Navigate / search

The Prague Cemetery by Umberto Eco

the-prague-cemetery

Nenoliegšu, ka veselu gadu gaidīju, kamēr šī grāmata tiks pārtulkota man saprotamā mēlē. Bija arī kārdinājums iepirkt viņu vācu valodā un mēģināt izlasīt tā. Beigās gan saprāts ņēma virsroku, un nedaudz pagaidīju. Pasūtīju grāmatas elektronisko versiju Kindle lasīklim un grāmatu  nu jau ierasti saņēmu tās izdošanas dienā.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Parīzē mītošs notārs – saukts kapteinis Simonini, kurš ar lasītājiem dalās savā dzīves stāstā ar dienasgrāmatas palīdzību. Kapteinim ir nedaudz piemeties nemiers par pagātnes notikumiem un ir daļēji zaudēta atmiņa, tādēļ, lai ieviestu savā dzīvē skaidrību, viņš nolemj paklausīt sava paziņas Freida ieteikumam un sākt savu psihoanalīzi. Tomēr viņš jau neies visiem klāstīt savus pārdzīvojumus, tādēļ, lai atrastu dzīves pagrieziena momentu, kas licis tam izslēgt daļu no atmiņām, viņš nolemj sevi analizēt pats, rakstot savas dzīves dienasgrāmatu. Lasītājs lasa šo dienasgrāmatu un pamazām uzzina to, kas patiesībā ir kapteinis Simonini.

Grāmata, īsumā, ir pilna ar antisemītiskiem arhetipiem, autors ir pacenties apkopojot tos visus vienkopus, parādot to vēsturisko izcelsmi, ieskicējot šo darbu autorus un, iespējams, motivāciju. Simonini savukārt ir mērķis uzrakstīt tik labu un atmaskojošu darbu, kas ļautu jebkuram saprast to, kā pasaule ir pārbūvēta pēc žīdu iegribām un kā viņi cenšas sagrābt varu pasaulē. Nav jau tā, ka Simoni nepatiktu tikai žīdi vien, viņam nepatīk arī Masoni, Jezuīti, Franči, Vācieši, Krievi un arī Itāļi. Patiesībā viņam ir savs viedoklis par jebkuru tautu un kustību un lielākoties tas ir negatīvs, tomēr ebreju jautājums viņam ir sevišķi aktuāls. nepatika gan ir radusies viņa vecātēva ietekmē. Tā nu Simonini dzīvo cauri revolūcijām un republikām, viltojot testamentus un līgumus, laiku pa laikam pārdodams pa kādam patiesam stāstam slepenajiem dienestiem, kas pilnībā atmasko ebreju plānu sagrābt pasauli. Šī informācija gan ir lielākoties plaģiāts, jo īstai konspirācijas teorijai jau nav nemaz tik daudz veidu kā to pareizi un labi pasniegt tautas masām, tā lai katrs zemnieks saprastu, kas ir pie vainas viņa problēmās. Simonini šķiet, ka viņš ir izgudrojis vislabāko veidu, aprakstot ebreju vecajo satikšanos kādā pamestā Prāgas kapsētā.

Kopumā interesants darbs, kas sevī aptver Itālijas un Francijas vēstures posmu no deviņpadsmitā gadsimta vidus līdz beigām. Prieks bija arī uzzināt nedaudz vairāk par Leo Taksilu, kurš savulaik bija diezgan liels ateists, tad pievērsās katolicismam, tad atkal atkrita. Pret ebrejiem gan viņš bija saudzīgs, jo bija tiem parādā. Autors kā vienmēr sapin izdomātu stāstu ar reāliem vēstures notikumiem tik smalki, ka īsti vairs nevari saprast, lasi tu vēstures grāmatu un autentisku notikumu aprakstu, vai tikai autora izdomājumu. Labākais ir tas, ka autors prot salikt galvenos faktus (nu tos, kurus tu esi jau lasījis citur, citā kontekstā), ka stāstu tu sāc uztvert jau kā realitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tēli ir smalki izstrādāti un gandrīz katram ir apakšā īsts vēstures personāžs, autors gan apgalvo, ka pilnīgi visiem. Lai nu tā būtu. Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem kam patīk konspirāciju teorijas, arī tad, ja šķiet, ka neko labāku šai jomā par „Da Vinči kodu” šajā jomā vairs nevar uzrakstīt.

Vīrs, kas zināja čūskvārdus by Andruss Kivirehks

Vīrs kas zināja

Parasti jau es grāmatas latviešu mēlē lasu diezgan reti. Iemesls ir visai triviāls, viņas ir diezgan padārgas, un iepirkšanai nepieciešams doties uz grāmatu veikalu. Tomēr Lasītājas piezīmēs izlasītās pārdomas par šo grāmatu mani uzrunāja. Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku fantāzija par mītisko Zelta Laikmetu, kad zvēri vēl prata runāt, cilvēki bija dabas daļa, un zāle bija tik zaļa, kā nekad vairs. Skaidra lieta, ka ko tādu un tepat netālu sarakstītu es ne par ko negribētu laist garām. Nācās gan iet uz grāmatu veikalu, kas ir tik vecmodīgi, jo uz Kindles diez vai to spētu iegādāties. Grāmatu veikalā ar iegādi nemaz tik viegli negāja, nespēju grāmatu atrast. Prasīju pārdevējas palīdzību, viņa datubāzē noskaidroja, ka grāmata ir, un devās meklējumos. Meklēšana viņai nevedās, līdz es aizrādīju, ka šī visticamāk atrodas kaut kur pie daiļliteratūras nevis pie ezotēriskas. Tā nu tiku pie grāmatas.

Grāmata ir par igauņiem, par īstajiem igauņiem. Tie vēl dzīvo mežā un nezina bēdu, jo viņiem ir čūskvārdi, kas ļauj pasaukt stirnu nokaušanai, patērzēt ar kādu gudrāku lāci un vest gudras sarunas ar odzēm. Jā, tieši odzes bija tās, kas uz jaunievedumiem kāros cilvēkus iemācīja runāt šajā mēlē. Tomēr laiki mainās, bruņneši jaunu zemju vilināti ir sākuši izspiest īstos igauņus no saviem mežiem. Patiesībā, jau paši igauņi labprāt dodas dzīvot ciemos, jo tur redz var art, sēt un pļaut. Vakariņās īsta maize ar miežu putru nevis kāds stirnas cepetis. Un kur nu vēl maltuve vai maizes lāpsta. Ja tam visam pieliek klāt bruņnešu gudrību, viņi tak redzējuši visu pasauli, un tādi cilvēki nevar kļūdīties savā gudrībā un Jēzu, tad skaidrs, ka mežs ir diezgan vecmodīga padarīšana, kurā neviens nedzied korāļus un pat netiek kastrēts balss uzlabošanai.

Mežā ir palikušas tikai dažas ģimenes, Lēmets aug vienā no tām. Vēl ir viņa tēvocis Votele, trakais zintnieks Ilgass, pļēgurs Mēme un īsto senču paražu piekopēja Tambeta ģimene. Lēmets, kā jau īstam igaunim pienākas, blandās pa mežu, ēd pūčolas, dzer vilka pienu, draudzējas ar odzēm, laiku pa laikam nosit kādu bruņinieku un sapņo ieraudzīt slaveno Ziemeļu Rupuci, slepeno ieroci, kuru var izsaukt tūkstoš vīriem reizē izrunājot čūskvārdus. Rupucis vairs nesatrieks ienaidniekus, jo viri ir palikuši labi ja pārdesmit. Autors tad mums pastāsta par Lēmeta dzīvi no sākuma līdz galam.

Stāsts ir ironisks un diezgan savdabīgi mums pastāsta par to pašu veco labo kultūru sadursmi. Kad cilvēki no meža ļaudīm kļūst par zemniekiem, kad vienas idejas kļūst pārākas par vecajām, jo tās ir modīgas, kad grābeklis skaitās reāls gadžets un zaķu asiņu liešana uz svētliepām oldskūls. Par to, kā ir cilvēki, kas šīs pārmaiņas pieņem, tādi kuriem ir vienalga un viņi paliek pēdējie dzīvesveida pārstāvji, tādi, kas ir pret un tādi, kuri dzīvo savā izdomātā pagātnes pasaulē.

Grāmata ir labi uzrakstīta un vienu brīdi pat šķita, ka viss beigsies puslīdz laimīgi, bet diemžēl bez asiņu jūras neiztika. Beigas izskatījās nedaudz sasteigtas, autors vismaz apžēlojās un mēs uzzinājām, kā katrs no personāžiem ņēma galu. Skaidra lieta, ka tajos laikos cilvēki runāja tiešā valodā un dirsa par pēcpusi tad netika saukta, tādēļ cilvēkiem, kuriem šādi vārdi šķiet nepieņemami, labāk, lai grāmatu nelasa. Pats grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.