās ar savu amnēziju, cenšas sakārtot savu dzīvi. Trakākais ir tas, ka katru dienu cīņa jāsāk no nulles. Ir pilnībā jāuzticas savai dienasgrāmatai, lai gan bieži vien viņa nonāk pretrunā ar šodien uzzināto informāciju. Kristīnei rodas priekšstats, ka Bens melo, tomēr reālu pierādījumu viņai nav. Arī grāmatas lasītājs jau pēc pirmajām simts lapaspusēm saprot, ka kaut kas te nav lāgā. Skaidra lieta, kurā trillerī tad viss būs kārtībā un neviens neraudās.

Grāmata ir no tām, kuru sākot lasīt ir grūti atrauties un nolikt malā. Es ar sācis izlasīju līdz galam. Te ir visai interesanti mēģināt uzminēt, kas īsti notiek, kurš būs nelietis, jo vienīgā informācija, kas lasītājam ir pieejama ir Kristīnes dienasgrāmata. Man gan nepaveicās ar motīvu atminēšanu, manis iedomātais, šķiet bija pārāk fantastisks, atrisinājums bija neticami banāls, tas nedaudz nosita manu sākotnējo sajūsmu par šo grāmatu. Beigas izskatījās nedaudz sasteigtas, bet labi vien bija citādu dabūtu lasīt līdz trijiem naktī.

Kopā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Var lasīt, ja nebaidās no vardarbības aprakstiem, bēdīga dzīvesstāsta un tumšiem noslēpumiem. Ja ļoti grib piesieties, tad atrodami arī pāris diezgan lieli caurumi stāta loģiskajā struktūrā.

11/22/63 by Stephen King

11.22.63

Te nu man kārtējo reizi jāpalielās, ka esmu izlasījis gandrīz visas Stīvena Kinga grāmatas. Laiku tas paņēma diezgan nopietnu, un finanšu līdzekļi ar nebija mazi, bet ko lai dara, tāda dzīve. Esmu novērojis, ka Kings savus garadarbus mēdz izlaist tautās rudenī, tad kad jaunie kartupeļi jau ir novākti, un cilvēkiem ir laiks lasīšanai. Reizēm tie ir īsi stāsti, reizēm veseli romāni. Šī grāmata tiek pieskaitīta pie novelēm.

Grāmatas centrālais tēls ir kāds Jake Epping, viņa pamatnodarbošanās ir literatūras skolotājs. Stīvenam Kingam vispār ir vājība uz skolotājiem, jo pats reiz tāds bijis. Džeiks dzīvo šķirteņa dzīvi, lasa savu audzēkņu sacerējumus, uzzina pāris citu cilvēku personiskus pārdzīvojumus. Nekā interesanta, līdz brīdim, kad Als (Džeika iecienītās ēstuves saimnieks) atklāj viņam savādu noslēpumu. Viņa bāra saimniecības telpā atrodas portāls uz 1958. gada 9. septembri. Tas izskaidro, gan faktu, kur Als ņem tik lētus produktus biznesa uzturēšanai, gan kādēļ viņš brīžiem šķietami ātri noveco pa vienu nakti. Als ir saķēris tuberkulozi, tomēr viņam ir pirmsnāves vēlēšanās, viņš grib lai Džeiks noved līdz galam viņa lielo projektu. Tas ir ne vairāk ne mazāk novērst Kenedija slepkavību. Als ir veicis nopietnus priekšdarbus, diemžēl tuberkuloze neļauj viņam novilkt līdz Kenedija slepkavības brīdim.

Tāda nostalģiska grāmata par sešdesmito gadu Ameriku, kad viss bija lēts, bet bija kodolkara draudi, tomēr cilvēks no nākotnes varēja tur dzīvot bez bēdu. Sevišķi, ja šim ir līdz tabula ar ievērojamāko sporta notikumu rezultātiem. Džeiks apņemas palīdzēt un dodas uz pagātni, pie reizes novēršot pāris citas slepkavības, iemīloties un dzīvojot visnotaļ laimīgu dzīvi. Vienīgais, kas viņam neliek mieru, ir kāds Džimla pasaules iznīcinātājs.

Kopumā ļoti laba grāmata, pabieza, ar pirmo reizi līdz vākam neizlasīsi, bet ar pāris reizēm gan. Tēli kā vienmēr filigrāni izstrādāti, dažos gan jūtams, ka autors cenšas tos padarīt tādus, lai tie iepatiktos lasītājam un būtu patiešām žēl, ja ar viņiem notiktu kaut kas slikts. Arī galvenajam varonim nemaz nav tik viegli izlemt vai nogalināt Osvaldu vai ne. Un pats galvenais – pagātne nebūt negrib, lai to maina. Maz pamazām, lasot, sapratu, autors uzskata, ka pagātne, lai arī cik tajā nebūtu sliktu notikumu tomēr ir novedusi pie labākās iespējamās nākotnes. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja gribat zināt, pie kā noved Kenedija slepkavības novēršana, lasiet paši.